Vairāki notikumi neilgā laika posmā liek domāt par to, ka Latvijas sabiedrība ir nobriedusi godīgai sarunai par mūsu vēsturi.
Pagājušajā gadā klajā nāca literatūrzinātnieces Dr.philol. Evas Eglājas-Kristsones pētījums "Dzelzsgriezēji" par latviešu literātu iesaistīšanu Valsts drošības komitejas organizētajos "kultūras sakaros" ar latviešu trimdu padomju okupācijas laikā. Šo pašu tēmu, paplašinot diskusiju līdz visas mākslas un literatūras pasaules funkcionēšanai čekas modrajā uzraudzībā, šī gada 2. februārī drosmīgi turpināja diskusijas "Slepenās varas spēles" dalībnieki, klātesot gan padomju režīma darbiniekiem un disidentiem, gan trimdas latviešiem, vēsturniekiem, mākslas zinātniekiem, māksliniekiem, literātiem u.c. Savukārt janvāra nogalē iznāca viens no Valsts drošības komitejas zinātniskās izpētes komisijas pirmajiem veikumiem – Dr.phil. Solveigas Krūmiņas-Koņkovas pētījums, kurā atklāti mehānismi un metodes, ar kuru palīdzību čeka pēckara desmitgadēs īstenoja katoļu un luterāņu baznīcas kontroli okupētajā Latvijā.
Vairākums 2. februāra diskusijas dalībnieku uzsvēra nepieciešamību jebkurai sabiedrībai, kas pārcietusi totalitāru režīmu, īstenot šī režīma darbības vispusīgu apzināšanu un godīgu izvērtēšanu, lai ar šāda atklāta, kaut arī nepatīkama procesa palīdzību atbrīvotos no režīma postošajām sekām sabiedrības apziņā un, noslēdzot šo vēstures lappusi, turpmāk netraucēti spētu darboties demokrātijas apstākļos.
Kā spilgtākais šāda procesa piemērfors parasti tiek minēta Vācija, kur jaunā pēckara paaudze papildus uzvarētājvalstu īstenotajiem kara noziedznieku tiesāšanas procesiem pati rosināja atklātu diskusiju par tobrīd aktīvajā politikā un valsts pārvaldē esošo personu kādreizējo sadarbību ar nacionālsociālisma režīmu. Tikai šādā iekšējā "attīrīšanās procesā" varēja notikt patiesa vāciešu atbrīvošanās no nacisma rēgiem. Spilgts apliecinājums pretējam ir neonacisma daudz lielākā izplatība mūsdienu Vācijas austrumdaļā, kas ilgstoši atradās PSRS kontrolē un kur šādi "vēstures pārstrādes" jeb sabiedrības katarses procesi, dabiski, nevarēja notikt.
Tā kā traģiskākos 20. gadsimta totalitārisma periodus Latvijā noteica ārēji okupācijas režīmi, Latvijas gadījumā, protams, vissāpīgākais un līdz ar to arī vismazāk apjaustais ir kolaboracionisma jautājums (kaut arī tikpat balts plankums ir "pašmāju" autoritārā Ulmaņa režīma atbalstītāju temats). Tāpēc padomju okupācijas perioda seku "pārvarēšanas" pirmais nosacījums ir vispārēja un atklāta saruna par to, kā tika organizēta padomju iekārtas cilvēku iesaistīšanās šī režīma funkcionēšanas nodrošināšanā, kur bija robežas starp "izdzīvošanas minimumu" un apzinātu kolaboracionismu un kādu izšķiršanos priekšā labprātīgi vai piespiedu kārtā šajos apstākļos nonāca indivīds. Vienīgi apjaušot kopainu, – diskusijā vairākkārt norādīja mākslas zinātniece un vēsturniece Ieva Kalniņa – šādai sarunai būtu dziļāka jēga. Saprotot, ka esi bijis tikai skrūvīte lielajā mehānismā, par savu personisko traģēdiju, sadarbojoties ar režīmu, iespējams, būtu vieglāk runāt arī tiem, kas to joprojām neuzdrošinās. Savukārt pārējiem tā būtu iespēja izvairīties no banālām "raganu medībām".
Tāpat kā mākslas, literatūras, garīdzniecības pasaulē, atklāta saruna un padomju perioda nesaudzīga pētniecība būtu nepieciešama arī tieslietu nozarē. Vai Latvijas juridiskā sabiedrība tam ir gatava? Radošā inteliģence liek par to domāt.