Publiskās un privātās partnerības kļuva populāras pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados, kad publiskajā sektorā sāka lietot privātā sektora darba metodes. Daudzās valstīs arvien plašāk publisko funkciju nodrošināšanā tiek piesaistīts gan ārvalstu, gan vietējais privātais kapitāls un prasmes, partnerībām kļūstot par svarīgu juridisko instrumentu ekonomiskās attīstības jomā. Šo tendenci pastiprina resursu savstarpējā atkarība, jo publiskajam sektoram vairs nepietiek līdzekļu, lai mūsdienu globalizētajā un izaicinājumiem pārpilnajā pasaulē patstāvīgi un neatkarīgi no citiem dalībniekiem nodrošinātu pilnvērtīgu pārvaldību.
Publisko un privāto partnerību (turpmāk – PPP vai partnerības) nodibināšana ir tās dalībnieku interešu un vajadzību praktiskā izpausme un viena no XXI gs. sākumā dominējošām idejām,1 kas iekļauj dažādas koncepcijas un īstenošanas praksi atkarībā no konkrētās darbības jomas. Reģionālā un nacionālā līmenī partnerības parasti tiek veidotas infrastruktūras attīstībai un svarīgāko publisko pakalpojumu nodrošināšanai, kurus tradicionāli sniedz publiskais sektors. Visbiežāk PPP mehānismu izmanto apjomīgu publiskā sektora investīciju projektu realizēšanā, t.i., autoceļu, tiltu, lidostu, stacijas ēku, izglītības iestāžu, tiesu namu un pat ieslodzījuma vietu būvniecībā un apsaimniekošanā.
Savukārt globālu, universālu mērķu sasniegšanai PPP iesaistās nozīmīgākās starptautiskās organizācijas, biznesa aprindas un pilsoniskā sabiedrība. Ņemot vērā partnerību plašo lietojumu, nepastāv arī vienota, vispāratzīta definīcija. Piemēram, Apvienoto Nāciju Organizācijas (turpmāk – ANO) dokumentos partnerības definētas kā brīvprātīgas sadarbības attiecības starp publisko un nevalstisko sektoru, kuru ietvaros visi tās dalībnieki apņemas apvienot spēkus kopīgu mērķu sasniegšanā vai konkrēta uzdevuma izpildē, sadalīt riskus, pienākumus, resursus un ieguvumus.2 Savukārt Eiropas Komisija, uzsverot partnerību funkcionālos aspektus un izvērtējot partnerību iespējas ekonomikas recesijas procesu pārvarēšanā, PPP formulē kā sadarbību starp publisko un privāto sektoru, lai modernizētu infrastruktūru un sniegtu stratēģiskos sabiedriskos pakalpojumus.3
Lai nenogurdinātu lasītāju ar pārāk plašu definīciju klāstu, kas pašlaik sastopams starptautiskajās un nacionālajās tiesībās, autors vēlētos norādīt uz svarīgāko mūsdienu partnerību iezīmi, kas nošķir PPP no citiem publiskās varas un privātā sektora sadarbības veidiem (piemēram, publiskajiem iepirkumiem, atsevišķu uzdevumu deleģēšanas, konsultācijām u.c.), proti, partnerību projektiem ir raksturīga ilgtspējīgas attīstības un sabiedrības interešu akcentēšana, kā arī publiskā un privātā sektora potenciālu apvienošana un atbilstoša risku sadalīšana starp līguma dalībniekiem, kurai ir izšķiroša nozīme konkrētā PPP projekta veiksmīgā realizācijā. Tātad PPP jomā risku identificēšana un samērīga pārdalīšana ir viens no galvenajiem aspektiem, kas jāņem vērā gan publiskajam, gan privātajam partnerim – ārvalsts vai vietējam investoram.
Risku dalīšana, kas ir imperatīva mūsdienu PPP līguma pazīme vairumā gadījumu, sākotnēji tika ieviesta starptautiskajās privāttiesībās XX gs. otrajā pusē pārrobežu investīciju līgumos saistībā ar interešu līdzsvara meklējumiem starp līguma pusēm. Minētais, autora ieskatā, iezīmē PPP koncepcijas attīstības aizsākumus, vienlaikus nenoliedzot arī atsevišķu valstu ieguldījumu šajā jomā, no kurām PPP īstenošanā visbagātākā pieredze ir Amerikas Savienotajām Valstīm (turpmāk – ASV), kuras pirmās ieviesa jēdzienu "publiskā un privātā partnerība" saistībā ar federālās valdības aktivitātēm privāto investīciju piesaistē,4 kā arī Austrālijai, Francijai, Grieķijai, Itālijai, Japānai, Jaunzēlandei, Kanādai, Lielbritānijai, Nīderlandei, Portugālei, Spānijai un Vācijai.
Latvijā partnerību institūta attīstība ir tikai aizsākusies. Šajā jomā trūkst zināšanu un pieredzes. Nopietns šķērslis ir politiskā tuvredzība. Turklāt partnerību īstenošana prasa filozofijas maiņu, lai publiskā un privātā sektora resursu savstarpējo atkarību izmatotu sadarbības nolūkos, kā arī inovatīvus juridiskus risinājumus, kuru efektīva ieviešana pavērtu iespējas samazināt nodokļu slogu un publiskā sektora administratīvo izdevumu apjomu.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Mēnesī - tikai 9,99 eiro; vēl izdevīgāks - gada abonements. Piedāvājam trīs abonementu veidus!
Abonentu ieguvumi:
- Neierobežota pieeja arhīvam - 24 h/7
- Vairāk nekā 16 000 rakstu un 1800 autoru
- Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
- Personalizētās iespējas - piezīmes, citāti, mapes