ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

Un vēl. Kāds būtu autora viedoklis gadījumā, ja aizdevuma līgumam beidzies termiņš, taču nauda nav atdota - kādi procenti, līgumsodi piemērojami? Vai arī beidzies nomas līguma laiks, bet īpašums nav atbrīvots un nomas maksa netiek maksāta, tad kā ar procentiem, līgumsodiem? Vai tad var rēķināt procentus un līgumsodus pēc līguma, kuram jau termiņš sen pagājis?

Autors pēc būtības jau atkārtoja to, ko rakstīja Lapsa savā rakstā vienu dienu JV pirms Senāta janvāra sprieduma. Senāts vienkārši nelasa JV :).

Interesantākais, mauprāt, ir tas, ka atsevišķās domas nav izteikuši tie senatori, kas pieņēma pretējo spriedumu iepriekš oktobrī(SKC-1584/2012) - Garda, Gencs, Jonikāns! Kāpēc tik strauji mainījāt domas, senatori?

Labi, bet kā tad rīkoties šādā – vēl strīdīgākā – situācijā? Kreditors paziņo juridiskajai personai par aizdevuma līguma izbeigšanu sakarā ar maksājumu kavējumiem, un lūdz galvinieku (fizisko personu, kas atbild kā pats parādnieks) uzreiz atmaksāt visu kredītu (ar procentiem un līgumsodu, turpinot tos uzskaitīt). Paiet mēnesis, kad pēc šīs juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas apstājas aizdevuma (kredīta) lietošanas procentu pieaugums, likumisko procentu pieaugums, līgumsoda pieaugums (tajā skaitā procentos izteikta līgumsoda pieaugums), nokavējuma naudas pieaugums (arī tad, ja tā noteikta kā līgumsods). Juridiskajai personai bankrots. Kreditors procentus un līgumsodu turpina uzskaitīt galviniekam... Vai kreditors var tiesas ceļā piedzīt no galvinieka (fiziskās personas) procentus un līgumsodu, kas uzrēķināti: 1) pirmā mēneša laikā pēc kreditora paziņojuma par aizdevuma līguma izbeigšanu; 2) pēc šīs juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas?

Es domāju, ka Civillikumā būtu jāiekļauj regulējums, kas notiek ar saistībām, nodrošinājumiem un dažādām klauzulām līguma - saistības - izbeigšanas gadījumā.



Atzīstot tēzi, ka, līgumam izbeidzoties, izbeidzas arī galvenās saistības, par pareizu, rodas jautājums par to, uz kāda tiesiskā pamata kreditors var paturēt līgumsodu. Līgumsods nav augļi Civillikuma izpratnē, un, ja tik tiešām 1565.pants ir piemērojams, tas ietver norādi tikai uz procentiem un citiem pieaugumiem, bet nerunā par līgumsodu. Civillikuma 1724. nosaka, ka, izbeidzoties galvenai saistībai, izbeidzas arī pats no sevis tai norunātais līgumsods. It kā ir loģiski, ka līgumsods izbeidzas pēc līguma uzteikuma, bet, manā ieskatā, Senātam bija vairāk jāpamato, kāpēc līgumsoda saistība izbeidzas nevis ar ex tunc un atpakaļejoša spēka iedarbību, bet gan ex nunc, t.i.,attiecībā uz nākotni.



Autors arī pareizi norāda par ķīlu un galvojumu, kuri nodrošina saistības izpildi. Ja parādnieks nevar pildīt saistības, kā rezultātā kreditors atkāpjas, tad nodrošinājumiem būtu jānodrošina norēķināšanās saistības izpildi, jo, nepastāvot nodrošinājumiem, kreditors diez vai varēs saņemt kaut ko atpakaļ. Pretējā gadījumā, ja nodrošinājumi, izbeidzoties līgumam, nav spēkā, kreditori vienkārši neizbeigs līgumu, lai nezaudētu šo nodrošinājumu.

Man raksts patika ! Visus komentārus nesanāca izasīt, bet iedomājos - vai no visas šīs probēmsituacijas nevarētu iziet tādējādi, ka nokavējuma gadījumā kreditoram tiek paredzētas nevis tiesības atkāpties no līguma kā tāda, bet gan no Līguma ___.punktā/ sadaļā minētā maksājuma grafika? Tādējādi, līgums pārējā daļā paliktu spēkā un pusēm saistošs. Ko domā autors?

Neesmu speciālists nodokļu lietās, bet liekas, ka VID darbībās tomēr zināma loģika ir. Ja tu saņem no kāda līgumsodu, tad lielos vilcienos tomēr to var atzīt par tavu peļņu, jo galu galā tu iegūsti vairāk mantisku vērtību, kā biji ieguldījis. Protams kapitālam ir jānes peļņa, bet tāpēc ir procentu institūts. Manā uztverē vispār būtu diskusijas vērts jautājums vai privāto tiesību subjektiem jādod iespēju sodīt vienam otru, jo kopumā Latvijā cilvēku savstarpējās attiecības ir vairāk vērstas uz merkantilismu, nekā uz savstarpēju sapratni. Tāpēc arī līgumsoda instittūts bieži tiek izkropļoti pielietots ar mērķi tikai \"uzvārīties\".:) Galu galā tiesiskas attiecības vienmēr būs saistītas ar risku un riski jādala uz abiem, nevis uz vienu nelaimīgo. Ja bail riskēt, tad nevajag tiesiskās attiecības iesaistīties, jo garantija dzīvē ir tikai par vienu - mēs visi reiz nomirsim!:)Nu bet tās jau atkal tikai manas filozofiskās domas!:)

Pilnīgi Jums piekrītu, pareizas domas.

Bet, ja attīstām šīs domas tālāk, tad līgumsodu VID traktē kā peļņu, no kuras maksājams nodoklis, IIN gadījumā tie ir 25%.

Tātad, ja tu nemaksā līgumsodu, tu principā dari slikti fiziskai personai 75%, un visai sabiedrībai, t.i., visiem tiem, kam nodokļi paredzēti, 25% apmērā no līgumsoda summas. Tad varbūt ir vērts civiltiesībās līgumsodu ierobežot 25% apmērā no valsts noteiktajiem sodiem?

Kā redzat, pareizās domas un klaja demagoģija nemaz tik tālu viena no otras nestāv.

Pilnībā arī piekrītu Jūsu teiktajam, ka pareizi Senāts dara, ka piegriež skrūves. Ja vēl Senāts šī mērķa sasniegšanai izvēlētos mazāk apšaubāmu juridisko tehniku, būtu pavisam labi. Likums taču atļauj tiesai ierobežot līgumsoda apmēru līdz pierādāmo zaudējumu apmēram (CL 1724.prim pants). Savukārt Senāts, ja tiesa to nav darījusi, var lietu nodot atkārtotai izskatīšanai, un neizgudrot visādas brīnumainas norēķinu saistības.

Manuprāt tiesiskām attiecībām starp privāto un publisko tiesību subjektiem ir jābūt savadākām, kā starp diviem privāto tiesību subjektiem. Ja privāto tiesību subjektiem (vismaz Latvijā) dotu vaļu, tad fiksi viens uzkāps uz kakla otram (cilvēciskais faktors). Un kāda gan iešana un runāšana par savādāku parāda atmaksu, ja pretī tev sēž kungs, kuram tikai dolāru zīmes acīs?:)Tāpēc privāto tiesību subjektu patvaļa nav pieļaujama un pareizi Senāts dara, ka piegriež skrūves. Savukārt ja tu nemaksā nodokļus, tu principā dari slikti nevis vienam, bet visai sabiedrībai, t.i., visiem tiem, kam nodokļi paredzēti. Tāpat ar braukšanu dzērunā, kad principā par upuri tev var kļūt ikviens. Tā iemesla dēļ ir pareizi, ka nodarījumi pret sabiedrību kopumā ir jāvērtē bargāk, kā nodarījums (līguma neizpilde, zaudējumu radīšana u.t.t.)pret kādu privāto tiesību subjektu. Nu bet tās jau tikai manas domas!:)

Neesmu Šveices OR lasījis, bet zinot Šveiciešus pieļauju, ka tur tiesību normas ir tikpat loģiskas kā Vāciešiem!:)

Cilvēki mīļie! Manuprāt, nevajadzētu sapīties savā meistarībā. Pietiek, ka Senāts to reizēm dara.

Kāda gan var būt tiesiskās attiecības (tiesību un pienākumu) izbeigšana, vienai pusei atkāpjoties no līguma? Manuprāt tas nozīmētu, ka parāds vairs nav jāatmaksā.

Kāda gan var būt netaisna iedzīvošanās, ja puses vienojušās par līgumsodu? Vienkārši vajag pildīt līgumu, un otra puse i nedomās par līgumsoda piemērošanu.

Protams, dzīve ir sarežģīta, un gadās, ka parādu tiešām nevar atmaksāt laikus. Bet tad savlaicīgi ej pie kreditora un runā, stāsti par savām nākotnē sagaidāmajām problēmām un vienojies par citiem ikmēneša maksājumu apmēriem un termiņiem, it kā nejauši pieminot savu priekšā stāvošo maksātnespējas procesu, vai savlaicīgi pārkreditējies.

Kādreiz skatījos filmu, kur darba devējam Somijas ieņēmumu dienests nepamatoti arestēja kontu, no kura bija jāmaksā darbiniekiem algas. Tas nabags, pieradis savas saistības pildīt, darbinieku lūgumus pēc palīdzības uztvēra tik personīgi, ka aplaupīja banku, paņēma tik naudas, cik bija arestētajā kontā, izmaksāja darbiniekiem algas un nošāvās.

Tā, protams, ir pārprasta atbildības un pienākuma sajūta, tomēr patlaban ir vērojama radikāli pretēja tendence - parādus var nemaksāt vispār, skaļi kliegt par draņķiem kreditoriem un naski uzsākt maksātnespējas procesu.

Ideja jau Senātam laba, līgumsodi ir jāierobežo līdz saprātīgam apmēram. Un likums tiesām to arī atļauj darīt, neskarot līgumsoda institūta pamatus kā tādus.

Vai līgumsodu sodu ierobežošanā kādam neienāk prātā vilkt paralēles arī valsts uzlikto sodu virzienā. Nodokļu likumos noteiktie 100% plus nokavējuma nauda man, piemēram, arī nešķiet samērīgi.

Turklāt valsts noteikto sodu sakarā nezin kāpēc nedarbojas Torgāna k-ga tēze, ka soda mērķis ir atturēt personu no pārkāpuma izdarīšanas, bet, ja pārkāpums vienalga izdarīts, tātad soda draudi nav sasnieguši savu mērķi un sodu nav jēgas piemērot.

Nezin kāpēc nevienam neienāk prātā piemērot šo tēzi pret dzērājšoferiem – nu nenostrādāja tas 1000 latu naudas un 15 diennakšu cietumsoda drauds. Slikti, policija izsaka astoto brīdinājumu un laiž tevi vaļā. Nākamreiz lūdzu, lūdzu, tā vairs nedari. Dzērājšoferu idille kaut kāda. Tomēr šīs idilles vietā varasvīri sēž un štuko, vai nevajadzētu vēl arī braucamo konfiscēt.

Kāpēc tieši BGB un nevis Šveices OR 62.pants? :)

Konkrētais jautājums tika arī uzdots tālajā 1937.gadā norādot, ka \"Vācijas BGB, kā jaunāks likumdošanas akts, vairs ne pazīst\" vispārēju atprasījumu iedzīvošanās dēļ \"kā atsevišķu, no pārējām kondikcijām atdalītu normu. Viņa ietilpst gan kā sastāvdaļa praktiskās normās, vērstās pret iedzīvošanos bez tiesiska pa

mata.\"

Neētiski ir lietot cita cilvēka segvārdu, izmainot tajā vienu burtu, tādēļ, ka šī cilvēka viedoklis liekas nepareizs.

Manuprāt tieši judikatūras veidošanā Senāta lomu nevar pārvērtēt. Judikatūrai kā tiesību avotam mūsdienās viennozīmīgi ir dodama priekšroka pār likumu, jo likums spriedumā ir iztulkots atbilstoši konkrēta subjekta vajadzībām, kamēr likuma tekstā atrodamas vienīgi abstrakti formulētas šī subjekta tiesības un pienākumi

Es Jūs ļoti labi saprotu, ko vēlaties pateikt. Nepārprotami ja tiesisku darījumu atzīst par spēkā neesošu, tad jāuzskata, ka tāda vispār nav bijis, tāpēc katram jāatgriež atpakaļ visu, kas no otra saņemts. Tas ir loģiski un pašsaprotami, un tāpēc arī norādu, ka Vācijas Civillikuma 812.paragrāfā šī loģika un pašsaprotamība ir ietverta. Man nav saprotams, kāpēc mūsu Civillikumā par netaisnu iedzīvošanos ir jānorāda dažādas lietas, ar ko vēlāk otra puse var aizbildināties, piemēram CL 2369.p. par maldību, vai CL 2390.p., kurš principā aizvelk arī CL 2389.p. uz maldību, vai CL 2391.p. kurš runā par zaudējumiem, vai arī CL 2392.p., kurš nosaka, ka bez ļauna nolūka nodzīvoto atprasīt nevar. Kā var praksē piemēram pierādīt, ka otrs tika maldināts, tāpēc tas noslēdza līgumu? Šādos gadījumos otrai pusei pat nevajag iet pie jurista, bet tai atliek būt tikai loģiski domājošai, kura pateiktu, ka nekāda maldība nebija!:)

Kā jau rakstīju iepriekš, manuprāt, ja viena no pusēm pielīgst sev tiesības atkāpties no darījuma, iestājoties kādam notikumam, tad runa ir par atceļošu nosacījumu. Ja šī tiesība tiek izmantota, tad ar attiecīgas puses gribas izpaudumu tiesiska attiecība tiek izbeigta, taču šajā gadījumā runa nav par pārjaunojumu, jo pārjaunojumam ir nepieciešams jauns divpusējs gribas izteikums (1867.p.), bet, vienojoties ar atkāpšanās tiesībām, šo tiesību izmantošanai ir nepieciešams tikai viens attiecīga līgumslēdzēja gribas izpaudums un šīs tiesības pamats ir darījums, kas ir noslēgts iepriekš un ir spēkā esošs. Tādā veidā saskaņā ar Civillikuma 1565.pantu līgums atzīstams it kā par nemaz nepastāvējušu, abām pusēm jādod atpakaļ viss, ko tās uz līguma pamata viena no otras saņēmušas; bet pa starplaiku ievāktie augļi paliek tam, kas tos līgumam pastāvot saņēmis. Tas ir vispārējs regulējums. Dažkārt Civillikums paredz, kas tieši jāatdod atpakaļ, nodaļā par attiecīgu darījumu, piemēram, patapinājuma, glabājuma, pirkuma, uztura, nomas un īres līguma gadījumā.



Jānis rakstā norāda uz problēmu, kura ir saistīta ar galvojumu, ķīlu utml., bet diemžēl daudz par to neraksta. Manuprāt, par šo konkrēto aspektu būtu jādiskutē, ja līgums tiek izbeigts.



Ja darījums ir absolūti spēkā neesošs vai apstrīdams, kā rezultātā ir vēlāk atcelts, tad „norēķināšanās saistība” var tikt pamatota ar netaisnās iedzīvošanās prasījumu. Netaisnās iedzīvošanās prasījumu var piemērot arī tad, kad darījums tiek atcelts, vienai no pusēm atkāpjoties no tā. Taču jāņem vērā, ka netaisnas iedzīvošanās prasījums konkurē ar 1) Civillikuma 1565.pantu un konkrēta līguma noteikumiem par to, kā notiek restitūcija vai lietas (-u) atdošana, un 2) īpašuma prasību. Par prasījumu konkurenci nav daudz rakstīts, bet no tā, ko var izlasīt, izriet sekojošais: prasījumam no līguma ir prioritāte, salīdzinot ar īpašuma prasību (prof. Rozenfelds). Savukārt, konkurējot īpašuma prasībai ar netaisnas iedzīvošanās prasījumu, tad īpašnieks pēc savas izvēles var izlietot īpašuma prasību vai prasījumu par netaisni iedzīvotā atdošanu (A. Grūtups, E. Kalniņš. Civillikuma lietu tiesību komentāri, 220.lpp.). Parasti šajos gadījumos ceļ īpašuma prasību, kā arī par šo tēzi var diskutēt, jo, piemēram, Šveicē īpašuma prasība izslēdz netaisnas iedzīvošanās prasījumu.



Tikai un vienīgi netaisnas iedzīvošanās prasījums ir piemērojams labticīgu ieguvēju gadījumā (A. Grūtups, E. Kalniņš. Civillikuma lietu tiesību komentāri, 220.lpp.; sal. Arī Civillikuma 996.p.2.d., 1065.p.), resp., netaisnas iedzīvošanās prasījums ir jāvērš pret ļaunticīgu atsavinātāju, kurš atsavināja lietu tālāk, apzinoties, ka darījumam ir tādi trūkumi, kuri varētu ietekmēt tā spēkā esamību. Diskutabls jautājums ir par īpašuma iegūšanu ar pieaugumu, bet jaunākajā literatūrā ir norādīts, ka šajos gadījumos ir jāceļ netaisnas iedzīvošanās prasība, nevis īpašuma prasība.



Netaisnas iedzīvošanās prasījuma piemērošanas biežumu stipri ietekmē tas, vai īpašuma tiesības pāriet ar nodošanu saskaņā ar abstrakcijas vai kauzalitātes principu. Ja mēs pieļaujam, ka Civillikums paredz abstraktu īpašuma nodošanu, piemēram, attiecībā uz kustamām lietām, tad, ja atsavināšanas darījums ir spēkā nesošs, abstrakcijas principa gadījumā lietas var atprasīt tikai ar netaisnas iedzīvošanās prasījumu.

Man Senāta spriedums liekas pareizs. Laika trūkuma dēļ savu viedokli nepamatošu. To darīju jau kādu laiku iepriekš par šo pašu tēmu pie J.Lapsas raksta.

Gaidam nākamos rakstus par šo tēmu vairāk no prakses viedokļa, ne tikai skaistu teoriju.

Viena lieta ir teorija, ko aprakstījāt ļoti skaisti. Tai pašā laikā, kad lieta aiziet līdz praksei, tad viss ir daudz bēdīgāk. Senāts nekad nelīdīs tik dziļi, kā norādat un grūti iedomāties juristu faķīru, kuram izdotos faktiskos mūsdienu apstākļus pabāzt apakšā piemēram CL 2369.pantam un izbīdīt to caur Senātu!:) Personīgi uzskatu, ka Civillikums ir sen savu nodzīvojis un daudz normu tajā ir mirušas un nekad nav izmantotas. Nav saprotams, kāpēc nevarētu vienkārši pārņemt Vācijas Civillikuma 812.paragrāfā norādītās divas normas un viss būtu kārtībā!Un tā par daudzām lietām!:)

Netaisna iedzīvošanās ir labs piemērs, lai varētu alīdzināt mūsdienu un vēsturisko izpratni. Mūsdienu izpratni Jūs aprakstījāt.



„Noteikumam, ka nevienam nav tiesības netaisni iedzīvoties otram par ļaunu un uz tā rēķina, tuvākais avots meklējams Vācijas bij. atsevišķo federālvalstu tiesībās. Baltijas provinču privāttiesībās šis noteikums nokļuvis, šķiet, tieši no Prūsijas privāttiesībām (Fr. Menders. Condictiones Latvijas civīllikumā. 01.03.1937.TMV Nr. 3). Tādējādi BGB nevar būt šī regulējuma avots.



Civillikuma 2389.-2390.p. jeb condictio sine causa attiecas uz gadījumiem, kad ieguvumam vispār nav nekāda tiesiska pamata vai šis pamats zudis (Erdmann, 4.sēj., 544.-545.lpp.; Fr. Menders. Condictiones Latvijas civīllikumā. 01.03.1937.TMV Nr. 3,; K. Avens. Jaunais Civillikums. 1938.01.14. Latgales Vēstnesis)..



Condictio sine causa gadījumā bija svarīgi tas, lai prasības celšanas laikā nebūtu tiesiska pamata, līdz ar ko tiesisks pamats varēja nepastāvēt no paša sākuma vai zust vēlāk (Erdmann, 4.sēj., 544.-545.lpp.; Fr. Menders. Condictiones Latvijas civīllikumā. TMV Nr. 3, 01.03.1937.). Līdzīgs secinājums, ka ir svarīgs tieši prasības celšanas moments, izriet arī no Civillikuma 2379. un 2392.panta.



Ņemot vērā minēto un pantu spēkā esošo redakciju, ir pamats secināt, ka, ja darījums tiek atzīts par spēkā neesošu vai citā veidā izbeigts, un kādam ir bez jebkāda pamata kāds priekšmets no otra mantas, ko šī persona neizdot, tad to var no viņa atprasīt netaisnas iedzīvošanās prasījumu.



Civillikuma 2391.pants attiecas uz visiem tiem gadījumiem, uz kuriem neattiecas iepriekšējie Civillikumā uzskaitītie netaisnas iedzīvošanās prasījumu veidi.



Saskaņā ar 2377.pantu abos gadījumos atprasījuma tiesības mērķis ir: 1) kad dots apsolījums - atsvabināt no tā, atdodot parāda dokumentu, ja tāds bijis izdots; 2) kad izdarīti darbi - atlīdzināt to vērtību; 3) kad nodibināts vai atcelts servitūts - atjaunot agrāko stāvokli. Savukārt, ja dotas atvietojamas lietas, piemēram, nauda, tad jāatdod tās pašas šķiras un tāda paša labuma lietas, respektīvi, tā pati summa (2378.p.).



Attiecībā uz Civillikuma2391.panta norādi par zaudējumiem, tad, ja atbildētājs ļaunā nolūkā ir, piemēram, uzdāvinājis vai atsavinājis lietas, kuras tika saņemtas uz spēkā neesoša darījuma pamata, tad viņam ir jāatlīdzina zaudējumi (K. Avens. Jaunais Civillikums. 1938.01.14. Latgales Vēstnesis). Protams, kā norādiet, pierādīt ļaunu nolūku, var būt grūti. Taču, ja viens līgumslēdzējs atkāpjas no darījuma, kas bieži vien notiek, nosūtot rakstisku paziņojumu citai pusei, un otrs kontrahents ir iepazinies ar šo paziņojumu, tad par labu ticību, ja vēlāk ar mantu kaut kas notiek, runāt nevar.



Praktiski netaisnas iedzīvošanās regulējumam var būt nozīme, kad nosaka atprasāmās mantas vērtību, tā, piemēram, neatvietojamas lietas jāatdod ar to pieaugumiem un augļiem.



Vēl var piebilst, kad netaisna iedzīvošanās būs piemērojama tad, kad citus prasījumus nevar izvirzīt, bet parasti netaisnas iedzīvošanās prasījumi konkurē ar citiem prasījumiem (t.s. prasījumu konkurence). Līdz ar to praktiski šo regulējumu piemēro visai reti.