ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

Es kaut ko nesaprotu. Ja Cielavas kungs uzskata mūsu Satversmi par "buržuāziski reakcionāru" (jo to pieņēmusi "buržuāziski reakcionāra Satversmes sapulce"), tad kāda viņam daļa un kādēļ viņam rūp Satversmes preambula?

Es atradu atbildi!
V.V. Cielava, kandidāta disertācijas temats: "Buržuāziskās Latvijas satversmes sapulces (1920-1922) reakcionārā daba" ("Реакционная сущность учредительного собрания буржуазной Латвии (1920 - 1922 гг.)")

Biedrs Cielava,izmantojot Maskavas biedru citātus,devis iznīcinošu triecienu starptautiskās buržuāzijas pakalpiņiem.

tiku līdz šai vietai:
"Satversmes 2. panta izmaiņas kļūst saprotamas, ja tās apskata kopsakarā ar mazākumtautību izslēgšanas politiku, kas tiek praktizēta kopš valsts neatkarības atgūšanas."
Tad atcerējos cienautoru no studiju laikiem,un sapratu,ka nav vērts tērēt laiku tālākai viņa sacerējuma izpētai.

Daudz kam no rakstītā varu tikai pievienoties. Ja ne tūlītēju piekrišanu, tad nopietnas pārdomas tas patiešām izsauc – un ne tikai par pašu preambulas projektu, bet par pēdējo gadu laikā mūsu reģionā un pasaulē kopumā notiekošo. Šodien ziņās jau lasām par iespējamo tanku izvietošanu Baltijā… Kāds sakars ar preambulu un nacionālismu? Tāds, ka ļauj turpināt vilkt paralēles ar trīsdesmitajiem gadiem – krīze, nacionālisms, radikālisms, vadonisma idejas, dažādu mazākumgrupu marginalizācija, pat tāds sīkums kā olimpiskās spēles masu propagandas lielvalstī, kuras ideoloģijas centrāla tēze ir, ka visi ir sazvērējušies, visi melo viņiem un apmelo viņus. Protams, ir atšķirības – informācijas laikmets un tā tālāk – bet vai neiznāks tā, ka pēc gadiem, kad varēsim distancēti paskatīties uz visu notiekošo no malas, atkal nebūsim spiesti plātīt rokas? Nojauta ir tāda, it kā būtu iestājusies kaut kāda apmātība, kas dzen kaut kādā virzienā pa sliedēm, no kurām nokāpt nav iespējams. Nez kāpēc nāk atmiņā skolotāja Jodas citāts no filmas „Zvaigžņu kari” – the dark side clouds everything.
Lai nu paliek drūmās pārdomas. Atgriežoties pie juridiskiem jautājumiem - īpaši iesaku pievērst uzmanību šim teikumam, kas pilnīgi sasaucas ar maniem uzskatiem, kurus esmu jau iepriekš paudis JV komentāros: „Pieņemot tiesību aktu ar neskaidru mērķi un saturu, faktiski ir padarīts nenoteikts Satversmes 1. panta un 2. panta saturs.” Vai nav savādi, ka tik nelielu juristu uzmanību izpelnījies fakts, ka Saeima pieņem juridisku aktu, kura statuss līdz šim brīdim ir miglā tīts? Vai kādam ir šaubas par likumu, Ministru kabineta noteikumu, dažādu rīkojumu vai instrukciju juridisko statusu un piemērošanas kārtību? Domāju, ka viss ikdienā būtiskais ir vairāk vai mazāk zināms un tiesību teorijas studiju kursā izskaidrots. Taču ko iesākt ar konstitūcijas preambulu? Šis rakstīto tiesību fragments kā „pelēks”, nenoregulēts politiskās gribas izpausmes lauciņš ir identificēts un izmantots ar pārsteidzošu precizitāti. Ja mums ir it kā tiesību sistēmā jau reāli eksistējoša lieta – Satversmes ievads, tad, loģiski, to var arī grozīt. Sacīts – darīts. Taču kādu nozīmi un paplašināšanas iespējas gara acīm šim īsajam teikumam redzēja Satversmes pieņēmēji, kuru uzskati un tas, ko tie savulaik „paredzēja” vai „neparedzēja”, preambulas piekritēju vidū negaidīti ieguvis visaugstāko teleoloģisko svaru? Ar ko vēsturiskais Satversmes ievads atšķiras no tā, ko rakstām likumu ievadā: „Saeima/tauta ir pieņēmusi un Valsts prezidents izsludina šādu likumu” un ko visu laiku neesam uztvēruši citādi kā vien tehnisku, viegli ceremoniālu iespaidu radošu tekstu ar minimālu juridisko slodzi? Kurš, balstoties uz esošajām Latvijas tiesību teorijas atziņām, uzņemsies pierādīt, kāda ir ievada piemērošanas kārtība, un vai tas vispār ir objektīvi iespējams?

Vai kāds neatgādinās, kāds bija Cielavas kunga promocijas darba temats?

Raksts ir paustas drosmīgas tēzes. Pārkāpjot tiesību zinātnes robežas, autors piedāvā atšķirīgu skatījumu uz nopietnu juridisku problemātiku, kuru Satversmes ievada tapšanas laikā tika primitīvi apspriesta, jo šo diskusiju aizstāja nacionālais naivums.
Ar interesi papētīju autora izmantotos avotus. Jāatzīst, ka raksts nav lasāms pusdienu pauzē, jo ļoti rūpīgi jāseko autora domu pavedienam, lai saprastu ideju.
Paldies autoram par rakstu un ļoti daudz domīgām domām.