ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

15. Novembris 2011 /Nr.46 (693)

Zaudējumu jēdziens intelektuālā īpašuma tiesībās
LL.M.
Magda Papēde
Freiburgas Alberta Ludviga universitātes doktorante 

Intelektuālā īpašuma1 specifika prasa atšķirīgu pieeju un risinājumus daudzos materiālo un procesuālo tiesību jautājumos. Savas nemateriālās dabas dēļ intelektuālais īpašums jo īpaši ir pakļauts nesankcionētas izmantošanas jeb pārkāpumu riskam. Atšķirībā no tradicionālā īpašuma praktiski nav iespējams aizsargāt intelektuālo īpašumu fiziskā veidā un pirms pārkāpuma.2 Lai Satversmē garantētā autortiesību, patenttiesību un preču zīmju aizsardzība3 nebūtu tikai deklaratīva, tiesību sistēmas uzdevums ir nodrošināt intelektuālā īpašuma tiesību īpašniekus4 ar efektīviem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem, kuriem būtu arī preventīva iedarbība. Viens no būtiskākajiem līdzekļiem šā mērķa sasniegšanā ir tiesību īpašniekam nodarīto zaudējumu atlīdzināšana, proti, iepriekšējā stāvokļa atjaunošana (restitutio in integrum) un nodarītā kaitējuma kompensēšana. Zaudējumu jēdziens intelektuālā īpašuma tiesībās atšķiras no zaudējumu jēdziena, kādu to zinām no Civillikuma. Šis raksts ir veltīts šo atšķirību noskaidrošanai.

Zaudējumu piedziņas praktiskās grūtības

Zaudējumu atlīdzības galvenais uzdevums ir restitūcija jeb iepriekšējā stāvokļa atjaunošana.5 Tā kā restitūcija natūrā parasti nav iespējama, tad cietušais tā vietā saņem taisnīgu apmierinājumu naudas izteiksmē.6 Praksē ir izrādījies, ka faktisko zaudējumu atlīdzināšana saskaņā ar vispārējām zaudējumu atlīdzības normām pieder pie visgrūtākajiem jautājumiem intelektuālā īpašuma strīdos.7 Faktisko zaudējumu, tajā skaitā atrautās peļņas, piedziņa bieži vien nedod cietušajam intelektuālā īpašuma īpašniekam pienācīgu apmierinājumu par notikušo aizskārumu. Lai arī izdodas konstatēt un pierādīt pašu tiesību aizskāruma faktu, ir grūti vai pat neiespējami konstatēt un pierādīt nodarīto zaudējumu apmēru – tiesību īpašnieka esošās mantas samazinājumu un neiegūto peļņu. Kā novērtēt preču zīmes vērtības krišanos? Kā aprēķināt atrauto peļņu, ja tirgū bez cietušā un pārkāpēja darbojas vēl citi dalībnieki? Šādi aprēķini balstās uz pārāk lielām varbūtībām, kas, tiesas skatījumā, nav pietiekamas, lai apmierinātu prasību. Pierādījumu trūkuma dēļ prasības nereti tiek noraidītas pilnībā.8

Zaudējumu apmēra pierādīšanu apgrūtina arī apstāklis, ka jau tā cietušajam tiesību īpašniekam nākas atklāt savus finanšu datus, kas jo īpaši nav patīkami lietās, kurās prasītājs un atbildētājs darbojas vienā tirgū un ir konkurenti. Šeit nepalīdz arī Civilprocesa likumā paredzētā iespēja skatīt lietu slēgtā sēdē9, jo tādā veidā tiek vienīgi nodrošināts, ka informācija nekļūst zināma plašākai sabiedrībai. Turpretī iespēju, ka ar vienas puses komercinformāciju iepazīstas tikai tiesnesis vai tiesas nozīmēts eksperts, Civilprocesa likums neparedz. Attiecīgi prasītāji intelektuālā īpašuma strīdos bieži vien nemaz nemēģina piedzīt nodarītos zaudējumus, lai vēl vairāk nekaitētu savai komercdarbībai.

Ārvalstu pieredze

Ņemot vērā faktiski ciesto zaudējumu pierādīšanas grūtības, intelektuālā īpašuma lielvalstīs jeb valstīs ar ļoti attīstītu un augstu intelektuālā īpašuma aizsardzību (piemēram, Lielbritānijā, Vācijā, Francijā, Nīderlandē) tiesību tālākveidošanas ceļā ir rastas alternatīvas metodes un līdzekļi, kas ir iedarbīgāki nekā faktisko zaudējumu piedziņa. Lai arī šo līdzekļu dogmatiskā izpratne un piemērošanas iespējas dažādās valstīs atšķiras, to pamatiezīmes ir vienādas.

Pirmkārt, tiesas ir atzinušas, ka faktisko zaudējumu vietā no atbildētāja var piedzīt licences atlīdzību. Licences atlīdzība ir naudas summa, ko pārkāpējs būtu maksājis, ja puses laikus savā starpā būtu noslēgušas līgumu par intelektuālā īpašuma objekta izmantošanas tiesību nodošanu.

Otrkārt, tiesu praksē ir atzīts, ka piedziņu var vērst arī uz pārkāpēja negodīgi gūto peļņu. Tādā gadījumā prasītājs saņem to summu, ko atbildētājs ir guvis, prettiesiski izmantojot prasītāja intelektuālo īpašumu.

Abas šīs metodes atbrīvo intelektuālā īpašuma tiesību īpašnieku no faktisko zaudējumu pierādīšanas pienākuma, vienlaikus nodrošinot taisnīgumu un atjaunojot līdzsvaru prasītāja un atbildētāja starpā.

VĒL PAR ŠO TĒMU
komentāri
0 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
visi numura raksti
Kalvis Torgāns
Skaidrojumi. Viedokļi
Mantiskā atbildība privātajās un publiskajās tiesībās
Ilgus gadu desmitus zaudējumu atlīdzība tika uztverta vienīgi kā civiltiesiskas atbildības veids un tika uzskatīts, ka atbildību tajā var uzlikt vai nu fiziskai, vai juridiskai personai. Taču šī gadsimta sākumā Latvijā pieņemti ...
37 komentāri
Diskusija
Deputāti juristi – par tiesiskuma veicināšanu
11. Saeimā ir pārstāvēts 21 jurists: Valērijs Agešins, Solvita Āboltiņa, Inga Bite, Irina Cvetkova, Ilma Čepāne, Ingmārs Čaklais, Edmunds Demiters, Rihards Eigims, Andrejs Elksniņš, Kārlis Eņģelis, Aleksandrs Jakimovs, Andrejs ...
4 komentāri
Sandra Jakušenoka
Nedēļas jurists
Sandra Jakušenoka
Jānis Vanags
Skaidrojumi. Viedokļi
Grozījumi Civilprocesa likuma 141. panta pirmajā daļā: no viena grāvja otrā
Ar 2011. gada 4. augusta likumu1 Saeima grozīja Civilprocesa likuma 141. panta pirmo daļu, nosakot, kādus ar prasības nodrošināšanu saistītos lēmumus lietas dalībnieki ir tiesīgi pārsūdzēt. Tādējādi ir sperti soļi, lai atrisinātu ...
3 komentāri
Tiesību prakse
Ieslodzītā tiesības īslaicīgi atstāt cietuma teritoriju
Saskaņā ar Latvijas Sodu izpildes kodeksa 50.5 panta 6. punktu notiesātajiem, kuri sodu izcieš daļēji slēgtā cietuma soda izciešanas režīma augstākajā pakāpē, ir tiesības ar cietuma priekšnieka atļauju īslaicīgi atstāt cietuma ...
AUTORU KATALOGS