XX gs. ir bijis ļoti bagāts ar notikumiem. Tā gaitā vairākas reizes ir mainījusies pasaules politiskā karte, ekonomiskās sistēmas, sabiedrības vadības modeļi un indivīda uzvedības standarti. Šobrīd daudzi atzīmē pagājušo XX gs. kā informācijas gadsimtu, solot, ka XXI gs. būs prasmju jeb kompetences gadsimts. Informācijas apjoms, nodošanas veidi, intensitāte un uzkrāšanas iespējas ir tiešs cēlonis daudzajām izmaiņām sabiedrībā. Arī vēsture ir zinātne par informāciju, kas saglabājusies no pagātnes. Tas nozīmē, ka jaunās iespējas vistiešākā veidā ir skārušas arī vēsturi kā zinātni.
Ir mainījušās laika robežas vēsturē un aizvēsturē, atklājot un datējot senu civilizāciju liecības un senu kultūru rakstu pieminekļus, t. sk. tiesību avotus. Pasaules tiesību vēsturē pagrieziena punkts bija 1902. gads, kad franču arheologi, kuri darbojās senās pilsētas Sūzas izpētē, atrada 2,25 metrus augstu akmens bloku, kuru sedza seni raksti – Hamurapi likumi. Jau tajā pašā gadā teksts tika pārtulkots franču valodā. Parīzes universitātes profesors Žans Vinsents Šeils (Jean-Vincent Scheil, 1858–19401) publicēja grāmatu "Code des lois de Hammurabi (Droit Privé), roi de Babylone, vers l’an 2000 av. J.-C."2 ("Babilonijas valdnieka Hamurapi likumu kodekss ap 2000. gadu pirms Jēzus Kristus" – franču val.). Jau tuvākajā laikā Hamurapi likumi tika tulkoti arī citās valodās, t. sk. vācu, angļu un krievu valodā. Var droši apgalvot, ka Hamurapi likumi ir visplašāk tulkotais, studētais un apspriestais senās pasaules tiesību avots. Līdz XX gs. Eiropas zinātniekiem bija zināmi grieķu, romiešu, ebreju un ēģiptiešu avoti, bet XX gs. atnesa jaunas senas kultūras, valodas, rakstības, kas ir daudz senākas par grieķu un romiešu kultūrām. Visu XX gs. tika pārrakstīta vēsture, un šo procesu noteica gan objektīvi (tika atrasti jauni avoti, ieviestas jaunas tehnoloģijas, kuras var izmantot pētniecībā), gan subjektīvi apstākļi (ideoloģijas un politikas ietekme).
Vēsture un nacionālā identitāte
XX gs. gaitā gan kvantitatīvi, gan kvalitatīvi papildinājušās arī mūsdienu civilizācijas zināšanas par pagātni. Taču šis aspekts nav raksta izpētes objekts. Vēsture nav eksakta zinātne, tā ir humanitāra zinātne (t. i., zinātne, kas pēta cilvēci un cilvēku kā vērtību sabiedrībā), bet tas nozīmē, ka vēsturi tieši ietekmē vērtības. Vērtību nesēji ir reliģija, ideoloģija, kas savukārt nozīmē: kaut arī pagātne nemainās, subjektīvās zināšanas par pagātni un to novērtējums, mainoties valdošajai reliģijai vai ideoloģijai, būtiski mainās. XX gs. turpinājās sekularizācijas procesi, turklāt XX gs. ir bijis arī radikālo (totalitāro) ideoloģiju gadsimts. Mainoties ideoloģijām, tika mainīta oficiālā vēsture. Vēsture tika izmantota kā līdzeklis, lai pārliecinātu iedzīvotājus, ka izmaiņas, ko veic totalitārā vara, izriet no tradīcijām, ka šodienas radikālie notikumi ir objektīvu vēsturisku procesu rezultāts, kas nepakļaujas cilvēka ietekmei. Lai pamatotu notiekošo procesu vēsturisko nepieciešamību, atsevišķi vēsturnieki pakļāvās valdošās varas spiedienam un ne tikai mainīja vēsturiskos akcentus un notikumu izvērtējumu, bet arī falsificēja vēsturiskos faktus.
Spilgts Latvijas vēstures faktu falsifikācijas piemērs ir Staļina laikā tapusī Jāņa Sudrabkalna un Aleksandra Drīzuļa grāmata "Mūsu Rīga". Tajā rakstīts: "Baltijas jūras piekraste un tautas, kas tur dzīvoja, sensenis bija cieši saistītas ar Krievzemes likteņiem, tās nebija šķiramas.3 Krievijas saimnieciskā attīstība prasīja izeju pie Baltijas jūras. Uz turieni tiecās jau tālredzīgais cars Jānis IV (Иван Грозный). Latviešu ciltis, kas Livonijas karā dedzīgi palīdzēja krieviem cīņā pret Livonijas ordeni, nebija aizmirsušas savu sabiedroto un gaidīja krievus kā atsvabinātājus."4 Grāmatas ievadā ir iestrādāts princips, kurš ļauj izprast, kā tieši ir likti uzsvari Latvijas vēsturē, lai tā atbilstu "laika garam". To pilnībā atklāj A. Drīzuļa frāze: "[..] Padomju Latvijas un latviešu tautas panākumi politiskajā, ekonomiskajā un kulturas dzīvē kļuva iespējami tikai padomju varas apstākļos, tikai pateicoties boļševiku partijas, padomju vadības un personīgi biedra Staļina nemitīgajām rūpēm un vadībai."5
Šo iemeslu dēļ atsevišķi autori pat uzskata, ka nevar runāt par vēsturi kā vienotu zinātni, kura stingri veidota, balstoties uz kopīgiem izpētes principiem un hierarhiju, kā tas ir, piemēram, ķīmijā, fizikā un astronomijā. Tas, protams, ir radikāls viedoklis, bet pamatojums ir visai skaidri un loģiski formulēts un atbilst postklasiskajai filozofijai. Proti, vēsturnieki pēta avotus, kas ir diskursīvi un balstīti uz tajā laikā valdošajām vērtībām (lasot avotu, vēsturniekam ir jāprot izlobīt tā jēgu, kuru avotā ir iestrādājis autors6), turklāt vēsture ir sašķēlusies (to nosaka pētāmā materiāla apjoms) vairākās apakšnozarēs: ekonomikas vēsture, tiesību vēsture, reliģijas vēsture u.c. Turklāt tādas zinātnes kā arheoloģija, paleogrāfija u. c. iegūst objektīvu materiālu, kuru zinātnieki subjektīvi apstrādā un izskaidro tā būtību.7
Lielu uzmanību vēsturei pievērsa gan XX gs. totalitārie, gan autoritārie režīmi. Ar vēstures palīdzību tika stiprināta tautas kā kolektīva pašapziņa. Stefans Meders uzskata, ka vācu nacionālsociālistu tiesību izpratni var ietvert vienā teikumā: "Du bist nichts – Dein Volk ist alles!"8 ("Tu neesi nekas – tava tauta ir viss" – vācu val.). Šobrīd augstu nācijas pašapziņu sauc par nacionālismu un nosoda. Vienlaikus psihoterapeiti uzsver, ka cilvēks bez pašapziņas ir kompleksu mākts un nespēj normāli iekļauties sociālajos procesos. Autore vēlas šo domu attiecināt arī uz tautu, nāciju un valsts iedzīvotājiem. Tauta bez pašapziņas nespēj līdzvērtīgi iekļauties starptautiskajās attiecībās.
Viss iepriekš teiktais virza mūs uz vienu secinājumu: dinamiskas izmaiņas politikā XX gs. noteica to, ka vairākas reizes tika pārskatīta un pārrakstīta vēsture. Bibliotēkas pilda grāmatas, kurās viens un tas pats notikums ir nosaukts un vērtēts diametrāli pretēji. Piemēram, 1917. gada oktobra notikumi Krievijā: revolūcija vai valsts apvērsums; 1940. gada jūnija notikumi Latvijā: revolūcija vai aneksija u. c. Īpaši vēstures pārrakstīšana ir skārusi mazās un jaunās valstis, kas XX gs. sākumā ieguva neatkarību. Līdz ar to šīs valstis guva iespēju uzrakstīt nacionālu vēsturi, bet vēlāk, savu neatkarību atkal zaudējot, kā tas notika, piemēram, ar Baltijas valstīm, vēsturi nācās pārrakstīt no jauna.
Vēsture nav tikai zinātnieku publikāciju kopums un mācību grāmatās ietvertais. Vēsture ir arī cilvēku atmiņas par pagātni, tautību un nāciju subjektīvais skatījums uz to, kas noticis ar pašiem un senčiem laika gaitā. Tā ir empīriski iegūtā un uzkrātā nācijas pieredze, ar kuru mēs dzīvojam tālāk. Taču dažādām sociālām grupām, kas šobrīd dzīvo vienkopus Latvijā, ir dažāda vēsturiskā pieredze, kas bieži kalpo par pamatu savstarpējiem pārpratumiem. Nācijas un valsts vēsture nav nošķirama no nacionālās identitātes. Pats nācijas jēdziens ietver kopīgas (identas) vērtības, kas sakņojas kolektīvā apziņā. Nācijas pamats ir kopīga politiskā un kultūras pieredze, kas iegūta pagātnē un tiek nodota tālāk.9
| Mainoties ideoloģijām, tika mainīta oficiālā vēsture. Vēsture tika izmantota, lai pārliecinātu iedzīvotājus, ka izmaiņas, ko veic totalitārā vara, izriet no tradīcijām, ka šodienas radikālie notikumi ir objektīvu vēsturisku procesu rezultāts. Lai pamatotu notiekošo, atsevišķi vēsturnieki pakļāvās valdošās varas spiedienam un ne tikai mainīja vēsturiskos akcentus un notikumu izvērtējumu, bet arī falsificēja vēsturiskos faktus. |
Ir vairāki kritēriji, kas nosaka nacionālo identitāti, piemēram, dzimšanas vieta, pilsonība, dzīvesvieta, valoda, reliģija un lojalitāte pret valstī pastāvošiem likumiem un valdošajām institūcijām.10 Taču viss iepriekšminētais, pēc autores domām, kalpo tikai par papildu raksturlielumiem nacionālās identitātes būtībai – piederības sajūtai. Cilvēks jūtas piederīgs, identificē sevi ar noteiktu nāciju. Identitātes veidošanās ir ilgs process, kas atkarīgs no vēsturiskiem apstākļiem, un indivīdam piemīt vēlme saglabāt savu identitāti, jo tā ir sociālās orientācijas pamats. Identitāte atbild uz jautājumu: "Kas es esmu?" Nacionālā identitāte ir kultūrvēsturisks fenomens.11
Sociālās integrācijas mērķis ir sasniegt, lai integrētais indivīds jūtas piederīgs valstij un tajā dzīvojošajai nācijai. Integrācija nav tikai kārtība un struktūra, bet arī dinamika un funkcijas, kuru rezultātā veidojas un pastāv sociālās institūcijas un kultūra vispār.12 Latvija iegulda milzu resursus, lai integrētu jeb apvienotu savu sabiedrību. Taču gan nācijai, gan nacionālajai identitātei svarīga ir kopīga pagātne, tas nozīmē arī kopīgu izpratni par to, kas pagātnē noticis. Tāpēc ir svarīgi izvērtēt vēsturiskos notikumus un nācijai dot vienu skaidru atbildi uz jautājumiem: Kas ar mums ir noticis? Kādu ietekmi uz mums tas ir atstājis? Šīs zināšanas ir nepieciešamas ne tikai zinātniekiem, bet arī pašai sabiedrībai, jo ir tās harmoniskas pastāvēšanas pamats.
Vēsture kā zinātne ir cieši saistīta ar nacionālo identitāti, jo vēsture kā nācijas atmiņa ir nacionālās identitātes pamats. Neviena cita zinātņu nozare XX gs. gaitā Latvijā nav tik dinamiski rakstīta, grozīta un pārrakstīta subjektīvu iemeslu dēļ.
Vēsturē vispār un Latvijas tiesību vēsturē XX gs. laikā darbojās vairākas kardināli atšķirīgas pieejas jeb skolas avotu vērtēšanā un vēstures faktu skaidrošanā, kuru devums un pēctecība (vai tās trūkums) vēl nav pilnībā izvērtēti. Taču vēstures kā zinātnes peripetijas noveda pie tā, ka dažādas paaudzes un dažādas nacionālās grupas ir apguvušas būtiski atšķirīgu skolas disciplīnu "vēsturi". Realitātē tas rada nesaskaņas sabiedrībā.
Latvijas tiesību vēstures evolūcija XIX un XX gadsimtā
Pievēršot uzmanību Latvijas tiesību vēstures evolūcijai XX gs., ir jāmin, ka XIX gs. Baltijā darbojās daudz izcilu baltvācu tiesību vēsturnieku: Fridrihs Georgs fon Bunge, Augusts fon Bulmerings, Astafs Transe-Rozeneks, Leonīds Arbuzovs un citi.13 Plašāk pazīstamais no viņiem ir Fridrihs Georgs fon Bunge (Friedrich Georg von Bunge, 1802–1897), kurš izstrādāja Baltijas vietējo likumu kopojuma III daļu.14 Tas viennozīmīgi ir būtisks un zīmīgs darbs, taču ne mazāk nozīmīgi ir citi F.G. Bunges darbi, t. i., Livonijas laika tiesību avotu publikācijas un zinātniskie pētījumi Livonijas tiesību vēsturē.15
XIX gs. un XX gs. sākumā baltvācu tiesību vēsturnieki skatīja Baltijas tiesību vēsturi kā daļu no Vācijas tiesību vēstures. Te jāņem vērā apstāklis, ka Livonija bija vācu imperatora vasaļvalsts. Tas izveidojās tāpēc, ka, no vienas puses, Livonijas ordenis bija padots Romas pāvestam, bet, no otras puses, Rīgas pirmais bīskaps Alberts nodeva visu Livoniju Vācu impērijai par provinci jeb novadu, saņemot to atpakaļ kā lēni. 1225. gadā Indriķis VII (Heinrich VII, vācu karalis 1220–1235) visas bīskapa zemes atzina par vienu vācu marku, bet pašu bīskapu Albertu – par firstu.16 Vācu zinātnieku rakstītā tiesību vēsture bija akadēmiska precīza, bet tā emocionāli un vēsturiski līdz galam neatbilda XIX gs. beigu – XX gs. sākuma vēsturiskajiem procesiem Baltijā. Tas ir latviešu un igauņu pirmo divu nacionālo atmodu laiks, latviešu nācijas veidošanās laiks. "Līdz XIX gs. vidum latvietis sevi uzskatīja par zemnieku, jo viņu tā sauca visi, kas tolaik šķita augstāki vai arī patiesi bija varenāki,"17 bet XIX gs. beigās latvieši sāka veidot savu nacionālo identitāti. Baltvācieši gadsimtiem ilgi Latvijas teritorijā savu kultūras darbību virzīja ar misijas apziņu, taču tieši šī vācu misijas apziņa noveda pie kultūru nošķirtības XX gs. sākumā. "Daudzos latviešu tautai izšķirīgos vēstures periodos vācbaltiešu muižniecība neizprata latviešu tautas centienus, tās nacionālo atmodu, kas galarezultātā radīja disharmoniju un konfrontāciju latviešu – vācbaltiešu attiecībās un noveda pie vācbaltiešu kultūras mantojuma noliegšanas."18 Tā tas notika arī tiesību vēsturē.
| Šobrīd augstu nācijas pašapziņu sauc par nacionālismu un nosoda. Vienlaikus psihoterapeiti uzsver, ka cilvēks bez pašapziņas ir kompleksu mākts un nespēj normāli iekļauties sociālajos procesos. Autore vēlas šo domu attiecināt arī uz tautu, nāciju un valsts iedzīvotājiem. Tauta bez pašapziņas nespēj līdzvērtīgi iekļauties starptautiskajās attiecībās. |
Nākamais būtiskais posms Latvijas tiesību vēstures pētījumos iezīmējās pēc tam, kad 1918. gadā tika dibināta Latvijas Republika, bet drīz pēc tam 1919. gadā tika dibināta arī Latvijas Universitāte.19 Jau no dibināšanas Latvijas Universitātē darbojās Tiesību zinātņu nodaļa, kurā mācīja ne tikai spēkā esošās nacionālās tiesības, bet arī jaunu studiju disciplīnu – Latvijas tiesību vēsturi. Līdz tam Latvijas tiesību vēsture bija veidojusies kā daļa no vācu un krievu tiesību vēstures.20 Turklāt visu XIX gs. un XX gs. sākumā līdz Latvijas Republikas dibināšanai noritēja diskusijas un karsti strīdi starp vācu un krievu juristiem, t. sk. tiesību vēsturniekiem.21 Latvijas Universitātes zinātnieki pirmie veidoja nacionālu tiesību vēsturi, izvirzot citus mērķus un liekot citus uzsvarus savos pētījumos, nekā tas tika darīts iepriekšējā gadsimta laikā. Šajos procesos par nozīmīgāko personu kļuva Arveds Švābe. Citējot A. Švābi, "kas līdz šim bija tiesību vēstures ēnā, jāceļ atkal saulītē".22 A. Švābe savos darbos plaši pētīja zemnieku tiesību vēsturi, uzskatot, ka tieši latviešu zemnieku tiesības ir iepriekš nepamatoti maz analizētas. A. Švābe ir ievērojamākais no tā laika tiesību vēsturniekiem. To apliecina gan tas, ka viņš izglītoja studentus vienlaikus divās fakultātēs (paralēli Tiesību zinātņu fakultātei A. Švābe strādāja arī Filoloģijas un filozofijas fakultātes Latvijas vēstures katedrā.),23 gan ievērojamais skaits zinātnisko rakstu un monogrāfiju Latvijas tiesību vēsturē, gan Latvijas vēstures avotu, t.sk. tiesību avotu, apkopošana un publicēšana, sniedzot latviešu valodā īsus komentārus par katra avota saturu. Līna Birziņa rakstīja: "Daudzie Arveda Švābes raksti, it īpaši tiesību vēsturē, ir veltīti cīņai pret baltvācu vēsturnieku vēstures faktu sagrozījumiem un interpretācijām."24 Tātad L. Birziņa uzsver, ka A. Švābe pārrakstīja Latvijas tiesību vēsturi, turklāt nevis turpinot iepriekšējo baltvācu vēsturnieku darbu, bet gan noliedzot to un vietā radot jaunu tiesību vēsturi, kas atbilda latviešu tautas nacionālajai izpratnei par savu pagātni. Turklāt A. Švābe popularizēja jauno nacionālo vēsturi, publicējot savus darbus vācu, angļu un franču valodā, lai ar to iepazīstas pasaule, un rakstot mācību grāmatas skolām, lai ar šo vēstures izpratni uzaug nākamie Latvijas iedzīvotāji. A. Švābe apzinājās, ka vēsture nav tikai zinātne. Daudz svarīgāk ir tas, ka vēsture ir daļa no nācijas kolektīvās apziņas, kas liek pamatu nacionālajai identitātei. Varbūt šīs apziņas pamatā bija fakts, ka A. Švābe pats vēsturē bija autodidakts, ja neskaita Maskavas Šaņavska universitātē noklausītus vēstures lekciju kursus. Latviešu akadēmiski izglītotie vēsturnieki pamatā nenodarbojās ar mācību grāmatu rakstīšanu skolām, turpretim A. Švābe paralēli studijām Latvijas Universitātes Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātē piecus gadus (1921–1925) nodevās Latvijas vēstures grāmatu izstrādāšanai.25 Īsajā starpkaru posmā Latvijā tika izstrādāta nacionāla tiesību vēsture. Latviešu valodas kopšanas ideja un patiesi nacionālas vēstures rakstīšana noveda ne tikai pie jaunu tiesību avotu publicēšanas un izvērtēšanas no latviešu nacionālo interešu skatupunkta, bet arī pie, pēc autores domām, pārmērībām, kas izpaudās vēsturisko personu vārdu latviskošanā, piemēram, Jānis Briesmīgais,26 Viļums no Modenas un Viļums no Frimersheimas,27 Jānis Bezzemnieks, Indriķis Putnuķērājs. Šī tradīcija, kas ievērojami apgrūtina šo personu atpazīšanu grāmatās, kas sarakstītas svešvalodās, nezuda ne padomju vēstures gados, ne mūsdienās. Nepieciešamība stiprināt latviešu nacionālo pašapziņu, kas īpaši iezīmējās pēc 1934. gada, noveda pie ārēju ietekmju nenovērtēšanas un tendenciozas novērtēšanas. Studējot Latvijas tiesību sistēmas evolūciju XX gs. trīsdesmitajos gados, jāsecina, ka vācu un krievu tiesību ietekme uz tiesībām, kas veidojās un attīstījās Latvijas teritorijā, netika novērtēta un pat tika noliegta. Viennozīmīgi, nacionālā vēsture bija ļoti svarīga patriotisma un nacionālās identitātes stiprināšanai.
Latvijas tiesību vēsture atkal tika pārstrādāta, kad pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā sākās sociālistisko tiesību posms. Tiesību teorija un vēsture Latvijā tika pārstrādāta atbilstoši marksisma ļeņinisma dogmām. Zinātnes nozare – "Latvijas tiesību vēsture" tika pārdēvēta par "Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas valsts un tiesību vēsturi". Mainījās gan tās saturs, gan forma. Šis smagais posms iekrita profesora Voldemāra Kalniņa (1907–1981) zinātniskās un pedagoģiskās darbības laikā. Pēc 1940. gada Kalniņš sāka lasīt lekcijas PSRS valsts un tiesību vēsturē, vēlāk arī Latvijas PSR valsts un tiesību vēsturē.28 Latvijas Valsts universitāte (LVU) padomju varas gados bija vienīgā augstākās izglītības iestāde, kas gatavoja latviešu nacionālos kadrus tiesību zinātnēs, piešķirot jurista kvalifikāciju. Tas kļuva par iemeslu, ka Latvijas tiesību vēsture šajā posmā attīstījās tieši LVU. Protams, ārzemēs, trimdā, strādāt un publicēties turpināja Latvijas tiesību vēsturnieki A. Švābe29 un Benno Ābers (1909–1990),30 taču tas neietekmēja LPSR "aiz dzelzs priekškara" cenzūras apstākļos strādājošos tiesību vēsturniekus. Tāpēc var droši teikt, ka Latvijas tiesību vēstures tālākā attīstība padomju varas gados vispirms ir saistāma ar Voldemāra Kalniņa vārdu. Laika posmā no 1951. gada līdz 1980. gadam V. Kalniņa zinātniskie pētījumi un sarakstītie darbi praktiski aptver visu Latvijas tiesību vēsturi. Tas iezīmē ne tikai V. Kalniņa plašo erudīciju Latvijas tiesību vēsturē, bet arī nepieciešamību, kas izrietēja no PSRS nacionālās izglītības un zinātnes politikas. V. Kalniņam nācās pārstrādāt Latvijas tiesību vēsturi un romiešu civiltiesības, lai šīs disciplīnas atbilstu valdošajai ideoloģijai. To lieliski raksturo V. Kalniņa zinātniskā publikācija, kas bija veltīta Pētera Stučkas ieguldījumam romiešu tiesību pētīšanā. Autore to citēs oriģinālā, t. i., krievu valodā: "П.И. Стучка пытался дать историческую характеристику римского права с научных, марксистско – ленинских позиций. Он критиковал догматическое и объективистическое изложение римского права в буржуазной литературе и подчеркивал преимущества исследования ее в советской науке. П.И. Стучка писал: "[..] наша точка зрения, точка зрения революционная, точка зрения классовой борьбы, которая особенное внимание придает эпохам."31 ("P.I. Stučka centās raksturot romiešu tiesību vēsturi no zinātniskajām, marksistiski ļeņiniskajām pozīcijām. Viņš kritizēja dogmatisko un objektīvo romiešu tiesību atspoguļojumu buržuāziskajā literatūrā un uzsvēra to pētniecības priekšrocības padomju zinātnē. P.I. Stučka rakstīja: "[..] mūsu skatupunkts, revolucionārais skatupunkts, šķiru cīņas skatupunkts, kas lielu vērību pievērš "laikmetiem"" – krievu val.)
Pēc autores domām, būtiski ir uzsvērt, ka V. Kalniņš savos zinātniskajos darbos izmantoja visu Latvijas tiesību vēstures zinātnisko mantojumu. V. Kalniņa publikāciju atsaucēs atrodami gan baltvācu tiesību vēsturnieku darbi, gan Latvijas Republikas laika tiesību vēsturnieku (Arveda Švābes, Benno Ābera, Tālivalža Zemzara u. c.) rakstītais. Tātad V. Kalniņa zinātniskā darbība veido nosacītu pēctecību Latvijas tiesību vēstures kā zinātnes attīstībā. Tiesa, padomju posmā tieši nevarēja izmantot "buržuāzisko un nacionāli noskaņoto zinātnieku" atziņas, tāpēc vēl nozīmīgāk ir tas, ka V. Kalniņš šos kritizētos autorus ne tikai izmantoja savos zinātniskajos pētījumos, bet arī uzrādīja atsaucēs kā avotus.
Tiesību vēstures attīstībā Latvijā padomju varas gados var runāt vienīgi par nosacītu pēctecību, jo pilnībā mainījās terminoloģija un vēsturisko notikumu un faktu izklāsts. Turklāt tiesības saskaņā ar marksismu ļeņinismu tika nesaraujami saistītas ar valsti, kas tika iestrādāts arī nozares jaunajā nosaukumā "Latvijas PSR valsts un tiesību vēsture." Mēs nu jau vismaz 17 gadus Latvijā esam atteikušies no marksisma ļeņinisma kā zinātniskā pasaules uzskata, bet visus šos gadus dažādu Latvijas augstskolu studiju programmās un pat izglītību regulējošās normās šis nozares nosaukums joprojām figurē. Kā saka Rainis: "Vēl cīņa nav galā un nebeigsies [..]." Ideoloģijas un politiskie režīmi mainās, bet pēdas tautas apziņā un kultūrā, t. sk. jurisprudencē, paliek.
Secinājumi
1. XX gs. tika pārrakstīta vēsture, ko noteica gan objektīvi (tika atrasti jauni avoti, ieviestas jaunas tehnoloģijas, kuras var izmantot pētniecībā), gan subjektīvi apstākļi (ideoloģijas un politikas ietekme). Vēsturi kā zinātni tieši ietekmē vērtības un arī pati vēsture ir vērtību nesēja. Politiskā vara XX gs. izmantoja vēsturi sabiedrības pārvaldīšanā. Lielu uzmanību vēsturei pievērsa gan XX gs. totalitārie, gan autoritārie režīmi. Pēc Otrā pasaules kara Latvijā, mainoties ideoloģijām, tika mainīta vēsture. Vēsture tika izmantota, lai pārliecinātu iedzīvotājus, ka izmaiņas, ko veic totalitārā vara, izriet no tradīcijām, ka šodienas radikālie notikumi ir objektīvu vēsturisku procesu rezultāts, kas nepakļaujas cilvēka ietekmei.
2. Vēsture nav tikai mācību grāmatās ietvertā informācija un zinātnieku publikācijas. Vēsturi veido arī cilvēku atmiņas par pagātni, tautību un nāciju subjektīvais skatījums uz to, kas noticis ar pašiem un senčiem laika gaitā. Vēsture ir nācijas empīriski iegūtā un uzkrātā pieredze. Taču dažādām sociālām grupām, kas šobrīd dzīvo Latvijā, ir dažāda vēsturiskā pieredze, kas bieži kalpo par pamatu savstarpējiem pārpratumiem. Nācijas un valsts vēsture nav nošķirama no nacionālās identitātes. Pats nācijas jēdziens ietver kopīgas (identas) vērtības, kas sakņojas kolektīvā apziņā. Nācijas pamats ir kopīga politiskā un kultūras pieredze, kas iegūta pagātnē un tiek nodota tālāk ar vēstures kā mācību disciplīnas palīdzību.
3. Tiesību vēsturniekus Latvijā nosacīti var iedalīt vairākās paaudzēs, ar būtiski atšķirīgām vērtībām un zinātniskajiem uzstādījumiem:
1) baltvācieši XIX gs. un XX gs. sākumā skatīja Baltijas tiesību vēsturi kā daļu no Vācijas tiesību vēstures. Vācu zinātnieku rakstītā tiesību vēsture bija akadēmiski precīza, bet tā emocionāli un vēsturiski līdz galam neatbilda XIX gs. beigu XX gs. sākuma vēsturiskajiem procesiem Baltijā, jo XIX gs. beigās latvieši veidoja savu nacionālo identitāti. Baltvācieši gadsimtiem ilgi Latvijas teritorijā savu kultūras darbību virzīja ar misijas apziņu, taču tieši šī vācu misijas apziņa noveda pie kultūru nošķirtības XX gs. sākumā;
2) latviešu tiesību vēsturi lielā mērā radīja prof. Arveds Švābe, kurš savos darbos plaši pētīja zemnieku tiesību vēsturi, uzskatot, ka tieši latviešu zemnieku tiesības iepriekš ir nepamatoti maz analizētas. Pirmo reizi tiesību evolūcija Latvijā tika pētīta no latviešu nacionālo interešu skatu punkta. Nepieciešamība stiprināt latviešu nacionālo pašapziņu, kas īpaši iezīmējās pēc 1934. gada, noveda pie nacionālas – latviskas – tiesību vēstures izveidošanās. Tas nozīmēja nenovērtēt vācu un krievu tiesību ietekmi uz tiesību evolūciju Latvijas teritorijā. Nacionālā vēsture bija ļoti svarīga patriotisma un nacionālās identitātes stiprināšanai;
3) Padomju Latvijas tiesību vēstures veidošanā liela loma bija prof. Voldemāram Kalniņam. Tieši prof. Kalniņam nācās pārstrādāt Latvijas tiesību vēsturi un romiešu civiltiesības, lai šīs disciplīnas atbilstu valdošajai ideoloģijai. Tiesību teorija un vēsture Latvijā tika pārstrādāta atbilstoši marksisma ļeņinisma dogmām. Zinātnes nozare "Latvijas tiesību vēsture" tika pārdēvēta par "Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas valsts un tiesību vēsturi". Mainījās gan tās saturs, gan forma.
4. Bibliotēkās pieejami visu posmu Latvijas tiesību vēstures pētnieku darbi, kuru izmantošana, neņemot vērā laiku, nacionālās un politiskās intereses, kas ietekmēja konkrētā autora darbību, noved pie pretrunām studentu un pētnieku darbos, un – kas ir pat vēl būtiskāk – neļauj veidot vienotu izpratni par Latvijas tiesību vēstures attīstību un citu juridisko kultūru un tiesību sistēmu ietekmi uz to. Neizvērtējot vēlreiz no jauna vēsturi, mēs līdz galam neizprotam "ne to, kas mēs esam, ne to – uz kurieni ejam". Arī juridiskā identitāte ir jāturpina veidot, tāpat kā jāstiprina nacionālā identitāte.
1 Father Jean-Vincent Scheil http://iranica.com/newsite/articles/ot_grp10/ot_scheil_20060705.html [skatīts 28.04.2008.].
2 Müller D.H. Die Gesetze Hammurabis und ihr Verhältnis zur mosaischen Gesetzgebung sowie zu den XII Tafeln. Wien: Alfred Hölder, 1903, S. 5.
3 Tas skan gandrīz kā rindiņa no PSRS himnas: "Союз нерушимый республик свободных на веки сплотила великая Русь." ("Par brīvu un varenu republiksaimi Mūs pulcēja diženās Krievzemes balss" – Ā. Elksnes tulkojums no krievu val.)
4 Sudrabkalns J., Drīzulis A. Mūsu Rīga. Rīga: Latvijas Valsts izdevniecība, 1951, 21. lpp.
5 Turpat, 3. lpp.
6 Данилевский И.Н., Кабанов В.В., Медушевская О.М., Румянцева М.Ф. Источниковедение. Москва: РГУ, 2004, с. 138.
7 Феллер В. Введение в историческую антропологию. Москва: KНОРУС, 2005, с. 20.
8 Meder S. Rechtsgeschichte. Köln, Weimar, Wien: Böhlau Verlag, 2005, S. 361.
9 Hartfiel G. Wörterbuch der Soziologie. Stuttgart: Kröner Verlag, 1972, S. 464.
10 Objektīvi jēdzienam "nacionālā identitāte" iespējamas divas izpratnes: Rietumu valstīs dominējošā izpratne, kas nacionālo identitāti saista ar pilsonisku valsti un būtībā ir pilsoniskā jeb valstiskā identitāte. Austrumeiropas un Āzijas izpratne (šī izpratne dominē arī Latvijā), kas nacionālo identitāti izprot ar tautas kultūras, parasti valodas un sadzīves ieražu, respektīvi, tautas jeb tautiskuma elementu, klātbūtni un būtībā atbilst etniskajai identitātei. Postsociālistiskās valstīs, kāda ir arī Latvija, nacionālā identitāte cieši saistīta ar cilvēka izcelsmi, piederību noteiktai nācijai, tautībai, kultūrai. Latvijā par identitātes jēdzienu sāka runāt jau astoņdesmito gadu beigās Atmodas procesu ietvaros, bet kopš 1997. gada tā kļuva par aktualitāti. Īpašu plašsaziņas līdzekļu uzmanību šis jēdziens izpelnījās 2004. gada pavasarī – īsi pirms Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā.
Krasnā L. Latvijas un latviešu identitātes: kultūra, izziņa un komunikācija. (2005/12). Pieejams: http://www.psihologijaspasaule.lv/raksti.php?id=365&show=802&act=read [skatīts 18.09.2008.].
11 Smits E. Nacionālā identitāte. Rīga: AGB, 1997, 6., 7. lpp.
12 Rehbinder M. Rechtssoziologie. 4. Auflage. München: C.H. Beck, 2000, S. 44.
13 Meļķisis E. Ievadam. Grāmatā. Latvijas tiesību avoti. Teksti un komentāri. I sējums, Seno paražu un Livonijas tiesību avoti 10. gs.- 16. gs. Rīga: LU žurnāla "Latvijas Vēsture" fonds, 1998, 1. lpp.
14 Kalniņš, V. Latvijas PSR valsts un tiesību vēsture. I daļa. Feodālisma un topošā kapitālisma laikmets XI–XIX gs. Rīga: Zvaigzne, 1972, 298. lpp.
15 von Bunge F.G. (später Carl Schirren): Archiv für die Geschichte Liv-, Esth- und Curlands. 1–8. Dorpat/Reval 1842–1861, von Bunge F.G. Beiträge zur Kunde der liv-, esth- und kurländischen Rechtsquellen. Dorpat 1832, von Bunge F.G. Geschichte des Gerichtswesens und Gerichtsverfahrens in Liv-, Est-, und Kurland. Reval 1874, von Bunge F.G. Das liv- und esthländische Privatrecht, wissenschaftlich dargestellt. 1–2. Reval 2. Aufl. 1847/48, von Bunge F.G. Das curländische Privatrecht, wissenschaftlich dargestellt. Dorpat 1851, von Bunge F.G. Monumenta Livoniae Antiquae. Sammlung von Chroniken, Berichten, Urkunden und Aufsätzen, welche zur Erläuterung der Geschichte Liv-, Esth- und Kurlands dienen. 1–5. Riga, Dorpat und Leipzig 1835–1847, von Bunge, F.G. Die Quellen des Revaler Stadtrechts. 1–2. Dorpat 1844–1847, von Bunge F.G. Einleitung in die liv-, esth- und curländische Rechtsgeschichte und Geschichte der Rechtsquellen. Reval 1849.
16 Šterns I. Latvijas vēsture. Krusta kari. 1180–1290. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2002, 17. lpp.
17 Lazdiņš J. Baltijas zemnieku privāttiesības (XIX gs.). Rīga: BA "Turība", 2000, 247. lpp.
18 Šimkuva H. Vācbaltiešu kultūrvēsturiskā mantojuma izpētes rezultāti un perspektīvas. Baltijas valstis likteņgriežos. Rīga: [b. i.], 1998, 415. lpp.
19 Osipova, S. Lettische Rechtswissenschaft nach der Gründung des lettischen Staates 1918. Zeitschrift für Neuere Rechtsgeschichte, 29. Jahrgang, 2007, Nr. 1/2, S. 62.
20 Piemēram, krievu civiltiesību vēsturnieks S.V. Pahmans (Семен Викентьевич Пахман 1825–1910) savā monogrāfijā История кодификации гражданского права. Москва: Зерцало, 2004, analizē Baltijas tiesību vēsturi, kā Krievijas tiesību vēstures daļu. Tas atbilda politiskajai realitātei, jo XVIII gs. visa Latvijas teritorija tika iekļauta Krievijas impērijas sastāvā.
21 Lazdiņš J. Baltijas zemnieku privāttiesības (XIX gs.). Rīga: BA "Turība", 2000, 10.–19. lpp.
22 Švābe A. Latvijas tiesību vēsture.// Latviešu konversācijas vārdnīca. Rīga: 1934./1935., XI sēj., 22114., 22115. lpp.
23 Birziņa L. Latvijas Universitātes tiesībzinātnieki. Tiesiskās doma Latvijā XX gadsimtā. Rīga: Zvaigzne ABC, 1999, 173. lpp.
24 Turpat, 157. lpp.
25 Zeids T. Priekšvārds. // Švābe A. Latvijas vēsture. Rīga: Avots, 1990, 1. daļa, 4. lpp.
26 Turpat, 159. lpp.
27 Straubergs J. Rīgas vēsture. Rīga: Grāmatu Draugs, [b. g.], 487. lpp.
28 Profesors Voldemārs Kalniņš. Personālais bibliogrāfiskais rādītājs. Rīga: P. Stučkas LVU, 1979, 7. lpp.
29 Piemēram, Švābe A. Cīņa par Latvijas tiesībām. Grāmatā Latvijas kultūra. [b. v.], A. Klāvsona apgāds, 1948.
30 Birziņa L. Latvijas Universitātes tiesībzinātnieki. Tiesiskās doma Latvijā XX gadsimtā. Rīga: Zvaigzne ABC, 1999, 178. lpp.
31 Калнинь В.Е. П. И. Стучка о римском праве и его рецепции в буржуазных странах. Научная конференция о теоретическом наследии П. И. Стучки в советской правовой науке. Рига: ЛГУ, 1964, с. 37.