ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

Lasot ārvalstu literatūru, allaž jāpatur prātā atšķirības, kas pastāv vispārīgo tiesību sistēmas un kontinentālās Eiropas tiesību sistēmas valstīs autortiesību aizsardzības jomā. Ņemot vērā to, ka Latvijas tiesību literatūrā nav pārāk daudz informācijas par šīm atšķirībām, šīs publikācijas autore piedāvā no dažādiem avotiem sagatavotu apkopojumu par nozīmīgākajām atšķirībām, kas var izrādīties noderīgs kādam autortiesību un blakustiesību priekšmeta studentam vai ārvalstu autortiesību literatūras pētniekam.

Autora tiesību aizsardzības tradīcijas

Pašlaik pasaulē lielāko daļu nacionālo valstu autortiesību un blakustiesību likumu ietekmē divas lielākās autora un blakustiesību subjekta tiesību aizsardzības tradīcijas:¹ anglosakšu jeb angloamerikāņu Copyright sistēma (turpmāk tekstā – Copyright tiesību sistēma) un kontinentālās Eiropas autora tiesību jeb Droit D"Author sistēma (turpmāk tekstā – Droit D"Author tiesību sistēma).² Copyright jeb tulkojumā no angļu valodas – kopēšanas tiesības un Droit D"Author jeb tulkojumā no franču valodas – autora tiesības ir divas tiesību tradīciju sistēmas literāro un mākslas darbu aizsardzībai, kas abas radušās Eiropā 18. gadsimtā. Copyright sistēma ir saistīta ar vispārējo tiesību (common law) pasauli – Angliju, kur šī tradīcija radās un tālāk izplatījās bijušajās britu kolonijās, kā arī britu sadraudzības valstīs. Droit D"Author sistēma radusies kontinentālo tiesību sistēmas valstīs un joprojām prevalē Eiropas kontinentā, kā arī Eiropas valstu bijušajās kolonijās Latīņamerikā, Āfrikā un Āzijā.³

Šo sistēmu saknes meklējamas dažādā filozofijā, par ko liecina katras sistēmas noteikumu atšķirīgās iezīmes. Copyright tradīcija balstās galvenokārt utilitārisma filozofijā, saskaņā ar kuru autortiesību uzdevums ir veicināt iespējami plašāku radošo labumu radīšanu par iespējami zemāku cenu, savukārt Droit D"Author tradīcija ir balstīta dabisko tiesību filozofijā, atbilstoši kurai autora tiesības uz sava darba rezultāta aizsardzību izriet no pašas tiesību būtības un taisnīguma.⁴ Šī iemesla dēļ ideālais likumdevējs Copyright tradīcijā ikvienu piedāvājumu paplašināt autora tiesības atbalstīs tikai tad, ja tas būs būtiski nepieciešams, lai veicinātu jaunu darbu radīšanu, savukārt Droit D"Author tradīcijā autora tiesības tiks paplašinātas bez jebkādas sociālas vajadzības pierādīšanas, izņemot vien gadījumus, kad tiesību paplašināšana ierobežos aizsargāto darbu sociāli nozīmīgus izmantošanas veidus.⁵

Lai arī mūsdienās nacionālo valstu likumi vairs nav strikti pieskaitāmi vienai vai otrai sistēmai tā iemesla pēc, ka vairums Copyright tiesību sistēmas valstu ir pievienojušās Bernes konvencijai par literatūras un mākslas darbu aizsardzību (turpmāk tekstā – Bernes konvencija), Līgumam par tirdzniecību, kas saistīta ar intelektuālā īpašuma tiesībām (turpmāk tekstā – TRIPS līgums), vai Vispārējai autortiesību konvencijai un attiecīgi ir inkorporējušas savos tiesību aktos šo nolīgumu, kas lielākoties balstīti Droit D"Author tiesību sistēmas tradīcijās, elementus, savukārt daudzas Droit D"Author tiesību sistēmas valstis ir iekļāvušas savos nacionālajos tiesību aktos Copyright tiesību sistēmas elementus, pamatojoties uz noslēgtajiem divpusējiem līgumiem ar Copyright tiesību sistēmas valstīm, it sevišķi ASV, tomēr atšķirības joprojām pastāv.⁶

Turklāt šo sistēmu atšķirības vienmēr bijušas milzīgu problēmu avots ikviena starptautiska līguma radīšanā un tiesību harmonizēšanā. Jāpiebilst, ka šīs tiesību tradīciju sistēmas nereti tiek uztvertas kā to pamatā esošo kultūru un identitātes izpausmju apliecinājums, tādēļ cīniņi, lai ietekmētu starptautiskos risinājumus vienā vai otrā veidā, ir bijuši ļoti sīvi un nereti emocionāli, tiekot raksturotiem pat kā "reliģiskie kari" vai "lielā cīņa".⁷

Atpakaļ pie pirmsākumiem

Autortiesības radās kā atbilde uz jaunu un aizvien efektīvāku līdzekļu attīstību, kas ļāva ierakstīt un pavairot cilvēku radošās izpausmes produktus. Viduslaiku Eiropā, kad tikai daži cilvēki (neskaitot garīdzniecību) prata lasīt un rakstīt, kad manuskripti tika pārrakstīti ar roku, autoriem nebija noteiktas kādas īpašas tiesības uz to radītajiem darbiem,⁸ tomēr arī tad autori nereti saņēma atlīdzību ne tikai par jauna darba izgatavošanu pēc pasūtījuma, bet arī par jau radīta darba kopijas izgatavošanu.