intervijā Sannijai Matulei un Gatim Litvinam
Atskatoties uz aizvadīto pirmo darba gadu ģenerālprokurora amatā, Ē. Kalnmeieram ir ko sacīt – gan par padarīto, gan vēl iecerēto. Arī viņa kolēģiem un līdzbiedriem, kā tas izriet no šai intervijai pievienotajiem viedokļiem, savs priekšstats par jauno priekšnieku un būtiskas tiesu varas institūcijas vadītāju jau ir izveidojies.
Būdams mūsu žurnāla rubrikas "Nedēļas jurists" viesis, atbildot uz jautājumu, kas jūs būtu, ja nebūtu izvēlējies jurista profesiju, sacījāt: "[..] Juristi bija rezerves variants". Raugoties no malas, šķiet, ka šis rezerves variants jūsu karjerā ir pietiekami veiksmīgs. Vai esat vīlies šajā izvēlē?
Domāju, ka nē, vilšanās man nav, jo patiesībā toreiz tas bija ļoti nopietns un pārdomāts rezerves variants. Turklāt ar šo jomu kaut kādā mērā biju saistīts jau kopš bērnības. Mans tēvs, lai gan ne jurists, visu mūžu nostrādāja milicijā, tur strādāja arī tēva brālis, savukārt mans brālis bija prokuratūras izmeklētājs. Vēl mazs būdams, braucu līdzi tēvam uz notikuma vietām, tā ka šo to no tā darba zināju jau bērnībā. Līdz ar to mana ienākšana jurisprudencē nebija tikai nejaušība, kas balstīta uz filmu vai detektīvromānu radītiem iespaidiem. Man bija savs, uz realitāti balstīts, priekšstats par šo profesiju.
Vēlāk, jau studiju gados, sāku strādāt kā sevišķi svarīgu lietu izmeklētāja palīgs, un kopš tā laika nemitīgi esmu kāpis tikai uz augšu – ne vien profesionālā, bet arī sevis pilnveidošanas un izglītošanas ziņā. Tā palēnām kļuvu par sevišķi svarīgu lietu izmeklētāju, Sevišķi svarīgu lietu izmeklēšanas pārvaldes priekšnieka vietnieku, tad – arī priekšnieku. Visu laiku man bija kaut kas, kas dzen uz priekšu, neļauj apstāties. Tad nāca arī izšķiršanās – būt par ģenerālprokurora amata kandidātu vai ne. No vienas puses, es skaidri zināju, ka sākums būs ļoti grūts – kaut iziet cauri visai tā sauktajai sabiedriskajai apspriešanai, kas mums ir visai īpatnēja un amizanta procedūra, no otras puses, tas atkal bija kā jauns izaicinājums. Domāju, ka esmu to veiksmīgi pieņēmis un pašreiz cenšos sevi arī apliecināt šajā amatā.
Kādu saimniecību, ja tā var sacīt, saņēmāt mantojumā no sava priekšteča Jāņa Maizīša?
Sacīt, ka viss bija ideāli, es nevaru. Tā nebūtu patiesība.
Tātad 2010. gada jūlijā es pārņēmu Ģenerālprokuratūras vadību, bet iepriekšējais – 2009. – bija krīzes smagākais punkts, lai gan tā vēl joprojām turpinās. Attiecīgi reālā situācija bija tāda, ka, piemēram, autoparks bija dramatiskā stāvoklī, bet Dzirnavu ielas ēka, kur atrodas septiņas Rīgas pilsētā izvietotās rajona līmeņa prokuratūras iestādes, – pirmsavārijas stāvoklī. Tā ka saimnieciskās problēmas saņēmu pietiekamā apjomā. Taču šobrīd jau varu sacīt, ka tās tiek risinātas un no nulles punkta ir izkustējušās, jo ir gan konkrēti risinājumi, gan arī nākotnes redzējums. Tostarp ir izveidota valdības komisija telpu jautājumu risināšanai, arī informācijas tehnoloģiju jomā tika novērsta krīze ar datortehniku, kas, vienkārši sakot, bija šausmīga.
Faktiski savā pirmajā darbības gadā veicu tādus sāpīgākos ugunsdzēšanas darbus, kas arī tika atrisināti. Nevaru nepieminēt, ka ir izveidota jauna prokuratūras struktūrvienība – Narkotisko vielu nelikumīgas aprites noziedzīgo nodarījumu izmeklēšanas prokuratūra.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Piedāvājam trīs abonementu veidus. Vienam lietotājam piemērotākais ir "Mazais" (3, 6 un 12 mēnešiem).
Abonentu ieguvumi:
- Pieeja jaunākajam izdevumam
- Neierobežota pieeja arhīvam – 24 h/7 d.
- Vairāk nekā 18 000 rakstu un 2000 autoru
- Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
- Personalizētās iespējas – piezīmes, citāti, mapes