ŽURNĀLS Numura tēma

Atbalsta vienošanās un nodomu vēstule neveido starptautiskus līgumus

Lai izvērtētu Satversmes tiesas viedokļa par aizņēmumiem nepieciešamību un pamatotību, ir jāskatās Satversmes tiesas 2009. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr. 2009-43-01 (turpmāk tekstā – Spriedums) 30.1. punkta vieta tiesas argumentācijā. Sprieduma 25. punktā secinot, ka apstrīdētie likuma grozījumi ierobežo Satversmes 109. pantā noteiktās pamattiesības, Satversmes tiesa pievērsās tradicionālajai ierobežojuma tiesiskuma izvērtēšanai: 26. punktā norādīts, ka ierobežojumi ir noteikti ar likumu; 27. punktā atzīts, ka ierobežojumiem ir leģitīms mērķis; 28. punktā tiek formulēti tradicionālie samērīguma kritēriji (piemērotība, nepieciešamība un samērīgums stricto sensu); 29. punktā tiek secināts, ka ierobežojums ir piemērots leģitīmā mērķa sasniegšanai; 30. punktā izvērtēta ierobežojuma nepieciešamība (tā kā ierobežojums netika atzīts par nepieciešamu, Satversmes tiesa nevērtēja samērīgumu stricto sensu). Nepieciešamības perspektīva strukturē un izskaidro 30.1. punktā ietvertās analīzes apjomu, saturu un loģiku.

Šīs perspektīvas lomu var ilustrēt ar dažiem piemēriem. Plaši formulētā nobeiguma tēze – "Ministru kabineta uzņemtās starptautiskās saistības pašas par sevi nevar kalpot par argumentu Satversmes 109. pantā noteikto pamattiesību ierobežošanai" – prima facie ir pretrunā atzītajai praksei, ka starptautiskās saistības pašas par sevi var kalpot par pamatu pamattiesību ierobežošanai¹ vai pat pilnīgai atcelšanai.² Tajā pašā laikā, lasot šo tēzi samērīguma analīzes kontekstā, ir saprotams Satversmes tiesas šaurākais ratio: lai gan starptautiskās normas var būtiski ietekmēt dažu cilvēktiesību ierobežojuma tiesiskuma kritēriju izvērtējumu (īpaši attiecībā uz leģitīmā mērķa pastāvēšanu un piemērotiem līdzekļiem tā sasniegšanā), tās a priori neizslēdz prasību pēc izsmeļošas ierobežojumu tiesiskuma pārbaudes (īpaši attiecībā uz nepieciešamību un samērīgumu stricto sensu). Sprieduma 30.1. punktā atbildēts uz Saeimas un Ministru kabineta argumentu par "saistībām pret starptautiskajiem aizdevējiem kā vienu no apstrīdēto normu pieņemšanas pamatojumiem". Šķiet, ka analīzes strīdīgums izriet no apstākļa, ka Saeimas un Ministru kabineta argumentam (vismaz pašas Satversmes tiesas iepriekš citētajā formulējumā) ir izplūdusi tiesiskā jēga: tas ir kas vairāk nekā nepieciešamības arguments (šis ir vismazāk ierobežojošais līdzeklis), pārklājoties ar piemērotības argumentu (šis ir vienīgais piemērotais līdzeklis), leģitīmā mērķa argumentu (šis ir ierobežojumu mērķis) un, iespējams, pat juridisko formu (šis ir ierobežojuma pamats).

Satversmes tiesa šo argumentu noraidīja divu iemeslu dēļ: pirmkārt, tādēļ, ka attiecīgie dokumenti saturiski neietvēra prasības, ko tajos centās iekļaut Saeima un Ministru kabinets (30.1. punkta otrā – sestā rindkopa); otrkārt, tādēļ, ka dokumentu pieņemšanas forma neatbilda Satversmes noteiktajām prasībām (septītā – divdesmitā rindkopa). Pirms pievēršos otrā iemesla sīkākai analīzei, ir vietā norādīt, ka tiesas argumenta struktūra ir nedaudz savdabīga. Loģiskāk būtu bijis sākotnēji izvērtēt vienošanās atbilstību formālajām prasībām, un tikai atbilstības gadījumā pievērsties vienošanās saturam: ja vienošanās ir pēc formas nepareiza (kā tas tika atzīts), pat uz konkrēto situāciju attiecināms saturiskais tvērums nevarētu palīdzēt Saeimai un Ministru kabinetam.