ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

Ne visi tiesneši ir vienādi, tomēr katrs no viņiem atbild arī par saviem kolēģiem. Kamēr paši godīgie tiesneši nemainīs sistēmu no iekšienes, viņi ir līdzatbildīgi pie tā, ka pat EP un ES norāda uz nepilnībām.



Sajūta ir dranķīga. Ka tik nav jāformē tiesnešu sastāvs no jauna. Radikāli, bet cerība.

Šis kārtējais paraugs tam, cik formāli tiesa vērtē apsūdzību. Labākais ir tas, ka taisot attaisnojošu nolēmumu, kura pamatā ir arguments, ka būtisks kaitējums nav aprakstīts pietiekoši detalizēti, neviena tiesa līdz šim nav mēģinājusi vismaz piemēra veidā uzrakstīt, kā tad vajadzēja šo kaitējumu formulēt, lai izvairītos no līdzīgām situācijām citās lietās. Tā vietā, protams, ērtāk ir norādīt, ka būtisks kaitējums nav pietiekoši detalizēti aprakstīts. Tas rada iespaidu, ka arī tiesai nav nekādas vizījas par to,kādam vajadzētu būt šim apstākļu izklāstam, lai to atzītu par pietiekošu notiesājoša sprieduma taisīšanai.

Kāpēc tiesa šādi rīkojas, manuprāt, ir skaidrojams ar to, ka patiesībā prestiža graušanu, izmeklēšanas traucēšamas seku būtiskumu, kāds kaitējums bija inkriminēts šajā lietā, faktiski jau nemaz citādāk (detalizētāk) aprakstīt nevar. To nevar nosvērt ne gramos, ne izmērīt metros. Tikai rodas jautājums, kā tad lai šo kaitējumu detalizē prokuratūra.

Manuprāt, to, vai konkrētā gadījumā apsūdzībā inkriminētās sekas bija jāvērtē kā būtisks kaitējums, bija jānosaka pēc lietā esošiem pierādījumiem. Galvenais, lai apsūdzībā būtu ierakstīts konkrētā kaitējuma izpausmes veids - prestiža graušana, izmeklēšanas traucēšana. Ja apsūdzībā šīs sekas inkriminētas, bet pierādījumi pietiekoši, lai šīs sekas atzītu par būtisku kaitējumu, taisāms notiesājošs spriedums.

Viens no lielākajiem pārmetumiem, kas pausts šajā rakstā, ir: \\\"Nu varēja gaidīt tiesā pieļauto kļūdu analīzi un izjautāt ziņotājus, kā kļūdas izslēgt. Bet nekā!\\\" Tātad pārmetums būtībā ir par to, ka tiesu darbības kritika nav konstruktīva, jo kritika nesatur nekādus apsvērumus par to, kā novērst kļūdas turpmākajā tiesu darbībā.

Iespējams, varētu piekrist šim senatora un AT darbinieka viedoklim. Taču tādā gadījumā arī abi kungi ir iebraukuši tajā pašā grāvī, jo raksts nesatur nevienu ieteikumu, kā uzlabot tiesu darbību, lai turpmāk kļūdas tiesu darbā tiktu samazinātas. Ir gānīšanās uz plašsaziņas līdzekļiem, ir I.Reines ad hominem kritika (raksta nobeigumā post scriptum vien ir ko vērts: \\\"Ir gan viena laba ziņa. MK pārstāve starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās turpmāk būs juriste Kristīne Līce...\\\"), ir klaja sofistika un spēlēšanās ar emocionāliem nevis juridiskiem un racionāliem argumentiem (piemēram, kompensācijas par izvarošanu salīdzināšana ar kompensāciju par ieslodzītā cilvēktiesību pārkāpumiem; kritizēta tiek ECT, ka iedeva 10000 eiro, lai gan varbūt kritizēt vajadzēja kolēģus, kuri piesprieda tikai 4000 latus).

Es senatora un AT darbinieka vietā varbūt būtu, piemēram, izvirzījis priekšlikumu, ka ir jāiedibina kārtībā, kādā mūsu valsts pārstāvji ECT sadarbojas ar Latvijas tiesu varas pārstāvjiem tajās lietās, kur jautājums ir par iespējamām kļūdām tiesu darbu. Lūk, tad varētu gan senators, gan AT darbinieks visus šajā rakstā paustos argumentus arī likt priekšā ECT un apgaismot to.

Ko teiks tiesneši? Ja sabiedrībā par šo gadījumu būs pietiekami liela ažiotāža un neapmierinātība ar tiesu darbu, tad laikam atkal varam gaidīt šīs nedēļas JV līdzīgu literāru pasāžu kādu senatoru izpildījumā - ne jau tiesneši ir pie kā vainīgi, ne jau tiesu sistēmā ir problēmas; vainīgi ir žurnālisti, ka raksta par problēmām, vainīga ar valdība, ka tiesnešiem nav viņiem vēlamas algas, vainīga ir Saeima, ka nepieņem pareizus likumus, vainīga ir sabiedrība, ka ir neapmierināta u.tml. pseidoargumenti.

Ko tiesneši teiks par šo - http://politika.lv/article/senats-varnai-aci-neknabj



Kauns par tādu AT!

/starp cilvēka pastrādāto noziegumu un viņa paša pamattiesību aizskārumu no valsts puses nav nekāda sakara/



No formāli juridiskā viedokļa Jums nevar nepiekrist. Taču realitātē līdz ar to situācija ir tāda, ka Temīda iegūst tādu nožēlojamu paskatu... ar kartona zobenu, šķībiem svariem... un, nu ļoti, ļoti cieši aizietām acīm... Taisnība ir sasniegta? Manuprāt, atbilde ir viennozīmīgi redzama – nē. Ko līdz formālā taisnība, ja realitātē ir tik krasa disonance.



/spīdzināšana un turēšana necilvēcīgos apstākļos ir absolūti aizliegta/

Bet vai patiešām attiecīgais indivīds ir spīdzināts un turēts necilvēcīgos apstākļos?

Rakstā uzskaitītie sūdzības motīvi ir negaršīgs ūdens, neapmierinoša šaurība kamerās...

Ņemot vispārējo ekonomisko situāciju Latvijā, jautājums ir – vai tiešām cietumnieku dzīves apstākļi Latvijā ir salīdzinoši slikti? Es apšaubu. Es drīzāk domāju, ka ECT ir iebraukusi otrā grāvī – noziedznieku tiesības uz kaut ko nepamatoti pārvērtējot. Izpratne par cilvēktiesībām sāk iegūt absurdu raksturu.

Es spēcīgi nosliecos atbalstīt loģikas komentārā pausto viedokli, ka Latvijas tiesa ir arī ļoti zemu ir novērtējusi izvarošanas upurim nodarīto kaitējumu. Tajā pat laikā ECT ir iebraukusi otrā grāvī - konkrētās valsts finanšu situāciju acīm redzot vispār nav ņēmusi vērā, piegājusi situācijai klaji formāli, novērtējot kaitējumu pēc savas paaugstinātās mantiskās mērauklas un nepamatoti pārvērtējot cilvēktiesību aizskārumu.



Sekas realitātē – kliedzoša nesamērība.





/Nevar pieļaut, ka pensionāri skaita kapeikas un dzīvo pusbadā, bet izvarotājs trīs reizes dienā jābaro un vēl jānodrošina viņam noteikts vitamīnu daudzums? Vai tā ? Ja tā, tad jāsāk domāt varbūt par šariāta likumu iedzīvināšanu ?/



Es uzskatu, ka katru labu ideju var sabojāt ar muļķību. Kriminālsodāms noziedznieks ir cilvēks, kas rupji un apzināti ir aizskāris kāda cita cilvēka tiesības. Ar nozieguma izdarīšanas brīdi viņš ir labprātīgi atteicies no daļas privilēģiju, kas ir noziegumu neizdarījušajam cilvēkam, ar nozieguma izdarīšanas brīdi viņš ir zaudējis arī daļu no tiesībām.



Spīdzināšana, turēšana necilvēcīgos apstākļos nav tas pats, kas kaut kādu neērtību izjušana esot ieslodzījumā. Pirmie divi nav pieļaujami, taču satraukšanās par otro ir nevis civilizētības, bet... kad civilizētības ir tik daudz, ka katliņam vāciņš ceļas... Cietumam nav jābūt ne moku kambarim, ne kūrortam. Noziedznieka vērtību sistēma tomēr ir ļoti atšķirīga no parasta cilvēka vērtību sistēmas.

Paldies par rakstu, ļoti labi argumentēts.

Žurnālisti vienmēr kā vārnas kliedz, neiedziļinoties būtībā, bet nabaga tauta tic.

izlasiet uzmanīgi. tas bija citāts, ne manis teiktais. es tieši otrādi uzskatu, ka ne pie kādiem apstākļiem spīdzināšana nav attaisnojama. problēma ir tā, ka eiropā spidzināšanau saprot citādi, ne tā kā tas bija padomju tiesībās.

Pilnīgi piekrītu. Biju pārsteigts, ka raksta līdzautors ir Torgāns. Par Gruziņu īpašu ilūziju gan nebija. Kādu laiku atpakaļ biju uz vienu viņa lekciju, kuras saturs aprobežojās ar likuma citēšanu un dažu AT Senāta tēžu nolasīšanu - ļoti bēdīgs iespaids, ja ņem vērā, ka lekciju vada Senators.

Domāju, ka raksts nebūtu izpelnījies tik daudz kritikas, ja kritizējot ECT, lielāka uzmanība būtu veltīta tam, ko raksta autori liek priekšā mainīt, lai izvairītos no Latvijai nelabvēlīgiem spriedumiem.

Žēl, ka viens no patiešām erudītākajiem profesoriem pievienojies sava kolēģa demagoģijai.

Nu ko, gribējāt iestāties ES ar visām Briselēm un Strazbūrām? Iestājāties?

Nu, tad tagad saņemiet knābienus pēcpusē no \"Strazdu būra\" un strebiet, ko esat paši savārījuši.

Jā, tiesa. Bet vai senatori arī tā domā? Viņi vienkārši salīdzina skaitļus un spēlē uz emocijām.

Tā kā mēs nezinām, cik lielu kompensāciju cietusī bija lūgusi piedzīt (un vispār nezinām pašas krimināllietas nianses, kuras katru lietu individalizē), tad diez vai varam runāt par to, vai konkrētajā krimināllietā cietušajai kaut kas bija piespriests par daudz vai par maz uz ECT sprieduma fona.

Diskutēt par šo, protams, var, un taisnība būs gan vienai, gan otrai pusei. Tomēr, manuprāt, raksta stils nav senatoru cienīgs. Cieņa pret tiesu sākas pašā tiesā- tās komunikācijā ar lietas dalībniekiem, nolēmumu motivēšanā, termiņu ievērošanā utt. Zaudētājs vienmēr var būt neapmierināts ar lietas rezultātu, bet atšķirsies tikai situācija, kad neapmierinātība ir par tiesas nospriesto, vai paša zaudētāja, iespējams, nepārdomāto rīcību pirms tam, kas izraisīja tiesāšanos. Pašai ļoti bieži ir gadījies piedzīvot situāciju, kad tiesas nolēmumā atbildes uz lietas būtiskajiem jautājumiem nav atrodamas, nemaz nerunājot par pierādījumu novērtēšanu. Loģiski, ka šādā situācijā paliek neatbildēts jautājums- kāpēc tiesas nolēmums ir tieši tāds. Darbs, protams, grūts, bet tāds tas ir arī daudziem citiem, un, ja tas ir tik nepanesams, tad varbūt tas ir jāmaina. Tiesnešiem beidzot tomēr būtu jāsaprot, ka piešķirtās pilnvaras nerada visatļautību un jāpaskatās pašiem uz savu darbu mazliet kritiskāk, nevis visu laiku jāapvainojās uz visu pasauli par pārāk mazo darba samaksu vai tiesu darba kritiku.



P.S. Hm, interesanti. Ja Latvijas tiesa piespriež upurim 4000 Ls, bet ECT noziedzniekam vairāk, varbūt tomēr galvenā problēma ir nevis ECT, bet gan Latvijas tiesnešu izpratnē par to, cik augstu novērtējamas ir upura ciešanas?

Ļoti labs raksts.

Ir diezgan bēdīgi, ja pat dr.iur.uzskata, ka kādu cilvēku drīkst spīdzināt. Tieši attieksme pret noziedzniekiem parāda, cik civilizēti mēs esam. Civilizētā valstī uzskata, ka pietiekams sods ir brīvības atņemšana un brīvības atņemšanas vietā notiesātie nav vēl papildus jāspīdzina vai jāpakļauj necilvēcīgiem apstākļiem. Ja kāds ir izvarojis, tad viņam jāsaņem pietiekami bargs brīvības atņemšanas sods, nevis viņš ir jāpakļauj spīdzināšanai.

Varu tikai piekrist komentētājam \\\"loģika\\\", ka problēma ir ne tik daudz Eiropas Cilvēktiesību tiesā, kas noteica 4000 lielu kompensāciju, bet gan Latvijā, ka mēs nevaram noteikt pietiekmi lielu atlīdzību upuriem. Un Eiropas Cilvēktiesību tiesa nav vainīga, ka mūsu kompensācijas upuriem ir niecīgas.

Definējiet,lūdzu,kas ir taisnīgums.

Pateicos.

Runa ir par to, ka noziedznieka tiesību aizskārums nav samērojams ar to tiesību aizskārumu, ko viņš ir radījis.

Kā jājūtas upurim, uzzinot, ka viņa tiesību aizskārums ir mazāk vērts par noziedznieka tiesībām uz ērtu dzīvošanu?!... Tas ir briesmīgi. Kādu mācību gūs noziedznieks? Nekādu - vari izvarot un vēl gūt peļņu....

Nu tad atgriezīsimies atpaķaļ viduslaikos- zobs par zobu, acs par aci, asinsatriebība un t.t. Viņš taču ir noziedznieks, tātad, ja viņš kādu bērnu izvarojis, tātad viņu drīkst spīdzināt, jo viņš taču ir nozieznieks. Nevar pieļaut, ka pensionāri skaita kapeikas un dzīvo pusbadā, bet izvarotājs trīs reizes dienā jābaro un vēl jānodrošina viņam noteikts vitamīnu daudzums? Vai tā ? Ja tā, tad jāsāk domāt varbūt par šariāta likumu iedzīvināšanu ?

Bet varbūt kļūda ir tajā, ka izvarošanas upurim mūsu tiesa ir piespriedusi tikai 4000 latus par nodarīto kaitējumu? Varbūt ir vērts atgriezties arī pie jautājuma, cik mūsu valstī ir vērta dzīvība, uz mūžu sabojāta psihe un neaizmirstama trauma?