Rainim 150! To nevar nemanīt. Lielās jubilejas gadā Rainis ir visur un visāds. Piedāvātas ļoti dažādas interpretācijas,1 atklāti līdz šim nezināmi aspekti par dzejnieka dzīvi un darbu2 un sarakstīts milzum daudz pārdomu.3 Tomēr Roalda Dobrovenska biogrāfisko romānu4 pārinterpretēt daudzi nav centušies, un tas arī nav vajadzīgs, jo šis fundamentālais pētījums sniedz niansētu izpratni par Raiņa nozīmi cauri laikiem.
Atļaušos apgalvot, ka Rainis jau savas dzīves laikā apzināti virzījās uz pārlaicīgumu. To es secinu no vārdiem, kas kļuvuši par skaitāmpantiņu.5 "Man jādzīvo līdz 300 gadiem, man jādabū Nobela prēmija, man jābūt visas pasaules literatūras vadošajam garam, man jākļūst par pirmo Eiropas valdnieku, Latvijas prezidentu..." vai "Kas man jādara, lai uzturētos spēkos? Jāiegūst Latgale. Jāiegūst sievietes. Jāiegūst strādnieku masa. Jāiegūst lauku skatuves. Jāiegūst krievi. Jāiegūst partija. Jāiegūst kritika..."6 Protams, šajos vārdos iekodētas varenas ambīcijas, tomēr apgalvojums, ka Rainim jādzīvo "līdz 300 gadiem", ir pravietisks. Proti, izzinot Raiņa darbus un domas, var rast daudz aktuālu, mūsdienīgu atziņu – arī par satversmes mākslu.
Man skolā iemācīja mīlēt Raini. Tāpēc biju priecīga un pateicīga, ka žurnāls "Jurista Vārds"7 aicināja sagatavot rakstu par Raini kā juristu. Protams, ka izpratnē par Raini tiesību zinātnieki nevar sacensties ar literatūras zinātniekiem. Tāpēc šīs būs vienīgi pārdomas par dažiem Raiņa domu un darbu aspektiem. Ņemot vērā manu profesionālo aizraušanos ar Latvijas Republikas Satversmi (turpmāk – Satversme), šīs pārdomas būs saistītas ar Raiņa ietekmi uz konstitucionālisma attīstību.
Ja domājam par Raini šodien, tad rodas secinājums, ka vakar viņš bijis cits un rīt var būt citāds. Tāda mēraukla izriet no mūsu skatījuma laiku aspektā.8 Proti, Raiņa domu un darbu interpretācija mainās atkarībā no ideoloģiskā skatījuma uz valstiskumu.
TOP Rainis
Lai saprastu Raiņa domas un darbus, jāizzina viņa personības veidošanās process – biogrāfija.9 Fakti par Raiņa darba un dzīves gaitām ļauj nojaust kontekstu domātajām domām. Šajā rakstā ieskicēti vien daži fakti no dzejnieka biogrāfijas, kuriem, iespējams, varētu būt nozīme, analizējot Raiņa ietekmi uz konstitucionālisma attīstību. Pēc manām domām, nozīmīgi ir tie fakti, kas attiecas uz latgaļu un latviešu valodu, izglītības iegūšanu un politisko darbību.
Pirmais Raiņa biogrāfs ir Antons Birkerts. Viņš par Raiņa dzīvi un darbiem raksta dzejnieka dzīves laikā. Daudzi pētījumi par dzejnieka dzīves gaitām iznāca arī pēc viņa nāves, piemēram, 1932. gadā Aspazija ieskicē Raiņa biogrāfiju10 atmiņās par dzīvi Šveicē, kuras Rainis jau bija inkorporējis apcerējumā par "tālumnieka" gaitām trimdniecībā,11 savukārt Kārlis Dziļleja pēta savu un Raiņa ģenealoģiju,12 skaidrojot radu rakstus.
Rainis nāk no Pliekšānu dzimtas, kura kopš laikiem bija atrauta no dzimtās zemes.13 Par savu dzimto zemi Rainis sauc Latgali.14 Arī R. Dobrovenskis ieskicē to, ka Raiņa dzimta varētu būt izcēlusies no Novgorodas.15
Minētie fakti ir būtiski, jo tieši Latgalē zemnieks Rainis top par dzejnieku Raini. Proti, no A. Birkerta sarunas atstāsta ar Raini par pseidonīma rašanos izriet, ka Rainis to kādā Latgales pagastā izlasījis uz ceļa stabiņa, ar kādiem apzīmē zemnieku taisāmos lielceļa gabalus. A. Birkerts uzsvēra, ka Rainis ļoti mīlējis Latgali un viņas vienkāršos cilvēkus un Rainim esot bijusi liela interese un labpatika pret senlatviskiem vārdiem un nosauktiem.16 Pats Rainis savu mīlestību apliecina Satversmes sapulcē: "[..] no saviem tuviniekiem, kuri man mīļi ne vien kā tautas brāļi, bet kā manas dzimtas zemes ļaudis. Es runāju par latgaliešiem."17 Rainis ir viens no tiem, kas latgaļu valodai piešķir īpašu nozīmi. Piemēram, latgaliešu valoda brīvi plūda arī "Mājas Viesa Mēnešraksta" slejās laikā, kad pastāvēja krievu ieviestais drukas aizliegums. 1925. gadā viņš latgaliski uzraksta dzejoli "Manu jaunu dīnu zeme". Rainis latgaļu valodu esot izmantojis, tulkojot ārzemju literatūru.18 Latgaļu valodas lietošanas jautājums ir aktuāls arī mūsdienas.
Pamatizglītību Rainis ieguva vācu valodā – viņš mācījās Grīvas vācu skolā un Rīgas pilsētas (vācu) ģimnāzijas klasikas nodaļā. Tas ir paradoksāli, ka, nemācījies nevienā latviešu skolā, Rainis kļuva par ģeniālu latviešu dzejnieku, lielā mērā par latviešu valodas reformatoru un bagātinātāju.19 Tieši šis aspekts tiešām ir fenomenāls, jo Raiņa rakstītā vārda mantojums latviešu valodā ir iespaidīgs. R. Dobrovenskis norāda, ka "latviešu valoda arvien biežāk parādās ģimnāzijas vēstulēs, kamēr pilnīgi izspiež vācu frāzes. Vācu valoda, protams, paliek mācību un ikdienējās sazināšanās līdzeklis, bet mājai, radniecībai un draudzībai, neatļautiem sapņiem un ilgām tagad viņam nepieciešama latviešu valoda".20 Interesanti, ka Rainis latviešu valodas sakarā aizdomājies par to, ka viņa paša darbiem ceļš uz pasaules literatūru palikts slēgts un dienas hronikā 1908. gada marta vidū atzīmējis: "Viss mans par daudz latvisks, nav tulkojams."21 1907. gada novembra nogalē Rainis raksta, ka "dzejnieku valoda ir dvēsele, to nevar tulkot, pārcelt citā valodā, domas var, bet jūtas nevar. Dzejn[iekam] jāpaliek pie savas valodas".22
Iespējams, ka grūti būtu diskutēt par Raiņa ietekmi uz konstitucionālismu, ja viņš nebūtu ieguvis izglītību tieslietās. Proti, 1884. gadā Rainis iestājās Pēterburgas Universitātes Juridiskajā fakultātē. Savukārt 1889. gadā Rainis sāka strādāt Viļņas apgabaltiesā par tiesneša amata kandidātu un sekretāru. No 1889. gada janvāra līdz septembrim Rainis bija advokāta A. Stērstes palīgs Jelgavā. Atļaušos apgalvot, ka iegūtā izglītība ļāva veidot arī politisku karjeru. Proti, kā sociāldemokrātu kandidāts Rainis tika ievēlēts Satversmes sapulcē un pirmajā, otrajā un trešajā Saeimā.
Varētu pat uzskatīt, ka Rainis ir viens no tiem, kas aizsācis mīt šādu darba gaitu taciņu, jo mūsdienās ir ierasti, ka juristi veiksmīgi darbojas Saeimā.23 Būtiski ir ne vien tas, ka Rainis piedalījies Satversmes varas un likumdevēja darbā, bet arī izpildvarā. Proti, no 1926. gada decembra līdz 1928. gada janvārim Rainis bija izglītības ministrs. Tā esot bijusi Latvijas vienīgā kreisā valdība24 starpkaru periodā.
1905. gada decembrī Rainis un Aspazija emigrēja uz Šveici. Trimdā top Raiņa nozīmīgākie literārie darbi. 1920. gada aprīlī tauta ar sajūsmu sagaida Raiņa un Aspazijas atgriešanos Latvijā.25 Rainim ir 55 gadi. Tas ir laiks, kurā viņš ir kļuvis par lielu latviešu dzejnieku, Rainis ir gatavs valstsvīra pienākumiem, un dzimst sapņi par prezidentūru.26
1929. gada 12. septembrī Jūrmalas vasarnīcā Rainis mirst. Nacionālās sēras esot ilgušas trīs dienas un rīkotas iespaidīgas valsts bēres. Kapa runu saka Fēlikss Cielēns, "apzīmēdams dzejnieku kā lielāko latvju nacionālo ideologu. Rainis esot pierādījis, ka latvieši protot ne tikai uzņemt kultūras vērtības, bet arī tādas radīt. Pārliecināts, ka visi dzejnieku pavadot kā cilvēku, ģēniju un garu".27
Rainis IR
Raiņa domas un darbi joprojām ir viens no nozīmīgākajiem avotiem, kur smelties izpratni par latviešu nacionālo identitāti. Jāatzīst, ka izpētes materiāls ir milzīgs, jo Raiņa idejas vispirms meklējamas viņa paša darbos – lugās, dzejoļos, runās un sarakstē, kā arī dienasgrāmatās un piezīmēs.28
Latviešu rakstniecības atdzimšanu iezvanīja Raiņa dramatiskā poēma "Daugava".29 Jāatzīmē, ka poēmas "Daugava" apakšvirsraksts ir "Sērdieņu dziesma" un tajā izteikts dzejnieka noskaņojums un pārdzīvojums latviešu tautai smagajos Pirmā pasaules kara un revolūciju juku gados.30 Faktiski Rainis šajā poēmā izvirza patstāvīgas valsts ideju, proti, šajā darbā ietverta aksioma: zeme tā ir valsts.31 Poēma iznāk 1919. gada septembrī – bermontiādes dienās.
Šajā poēma iekļauta arī frāze, kas tiek ekspluatēta latviešu zemes un vienotības apziņas atgādināšanai un stiprināšanai,32 proti, "Daugav" abas malas, Mūžam nesadalās: I Kurzeme, i Vidzeme, I Latgale mūsu." Trešā izdevuma priekšvārdā Rainis raksta, ka ""Daugava" ir darbs, kam bijis vēsturisks uzdevums; viņš šo uzdevumu izpildījis un nu paliek kā dokuments mūsu valsts tapšanas vēsturē" un aicina "neaizmirst mūsu valsts tapšanu un visas tautas sāpes un sajūsmu".33 Pat Satversmes tiesa lietā Nr. 2007-10-0102 par avotu izmantojusi Raiņa daiļradi un norādījusi, ka "prasība pēc visu latviešu apdzīvoto vēsturiski etnogrāfisko apgabalu apvienošanas vienā veselumā tika izteikta ne tikai politiskās deklarācijās un pastāvošās iekārtas pārveidošanas projektos, bet arī latviešu kultūrā, piemēram, dzejnieka Raiņa 1916. gada poēmā "Daugava"".34 Arī mūsdienās Raiņa "Daugavā" var atrast aktuālas idejas, piemēram: "Mēs ne pret vienu nejūtam naida, Mēs tik negribam, ka mūs spaida, Mēs negribam kalpot ne austrumam, Mēs negribam vergot ne rietumiem."35
Raiņa literārajos darbos ietvertās idejas vispirms jau pēta literatūras zinātnieki. Un tādēļ viņu izstrādātie pētījumi ir nozīmīgs avots izpratnei par Raini. Dr.philol. Gundega Grīnuma norāda, ka "Raiņa nopelni pasaules kultūras vērtību integrēšanā latviskajā gara pasaulē un vienlaikus arī mūsu nacionālās kulturālās identitātes mērķtiecīgā veidošanā un nostiprināšanā ir neapstrīdami".36
Raiņa daiļrades pētnieki uzsver, ka "ne visam, kas par Raini sacīts Kopoto rakstu komentāros un, protams, apcerēs par viņu, mūsdienās varam pievienoties, daudz, kas jāatstāj kā mesli vakardienai".37
Arī juristi ir uzdrošinājušies analizēt Raiņa darbus, piemēram, bijušais Juridiskās fakultātes dekāns Zigurds Mikainis vairākās monogrāfijās analizējis Raiņa daiļradi zinātniskā komunisma aspektā.38 Raiņa darbos ideju ir daudz, un jebkurš interesents var analizēt viņa domas un darbus. Pats Rainis gan dzejolī "Grāmata" aizrāda, ka "grāmatā visudien" jāmācās! Tad varēsi pavadīt sarunās!"
Konstitucionālisma attīstības izpētei nozīmīgākie avoti ir Raiņa runas Satversmes sapulcē un Saeimā. Proti, Raiņa politiskā stāja neatkarības gados spilgti izpaudās viņa runās parlamentā un LSDSP kongresos.39
Tālumnieks un pasaules pilsonis
Rainis bija izteikts savas zemes patriots, viņa augstākais ideāls bija Latvija un latvietība, taču vienlīdz augstu viņš cienīja citu tautu kultūru un literatūru; būdams nacionāli noskaņots, vienlaikus pēc domāšanas vēriena viņš bija Eiropas cilvēks, gara radniecība viņu saistīja ar Eiropas rakstniekiem, un vispirms tas bija J.V. Gēte.40
Domu plašumu un dziļumu vispirms ietekmēja Raiņa valodas zināšanas. Proti, "[..] vecāku apsaimniekotajās muižās bijusi gaužām internacionāla vide, kur gājēji runājuši kādas astoņas valodas un dialektus, bet vecāku ģimenes valoda parasti risinājusies vāciski un arī nākamā dzejnieka pamatizglītība iegūta vācu skolās, tad jāapbrīno latviskais elements".41
Raiņa kosmopolītismu raksturo viņa tulkotie literārie darbi, it sevišķi J.V. Gētes "Fausts". Mūsu literārā kultūra un literārā valoda 1897. gadā nekādā ziņā nebija tik tālu attīstījusies, lai uzdrošinātos atdzejot Gētes mūža darbu.42 Rainis 1910. gada 27. novembra vēstulē izdevējam Ansim Gulbim skaidro: "No kultūras visuma uzņemšanas vien tik var izaugt kas jauns un liels. Pusi mūža ziedodams klasiķu bibliotēkas tulkošanai, es gribēju arī latviešu tautai dot pirmo pamatu un iespēju radīt iz sevis ko jaunu un lielu. Un, man liekas, es to arī esmu panācis, jo mūsu tauta sāk sabiedriski atmosties un piedalīties pie civilizētās pasaules, pie Eiropas dzīves."43
Par pasaules pilsoni Raini padara arī dzīves gaitas Šveicē. Rainis atmiņas par "tālumnieka" gaitām Kastaņolā rekonstruē krietnu laiku pēc atgriešanās dzimtenē – 1927. gadā, turklāt grāmatā iekļautas arī Aspazijas atmiņas.44 Lielā laika atstarpe un šīs grāmatas ātrā tapšanas gaita rada šaubas par to, ka šis periods atspoguļots viennozīmīgi. Tomēr ražīgā radošā darbība atspoguļo Raiņa pārliecību, ka "mēs esam paaudze, kas nemirst, jo mēs nedzīvojam sev vien un nemirstam sev vien, mums jānes tālāk laika uzdevums un no drupām jālasa tās varbūtības, no kurām varētu dzīve tālāk zelt".45
Jāņem vērā, ka Raiņa domu dziļumu ietekmēja arī tas, ka viņš bija nodibinājis satiksmi ar tā laika ievērojamākajiem politiķiem, piemēram, atgriežoties no trimdas, Rainis tiekas "[..] ar pašu Piļsudski, kurš jau toreiz bija poļu domas pārvaldītājs".46 Par atgriešanos no trimdas Rainis raksta: "Kad trimdinieki varēja griezties atpakaļ un mēs braucām mājās, tad braukšana mājās bija reizē braukšana parlamentā. Ar sajūsmu braucu abos."47 Savukārt Satversmes sapulcē Rainis norāda: "Kad mēs, trimdinieki, atgriezāmies Latvijā, mēs gribējām atrast brīvu Latviju, mēs viņu neatradām; bet tomēr neesam atmetuši cerību, ka mēs viņu uzbūvēsim."48
Kā norāda G. Grīnuma: "Raiņa garīgā mantojumā latvisko mēģināt nošķirt no eiropeiskā un "pasauliskā" būtu apmēram tas pats, kas Rīgas līcī jūras ūdeni atdalīt no Daugavas, Gaujas un Lielupes pienesuma."49
Satversmists
Raini var uzskatīt par kodoljurisprudences50 pamatlicēju Latvijā. 1906. gadā Rainis publicēja rakstu "Kas ir satversme" (fragmentus skat. 19.–21.lpp.), kurā uzdod jautājumu: "Kas ir satversme valstij? Kāds viņas kodols?"51 Uzdodot šo jautājumu, Rainis faktiski izteica apgalvojumu, ka satversmes "jēdziens un būtne" ietver tādus elementus, kas veido tās pamatu. Rainis formulējis arī mūžības klauzulu, uzsverot "satversmi par svētāku, negrozāmāku, augstāku nekā vienkāršie likumi". Līdz ar to Valsts prezidenta konstitucionālo tiesību komisijas viedoklis "Par Latvijas valsts konstitucionālajiem pamatiem un neaizskaramo Satversmes kodolu"52 faktiski izvērš arī Raiņa ideju.
Šajā rakstā Rainis lielu nozīmi piešķir satversmes jēdzienam, norādot: "Satversmes jēdziens – tas ir galvenais avots, no kura izverd visas satversmes māksla un gudrība it kā pati no sevis."53 Raiņa izpratnē, konstitūcija ir valstī faktiski pastāvošo sabiedrisko spēku savstarpējās attiecības. Arī profesors Kārlis Dišlers akcentējis: "Zem šī jēdziena jāsaprot pastāvošā valsts iekārta savās galvenajās sastāvdaļās un šo sastāvdaļu attiecībās, nelūkojoties uz to, vai šīs sastāvdaļas ir apzīmētas un viņu attiecības formulētas kādā rakstiskā aktā vai ne. [Tādēļ] katrai valstij ir sava konstitūcija, t.i., faktiski pastāvošā valsts iekārta, kas dibinās uz sabiedrībā atrodamo reālo spēku samēra."54 Var uzskatīt, ka Rainis rakstā ieskicējis ideju par formālo un materiālo satversmi.55 Jāuzsver, ka Rainis raksta par tiesiskas valsts konstitūciju.
Pēc būtības Rainis ir pirmais, kas formulē filigrāno ideju par satversmes mākslu – konstitucionālo mākslu un gudrību. Šis raksts uzskatāms par tiesībfilozofisku pārspriedumu, kurš rakstīts dekartiskā manierē. Proti, konkrētais raksts stilistiski līdzīgs R. Dekarta darbam "Pārruna par metodi",56 turklāt pats Rainis šo rakstu arī sauc par pārrunu.57
Raiņa raksts par satversmi uzskatāms par pirmo konstitucionālo tiesību rakstu latviešu valodā. Līdz ar to ne vien modernā latviešu literatūra, bet arī modernās konstitucionālās tiesības sākas ar Raini.58
Raugoties no mūsdienām, izbrīna tas, ka šajā rakstā nav nevienas atsauces uz kāda domātāja darbiem, taču arī citi starpkaru perioda autori – piemēram, K. Dišlers – ar atsauču veidošanu neaizrāvās. Viņi rakstīja citā manierē. Kopoto rakstu komentārā norādīts, ka "raksta pamatā vācu strādnieku kustības darbinieka F. Lasāla apcerējums par valsti un konstitūciju. [..] Pārstrādājot F. Lasāla apcerējumu, Rainis arī nav spējis izvairīties no līdzīga rakstura tendencēm".59 Visticamāk, mūsdienās šādu saturisku līdzību kvalificētu par plaģiātismu. Tomēr Raiņa rakstā paustās idejas ir uzskatāmas vienīgi par cita autora ideju tulkojumu, tomēr attiecīgais raksts pelna ievērību terminoloģijas attīstības kontekstā.
Valstsvīrs
Arī priekšvēlēšanu aģitācijas izpausmes Latvijā var pētīt, izmantojot Raiņa dzīves gājumu. Kā norāda Rainis: "Vēlēšanu cīņā mēs metāmies ar pilnu pacilātu sparu un ieplūdām lielajos, gandrīz nepārredzamos runas plūdos, kuri tad pirmo reizi tik plaši apņēma Latviju."60 1920. gada 11. aprīlī, t.i., nākamajā dienā pēc ierašanās Rīgā, Rainis uzstājās trijās LSDSP rīkotās tautas sapulcēs. Rainis runāja par "pamatšķiras plašiem uzdevumiem Latvijā, kad viņa vien un nevis buržuāzija izveidos Latviju par patiesu demokrātisku valsti; [..] paskaidroja, kāpēc sociāldemokrāti šobrīd neiestājās Pagaidu valdībā; aprādīja izšķirību starp sociāldemokrātiem un komunistiem un jūsmīgos vārdos atgādināja, ka visu strādnieku pienākums ir ar sociāldemokrātisku balsošanas zīmi par trešo listi piedalīties Satversmes sapulces vēlēšanās un gūt pamatšķiras uzvaru".61 Rainis arī uzsvēra, ka Satversmes sapulce iekārtos dzīvi uz lielu laiku.62
Satversmes izstrādāšanu Satversmes sapulcē Rainis poētiski apzīmē: "Mēs stāvam, kā teic, pie jaunas Daugavas rakšanas."63 Ar šādiem vārdiem aizsākās fundamentālākā Raiņa runa par Satversmi. Šajā runā tiek ieskicēta ideja: "Ja nu mēs, apspriežot jauno satversmi, neturēsimies pie tā principa, ka dzīves plūsmai jādod brīvs ceļš, tad mūsu dzīve aizsērēs vēl vairāk nekā tagad."64
Satversmes sapulcē Rainis aizstāvēja divas idejas, proti, tautas vēlēta Valsts prezidenta institūtu65 un plašas tautas tiesības referendumā (tautas nobalsošanā).66 Šāda tēze ir akceptēta Latvijas konstitucionālajās tiesībās. Tomēr Raiņa Satversmes sapulces runu analīze liecina, ka tajās ietvertas vēl daudzas citas idejas, kas veicinājušas konstitucionālisma attīstību. Piemēram, Rainis vienmēr aizstāvējis arī valstsnācijas ideju, proti, "mēs gribam nāciju, mēs gribam redzēt latviešus kā nāciju", un asi vērsies pret kalpu tautas izpratni, norādīdams: "Vai tiešam arī vēl tagad mūsos dzīvs tas gars, kas mums ieaudzināts gadu simteņos, kalpības gars?"67
Rainis arī formulējis kultūrvalsts konceptu, uzsvērdams, ka "mēs esam mazi, bet mēs varam būt lieli, ja mēs esam kultureli. Dariet visu, lai mēs šinī ziņā būtu demokrātiski kulturela valsts, lai mēs būtu uz priekšu ejoša, jaunradoša valsts, jo latviešu ģēnijs kaut ko var radīt, bet var radīt tikai brīvā valstī".68 Vienlaikus jānorāda, ka Rainis nešaubījās par to, ka latvieši ir kultūrnācija, proti, "latviešu tautai jābūt kulturelai tautai, un, pateicoties mūsu pūliņiem, mūsu demokrātiskiem elementiem, kas ir vēl tomēr dzīvi Latvijā, latvieši būs un paliks kulturela tauta".69 Rainis norādījis, ka "diemžēl par mūsu kultūras trūkumu esmu pārliecinājies arī šinī namā, kuru sauc par augsto un kuram vajadzētu būt kultūras ziņā augstam".70 Kādā no runām Rainis paudis domu, ka, "mēs esam vēl jauna kultūra un mēs domājam, ka mums vispirms vajaga labi paēsties un tad mēs iesim strādāt zinātnē un mākslā. Bet paruna saka, ka pilns vēders nestrādā tik labi kā tukšs".71 Pēc Raiņa domām, "kulturelais līmenis paceļ arī materiālos līdzekļus, ka bez augstas garīgas kultūras nevar būt augsta materiāla kultūra [..]".72
Amizanti, ka Rainis runājis arī par tādu latviešu kultūras elementu kā "kandža". Diskutējot par spirta nodokli, Rainis sacījis: "Te man jāsaka, ka es dzirdēju tādu vārdu, ka Latvijas tautai, Latvijas valstij draudot briesmas. Kādas briesmas? Šīs briesmas ir tās, ka varbūt Latvijas tauta vairs nedzeršot! Es domāju, ka tās briesmas neizliktos par tādām, ka viņas dēļ tauta ietu postā, ja tauta vairs nedzers. (A. Bļodnieks no vietas: "Viņi dzers kandžu!") Jūs kandžu nedzersiet. Man jāizsaka tālāk tas, ka es esmu pret savas frakcijas lēmumu, kuru viņa taisīja, apspriežot spirta nodokli. Es esmu tam pretim. Es domāju, ka to nevajadzētu ņemt no alkoholiskiem dzērieniem, un tad visa manta paliktu tautā pašā iekšā. Tad tauta būtu stiprāka ne vien garīgi, viņa būs stiprāka ne no grādīgiem dzērieniem, bet viņas garīgais saturs nāks no ārienes."73 Rainis uzskatīja, ka "arī materiālais stāvoklis tautai uzlabotos, ja nebūtu šo grādīgo dzērienu. Valsts varētu nodokļus dabūt no tādas tautas, kas materiāli apdrošināta caur nedzeršanu daudz vairāk, nekā tagad no tautas, kura ir vājināta garīgi un materiāli caur dzeršanu. Es nedomāju, ka man nāktos sevišķi par to plašāk runāt. Dzeršana ir tik nodrāzta patiesība, ka par to nebūs jārunā".74
Raiņa runas Satversmes sapulcē ir konceptuālas, jo Rainis norāda: "Lieta tomēr ir tik svarīga, ka jābūt par viņu vislielākā skaidrībā. Tādēļ es negribu kavēties pie sīkumiem vai polemizēt, ka vispāri nav manā dabā nodarboties ar polemiku. Kā mana partija, tā es izejam tikai uz lielām pārgrozībām lielos vilcienos."75 Rainis parlamenta sēdēs runājis galvenokārt tādos gadījumos, kad tika apspriesti paši svarīgākie jautājumi.76
| "Parlamentārismam ir savas vājās puses, bet absolūti pilnīga nav neviena valsts forma. Bet tomēr parlamentārisms ir visas demokrātijas izteikšanas veids. Ir pie mums personas un grupas, kas, kritizējot parlamenta trūkumus, tanī pašā laikā noliedz un apkaro demokrātiju. Viņu nav daudz, bet viņi ir neatlaidīgi. Un neatlaidīgi atkārtodami, ka "parlamentārisms ir ļaunums", patiesībā viņi domā, ka demokrātija ir ļaunums. Un tāpēc negribēt parlamentārismu tagad ir – negribēt demokrātiju. Un negribēt demokrātiju – mūsu Latvijas apstākļos – negribēt Latvijas valsti." Rainis. Atmiņu un piezīmju skabargas. 1928 |
Visai aktīvi dzejnieks piedalījies arī ikgadējās budžeta apspriešanas sēdēs, aizstāvot kultūras un izglītības iestāžu materiālās nodrošināšanas nepieciešamību.77 Rainis bija skaidri definējis sarkanās līnijas: "Ja jūs gribiet taupīt pie tautas kultūras, tad ar to jūs taisni netaupiet savas finanses. Pie tautas izglītības nevar taupīt."78
Rainis ir skarbs izteikumos par savu kolēģu – citu Satversmes sapulces deputātu – priekšlikumiem. Piemēram, Rainis norāda, ka "tāds ūdeņains priekšlikums nāca no mana drauga Skalbes".79
Par darbu Satversmes sapulcē Rainis raksta: "Satversmes sapulcē vēl bija darba sajūsmas laiks; tad arī tauta turēja vēl par vajadzīgu, ka valsti celt palīdz arī sieviete – parlamentā mums bija vairākas sievietes. Drīz izzuda sajūsmas vajadzība, darbs tika aizvien veikalnieciski – praktiskāks; sievietes nebija vairs derīgas, kur runā par "praktiskām lietām"; praktiskās lietas tika par veikalu un galīgi pilsonībā nostiprinājās uzskats, ka politika ir veikals un politiķis ir veikalnieks jeb latviski: spekulants un koruptants."80
Satversmes sapulces darbība ir nozīmīgs laiks latviešu tautas vēsturē, jo tika izveidoti pamati neatkarīgai demokrātiskai Latvijas valstij, tāpēc Raiņa parlamentārās darbības dokumenti ir vēsturiska liecība par šīs valsts izveidi un dažādu politisko ideju un centienu pastāvēšanu, sadursmi un īstenošanos dzīvē.81
Sociāldemokrāts
Raiņa piezīmēs, vēstulēs un dienasgrāmatās atrodamas 198 domas un idejas, kas saistītas ar politiku un politiķiem. Var tikai apbrīnot viņa domu plašumu, analīzi un erudīciju.82 Kā politiķis viņš piederēja Latvijas sociāldemokrātijai.83 To, kādas bija sociāldemokrātiskās idejas Latvijā, un Raiņa politiskos uzskatus būtu vērts analizēt no politikas zinātnes viedokļa.
Sociāldemokrātiskā kustība Latvijā aizsākās līdz ar pirmo marksistisko pulciņu dibināšanu 19. gs. 90. gadu beigās.84 No strādnieku pulciņiem Latvijā sāka veidoties nelielas sociāldemokrātiskas organizācijas, kuru mērķis bija aizstāvēt strādājošo intereses un vadīt strādnieku kustību.85 Iekšējo nesaskaņu rezultātā 1918. gadā partija sašķēlās, un izveidojās divas partijas – Latvijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partija (turpmāk – LSDSP), kas pārstāvēja sociāldemokrātiskos biedrus, un Latvijas Sociāldemokrātija (turpmāk – LSD), kas apvienoja komunistiski noskaņoto biedru daļu. Pēc Pirmā pasaules kara beigām LSD vācu karaspēka neokupētajā Latvijas daļā nodibināja padomju varu. Līdz ar to LSD pilnībā zaudēja savu saikni ar sociāldemokrātiskajām vērtībām. Maskavā tika sastādīta Latvijas padomju valdība ar Pēteri Stučku priekšgalā.86
Dr.sc.pol. Ivars Ījabs paudis viedokli, ka vēsturiski lielais vairums latviešu bijuši sociāldemokrāti.87 Politologs uzskata, ka Rainis esot piederējis pie LSDSP kreisā, boļševistiskā spārna.88 Savukārt rakstā "Rainis kā sociāldemokrāts" norādīts, ka Raiņa vēsturiskais nopelns bija tas, ka viņš jau pašā sākumā saistīja jauno latviešu sociāldemokrātisko kustību ar Rietumu un vācu sociāldemokrātiem. Rainis nemeklēja krievu sociālistus, bet skaidri un noteikti orientējās uz Rietumiem.89
Moderns LSDSP ideju raksturojums būtu šāds: "Valstij jāspēlē ļoti liela loma sabiedrības dzīvē. Bet šis uzskats neattiecas tikai uz "darba, maizes un mājokļa" nodrošinājumu, t.i., uz tradicionālajiem sociāldemokrātu rūpju tematiem Rietumeiropā. Tas ietver arī domu, ka valstij jāgādā par latviešu valodas lietošanu veikalos un privātfirmās, par karogu izkāršanu pie privātmājām, par labām un lētām teātra un operas izrādēm, par pasaules klases hokeja komandu..."90 Rainis gan aizrādījis, ka "politiska partija nedrīkst tik šauri skatīties, viņai jārūpējas par visu zemi, vismaz par to šķiru, kuru viņa aizstāv".91
Sociālistus saistīja ideja par taisnīgāku resursu sadali, tomēr zem vienas politiskās ideoloģijas parasti pulcējās gan liberāļi, gan radikāļi. Raiņa uzskati un sociāldemokrātijas idejas nav viennozīmīgas. To apliecina fakts, ka padomju laikos Rainis tika uzskatīts par tautas dzejnieku, jo viņa darbus un domas varēja interpretēt arī atbilstoši tā laika ideoloģijai. Bruno Kalniņš trimdā rakstīja: "Komūnistu tagadējā Raiņa slavināšana un izsludināšana par padomju "Tautas dzejnieku" ir tukša liekulība. Kad Rainis mira, komūnistu deputāti un viņu legālās organizācijas boikotēja Saeimas sēru sēdi un Raiņa bēres, kas izvērtās par grandiozu tautas demonstrāciju."92
Nodevējs93
G. Grīnuma, publicējot rakstu ""Es vairāk negribu – tik taisnību". Raiņa aizsāktās lugas "Nodevējs" tapšanas un publicēšanas vēsture", turpināja diskusiju par līdz šim maz pētītu jautājumu – par Raiņa "brāļiem".
Raiņa Kopoto rakstu 15. sējumā, kurā iekļautas aizsāktās un iecerētās lugas, padomju cenzūras dēļ netika ietverta aizsāktā luga "Nodevējs". Šīs lugas centrā, uz sava laika aktuālo "dienas prasību" atsaucoties, Rainis bija izvirzījis "modernā Kangara" tēlu. Lugā "Nodevējs" Rainis bija plānojis nesaudzīgi preparēt negācijas sociāldemokrātiskās partijas iekšējā dzīvē un vainīgās personas saukt vārdos.
Modernā Kangara tēls tika veidots pēc Jaņa Jansona (Brauna) ģīmja un līdzības. Rainis, lugu plānojot, bija atļāvies "nekonkrētus izlēcienus" arī pret pašu P. Stučku. Proti, "Nodevēja" uzmetumos te vienā, te citā vietā pavīdēja pa mājienam, kas tiklab P. Stučkas personību, kā arī viņa politiskās darbības mērķus un metodes raksturoja no izteikti kritiska redzespunkta. Vēl vairāk, patiesībā tieši P. Stučka, dzejnieka traktējumā – naida principa adepts, lugas projektā tiek atmaskots kā viņu jaunībā izlolotās gaišās un tīrās, taisnīgās nākotnes ideāla nodevējs numur viens.94 Tieši Raiņa un P. Stučkas attiecības ir izpētes vērts jautājums, jo bez šīm peripetijām, iespējams, mēs piedzīvotu citus laikus.
Cilvēcisko attiecību sfēru ieskicējis R. Dobrovenskis, proti, pastāv versija, ka kaislības virmoja ap Raiņa māsu Doru Pliekšāni. Raiņa "brāļi" – nodevēji bija gan P. Stučka, gan J. Jansons, gan zināmā mērā arī Raiņa mīļā māsa Dora. Viens to darīja aiz greizsirdības un aizvainojuma, cits – aiz skaudības, personiskas nepatikas un it kā partijas interešu vārdā – Rainis bija pārāk spēcīgs un neprognozējams sāncensis.95
Pārdomu vērts ir tas, ka gan Pliekšānu dzimta, gan arī Stučkas ģimene beidzas ar Raini un Doru.
Parlamentārietis
Par parlamentārismu Rainis kavējies šādās pārdomās: "Un parlamentārisms kā politiska sistēma? Mums ir jau nu sava valstiskas dzīves un parlamentārisma prakse, kaut arī īsa. Un jāsaka: mūsu parlamentārisma gaita nav citāda nekā citur. Parlamentārismam ir savas vājās puses, bet absolūti pilnīga nav neviena valsts forma. Bet tomēr parlamentārisms ir visas demokrātijas izteikšanas veids. Ir pie mums personas un grupas, kas, kritizējot parlamenta trūkumus, tanī pašā laikā noliedz un apkaro demokrātiju. Viņu nav daudz, bet viņi ir neatlaidīgi. Un neatlaidīgi atkārtodami, ka "parlamentārisms ir ļaunums", patiesībā viņi domā, ka demokrātija ir ļaunums. Un tāpēc negribēt parlamentārismu tagad ir – negribēt demokrātiju. Un negribēt demokrātiju – mūsu Latvijas apstākļos – negribēt Latvijas valsti."96 Rainis bija pārliecināts, ka kultūra prasa zināmā mērā no parlamentārisma augstāku attīstību.97
1. Saeimas darbā Rainis no tribīnes norāda, ka "šinī namā par mākslas jautājumu vispār ļoti maz tiek runāts un, ja tiek runāts, tad garāmejot un gandrīz negatīvā kārtā".98 Pēc viņa domām, mūzikai, mākslai un teātrim nav pietiekama finansējuma. Rainis uzskata, ka "mums šai mākslai ir jādod līdzekļi, ir jātaisa ietaupījumi tur, kur līdzekļi netop izlietoti pareizi, kur mēs it kā gādājam par valsts iekšējo drošību un negādājam par tautas izglītību. Ja būs pietiekoša izglītība, ja māksla būs izkopusi tautisko apziņu, ja būs īstā ētika, tad cietumi nebūs vajadzīgi".99
Raiņa rūpes par kultūras nozari skaidrojamas arī ar faktu, ka Rainis bija Dailes teātra līdzdibinātājs (1920. gads) un pirmais direktors (līdz 1921. gadam). No 1921. gada līdz 1925. gadam viņš bija Nacionālā teātra direktors. Jānorāda, ka Saeimā Rainis aizstāvējis nepieciešamību piešķirt finansējumu izglītības iestādēm, pirms kļuva par izglītības ministru.100 Tik daudz uzmanības Rainis veltījis budžeta jautājumam, jo "budžets ir simbols visam mūsu dzīves aptvērumam, un tālab pie budžeta runā par visu to, par ko citur nevar runāt".101
Rainis vienā no parlamentārajām runām uzsver, ka "Latvija var pastāvēt tikai kā demokrātija, un es domāju, ka katrs, kas ir labs politiķis, to zin".102
Vientulis
Latvijas monētu programmas "Latvija. Laikmetu grieži un laikmetu vērtības" trešajā sērijā "Cilvēki" viena monēta veltīta Rainim. Uz tās attēlots Raiņa portrets un kalnu virsotnes. "Vienmēr viens un pats – šie monētas reversā lasāmie vārdi ir apliecinājums savu laiku apsteiguša ģēnija izjūtām [..]."103 Šie vārdi, manuprāt, spilgti ilustrē to, kāpēc Rainis nekļuva par Valsts prezidentu.
1. Saeima uz savu pirmo sēdi sanāca 1922. gada 7. novembrī, kad noslēdzās pārejas periods un Satversme stājās spēkā.104 1922. gada 14. novembrī notika Valsts prezidenta vēlēšanas. Starpfrakciju birojs bija izstrādājis vēlēšanu kārtību, ar kuru sēdes sākumā tika iepazīstināti deputāti. Deputāts Arveds Bergs norādīja, ka "viss, kas notiek mūsu Saeimā, tas notiek pēc zināmas stingras formulas, pēc zināmas stingras, es pat teiktu, sakramentālas formas".105 Tomēr izcēlās debates par Valsts prezidenta ievēlēšanas kārtību.
Saeimas deputāts Ansis Rudevics sociāldemokrātu frakcijas vārdā izdarīja paziņojumu: "Apspriežot Satversmes sapulcē valsts konstitūciju, Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas frakcija izteicās pret atsevišķu Valsts prezidenta institūtu, būdami tanī pārliecībā, ka arī uz priekšu Valsts prezidenta amatu varētu apvienot ar likumdošanas iestādes priekšsēdētāju. Satversme tomēr raksta priekšā Saeimai ievēlēt uz 3 gadiem atsevišķu Valsts prezidentu, kuram pēc Satversmes piekrīt zināmas izpildu varas funkcijas saziņā un saskaņā ar ministriem. Neraugoties uz to, ka Satversme šai jautājumā neizsaka mūsu domas, mēs tomēr neatsacītos no sava kandidāta uzstādīšanas šim valsts amatam. Bet, tā kā pie tagadējā Saeimas sastāva mēs nevaram cerēt uz sociālistiska kandidāta ievēlēšanu, tad sociāldemokrātiskā frakcija atsakās no sava kandidāta uzstādīšanas, bet Valsts prezidenta vēlēšanās pabalstīs to no nesociālistiskiem kandidātiem, kurš viņai šķiet pieņemamāks Latvijas Republikas Satversmes piepildīšanai, paliekot pie pamatdomas, ka suverenā vara pieder Latvijas tautai, kurai vienmēr jābūt nomodā šīs tiesības aizstāvēt."106
Demokrātiskā centra, Latgales darba partijas un Jaunzemnieku savienības frakcijas Valsts prezidenta amatam izvirzīja tikai vienu kandidātu – Jāni Čaksti. Par viņu tika nodotas 92 balsis.107 Jānorāda, ka sociāldemokrātiem 1. Saeimā bija vislielākais deputātu skaits – 30 deputātu.108 Rainis turpināja darboties Saeimā, lai gan vērojama viņa aktivitātes samazināšanās.109
Īstās kaislības risinājās 2. Saeimas otrajā sēdē 1925. gada 6. novembrī, kurās notika Valsts prezidenta vēlēšanas.110 Frakciju birojs un prezidijs bija iepriekš lēmis par Valsts prezidenta vēlēšanu kārtību. Demokrātiskā centra, Jaunzemnieku savienības, Latgales demokrātu un Latgales darba partijas frakcija izvirzīja J. Čaksti. A. Rudevics, F. Cielēns un F. Menders paziņoja, ka izvirza Jāni Pliekšānu-Raini par kandidātu uz Valsts prezidenta amatu. Savukārt Latviešu zemnieku savienības frakcija – parakstījušies Klīve, Pauļuks un Kviesis – par kandidātu uz Valsts prezidenta amatu lika priekšā Kārli Ulmani.
Pēc Saeimas sēdes patraukuma Saeimas priekšsēdētājs Pauls Kalniņš ziņoja: "Balsošanas rezultāti: no 95 balsīm nodotas: par Raini-Pliekšānu 33, par Kārli Ulmani 32, par Jāni Čaksti 29, atturējies 1. Kopā 95 balsis. Saskaņā ar Satversmes 36. pantu Valsts prezidenta ievēlēšanai vajadzīga vismaz 51 Saeimas locekļu balss. Tā kā vajadzīgo balsu skaitu neviens no kandidātiem nav dabūjis, tad stājas spēkā mūsu vēlēšanu kārtības 9. pants un mums jāatkārto balsošana, pie kam pie ikvienas balsošanas atkritīs tas kandidāts, kas būs dabūjis vismazāk balsis. Man ienācis no Saeimas deputātiem: Cielena, Mendera un Rudevica paziņojums: "Sociāldemokrātiskā frakcija ar šo paziņo, ka viņa noņem Jāņa Pliekšāna-Raiņa kandidatūru uz Valsts prezidenta amatu." Tāpat ienācis paziņojums no Raiņa-Pliekšāna: "Tā kā pirmā balsojumā neesmu dabūjis absolūtu balsu vairumu, tad uz sociāldemokrātiskas strādnieku partijas Saeimas frakcijas priekšlikumu noņemu savu kandidatūru uz Valsts prezidenta amatu."111 Otrajā balsošanas kārtā ar 60 balsīm par Valsts prezidentu ievēlēja J. Čaksti.112
Var vienīgi izdarīt dažādus pieņēmumus par motīviem un iemesliem, kas bija pamatā šādai notikumu attīstībai. Latviešu literatūrzinātnē, politikas vēstures apskatos un publicistikā dāsni tiek tiražēts apgalvojums, ka Rainis politikā ir bijis pilnīgs vājinieks un stūrgalvīgi atteicies pieņemt patiesību, ka politika ir kompromisu māksla.113
Interesanti ir tas, ka laikabiedru atmiņas par Raini ir pretrunīgas. Piemēram, Satversmes sapulces un Saeimas deputāts F. Cielēns atminas, ka "pēc Čakstes ievēlēšanas Rainis saslima un visu decembra mēnesi nenāca uz Saeimas sēdēm. Dzirdēju, ka Raiņa slimība esot "diplomātiska". Viņš esot gan saaukstējies, bet neejot uz Saeimas sēdēm, sarūgtināts Valsts prezidenta vēlēšanu dēļ".114
F. Cielēns Raini salīdzina ar Ruso, kurš bija kautrīgs cilvēks un bez oratora talanta. F. Cielēns tādēļ ir pārliecināts, ka Raiņa lielākais spēks bija viņa publikāciju idejiskajā piesātinātībā, tajā darbā, ko viņš veica mājās pie rakstāmgalda. Tomēr F. Cielēns Raiņa ieguldījumu vērtē ļoti augstu. Viņaprāt, Rainis "kļuva par latviešu nacionālās domas dziļāko izteicēju un Latvijas valsts idejas ietekmīgāko paudēju".115
Savukārt Kārlis Dzelzītis, atskatoties uz saviem kontaktiem ar Latvijas "garīgo prezidentu" no vairāku gadu desmitu distances, rakstīja: "Neesmu sastapies ar cēlāku un gaišāku personību kā Rainis."116 K. Dzelzītis savās atmiņās norādījis, ka "[..] vislabāk viņam piestāvētu Valsts prezidenta amats, jo uzskatīju viņu par toreizējo lielāko Latvijas valstsvīru, piezīmēdams, ka tā bija mana pārliecība, ne glaims. Rainis pasmaidīja, bet izteica šaubas, vai profesionāli politiķi tam nebūtu pretī. Mans domas bija, ka viss atkarāsies no nākošās mūsu valsts satversmes, kādu pieņems Satversmes sapulce: ja Valsts prezidentu vēlēs politiķi, tad tie viņu droši vien izgāztu cauri, bet ja to vēlēs pati tauta, tad Raini ievēlētu ar lielu balsu vairākumu".117
Satversmes jautājums, kurā, kā norāda K. Dzelzītis, Raiņa uzskati principiāli atšķīrušies no sociāldemokrātu partijas līderu nostājas, izraisot vēl vienu neizbēgamu konfliktu starp abām pusēm, esot bijis tautas vēlēts prezidents. Dzejnieks šo jautājumu esot ierosinājis, pamatojoties uz to pašu tautas suverenitātes principu kā Satversmes projekta gadījumā, bet Satversmes sapulces laikos saņēmis noraidījumu.118 I. Ījabs izvirza versiju, ka Satversmes sapulces laikā tautas vēlēto prezidentu neieviesa, jo sociāldemokrāti baidījās no tolaik ļoti populārā Ulmaņa nonākšanas šajā amatā.119
Rainis nekad nav bijis neatzīta dzejnieka lomā. Par ģēniju Raini publiski sāka dēvēt viņa dzīves laikā, kas vispār sastopams samērā reti.120 Kā personība viņš tika vērtēts pretrunīgi. Tāpēc ir grūti spriest par to, kā būtu, ja būtu...
Gals un sākums
Gribētos apgalvot, ka 1912. gadā Rainis, dodams dzejoļu krājumam nosaukumu "Gals un sākums", bija pravietisks, jo viņa domas un darbi arī Satversmes kontekstā iezīmē alfas un omegas ideju. Proti, Raiņa raksts par Satversmi uzskatāms par Latvijas konstitucionālo tiesību pirmsākumu. Literatūras zinātnē norādīts, ka krājuma "Gals un sākums" kompozīcija un tvērums veidots ar latviešu literatūrā vēl nebijušu vērienīgumu, ko varētu apzīmēt ar jēdzienu "aptvert neaptveramo".121 Varētu pat izvirzīt tēzi, ka pēc Raiņa Latvijas valsts ideju ar tādu vērienu vairs neaptvert, jo viņš ielicis pamatus un šajā simtgadē "mums ir jāstrādā pie mūsu valsts pamatu stiprināšanas, lai tie kļūtu pašsaprotami katram Latvijas iedzīvotājam".122
Krājumā "Gala un sākums" nodaļas atdalītas nevis ar virsrakstiem, bet ar moto, kurā variējas viena un tā pati frāze: "Es ritu, ritu." Šī frāze dažādos kontekstos pamazām pārtop par mūžīgās kustības, mūžīgās mainības metaforu – un vienlaikus šī mainība ir arī Raiņa ētiskais ideāls:
"Es ritu, ritu,
ņemot un dodot topu par citu –
Vēl ritu."123
Gan Rainis, gan Latvijas valsts ideja ir ievīstīta mūžības klauzā.
* Visas šajā rakstā ietvertās atziņas ir balstītas uz autores personiskajiem uzskatiem un pārliecību un nav saistošas nevienai institūcijai vai organizācijai, kurā viņa darbojas. Paldies maniem kolēģiem, kuri dalījās ar idejām par raksta nosaukumu. Īpaša pateicība Simonai Krastiņa.
1. Kirila Serebreņņikova muzikālais iestudējums "Raiņa sapņi" Nacionālajā teātrī; Kristiana Brektes Raiņa un Aspazijas attēlojums; Jaunā Rīgas teātra izrāde "Aspazija. Personīgi" Māras Ķimeles režijā.
2. Projekts "Pastāvēs, kas pārvērtīsies – Rainim un Aspazijai 150". Sk. plašāk: http://www.aspazijarainis.lv/.
3. Piemēram: Melne K. Mīlas dēkas, pašnāvības mēģinājums un narkotikas: Aspazijas dzīves otra puse. Delfi, 30.03.2015.; Rudzītis V. Astoņi stāstiņi par un ap tautas dzejnieka Raiņa dzimšanu. Pieejams: http://www.viestursrudzitis.lv/publikacija/astoni-stastini-par-un-ap-tautas-dzejnieka-raina-dzimsanu/.
4. Dobrovenskis R. Rainis un viņa brāļi: viena dzejnieka septiņas dzīves. Rīga: Jumava, 2005.
5. Silvija Radzobe: Izrāde, kas liek domāt. Pieejams: http://www.satori.lv/raksts/8690/Silvija_Radzobe/Izrade_kas_liek_domat.
6. Rainis J. Kopoti raksti, 24. sējums. Rīga: Zinātne, 1986.
7. Šis raksts tapis, pateicoties žurnāla "Jurista Vārds" galvenās redaktores Dinas Gailītes aicinājumam radoši izpausties.
8. Kārkliņš J. Rainis šodien. Brīvība, 01.09.1965., Nr. 7.
9. Šim paragrāfam izmantoti fakti no grāmatas "Latviešu rakstniecība biogrāfijās". LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts. Rīga: Zinātne, 2003, 470.–472. lpp.
10. Aspazija. No Raiņa biogrāfijas. Domas, Nr. 7. Literātu biedrība "Domas", 1932.
11. Rainis J. Kastaņola. Par atmiņu pēdām otrā dzimtenē. LU, 2011.
12. Dziļleja K. Mani radu raksti. Domas, Nr. 8, Literātu biedrība "Domas", 1932.
13. Turpat.
14. Raiņa tēvs Krišjānis Pliekšāns apsaimniekoja Tadenavas muižu pie Pilskalnes (agrākās Šlosbergas, Ilūkstes tuvumā), tad devās uz Randeni pie Daugavpils, tad Berkenhaigenas muižu aiz Grīvas. Tad pārcēlās uz Latgali – Vasiļevas muižu un Jasmuižu un beidzot nopirka Ezermuižu (Jezerci) pie Krāslavas pilsētas. Sk.: Dziļleja K. Mani radu raksti. Domas, Nr. 8, Literātu biedrība "Domas", 1932.
15. Dobrovenskis R. Rainis un viņa brāļi: viena dzejnieka septiņas dzīves. Rīga: Jumava, 2005, 51.–53. lpp.
16. Birekrts A.J. Raiņa dzīve. Apcere Raiņa kopotos rakstos "Dzīve un darbi", 1. sējums.
17. Satversmes sapulces 1. sesijas 27. sēde 1920. gada 1. septembrī. Runas un intervijas (Jānis Rainis). Rīga: Zinātne, LZA Literatūras, folkloras un mākslas institūts, 1993, 18. lpp.
18. Zeile P. Rainis un Latgale. Latgales Kultūras centra izdevniecība, 2012, 220.–228. lpp.
19. Turpat, 220. lpp.
20. Dobrovenskis R. Rainis un viņa brāļi: viena dzejnieka septiņas dzīves. Rīga: Jumava, 2005, 88. lpp.
21. Grīnuma G. Gēte, Rainis un pasaules literatūra. Grām: Rainis radošo meklējumu spogulī. Rīga: Zinātne, 2001, 19. lpp.
22. Turpat, 20. lpp.
23. Litvins G. Divpadsmitajā Saeimā būs divdesmit juristu. Jurista Vārds, 14.10.2014., Nr. 40 (842), 6. lpp.
24. Kalniņš B. Rainis kā sociāldemokrāts. Brīvība, Nr. 7, 01.09.1965.
25. Par Raiņa un Aspazijas sagaidischanu. Valdības Vēstnesis, 19.05.1919., Nr. 31.
26. Amoliņa D. Raiņa sapņi. Pieejams: http://www.juristavards.lv/eseja/266046-raina-sapni/.
27. Mētra O. Raiņa pēdējā vasara. Atmiņas un fotogrāfijas. Rīga: Pils, 2013, 59.–70. lpp.
28. Rainis J. Kopoti raksti. 1. sējums, 1865–1929. Rīga: Zinātne, 1977.
29. Dziļleja K. Latvijas rakstniecības desmit gadi. Jaunais Laiks, 01.11. 1928., Nr. 7.
30. Lūse D. Raiņa "Daugava". Grām.: Rainis. Daugava. Rīga: Zvaigzne ABC, 3. lpp.
31. Rainis. Daugava. Rīga: Zvaigzne ABC, 60. lpp.
32. Turpat, 9. lpp.
33. Dukurs R. "Daugavas" pirmizrāde Strādnieku teātrī. Valsts ideja J. Raiņa sērdieņu dziesmā "Daugava". Jaunais Laiks, 01.11.1928., Nr. 7.
34. Satversmes tiesas 2007. gada 29. novembra spriedums lietā Nr. 2007-10-0102 "Par likuma "Par pilnvarojumu Ministru kabinetam parakstīt 1997. gada 7. augustā parafēto Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas līguma projektu par Latvijas un Krievijas valsts robežu" un likuma "P2ar Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas līgumu par Latvijas un Krievijas valsts robežu" 1. panta vārdu "ievērojot Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas pieņemto robežu nemainības principu" atbilstību Latvijas PSR Augstākās padomes 1990. gada 4. maija deklarācijas "Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu" preambulai un 9. punktam un 2007. gada 27. martā parakstītā Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas līguma par Latvijas un Krievijas valsts robežu un likuma "Par Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas līgumu par Latvijas un Krievijas valsts robežu" atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 3. pantam". Latvijas Vēstnesis, 30.11.2007., Nr. 193, 38.1. punkts.
35. Rainis. Daugava. Rīga: Zvaigzne ABC, 60. lpp.
36. Grīnuma G. Gēte, Rainis un pasaules literatūra. Grām.: Rainis radošo meklējumu spogulī. Rīga: Zinātne, 2001, 7. lpp.
37. Hausmanis V. Turpinām iepazīt Raini. Grām.: Rainis radošo meklējumu spogulī. Rīga: Zinātne, 2001, 5. lpp.
38. Piemēram: Mikainis Z. Rainis – internacionālists un patriots. Rīga: Liesma, 1978.
39. Kalniņš B. Rainis kā sociāldemokrāts. Brīvība, 01.09.1965., Nr. 7.
40. Hausmanis V. Turpinām iepazīt Raini. Grām.: Rainis radošo meklējumu spogulī. Rīga: Zinātne, 2001, 6. lpp.
41. Rudzītis J. Dažas līnijas Raiņa portretā. Laiks, 08.09.1965., Nr. 72.
42. Turpat.
43. Grīnuma G. Gēte, Rainis un pasaules literatūra. Grām.: Rainis radošo meklējumu spogulī. Rīga: Zinātne, 2001, 23. lpp.
44. Rainis J. Kastaņola. Par atmiņu pēdām otrā dzimtenē. LU, 2011.
45. Turpat, 83. lpp.
46. Rainis J. Atmiņu un piezīmju skabargas. Jaunais Laiks, 01.11.1928., Nr. 7.
47. Turpat.
48. Satversmes sapulces 1. sesijas 20. sēde 1920. gada 18. augustā. Runas un intervijas (Jānis Rainis). Rīga: Zinātne, LZA Literatūras, folkloras un mākslas institūts, 1993, 8. lpp.
49. Grīnuma G. Gēte, Rainis un pasaules literatūra. Grām.: Rainis radošo meklējumu spogulī. Rīga: Zinātne, 2001, 7. lpp.
50. Димитров A. Ядерная юриспруденция. Pieejams: http://rus.delfi.lv/news/daily/versions/aleksej-dimitrov-yadernaya-yurisprudenciya.d?id=42782144.
51. Rainis J. Kas ir satversme? Kopoti raksti, 18. sējums,1905–1917. Rīga: Zinātne, 1983, 379. lpp.
52. Konstitucionālo tiesību komisijas viedoklis un materiāli. Par Latvijas valsts konstitucionālajiem pamatiem un neaizskaramo Satversmes kodolu. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2012.
53. Runas un intervijas (Jānis Rainis). Rīga: Zinātne, LZA Literatūras, folkloras un mākslas institūts, 1993, 380. lpp.
54. Dišlers K. Demokrātiskas valsts iekārtas pamati (Ievads konstitucionālajās tiesībās). Rīga: A. Gulbis, 1931, 12. lpp.
55. Pleps J. Satversmes iztulkošana. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2012, 17.–40. lpp.
56. Dekarts R. Pārruna par metodi. Rīga: Zvaigzne ABC, 2., labotais izdevums, 2007.
57. Rainis J. Kas ir satversme? Kopoto raksti, 18. sējums, 1905–1917. Rīga: Zinātne, 1983, 393. lpp.
58. Šī atziņa dzimusi diskusijās ar Dr.iur. Jāni Plepu 2015. gada 29. augustā.
59. Rainis J. Kas ir satversme? Kopoti raksti, 18. sējums, 1905–1917. Rīga: Zinātne, 1983, 393. lpp.
60. Rainis J. Atmiņu un piezīmju skabargas. Jaunais Laiks, 01.11.1928., Nr. 7.
61. Runas un intervijas (Jānis Rainis). Rīga: Zinātne, LZA Literatūras, folkloras un mākslas institūts, 1993, 394.–395. lpp
62. Turpat, 113. lpp.
63. Satversmes sapulces 4. sesijas 5. sēde 1921. gada 28. septembrī. Runas un intervijas (Jānis Rainis). Rīga: Zinātne, LZA Literatūras, folkloras un mākslas institūts, 1993, 24. lpp.
64. Turpat.
65. Turpat, 31. lpp.
66. Turpat, 26. lpp.
67. Satversmes sapulces 1. sesijas 27. sēde 1920. gada 1. septembrī. Runas un intervijas (Jānis Rainis). Rīga: Zinātne, LZA Literatūras, folkloras un mākslas institūts, 1993, 15. lpp.
68. Satversmes sapulces 4. sesijas 5. sēde 1921. gada 28. septembrī. Runas un intervijas (Jānis Rainis). Rīga: Zinātne, LZA Literatūras, folkloras un mākslas institūts, 1993, 31. lpp.
69. Satversmes sapulces 5. sesijas 22. sēde 1922. gada 7. martā. Runas un intervijas (Jānis Rainis). Rīga: Zinātne, LZA Literatūras, folkloras un mākslas institūts, 1993, 38. lpp.
70. Satversmes sapulces 4. sesijas 5. sēde 1921. gada 28. septembrī. Runas un intervijas (Jānis Rainis). Rīga: Zinātne, LZA Literatūras, folkloras un mākslas institūts, 1993, 32. lpp.
71. Satversmes sapulces 4. sesijas 12. sēde 1921. gada 14. oktobrī. Runas un intervijas (Jānis Rainis). Rīga: Zinātne, LZA Literatūras, folkloras un mākslas institūts, 1993, 36. lpp.
72. Turpat.
73. Turpat, 33. lpp.
74. Satversmes sapulces 4. sesijas 12. sēde 1921. gada 14. oktobrī. Runas un intervijas (Jānis Rainis). Rīga: Zinātne, LZA Literatūras, folkloras un mākslas institūts, 1993, 33. lpp.
75. Satversmes sapulces 1. sesijas 27. sēde 1920. gada 1. septembrī. Runas un intervijas (Jānis Rainis). Rīga: Zinātne, LZA Literatūras, folkloras un mākslas institūts, 1993, 9. lpp.
76. Runas un intervijas (Jānis Rainis). Rīga: Zinātne, LZA Literatūras, folkloras un mākslas institūts, 371. lpp.
77. Turpat.
78. Satversmes sapulces 1. sesijas 33. sēde 1920. gada 10. septembrī. Runas un intervijas (Jānis Rainis). Rīga: Zinātne, LZA Literatūras, folkloras un mākslas institūts, 22. lpp.
79. Satversmes sapulces 1. sesijas 27. sēde 1920. gada 1. septembrī. Runas un intervijas (Jānis Rainis). Rīga: Zinātne, LZA Literatūras, folkloras un mākslas institūts, 1993, 11. lpp.
80. Rainis J. Atmiņu un piezīmju skabargas. Jaunais Laiks, 01.11.1928., Nr. 7.
81. Runas un intervijas (Jānis Rainis). Rīga: Zinātne, LZA Literatūras, folkloras un mākslas institūts, 1993, 373. lpp.
82. Butulis I. Rainis kā politiķis 20. gs. sākuma latviešu preses skatījumā. Konference Rainim 150 "Un rīts būs jāpieņem, lai kāds tas nāks". LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts, Rīga, 2015. gada 6.–9. oktobrī.
83. Kalniņš B. Rainis kā sociāldemokrāts. Brīvība, 01.09.1965., Nr. 7.
84. Latvijas Valsts arhīvs. Latvijas sociāldemokrātisko un komunistisko organizāciju fondi. Pieejams: http://www.archiv.org.lv/index3.php?id=8105.
85. Latvijas Sociāldemokrātijas pirmsākumi. Pieejams: http://www.letonika.lv/groups/default.aspx?cid=31856.
86. Latvijas Valsts arhīvs. Latvijas sociāldemokrātisko un komunistisko organizāciju fondi. Pieejams: http://www.archiv.org.lv/index3.php?id=8105.
87. Politologs: vēsturiski latvieši vienmēr bijuši sociāldemokrāti. Pieejams: http://apollo.tvnet.lv/zinas/politologs-vesturiski-latviesi-vienmer-bijusi-socialdemokrati/497151.
88. Ījabs I. Tautas attīstības robežas: tautas nobalsošanas un iniciatīvas jautājums Satversmes sapulcē. Centrālās vēlēšanu komisijas sadarbībā ar Latvijas Universitāti 2012. gada 20. jūlijā rīkotā konference "Tautas gribas aritmētika: vēlēšanas un referendumi Latvijā". Materiāli pieejami: http://www.cvk.lv/pub/public/30405.html.
89. Kalniņš B. Rainis kā sociāldemokrāts. Brīvība, 01.09.1965., Nr. 7.
90. Peniķis J. Sociāldemokrātija Latvijā. Pieejams: http://providus.lv/article/socialdemokratija-latvija.
91. Satversmes sapulces 1. sesijas 27. sēde 1920. gada 1. septembrī. Runas un intervijas (Jānis Rainis). Rīga: Zinātne, LZA Literatūras, folkloras un mākslas institūts, 1993, 13. lpp.
92. Kalniņš B. Rainis kā sociāldemokrāts. Brīvība, 01.09.1965., Nr.7.
93. Šīs daļa faktoloģiski balstīta uz rakstu G. Grinuma ""Es vairāk negribu – tik taisnību". Raiņa aizsāktās lugas "Nodevējs" tapšanas un publicēšanas vēsture". Grām.: Rainis radošo meklējumu spogulī, Rīga: Zinātne, 2001, 102.–152. lpp.
94. Turpat, 106. lpp.
95. Dobrovenskis R. Rainis un viņa brāļi: viena dzejnieka septiņas dzīves. Rīga: Jumava, 2005.
96. Rainis J. Atmiņu un piezīmju skabargas. Jaunais Laiks, 01.11.1928., Nr. 7.
97. Satversmes sapulces 1. sesijas 33. sēde 1920. gada 10. septembrī. Runas un intervijas (Jānis Rainis). Rīga: Zinātne, LZA Literatūras, folkloras un mākslas institūts, 1993, 23. lpp.
98. 1. Saeimas 2. sesijas 36. sēde 1923. gada 13. jūlijā. Runas un intervijas (Jānis Rainis). Rīga: Zinātne, LZA Literatūras, folkloras un mākslas institūts, 1993, 57. lpp.
99. Runas un intervijas (Jānis Rainis). Rīga: Zinātne, LZA Literatūras, folkloras un mākslas institūts, 1993, 62. lpp.
100. 1. Saeimas 5. sesijas 11. sēde 1924. gada 16. maijā. Runas un intervijas (Jānis Rainis). Rīga: Zinātne, LZA Literatūras, folkloras un mākslas institūts, 1993, 73. lpp.
101. 1. Saeimas 8. sesijas 19. sēde 1925. gada 20. maijā. Runas un intervijas (Jānis Rainis). Rīga: Zinātne, LZA Literatūras, folkloras un mākslas institūts, 1993, 88. lpp.
102. 1. Saeimas 7. sesijas 9. sēde 1925. gada 17. februārī. Runas un intervijas (Jānis Rainis). Rīga: Zinātne, LZA Literatūras, folkloras un mākslas institūts, 1993, 87. lpp. Sēdē pēc kārtējo jautājumu izskatīšanas deputāti apsprieda ārkārtēju notikumu: atslēdznieka mācekļa deviņpadsmitgadīgā Aleksandra Masaka nošaušanu 1925. gada 15. februārī uz Tērbatas un Martas ielas stūra. Saeimas sociāldemokrātu frakcija pieprasīja, lai valdība sniedz paskaidrojumu par šo gadījumu. Saeimas sēdes darba gaitā minēts "Pieprasījums Nacionālā kluba un Strādnieku sporta savienības sadursmju lietā". Sk. 383. lpp.
103. Informācija par monētu. Pieejama: https://www.bank.lv/component/content/article/5146:rainis:rainis:rainis:rainis:rainis:rainis:rainis:rainis:rainis:rainis-rainis.
104. Likums par Latvijas Republikas Satversmes spēkā stāšanos un ievešanu. Likumu un valdības rīkojumu krājums, 07.08.1922., Nr. 7.
105. 1. Saeimas I sesijas 3. sēde 1922. gada 14. novembrī. Saeimas stenogrammas, 28. lpp.
106. Turpat, 32. lpp.
107. Turpat, 33. lpp.
108. Turpat, 8. lpp.
109. Runas un intervijas (Jānis Rainis). Rīga: Zinātne, LZA Literatūras, folkloras un mākslas institūts, 1993, 372. lpp.
110. 2. Saeimas I sesijas 2. sēde 1925. gada 6. novembrī. Saeimas stenogrammas, 10. lpp.
111. Turpat, 24. lpp
112. Turpat, 26. lpp.
113. Grīnuma G. Piemiņas paradoksi. Raiņa un Aspazijas atcere Kastaņjolā. Rīga: Karogs, 2009, 149. lpp
114. Cielēns F. Laikmetu maiņā. Atmiņas un atziņas. 3. grāmata. Stokholma: Memento, 174. lpp.
115. Citēts no: Priedītis A. Mans Rainis. Rīga: A.K.A, 1996, 21. lpp.
116. Turpat, 145. lpp.
117. Grīnuma G. Piemiņas paradoksi. Raiņa un Aspazijas atcere Kastaņjolā. Rīga: Karogs, 2009, 147. lpp.
118. Turpat, 150. lpp.
119. Ījabs I. Piecas kapeikas par prezidentu. Pieejams: http://satori.lv/raksts/8590/Piecas_kapeikas_par_prezidentu.
120. Priedītis A. Mans Rainis. Rīga: A.K.A, 1996, 9. lpp.
121. Berelis. Gals un sākums. Pieejams: http://www.letonika.lv/groups/default.aspx?title=LKK%20resurss/75.
122. Latvijas Republikas 12. Saeimas ārkārtas sesijas sēde 2015. gada 8. jūlijā. Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa runa. Latvijas Vēstnesis, 10.07.2015., Nr. 133.
123. Berelis. Gals un sākums. Pieejams: http://www.letonika.lv/groups/default.aspx?title=LKK%20resurss/75.
Rainis. Daugava (1916–1919)
[..]
Mosties, celies, latvju tauta!
Lai tu celtos, topi jauna!
Ņem sev rokās jaunu spēku,
Ņem sev mutē jaunu mēli,
Ņem sev galvā jaunu garu,
Ņem sev krūtīs jaunu sirdi!
Tava mūža latvju dvēsle
Tad tik staros jaunu dienu!
[..]
Mēs gribam savu latvju dvēsli!
Mēs gribam savu latvju mēli!
Mēs gribam savu latvju zemi!
Mēs gribam brīvi!
Brīvē mēs gribam savu dzīvi!
Un to mēs gūsim!
[..]
Daugav" abas malas
Mūžam nesadalās:
I Kurzeme, i Vidzeme,
I Latgale mūsu.
Laime par mums lemi!
Dod mums mūsu zemi!
Viena mēle, viena dvēsle,
Viena zeme mūsu.
[..]
Zeme, zeme – kas tā zeme,
Ko tā mūsu dziesma prasa?
Zeme tā ir valsts.
Paša zemi, paša valsti,
Dzīvi, paša darinātu,
Paša valstī kungs.
Tur izauga latvju spēki,
Tautu pulkā nemanīti,
Pasauli post.
[..]
Vienā tumšā vakarā
Sarkanbalta debess mirdz, -
Sarkanbaltās debesīs
Atviz trijas zelta zvaigznes.
Viena zvaigzne Kurzemīte,
Otra zvaigzne Vidzemīte,
Trešā zvaigzne zvaigznājā,
Tā bij mīļā Latgalīte.
Sarkanuguns kvēlumā
Dzima mūsu brīvā Latve,
Sarkanbaltais karodziņš
Uz sarkana plīvināja.
[..]
Klusi rokas uzliekam
Brīvās Latves karogam;
Topi, audzi, brīvā Latve,
Brīvu tautu kopībā!
