ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

Vai konkrētāk nevarētu, lūdzu - kurš ko piesedz, kurš pūst utt?

Ja vien ari augstskolu docetaji un vadiba ieverotu prof. Torgana teikto, butu bijis loti labi. Savukart, ja tie vai nu atklati piesedz vai ignore plagiatismu un cita rakstura akademiski negodigu ricibu, tad nav brinums par daza laba censona ricibu. Vel sliktak ir tad, kad pasi augstskolu docetaji un vadiba plagiate vai rikojas ka citadi akademiski negodiga veida. Saksim ar augsu! Zivs pust no galvas, augstskola no tas vadibas.

Iemesls noteikti bija Cakara raksts. Lai jauni censoņi laikus zina, kas viņus sagaida pēc skolas soliem!

Interesanti vai tieši ši raksta dēļ žurnāla numurs bija par velti dabūjams LU juridiskajā fakultātē?



Gribētos cerēt, ka tam bija kāds cits iemesls...

Manuprāt tēze cita starpā ir arī tāda, ka tieši šādu iespējamu pretrunu dēļ jautājumu par svarīga iemesla esamību/neesamību izšķir tiesa pēc sava ieskata. Šī tiesību norma ir tāda kā avārijas izeja gadījumos, kad tiešām personas tikumi ir nesavietojami ar darba attiecībām. Kas gan var būt saldāks kā studentiem tērgāt par to, ka viņa docētājs pats ir nospiedis diplomdarbu, tas, manuprāt, ir šāds avārijas gadījums.

labdien,manuprāt rakstā ir jānodala 2 lietas.

1. Plaģiātisms (kas ir nodosāms) un

2. Torgāna izteiktais, ka darba līguma uzteikuma pamats var būt darbinieka uzvedība ārpus darba tiesiskajām attiecībām.

Ikdienā strādāju ar darba strīdiem, tādēļ mani ieinteresēja Torgāna teiktais, ka darbinieks nedrīkst sludināt \"ārpus darba laika daru ko vien gribu\".

Liek aizdomāties secinājums \"citētais nenozīmē, ka darba attiecības nevarētu ietekmēt fakti, ka darbinieks ārpus darba laika, piedodiet, laupa, zog [..].\"

interesanti būtu uzzināt vai tiesa, piemēram, atzītu par pamatotu darba devēja uzteikumu, tādēļ, ka darbinieks:

- nevar laimīgi sadzīvot ar savu dzīvesbiedru (policists un sieva tiesnese);

- pārkāpj ceļu satiksmes noteikumus (pārsniedz ātrumu);

- agrāk ir \"sēdējis cietumā\";

- publiski ir uzsaucis deputātiem uz ielas \"Aizver muti!\"

- nav izkāris karogu valsts svētkos?

- ir pieķerts ar prostitūtu vai pats ir prostitūta vai augstāk minētās rīcības atbilst taisnprātības un tikumības apsvērumiem?

Interesanti, kāds ir citu viedoklis par to, cik ļoti ārpus darba aktivitātes var būt par pamatu uzteikumam, kur ir tā robeža?

Cieņā.

>>varbūt man oponēsiet, bet manuprāt problēma

>>ir arī uzstādījumos. Nevar no pirmo kursu

>>tiesību zinatņu studentiem

>>prasīt 'zinātniskos darbus'



Taisnība, prasīt, piemēram, bakalaura darbā "zinātniskus atklājumus" un "novitātes" ir absurds. Cik pie mums atzī tiesībzinātnieki nāk klajā ar novitātēm? Vidēji labi, ja reizi-divas gadā, un arī tad tajos rakstos labi ja ir kāda viena-divas patiešām svaigas domas.



Bakalaura darba uzdevumam ir jābūt - pierādīt, ka prot strādāt ar informāciju un avotiem. Maģfistram tai latiņai jābūt augstākai, taču arī no maģistra prasīt absolūtas novitātes ir naivi. Uz to ir spējīgs labi ja katrs desmitais

Vispār jau referātos un bakalaura darbos vai maģistra darbos drīkst pārcelt viens pret vienu no citu autoru darbiem. Tikai tādā gadījumā pārceltais ir jāliek pēdiņās un citāta beigās ir jābūt atsaucei. Ja nepārliek viens pret vienu, bet kādus vārdus pamaina, tad vienkārši ir jāliek atsauce. Ja atsauces būs korekti saliktas, tad par plaģiātu parasti neviens nerunās, taču var rasties jautājums par darba novitāti.

Ņemot vērā, cik daudz dabā studenti ir saistīti tieši ar to sfēru, kurā izglītību gūst, tad novatīvas atziņas darbos gaidi vien ar maisu... Otrkārt, izstrādājot kursa darbus, kad es mācījos - neviens no maniem darba vadītājiem nepievērsa uzmanību tam, kāds tas ir - manuprāt, vairums studentu veiksmīgi nodeva referātus kā kursa darbus. Savukārt izstrādājot bakalura darbu sagaida pēkšņu domas attīstību. Tad jau arī peldētājus varēja mācit tikai teorētiski peldēt un uz sacensībam laist ūdenī :)



Par plaģiātu - katrs gadījums tiešām ir individuāls, taču - ja es darbā atsaucos uz autoru un turpmāk darbā piekrītu viņa viedoklim, tas vien nevar tikt uzskatīts par plaģiātu.

varbūt man oponēsiet, bet manuprāt problēma ir arī uzstādījumos. Nevar no pirmo kursu tiesību zinatņu studentiem prasīt 'zinātniskos darbus'(manā laikā vēl prasīja...) viss, ko viņš spēs uzrakstīt, būs pārņemts no citu rakstītā...tāpēc mērķtiecīgāk būtu atzīt, ka sākumā nepieciešams atstāstīt, lai pierādītu, ka tēma ir izpētīta un arī saprasta, varbūt pretnostatot vairākus autorus, pamatojot piekrišanu vienam un ne otram....Tas nav pretrunā ar plaģiātisma aizliegumu, jo protams nedrikstētu šo autoru darbus pārcelt 1 pret 1 tekstā vai pārrakstīt cita studenta darbu.

Bakalaura (iespējams) un maģistra darbos varētu sākt pretendēt uz originālām atziņām un zinātni..

Darbus `uz plaģiātisma robežas` lieliski var novērtēt arī studenti, kas, rakstot savu bakalaura vai maģistra darbu un zinot populārākos citātus konkrētā tematā gandrīz no galvas, pārlasa iepriekšējā gada darbus par līdzīgu tēmu....

Diemžēl ir nācies pabrīnīties par to, ka ne darba vadītājs, ne recenzents nav iebilduši pret citātiem, kuriem atsauces tiek liktas vidū, bet tālāk burtiski pārrakstīta vēl rindkopa no cita autora darba.

Žēl.

Cienītā Egle, vai tiešām špikošana ir plaģiātisms? Students kontroldarbā taču pārraksta pats savus lekciju pierakstus... Jeb plaģiātisms ir tādā gadījumā, kad špikošanai izmantoti cita studenta gatavoti špikeri bez atsauces uz to kontroldarbā? :-)

Paldies senatoram Torgānam par šo rakstu. Jo plaģiātisms mūsu augstskolās diemžēl ir ļoti, ļoti izplatīts. Gan esot studentei, gan arī, vēlāk, pasniedzējai, ir nācies sastapties ar diezgan daudzu studentu izbrīnu, ka uzskatu to par kaut ko nepieļaujamu. Sava vaina jāuzņemas pasniedzējiem, jo ne visi skaidri un precīzi jau kursa sākumā uzsver, ka plaģiātisms, tājā skaitā špikošana, nav pieļaujams. Kā pozitīvus izņēmumus no saviem studiju laikiem LU var pieminēt M.Lejnieku un A.Gobzemu, kas kontroldarbu laikā staigāja pa auditoriju un uzkrītoši vēroja, vai netiek veikts kas negodīgs. Varbūt vēl kāds, ko esmu piemirsusi.

Jā, "sagrozot vārdus vietām" tas joprojām var būt plaģiāts. Tas teorētiski varētu būt arī tikai viens teikums.



Plaģiātismu var definēt šādi: "use or close imitation of the LANGUAGE and THOUGHTS of another author and the representation of them as one's own original work" (http://en.wikipedia.org/wiki/Plagiarism). Tātad varētu pietikt arī ar citur izlasītas domas uzdošanu par savu.



Dažādām akadēmiskām institūcijām ir droši vien praksē izveidojušies atšķirīgi noteikšanas kritēriji, atšķirīgsa plaģiātisma tolerances pakāpe.

\"Galu galā vai ir kautkādi noteikšanas kritēriji?\"



Domāju, ka pilnīgi objektīvu un 100% kritēriju nevar būt, un tādēļ katrs gadījums ir jāvērtē individuāli. Plaģiātiska izvērtēšana ir fakta jautājums, un universālu recepšu te nav. Protams, būs pilnīgi skaidri gadījumi, kad ir pārspiests teksts 1:1, un nekāda dziļāka lingvistiskā analīze nav nepieciešama. Bet var būt arī gadījumi, kad doma sakrīt, bet izteikta pilnīgi citādi, citiem vārdiem, citām teikuma konstrukcijām utt. Tad izvērtēšanā var ieslēgties citi apsvērumi. Piemēram, ja šī doma sakrīt ar tādu cita autora domu, kura ir izteikta tajā pašā šā autora darbā, uz kuru plaģiātismā aizdomās turamais ir atsaucies. Tas dod pamatu pieņēmumam, ka plaģiāts pastāv. Savukārt pretējā gadījumā plaģiātu būs grūti pierādīt. Turklāt jāņem vērā, ka ne vienmēr cita autora domas izteikšana bez atsauces ir plaģiātisms. Ņemot vērā, ka autoru skaits par dajebkādu tematu pasaulē nemaz nevar būt apzināms (nav jau vairs tie laiki, kad bija Aristotelis, Platons un vēl kāds desmits gudrinieku, tagad raksta visi, kam nav slinkums), pastāv liela varbūtība, ka domas atkārtojas, nezinot par šo domu esamību citu autoru darbos (te gan jāņem vērā, ka ir fundementāli pētījumi, kurus konkrētā nozarē nevar nezināt, ja pretendē uz rakstītāja lomu šajā nozarē; uz jurisprudenci gan tas mazāk attiecas, vairāk uz dabas zinātnēm un citām starptautiskām lietām). Citiem vārdiem - plaģiātisms nevar būt neapzināta rīcība.

Cien. Torgāna kungs un pārējie!



Sakiet, lūdzu, cik tad vārdiem jābūt norakstītam, lai skaitītos plaģiāts? Vai pietiek arī ar vienu teikumu?

Un vai paņemot cita autora teikumu un sagrozot vārdus vietām arī būs plaģiāts?

Galu galā vai ir kautkādi noteikšanas kritēriji?

Pārsteidz, ka RSU mācībspēks ir bijis tik aizvainots par darba attiecību izbeigšanu, ka devies tiesāties. Man rodas brīva fantāzija: cilvēks strādā mazākumtautību skolā un māca ētiku, bet brīvajā laikā internetā sniedz padomus, kā pēc iespējas sāpīgāk ar vārdiem aizskart citu tautību pārstāvjus. Tur taču arī būtu pamats izbeigt darba attiecības? Un , ar ko plaģiāts lai būtu labāks?

Vai students nav aizdomājies par to, ka kursu docētāji negribīgi lasa uzrakstītos rakstus un neko negrib ieteikt? Dažiem ir jānolaižas uz zemes.

Stud. iur. tas ir ļoti būtisks jautājums. Tomēr attīstīt laba zinātniskā darba iemaņas var pamatā tikai prakse, tāpēc, "liekot aiz auss" Torgāna kunga teikto, aicinu jurisprudences studentus brīvajā laikā izstrādāt rakstus (ne tikai studiju darbus), ar attiecīgā kursa docētāja rekomendāciju iesniegt rakstus (labus, paša autora radītus un ar atsaucēm) tiesību zinātņu laikrakstos