ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

26. Jūlijs 2016 /Nr.30 (933)

Atpakaļejoša spēka izpratne un juridiskās sekas tiesiskā demokrātiskā valstī
1 komentāri
Dr. iur.
Māris Onževs
Biznesa augstskolas “Turība” docents, studiju kursa “Juridiskās metodes mācība un praktikums” pasniedzējs 

Raksta mērķis ir palīdzēt veidot "Jurista Vārda" lasītājiem izpratni par vienu no sarežģītākajiem un vienlaikus pretrunīgākajiem tiesību jautājumiem, par kuru Latvijas tiesību sistēmā joprojām nav izveidojies konsekvents un vienots viedoklis – atpakaļejošu spēku un tā sekām tiesiskā demokrātiskā valstī. Tā kā juridiskās problēmas, kas saistītas ar atpakaļejošu spēku, ir ļoti daudzšķautņainas un apjomīgas, raksts primāri ir vērsts uz atpakaļejoša spēka vispārīgās izpratnes radīšanu, padziļinātu analīzi par konkrētiem atpakaļejoša spēka aspektiem veicot kādā no autora turpmākajiem rakstiem. Autors cer, ka raksts kļūs par pamatu tam, lai Latvijas tiesību sistēmā veidotos vienota izpratne par atpakaļejošu spēku.

Publiskajā telpā tiesību normu atpakaļejoša spēka konstatēšana viennozīmīgi tiek asociēta ar juridiskām problēmām, no kurām būtu jāizvairās.1 Tomēr joprojām nepietiekami skaidri tiek izprasts, kas ir atpakaļejošs spēks. Vēl vairāk – nereti argumentējot un izsakot juridiskus apgalvojumus, kas balstīti uz nepilnīgu izpratni par atpakaļejošu spēku, tiek radīts maldīgs priekšstats par atpakaļejoša spēka nozīmi un tiesiskajām sekām.2 Turklāt šāda rīcība ir konstatējama arī starp Saeimas deputātiem likumdošanas jaunrades procesā,3 kas rada auglīgu augsni potenciāli antikonstitucionālu tiesību normu pieņemšanai vai tieši otrādi – kļūdainai atteikšanās pieņemt tiesiskas un sabiedrībai nepieciešamas tiesību normas.

Ievērojot minēto, raksta ietvaros tiks sniegta izpratne par atpakaļejošu spēku, tā identificēšanas metodēm un pieļaujamību, kā arī izgaismoti vairāki līdz šim pastāvējuši mīti par atpakaļejoša spēka nozīmi un izpratni tiesiskā valstī. Raksta pamatā ir gan atziņas, kas paustas no 2010. līdz 2014. gada beigām izstrādātajā un 2015. gada 17. aprīlī Latvijas Universitātē aizstāvētajā promocijas darbā "Tiesību normu laika aspekti tiesiskā un demokrātiskā valstī",4 gan arī autora secinājumi par tiesību jautājumiem, kas aktualitāti ieguvuši jau pēc promocijas darba izstrādes.

 

1. Atpakaļejoša spēka nepieļaujamība

1.1. Atpakaļejoša spēka nepieļaujamība līdz 20. gadsimta otrajai pusei

Pēc autora novērojumiem visbiežāk starp juristiem un arī sabiedrībā kopumā atpakaļejoša spēka nepieļaujamība tiek asociēta ar atpakaļejošas sodīšanas aizliegumu jeb principu nulla poena sine lege (tulk. – nav nozieguma bez likuma). Tomēr atpakaļejoša spēka nepieļaujamībai ar šo pārpozitīvo dabisko tiesību principu ir mazāka saikne, nekā varētu sākotnēji šķist. Atšķirībā no principa nulla poena sine lege, kurš pēc savas būtības paredz tiesību normu adresātiem pavisam citas garantijas šaurā tiesību jomā – tiesisko stāvokli pasliktinošu sodīšanas normu pieņemšanas aizliegumu ar atpakaļejošu spēku, atpakaļejoša spēka attiecināšanas nepieļaujamība uz civiltiesiski iegūtām tiesībām pirmo reizi kodificētos normatīvajos aktos tika nostiprināta tikai 18. un 19. gadsimtā. Piemēram, 1794. gada Prūsijas Vispārējās zemes tiesību 14. pantā tika noteikts, ka "jauni likumi nevar tikt piemēroti attiecībā uz jau veiktām darbībām un pagājušiem notikumiem",5 1804. gada Francijas Civillikuma 2. pantā tika ietverts princips, ka "likumi attiecas tikai uz nākotni; tiem nav atpakaļejoša spēka".6 Vēl pēc pāris gadiem pieņemtajā Austrijas Vispārējā civilkodeksā pagātnē izveidotu tiesisko attiecību aizsardzību regulēja 5. pantā ietverta norma, ka "likumiem nav atpakaļejoša spēka; tiem nav nekādas ietekmes attiecībā uz iepriekšējām darbībām un uz iepriekš iegūtām tiesībām".7 Savukārt Krievijas impērijā atpakaļejoša spēka nepieļaujamība tiek noteikta carienes Katrīnas II valdīšanas laikā ar 1785. gadā izdotu "ukazu", kurā tika norādīts, ka pieņemtajam regulējumam nav atpakaļejoša spēka.8

To, vai tiesību normai ir atpakaļejošs spēks, ir iespējams secināt, vienīgi analizējot tiesību normas saturu, proti, vai tiesiskās attiecības ir ietekmētas pagātnē, pirms tiesību normas pieņemšanas brīža.

Lai gan, gramatiski iztulkojot minētās normas, varētu secināt, ka likumdevējam nav tiesību pieņemt regulējumu, kuram ir atpakaļejošs spēks, līdz pat 20. gadsimta otrajai pusei vienīgais atpakaļejoša spēka nepieļaujamības mērķis bija sniegt norādījumus atbilstošai likumdevēja gribas iztulkošanai.9 Kā to laikmeta garam atbilstoši vēl 20. gadsimta pirmajā pusē ir norādījis Latvijas tiesību teorētiķis Roberts Akmentiņš, likumam atgriezenisks jeb atpakaļejošs spēks nav vēlams, tomēr "likumdevējs ir spēcīgs un priekš viņa šim principam, ka jaunam likumam nevajag piedot atgriezenisku spēku, nav juridiskas saistības. [..] Likumdevējs tiek aprobežots tikai tik tālu, cik viņam zināmas lietas nav fiziski iespējams izvest – attiecībā uz dabas likumiem".10 Tādējādi, balstoties uz pozitivizēto atpakaļejoša spēka nepieļaujamības principu, tiesību piemērotājiem tika noteikta daudz precīzāka un skaidrāka rīcības brīvība attiecībā uz lēmumu pieņemšanu jaunā un iepriekšējā likuma mijiedarbības saskaņošanai. Vienlaikus, šādā veidā pozitivizējot atpakaļejoša spēka nepieļaujamību, tika izveidota pirmā juridiskā metode no laika aspekta, ar kā palīdzību varēja noskaidrot, kuras tiesiskās attiecības jāregulē ar iepriekšējo un kuras – ar jaunpieņemto regulējumu.

Ņemot vērā civiltiesisko attiecību ilgstošo raksturu un sarežģīto uzbūvi no laika aspekta (piemēram, saimnieciskie līgumi ar ilgstošu izpildi, laulāto tiesiskās attiecības, īres tiesiskās attiecības), minētā metode par jaunā un iepriekšējā likuma tiesisko seku saskaņošanu neskaidra regulējuma gadījumā nav zaudējusi savu aktualitāti arī šodien. Izpratnes maiņas rezultātā (atpakaļejošs spēks ir izprotams ievērojami šaurāk nekā 19. gadsimtā) mūsdienās atpakaļejoša spēka nepieļaujamība ir saistīta ar plaši zināmo turpmāk vērsta spēka piemērošanas prezumpciju civiltiesiskām attiecībām, ja vien likumdevējs nav paredzējis citu regulējuma piemērošanas kārtību.11 Ilustratīvs piemērs tam ir Latvijas Republikas Civillikuma 3. pantā ietvertais regulējums: "Katra civīltiesiska attiecība apspriežama pēc likumiem, kas bijuši spēkā tad, kad šī attiecība radusies, pārgrozījusies vai izbeigusies. Neskartas paliek jau iegūtās tiesības."12 Autors ar lielu pārliecību uzskata, ka minētā norma būtu jātulko atbilstoši likuma pieņemšanas laika garam kā noteikums, kurš attiecas uz tiesību piemērotājiem un nosaka tiem pienākumu atturēties no iegūtu tiesību ietekmēšanas, ja nav konstatējama likumdevēja skaidra griba to darīt.13 Savukārt itin bieži izteiktie argumenti par Saeimas rīcības brīvību ietekmēt civiltiesiskas attiecības tikai gadījumā, ja tiks ievērots Civillikuma 3. pants,14 nevar būt pamats likumdevēja gribas ierobežošanai. Tas, vai likumdevējs ir tiesīgs mainīt tiesiskās attiecības, ir atkarīgs no tiesiskās paļāvības principa un atpakaļejoša spēka nepieļaujamības, kas ir atšķirīgi un šaurāk saprotami nekā Civillikuma 3. pantā nostiprinātais iegūto tiesību institūts.15

1.2. Atpakaļejoša spēka nepieļaujamības nozīme mūsdienās

1.2.1. Atpakaļejošs spēks kā likumdevēja rīcību ierobežojošs apstāklis

Otrā pasaules kara beigas bija robežpunkts, kas deva jaunu perspektīvu tiesību normu iedarbības laikā izvērtēšanā – prioritāri pievēršoties likumdevēja rīcības brīvības ierobežošanai ar atpakaļejošu spēku ietekmēt izveidotas tiesiskās attiecības.16 Tam pamatā bija dabisko tiesību skolas atziņu nostiprināšana un vispārējo tiesību principu kā augstāku tiesību normu atzīšana,17 kā arī efektīvas konstitucionālās kontroles nostiprināšana. Lai gan vēl 20. gadsimta 30. gados tiesību doktrīnā tiek izteiktas šaubas par konstitucionālo tiesu darbības efektivitāti, kā arī subjektīvismu konstitūcijas iztulkošanā,18 tieši visaptveroša konstitucionālās kontroles ieviešana ievērojami ietekmēja kontinentālajā Eiropā pastāvošo izpratni par atpakaļejošu spēku kā tiesisko pamatu tiesību normu atzīšanai par prettiesiskām. Tādējādi, tiesām uzsākot izvērtēt likumdevēja pieņemto tiesību normu tiesiskumu, atpakaļejošs spēks vairs netika analizēts kā tiesību normu iztulkošanas metode – kuros gadījumos neskaidra tiesību norma būtu piemērojama ar atpakaļejošu spēku un kuros tā nebūtu piemērojama. Tā vietā radās pavisam cits jautājums – kā noteikt, vai likumdevējs izveidotās tiesiskās attiecības nav ietekmējis ar atpakaļejošu spēku laikā un tādējādi aizskāris tiesiskās paļāvības un drošības principus.

Likumdevēja darbības kontrole atpakaļejoša spēka ierobežošanai īpaši tika realizēta Vācijā, kas tādējādi veidoja tiesisko regulējumu un kontroles mehānismus nacionālsociālistiskā režīma laikā īstenoto netaisnīgo tiesību preventīvai novēršanai.19 Turklāt nacionālsociālisma iekārtas sabrukums un tā radītās sekas bija kā indikators ne tikai jaunu jurisprudences, bet arī jaunu teoloģijas un filozofijas pārpozitīvu principu un vērtību meklēšanai, kas nodrošinātu taisnīgu tiesību pieņemšanu un eksistenci.

Šis raksts pieejams “Jurista Vārda” abonentiem

Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.

Esošos abonentus lūdzam autorizēties:

Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!

ABONĒT

Mēnesī - tikai 9,99 eiro; vēl izdevīgāks - gada abonements. Piedāvājam trīs abonementu veidus!

Abonentu ieguvumi:

  • Neierobežota pieeja arhīvam - 24 h/7
  • Vairāk nekā 16 000 rakstu un 1800 autoru
  • Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
  • Personalizētās iespējas - piezīmes, citāti, mapes
9
komentāri (1)
1 KOMENTĀRS
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
PIEVIENOT
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
Iveta Ļaksa
28. Jūlijs 2016 / 09:36
0
ATBILDĒT
Attiecībā par Satversmes tiesas sprieduma (29.12.2014.) interpretāciju, kad tiesību norma tiek atzīta par spēkā neesošu kopš pieņemšanas brīža, manuprāt Satversmes tiesa deva deva iespēju personām, kuri ir “nomodā” aizstāvēt savas intereses taisnīgā tiesā. Ja lietas ir izskatītas, tad Civilprocesa likums paredz iespēju vērsties tiesā atkārtoti sakarā ar jaunatklātu apstākli un lietu ierosina pēc lietas dalībnieka pieteikuma un, ja nemaldos Civilprocesa likumā ir noteikti termiņi. Savukārt adresāts, kuram radies tiesiskās paļāvības aizskārums var vērsties tainīgā tiesā.
visi numura raksti
Andris Dimants
Informācija
Vienotais jurista kvalifikācijas eksāmens – cik tālu ir tikts
Kā viens no instrumentiem, lai celtu tiesību zinātņu programmu absolventu zināšanu un prasmju kvalitāti,1 no 2019. gada ir plānots ieviest obligātu valsts kvalifikācijas eksāmenu visiem profesionālā maģistra tiesību zinātnes ...
3 komentāri
Juris Baldunčiks
Domu mantojums
Latvijas parlamenta nosaukumam – 150

1866. gada maija beigās un jūnija sākumā laikrakstā "Latviešu Avīzes" parādījās jauns vārds, kas pēc vairākiem gadu desmitiem kļuva par Latvijas Republikas parlamenta nosaukumu.

Vija Kalniņa
Informācija
Pokemonu ķeršanas trakums aktualizē diskusiju par dažādiem tiesību jautājumiem
2016. gada 6. jūlijā tika izlaista tā sauktā papildinātās realitātes (argumented reality) spēle "Pokémon Go", kuru ir izstrādājis Nintendo sadarbībā ar Niantic. Pirmo divu dienu laikā pēc tās nonākšanas tirgū tā tika instalēta ...
2 komentāri
Jānis Priekulis
Skaidrojumi. Viedokļi
Satversmes tiesas tiesneša atstatīšanās
Raksta mērķis ir aplūkot tiesneša atstatīšanās institūtu Satversmes tiesas procesā, cenšoties kliedēt dažkārt izskanējušo mītu, ka konstitucionālās tiesvedības procesā nekad nevarētu izveidoties neobjektīva tiesneša ...
Patentu valde
Tiesību politika
Darbu sāk Rūpnieciskā īpašuma apelācijas padome, un mainās kārtība apelāciju un iebildumu lietu izskatīšanā
2016. gada 18. jūlijā stājās spēkā Ministru kabineta rīkojums par Rūpnieciskā īpašuma apelācijas padomes priekšsēdētāja un padomes locekļu iecelšanu amatā, vienlaikus mainās arī atsevišķi noteikumi apelāciju par Patentu ...
AUTORU KATALOGS