ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

23. Oktobris 2012 /Nr.43 (742)

Romas I un Romas II regulas piemērotība internetā nodibinātām līgumiskām un ārpuslīgumiskām saistībām
2 komentāri
Mg.iur.
Aiga Mieriņa
LU doktorante 

Interneta bezrobežu raksturs nereti rada situācijas, ka ar interneta starpniecību nodibinātās līgumiskās vai ārpuslīgumiskās tiesiskās attiecības ir saistītas vairāk nekā ar vienu valsti, līdz ar to vairāk nekā ar vienu tiesību sistēmu.

Tieši ar interneta starpniecību noslēgtie darījumi visbiežāk ir ar starptautisku raksturu. Tas nozīmē, ka līdzēji atrodas dažādās valstīs vai saistību izpilde notiek citā valstī nekā tā, kurā atrodas līdzēji, un līdzīgas situācijas. Dažkārt līgums netiek noslēgts ar interneta starpniecību, tomēr tas vienalga ir saistīts ar informācijas tehnoloģijām, tā, piemēram, digitāla satura preču (mūzikas, filmu, datorspēļu) piegāde, datorprogrammu uzstādīšana, norēķini tiešsaistē un citi pakalpojumi. Tāpat nodarījumiem, kas ir saitīti ar ārpuslīgumiskajām attiecībām, nereti piemīt pārrobežu raksturs. Iejaukšanās citu personu privātajā dzīvē, goda un cieņas aizskaršana, nepatiesu ziņu, komercnoslēpumu saturošas informācijas izplatīšana, kā arī intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumi un tamlīdzīgas darbības var tikt izdarīti vienā valstī, bet sekas var skart personas kādā citā valstī. Tādēļ, līdzīgi kā citos pārrobežu strīdu gadījumos, arī internetā veiktām darbībām ir svarīgi noteikt strīda risināšanai piemērojamās tiesības.

Eiropas Savienības (turpmāk – ES) dalībvalstīs minētie jautājumi tiek risināti ar vairāku tiesību aktu palīdzību. 1980. gada Romas Konvencija par tiesību aktiem, kas piemērojami līgumsaistībām (turpmāk – Romas konvencija), kas stājās spēkā 1991. gada 1. aprīlī, bija pirmais unificētais līgumtiesību akts šajā jomā ES līmenī.1 Priekšlikumu vienota tiesību akta izstrādei, kas unificētu starptautisko privāttiesību noteikumus, jo īpaši līgumtiesību jomā, Beniluksa valstis Eiropas Komisijā iesniedza jau 1967. gadā, tomēr gan konvencijas izstrāde, gan spēkā stāšanās aizkavējās. Sākotnēji konvencijas projektā tika ietverti noteikumi, kas regulētu arī ārpuslīgumiskās attiecības, tomēr vēlāk no konvencijas projekta tie tika izslēgti.2 Konvencijas spēkā stāšanos aizkavēja neskaidrības saistībā ar Eiropas Kopienu Tiesas (tagad – ES Tiesas) kompetenci konvencijas normu interpretācijā, ko atrisināja 1988. gadā, Romas konvencijai pievienojot divus papildu protokolus.3 Romas konvencija tika noslēgta starp toreizējām Eiropas Kopienas (turpmāk – EK) dalībvalstīm, lai vienkāršotu valstīs pastāvošo atšķirīgo privāttiesību regulējumu. Romas konvencija nosaka, kuras valsts tiesības ir piemērojamas līgumsaistībām, ja līdzēji nav vienojušies par līgumsaistībām piemērojamajām tiesībām.

Romas konvencija nebija atvērta parakstīšanai valstīm ārpus EK, tomēr valstis pašas pēc saviem ieskatiem konvencijas normas varēja iestrādāt savos nacionālajos tiesību aktos, kas regulē starptautiskās privāttiesības. To labprāt darīja arī toreizējās EK dalībvalstis – Beļģija, Luksemburga, Dānija, Nīderlande un Vācija.4 Apvienotā Karaliste ar Romas konvenciju un tās interpretāciju saistītos jautājumus ietvēra 1990. gada Aktā par līgumiem piemērojamām tiesībām (Contracts (Applicable Law) Act 1990),5 kaut arī konvencija savos pamatprincipos līdzinās angloamerikāņu tiesību (common law) sistēmā pastāvošajai “piemērotāko tiesību” (proper law) pieejai.6 Šādu pieeju XIX gadsimtā izveidoja angļu tiesneši, par līgumsaistībām piemērotāko tiesību sistēmu atzīstot to tiesību sistēmu, saskaņā ar kuru līgums tika noslēgts: vai nu tika piemērotas līdzēju izvēlētās tiesības, vai tās, ar kurām līgums visciešāk saistīts.7

Šobrīd Romas konvencija zaudējusi aktualitāti tajās ES dalībvalstīs, kurās tiek piemērota 2008. gada 17. jūnija Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 593/2008 par tiesību aktiem, kas piemērojami līgumsaistībām (turpmāk – Romas I regula), jo konvencijas normas tika pārstrādātas un modernizētas regulas noteikumos. Jāatzīmē, ka Romas konvenciju turpina piemērot Dānijā, jo Dānijai Romas I regula nav saistoša.8 Tāpat arī Apvienotajai Karalistei Romas I regula nav saistoša,9 savukārt Īrija ir paziņojusi, ka vēlas piedalīties šīs regulas piemērošanā.

komentāri (2)
2 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
Maija
24. Oktobris 2012 / 17:47
0
ATBILDĒT
Piezīme. Apvienotai Karalistei Romas I regula ir saistoša, jo saskaņā ar tās izteikto lūgumu un Eiropas Komisijas 2008.gada 22.decembra lēmumu Nr.2009/26/EC Romas I Regula tiek piemērota arī Apvienotajā Karalistē.

Skatīt lēmumu, http://eur-lex.europa.eu/LexUriServ/LexUriServ.do?uri=OJ:L:2009 010:0022:0022:EN:PDF
Jūlija
23. Oktobris 2012 / 12:05
1
ATBILDĒT
Izlasot šo rakstu, viss liekas ļoti sarežģīti. Runājot par jurisdikciju, es nesapratu, kāpēc piemērā ar komandējumu Portugālē nedrīkst sniegt pieteikumu Latvijā, ja runa ir par patērētāju. Saskaņā ar Regulas 16.pantu - speciālo normu patērētājs ir tiesīgs vērsties pēc savas izvēles Latvijas tiesā vai tās dalībvalsts tiesās, kurā ir minētās puses domicils.

Ja runa nav par patērētāju, arī šeit strikti nav jāvadās no vispārīgiem noteikumiem, t.i., 2.panta-4.panta. Regula paredz t.s. īpašo jurisdikciju, kurai ir fakultatīvais raksturs. Tas nozīmē, ka prasītājam ir izvēles tiesības: tas var iesūdzēt atbildētāju saskaņā ar vispārīgiem noteikumiem (Briseles I regulas 2. pants) vai arī saskaņā ar noteikumiem par īpašo jurisdikciju. Līdz ar to, atgriežoties pie piemēra ar komandējumu, varētu apsvērt iespēju vērsties tiesā, kur līgumu paredzēja izpildīt (Regulas 5.panta 1.punkts – līguma izpildes vieta) vai kur atrodas komersanta filiāle, aģentūra vai uzņēmums (Regulas 5.panta 5.punkts) utml.

Par piemērojamām tiesībām: parasti komersanti, kam ir pārrobežu darījumi, iekļauj savos noteikumos klauzulu par piemērojamo likumu, ka līgumattiecībām piemēro, teiksim, Zviedrijas likumu. Tas krietni samazina nākotnes izmaksas, kas ir saistītas ar piemērojamā likuma noteikšanu strīdu gadījumā. Starp citu, tas pats attiecas uz strīdu jurisdikciju. Briseles I Regula ļauj vienoties par jurisdikciju, un šo opciju bieži izmanto.

Lai izvairītos no problēmām sakarā ar Roma I Regulas 6.pantu, kas paredz, \\\"līgums nevar atņemt patērētājam tiesības uz aizsardzību, ko tam piešķir mītnes valsts tiesību akti,\\\" ja uzņēmējs:

a) savu komercdarbību vai profesionālo darbību veic valstī, kurā ir patērētāja pastāvīgā mītnesvieta; vai

b) kā citādi vērš šādu darbību uz minēto valsti vai vairākām valstīm, tostarp minēto valsti. Ja šie noteikumi nav izpildīti, 6.panta 2.daļa nav piemērojama (Roma I Regulas 6.panta 3.punkts),

daži komersanti mēģina ierobežot patērētāju loku, kuri varētu pasūtīt pakalpojumus, tostarp arī Internetā. Lai vēlāk komersantam nevarētu pārmest, ka saskaņā ar Roma I Regulu komersants bija vērsis savu darbību uz patērētāja pastāvīgo mītnesvietu, daži uzņēmēji netulko, piemēram, savu mājas lapu latviešu valodā vai pat iekļauj disclaimeru, ka patērētāji no tādām un tādām valstīm diemžēl nevar neko pasūtīt vai nopirkt.
visi numura raksti
Intervija
UNIDROIT – tilts starp dažādām kultūrām un tiesībām
Pastāv viedoklis, ka starptautiskās privāttiesības vairs nav saistāmas ar tādu tiesību normu veidošanu, kas nosaka, kā tiesām un šķīrējtiesām piemērot kolīziju tiesības, bet šobrīd ir aktuāla tieši privāttiesību ...
Egils Levits, Juris Jansons
Tiesību politika
Turpinās diskusija par aborta jautājumu
Diskusijas par aborta tiesisko regulējumu Latvijā joprojām nerimstas. Vienošanās nav panākta. Pagājušajā nedēļā domu apmaiņa no Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas Demogrāfijas lietu apakškomisijas sēdēm tika ...
Viktorija Voitešonoka
Skaidrojumi. Viedokļi
Problēmjautājumi, iesniedzot un sagatavojot prasības pieteikumus tiesā
Kopš Civilprocesa likuma (turpmāk – CPL) pieņemšanas 1998. gada 14. oktobrī, kas stājās spēkā 1999. gada 1. martā, nomainot Latvijas Civilprocesa kodeksu, mainījusies izpratne par tiesībām, tiesību normu interpretāciju un to ...
22 komentāri
Kristaps Petermanis
Tiesību politika
Publisko iepirkumu likuma nepiemērošana ir jātulko iespējami šauri
3 komentāri
Tiesību prakse
Lēmuma par valsts nodevas atmaksu pārsūdzēšanas kārtība
Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 251. panta sesto daļu, izspriežot lietu, lēmums par valsts nodevu ir iekļaujams tiesas sprieduma rezolutīvajā daļā. Tātad lēmums par valsts nodevu ir sprieduma daļa. Tādējādi sūdzība par ...
1 komentāri
AUTORU KATALOGS