ŽURNĀLS Diskusija

Vai varat uzminēt, kuru profesoru kopē Mr. Maģistrs ar izcilību? :)



Pateikšu priekšā - Danovska kungs kopē prof. K.Torgānu. Tas nav apvainojums, tikai fakta konstatācija - civiltiesību lietpratējām K.Torgānam ir jaunā maiņa!

Civillikums regulē laicīgās attiecības starp cilvēkiem un pat, ja absolūtā kategorijā viss pieder Dievam, tas nenozīmē, ka nav nepieciešams regulējums laicīgajām attiecībām.

Šaurs skatījums jums Armandiņ, ja jūsuprāt mana vai blondīnes ticība Dievam ir nešaubīgs Civillikuma nepieciešamības noliegums. Savukārt, ja jūs ticat, ka jums ir dvēsele, bet uzskatāt, ka tā pieder jums - ar to arī jūs apsveicu,šo teoriju jūs varēsiet pamatoti izklāstīt kaut kad vēlāk un ne man. Ja dvēseles nav, tad tās nav un jautājums par piederību ir lieks. :))

Ja piekrītam Blondīnei un soft, tad bez šaubām Civillikums nav vajadzīgs :-)

Domā, ka ir vērts atteikties no Civillikuma?:) No viņa taču nav jēgas, jo viss pieder Dievam un visu izšķir Dievs pēc savas gribas:)

Jautrībai :-)

Ja reiz Dievam pieder dvēsele, kādēļ lai Dievam nepiederētu arī viss, kas atrodas uz šīs planētas Zeme, jo galu galā saskaņā ar Bībeli tieši Dievs to ir radījis. Līdz ar to, mēs nevaram pārdot, dāvināt un ieķīlāt to, kas mums patiesībā nemaz nepieder.

Piekrītu Blodīnei pilnībā – dvēsele pieder Dievam, viņš to dod un var paņemt, tā neatrodas cilvēka varai pakļautā stāvoklī. Kas attiecas uz neticīgajiem, tad – ja neticam, tad jau arī dvēseles nav un ieķīlāts tiek kaut kas neesošs...

Kas attiecas uz Osipovas izvirzīto domu, ka šādi cilvēki ir bīstami sabiedrībai, nevaru nepiekrist arī tam. Neaizmirsīsim, ka taisnīgums (mūsdienu morāles izpratnē) un tiesību normas nereti nav identisks jēdziens un ja cilvēkam nekas vairs nav svēts, tad neizbēgami mainās morāle, sekojoši tiesību normas... iespējamās degradācijas pirmās dūjas ir šie cilvēki...

Nu ja, tas apmēram tāpat kā ar pasi, kura ir Latvijas Republikas īpašums. Un Personu apliecinošu dokumentu likuma 15.panta 3.punkts to aizliedz nodot vai pieņemt ķīlā.

Man, piemēram, lasot rakstu un izteiktos viedokļus, radās doma, ka uz šo situāciju var paskatīties arī no sekojoša (ne juridiska) skatu punkta. Uzņēmums "Kontora" radījis savdabīgu šodienas atspulgu, proti, materiālās vērtības daudziem kļuvušas svarīgākas par dvēseli tās plašākajā izpratnē (ietverot godīgumu, ētiku, u.c.), tādējādi viņi pierāda to praksē, jo daudzi taču šos absurdos līgumus jau parakstījuši un naudu saņēmuši... Manā ieskatā tas sasaucas ar šā brīža situāciju valstī un sabiedrības uzskatiem, noskaņojumu. Bet interesanti, kāda ir statistika - cik no parādniekiem naudu atdevuši?

Un kā tad ar apgalvojumu, ka dvēsele nemaz nepieder cilvēkam, bet gan Dievam? Cilvēks tāds īstermiņa dvēseles lietotājs vien sanāk... Vai tādā gadījumā dvēseli drīkst ieķīlāt bez tās īpašnieka ziņas?

PS. Bet tēma tiešām lieliska! Paldies autoriem par rakstu!

E-pasts: armands1891@gmail.com

Jau iepriekš pateicos.

Bet ja negribas gaidīt uz manu atbildi vai publiskot e-pastu, tad iesaku iegūglot "Gesetz zur Modernisierung des Schuldrechts vom 26. November 2001 (BGBl. I Seite 3138)" vai "German Act to Modernize the Law of Obligations of 26 November 2001" vai "la loi relative à la modernisation du droit des obligations".



Ceru, ka noderēs!

OK, par darījumiem esam vienojušies, pamatā Jums piekrītu, kaut arī sākumā man šķita savādāk.



Par "godavārdu" Jums arī piekrītu, tāpēc man šķiet nedaudz saasināti Osipovas un Baloža apgalvojumi par dvēseles ieķīlāšanas amoralitāti. Tikpat labi mēs varētu nosodīt "godavārda došanu". Amoralitāti es drīzāk saskatu paša parāda neatdošanā.



Par vācu civiltiesībām - šis jautājums mazliet iziet ārpus raksta priekšmeta. Pasakiet man savu e-pastu, tad, ja sanāks laiks, rīt kaut ko noderīgu nosūtīšu šajā sakarā.

CL 1692. pantā - galvojums ir ar līgumu (tātad tiesisku darījumu - CL 1542.p.) uzņemts pienākums atbildēt par cita parādu.

CL 1716. pantā - persona uzņemas saistību (skatīt kopsakarā ar CL 1401.-1403.p.) ciest pametumu (citas, galvenās) saistības neizpildes vai nepienācīgas izpildes gadījumā.

CL 1726. pantā - rokas naudas apmēru noteic puses pēc vienošanās (saskaņā ar CL 1511.p. vienošanās ir līgums, bet līgums, savukārt, ir tiesisks darījums - tie paši CL 1401.-1403.p.).

Tajā pašā laikā pilnībā piekrītu Jūsu viedoklim, ka šie (kvazi)darījumi nevar pastāvēt bez galvenā darījuma (saistības), kā to attiecīgi paredz CL 1694., 1716. un 1725. pants.

Sekojoši atbilde uz Jūsu 1. komentāra jautājumu, vai tas, ka dvēseles ieķīlāšana ir saistību pastiprināšanas līdzeklis, maina Danovska un Baloža analīzi, ir, ka tas, manuprāt, nemaina analīzi, jo saistību pastiprināšana arī ir tiesisks darījums, līdz ar ko uz to attiecināmi CL noteikumi par tiesisku darījumu.

Atbildot uz 1. komentāra jautājumu, ar ko atšķiras aizdevums pret goda vārdu no aizdevuma pret dvēseli, uzskatu, ka ne ar ko, jo tiesiskā ziņā tie nekādi nekalpo par saistību pastiprināšanai. Kā goda vārds, tā \"dvēseles ieķīlāšana\" saistības pastiprina tikai no psiholoģiskā viedokļa (vēlme saglabāt savu labo vārdu vai dvēseli), līdz ar to tam ir nozīme tikai tad, ja persona šīm \"lietām\" tic un atzīst tās par vērtībām.

Es, savukārt, būtu priecīgs no Jums dzirdēt ko vairāk par \"vācu civiltiesībās novecojušo iedalījumu objektīvajā un subjektīvajā darījuma izpildes neiespējamībā. Tomēr tāds iedalījums vairs vācu tiesībās jau kādu laiku nepastāv. [...] kāpēc šāds iedalījums nepastāv un kas to ir aizstājis.\"

Nu ja kompetentā institūcija ir ļoti reliģioza un parādnieks jau tikpat kā deg elles liesmās, tad valsts noslēpumus laikam grēciniekam neizdosies uzzināt :)

Jūsu norādītajos pantos es gan neko tādu neizlasīju.



Lai gan teorētiski es tomēr varētu tam piekrist, ar nosacījumu, ka saistību pastiprināšana ir (kvazi)darījums, kurš nevar pastāvēt bez galvenā darījuma.

Osipovas k-dzes apsvērumi varētu būt pielietojami, ja šāds aizņēmējs kādreiz tālā nākotnē vēlētos iegūt pielaidi valsts noslēpumam, bet kompetenta institūcija uzzinātu par šādu ieķīlājumu. Dvēseles ieķīlāšanu nevajag apskatīt šauri caur civiltiesību prizmu.

Saistību pastiprināšana arī ir tiesisks darījums (skatīt Civillikuma 1691., 1692., 1716., 1726. pantu).

Izskatās, ka Danovskis ir iecienījis vācu civiltiesībās novecojušo iedalījumu objektīvajā un subjektīvajā darījuma izpildes neiespējamībā. Tomēr tāds iedalījums vairs vācu tiesībās jau kādu laiku nepastāv. Iesaku Danovskim papētīt, kāpēc šāds iedalījums nepastāv un kas to ir aizstājis. Turklāt "dvēseles ieķīlāšana" tomēr nav darījuma priekšmets, bet gan saistības pastiprināšanas līzeklis. Vai tas Danovska (un arī Baloža) analīzē neko nemainītu?



Osipova atkal dvēseles ieķīlātājus uzskata par bīstamiem sabiedrībai. Tas izskatās, visai jautri. Osipovas kundze - bet kā tad paliek ar to principu, ka viss kas nav aizliegts, ir atļauts (ja tas netraucē citiem)? Kā Jūsu ex-students labprāt dzirdētu kādu paplašinājumu par šo tēmu :)



Un vispār godājamie civiltiesību speciālisti - ar ko aizdevums "pret dvēseli" atšķiras no aizdevuma "pret godavārdu"?



Uzdodot šo jautājumu jau svīstu bailēs, iedomājoties cien. Osipovu saucot parādniekus "pret godavārdu" par bezgožiem un sabiedrībai bīstamiem indivīdiem :)

Garšīgs juridisks kumosiņš :)



Es gan uzreiz nesliektos piekrist, ka tieši Danovskis demonstrē "prāta higiēnu un domas tīrību". Tas pat ļoti ir atkarīgs no uzskatiem par dvēseles pastāvēšanu, šā fakta pārbaudāmību un to, kā varētu izpausties dvēseles nodošana (atprasīšana). Kas Danovskim nav redzams, citiem atkarībā no viņu uzskatiem varbūt tomēr ir redzams, un varbūt abas puses varētu pat nonākt pie viena viedokļa, kā izpaužas dvēseles nodošana citam :)