ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

Krimināli sodāmas darbības un bezdarbības norobežošanas nozīme

Viens atsevišķs krimināli sodāms nodarījums KL 6. panta nozīmē ir darbība vai bezdarbība. Tie ir savstarpēji izslēdzoši jēdzieni.

Šim dalījumam nav tikai teorētiska, bet arī liela praktiska nozīme.

Pirmkārt, ir noziedzīgi nodarījumi, kurus var izdarīt tikai ar aktīvām darbībām vai tikai ar bezdarbību. Tātad šim jautājumam ir nozīme, norobežojot krimināli sodāmu nodarījumu no krimināli nesodāma.

To, kādā formā (darbībā, bezdarbībā vai abās formās) var izdarīt konkrēto noziedzīgo nodarījumu, nosakāms attiecīgās KL normas interpretācijas ceļā. Ja dispozīcijā nav aprakstīts veids, kādā var radīt kaitīgās sekas, tiesību normas tvērumā iekļaujas gan aktīvas darbības, gan bezdarbība, piemēram, slepkavība bez kvalificējošām pazīmēm iespējama gan darbības, gan bezdarbības formā.¹ Strīdīgāks ir jautājums, kuri noziedzīgi nodarījumi var izpausties bezdarbības formā, ja objektīvā puse formulēta, norādot noteiktu izdarīšanas veidu, piemēram, vai viltus krāpšanā iespējams bezdarbības formā, t.i., kā faktu noklusēšana, kurus vajadzēja paziņot.²

Otrkārt, materiāliem noziedzīgiem nodarījumiem bezdarbības formā ir būtiskas atšķirības, salīdzinoši ar materiāliem noziedzīgiem nodarījumiem darbības formā:

• jākonstatē juridisks pienākums rīkoties;

• jākonstatē reāla iespēja pienākumu izpildīt;

• atšķirīga ir cēloņsakarības pārbaude;

• specifiski risināms jautājums, kurā brīdī aizsākas nozieguma mēģinājuma stadija, kā arī dalības un līdzdalības norobežošana.

Turpinājumā nedaudz sīkāk par šīm atšķirībām.

Garanta statuss. Krimināli sodāmas bezdarbības gadījumā jākonstatē tiesisks (juridisks) pienākums rīkoties jeb, kā to dēvē vāciski runājošās zemēs, garanta statuss (Garantenstatuss – vācu val.) un no tā izrietošs garanta pienākums (Garantenpflicht – vācu val.).

Vācijā valdošais viedoklis ir šāds: garanta statuss piemīt tikai tam, kuram piemīt paaugstināta atbildība par apdraudēto tiesiski aizsargājamo labumu vai apdraudējuma avotu.³ Garanta statusu rada tikai juridisks pienākums. Faktiska iespēja vai morāls pienākums nav pietiekami. Saskaņā ar judikatūru juridisks pienākums parasti izriet no likuma, ciešām savstarpējām attiecībām, iepriekšējas uzvedības,⁴ faktiskās varas pār apdraudējuma avotu⁵ vai faktiskas pienākumu uzņemšanās,⁶ turklāt arī tad, ja pienākuma uzņemšanās notikusi uz spēkā neesoša vai apstrīdama līguma pamata.⁷

Šie principi Vācijas tiesu praksē ņemti vērā vēl tad, kad KL vispārīgā daļā nebija normas, kas noteiktu, kad bezdarbība ir krimināli sodāma. Lai nodrošinātu skaidrāku tiesisko regulējumu, novēršot šaubas, vai tiesu prakses izvēlētais ceļš savienojams ar principu – nav soda bez likuma, Vācijas KL 1975. gadā iekļauta norma, kas paredz, kad bezdarbība ir krimināli sodāma.⁸ Līdzīga tiesību norma 1974. gadā iekļauta Austrijas KL,⁹ bet 2006. gadā Šveices KL.¹⁰

Krievijas juridiskajā literatūrā atzīts, ka pienākums rīkoties izriet no likuma vai likumpamatota akta, personas iepriekšējas uzvedības, profesionālām vai dienesta funkcijām. Atsevišķi autori šo sarakstu papildina ar citiem faktoriem – cilvēku personiskās, radniecības attiecības, līgums u.c.¹¹

Garanta pienākuma robežas. Katram var aizliegt kaitīgās sekas radīt aktīvām darbībām, bet ne no katra var prasīt tās novērst. Tāpēc bezdarbība nav krimināli sodāma, ja darbība nav veikta līdzekļu, laika trūkuma, vai citu attaisnojošu iemeslu dēļ.¹² Saskaņā ar valdošo viedokli iespēja veikt nepieciešamo darbību ir bezdarbības formā iespējamo noziedzīgo nodarījumu objektīvās puses elements. Tā ir nerakstīta šo noziedzīgo nodarījumu pazīme.¹³ Šāds interpretācijas rezultāts iegūstams teleoloģiskās redukcijas ceļā, kad pārlieku plaši formulēta noziedzīga nodarījuma sastāva robežas tiek sašaurinātas.

Teleoloģiskās redukcijas piemērošana pamatota šādi:

• nevar uzlikt pienākumu, kas nav reāli izpildāms;¹⁴

• atsevišķās KL normās darbības veikšanas iespējamības kritēriji minēti likuma tekstā, piemēram, no Vācijas KL 323.c panta izriet, ka palīdzība nelaimes vai vispārēju briesmu gadījumā sniedzama, ja to iespējams izdarīt bez nopietnām briesmām sev vai cita būtiska pienākuma ignorēšanas¹⁵ (sal. Latvijas KL 141. p. – bez nopietnām briesmām sev un citām personām).

Vērtējot, vai pienākums izpildāms, jāņem vērā šādi kritēriji to kopumā un savstarpējā saistībā:

• garanta interešu nozīmība: pienākums rīkoties atkrīt, ja garanta aizsardzības vērto interešu svarīgums ir vismaz tikpat liels cik apdraudēto interešu svarīgums;¹⁶

• kolidējošo interešu apdraudējuma intensitāte:¹⁷ jo reālāka kaitējuma rašanās iespēja kādai interesei, jo lielāka nozīme piešķirama šim apdraudējumam;¹⁸

• garanta veicamās darbības efektivitāte: jo lielāka kaitīgo seku novēršanas varbūtība, jo lielāka personiska uzupurēšanās prasāma.¹⁹

Paaugstināts draudu paciešanas slieksnis ir noteiktas profesijas pārstāvjiem. Piemēram, no speciāliem likumiem izriet, ka ugunsdzēsējam vai policistam pienākums sniegt palīdzību ir arī tāda apdraudējuma situācijā, kurā citām personām šāda pienākuma vairs nav.²⁰ Paaugstināta personīgo interešu upurēšana prasāma arī no personas, kura pati vainojama apdraudējuma radīšanā.²¹ Tam, kurš radījis citas personas būtisku apdraudējumu, pienākums novērst kaitīgās sekas arī tad, ja viņš pats ciestu būtisku zaudējumu.²²

Garanta pienākums neizbeidzas tikai tāpēc, ka:

• analogs pienākums ir citām personām;²³

• kaitīgās sekas rada cita persona aktīvām darbībām;²⁴