1921. gada 19. martā Latvijas Tiesu palātas uzdevumā palātas loceklis H. Lazdiņš sasauca un atklāja zvērinātu advokātu kopsapulci, kurā bija ieradušies 63 zvērināti advokāti un kura ievēlēja pirmo Latvijas Zvērinātu advokātu padomi. Par pirmo padomes priekšsēdētāju ievēlēja vēlāko Latvijas Valsts prezidentu Gustavu Zemgalu. Kopš šīs dienas mēs ar lepnumu varam atzīt, ka Latvijai tāpat kā jebkurai demokrātiskai valstij ir sava neatkarīga advokatūra, bez kuras tiesiska valsts nav iedomājama.
1978. gadā Starptautiskā juristu komisija Ženēvā izveidoja Tiesnešu un advokātu neatkarības centru (The Centre for the Independence of Judges and Lawyers). Šā centra izdotajā 1992. gada gadagrāmatā tika uzsvērti seši tiesiskas valsts (angļu valodā to sauc par the Rule of Law, franču valodā – État de droit, vācu – Rechtsstaat, itāļu – Stati di diritto utt.) pamatprincipi. Tie ir: varas dalīšana, tiesnešu neatkarība, prasība, ka jebkura no trim varām respektē indivīda pamattiesības un brīvības, kā arī administratīvo aktu likumība, neatkarīgas tiesas kontrole pār likumdošanas un izpildu varu, nepieciešamība pēc no visām varām neatkarīgas advokatūras, kuras aicinājums ir aizstāvēt pašas tiesiskas valsts būtību (The need for a Bar which maintains its independence from the authorities and which is devoted to defending the motion of the Rule of Law).1 Neviens no šiem principiem nevar pastāvēt un darboties bez pārējiem. Tie darbojas vai nu visi kopā, vai arī – nedarbojas neviens!
Kopš tiem laikiem, kad ļaudis sāka spriest tiesu, radās nepieciešamība ne tikai pēc tiesnešiem, bet arī pēc gudriem, zinošiem, ar runas dāvanām apveltītiem ļaudīm, kuri prata atspēkot netaisnas apsūdzības, palīdzēt tiesai noskaidrot patiesību. Jau Senajā Romā tiesnešiem tika ieteikts: "Audiatur et altera pars!" (Uzklausiet arī otru pusi!) Senajā Grieķijā Atēnu tiesnešu zvērestā bija vārdi: "Es vienlīdz uzklausīšu kā apsūdzētāju, tā apsūdzēto." Vienmēr tiesu spriedumi, ja tās bija īstas tiesas, ir atšķīrušies no valdnieku voluntārajiem lēmumiem ar to, ka šajos spriedumos ir vienlīdz izvērtēti abu pušu viedokļi. Kā vēl senatnē Seneka rakstīja savā "Mēdejā": "Kas pieņem lēmumu, nenoklausījies vienu no divām pusēm, tas ir netaisns, pat ja viņa lēmums ir pareizs." Visā cilvēces tiesību vēsturē attieksme pret tiesībām uz aizstāvību ir bijusi tas lakmusa papīriņš, kas palīdzēja noteikt, cik demokrātiska un līdz ar to taisnīga ir bijusi tiesa tajā vai citā sabiedriskajā iekārtā. Mūsdienu Latvijā šīs tiesības ir atzītas par cilvēka pamattiesībām.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Mēnesī - tikai 9,99 eiro; vēl izdevīgāks - gada abonements. Piedāvājam trīs abonementu veidus!
Abonentu ieguvumi:
- Neierobežota pieeja arhīvam - 24 h/7
- Vairāk nekā 16 000 rakstu un 1800 autoru
- Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
- Personalizētās iespējas - piezīmes, citāti, mapes