ŽURNĀLS Diskusija

Dr.iur. Inese Lībiņa-Egnere,
Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes docente, Valsts prezidenta juridiskā padomniece

1. Ņemot vērā, ka personas kods satur informāciju, ar kuru iespējams identificēt konkrētu personu, personas kods atzīstams par personas datiem, kuru aizsargā gan Latvijas Republikas Satversmes 96. pants un Fizisko personu datu aizsardzības likums, gan Latvijai saistošie starptautiskie cilvēktiesību dokumenti, kuros ietvertas personas tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību. Personas kods ir ne tikai īpašs valsts noteikts personas identifikators, bet arī per se satur personību identificējošas ziņas – personas dzimšanas datumu.

Šeit jāpiemin Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā SKA-897/2009, kurā tiesa, vērtējot prokuratūras rīcību, uz aploksnes norādot personas kodu, secina, ka šādi var tikt aizskartas personas tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību. Tiesa savā lēmumā uzsvērusi, ka pieteicēja personas kods ir personas dati, jo tā ir informācija, ar kuru konkrēto personu iespējams identificēt, un personas dati ir privātpersonas privātās dzīves sastāvdaļa, ko aizsargā Latvijas Republikas Satversmes 96. pants.

2. Mērķis papildus personas vārdam un uzvārdam norādīt arī personas kodu ir precīzi un nekļūdīgi identificēt konkrētu personu. Šāda mērķa īstenošana nepieciešama, ja publiskotā informācija bez personas identifikācijas zaudē savu jēgu un nozīmi. Tomēr būtu rūpīgi jāizvērtē, cik bieži šāda nepieciešamība pastāv un vai nebūtu ierobežojams publicējamās informācijas loks, kurā nepieciešama personas identifikācija, norādot personas kodu. Satversmes 96. pantā nostiprinātās pamattiesības var ierobežot, ja ierobežojums ir noteikts ar pienācīgā kārtā pieņemtu likumu, tam ir leģitīms mērķis un tas ir samērīgs. Savukārt, lai secinātu, ka privātās dzīves ierobežojums ir nepieciešams un samērīgs, ir jānoskaidro, vai ar šo konkrēto ierobežojumu attiecīgo mērķi var sasniegt, vai nav citi atbilstošāki līdzekļi, ar kuriem mērķis ir sasniedzams un vai ierobežojums patiešām attaisno iegūto labumu. Tā šobrīd aktuāla ir diskusija, vai publicējot Ministra kabineta rīkojumus par uzņemšanu Latvijas pilsonībā naturalizācijas kārtībā un šādi vēršoties pret privātpersonas privātās dzīves neaizskaramību, saskatāms leģitīms mērķis un vai ierobežojums attaisno iegūto labumu un ir samērīgs.

3. Vērtējot iespēju personu identificēt citādi, kā norādot personas kodu, tomēr jāvērš uzmanība, ka personas kods ir ne tikai ērts personas identifikācijas līdzeklis, bet arī efektīvs, ņemot vērā, ka tas atšķirībā no citiem personas datiem, piemēram, no personas dzīvesvietas, ir nemainīgs, viegli pārbaudāms, personai uzrādot personu apliecinošu dokumentu, un atšķirībā no citas informācijas, kas personu ļauj identificēt, piemēram, amata un atsevišķos gadījumos – arī dzīvesvietas, ir visām Latvijas Republikā reģistrētajām fiziskajām personām. Tāpat jāuzsver, ka, nepubliskojot personas kodu un personas identifikācijai papildus personas vārdam un uzvārdam norādot citu informāciju, kas tieši un nepastarpināti ļauj personu identificēt, jebkurā gadījumā tiktu publicēti fiziskas personas dati.

Secinot, ka personas kods šobrīd ir optimālākais normatīvi regulētais pastāvošais līdzeklis personas identifikācijai Latvijā, neatrisināts paliek jautājums par iespējām ierobežot pārmērīgu iejaukšanos personas privātajā dzīvē. Tādēļ, manuprāt, vienīgā iespēja risināt bažas par personas dzimšanas datuma publiskošanu ir ar publiskajā telpā jau vairākkārt izskanējušo ideju par personas koda sistēmas nomaiņu uz identifikācijas numuru sistēmu, kurā netiktu atspoguļots personas dzimšanas datums vai citas tieši identificējamas ziņas par personību. Esošās personu kodu sistēmas ietvaros, iespējams, privātpersonas interesēs būtu oficiālā publikācijā norādīt tikai personas koda daļu (piemēram, 011XXX-XX345), tādējādi vienlaikus gan ļaujot personu identificēt, gan ierobežojot iespējas personas kodā ietverto informāciju un pašu personas kodu izmantot citiem nolūkiem. Zināma līdzība šeit saskatāma ar, piemēram, likuma "Par tiesu varu" 28.2 piektajā daļā noteikto, ka, publicējot tiesas nolēmumu internetā, tiek aizsegta tā informācijas daļa, kas atklāj fiziskās personas identitāti.

Vēlos uzsvērt, ka Latvijas problemātika nav unikāla un tās identificēšana ir pirmais solis vēlamajā virzienā. Līdzīga satura diskusija par fizisko personu datu aizsardzību noritēja Šveicē, kur pret identificējamu personas datu iekļaušanu personas saziņas numurā ar iestādi iestājās gan tiesībzinātnieki, gan fizisko personu datu aizsardzības iestāde.