"Jurista Vārds" šā gada 24. oktobrī publicēja Tieslietu ministrijas sagatavoto pārskatu par Eiropas Savienības Tiesas (turpmāk – EST) aktualitātēm judikatūrā laika posmā no 2016. gada oktobra līdz 2017. gada septembrim. Šī publikācija ir turpinājums minētajam pārskatam par attiecīgo laika periodu, un šoreiz tiek aplūkoti deviņi EST spriedumi, kuros ietvertas nozīmīgas atziņas, atspoguļojot EST risināmo jautājumu daudzveidību. Piemēram, lietā C-72/15 Rosneft EST interpretēja kopējās ārpolitikas un drošības politikas ietvaros pieņemtās sankcijas, savukārt lietā C-157/15 G4S Secure Solutions EST sniedza norādes dalībvalstu tiesām, kā vērtēt uzņēmumu iekšējos noteikumus, kas aizliedz darbiniecei publiski paust savu reliģisko pārliecību, izmantojot vizuālas atšķirības zīmes.
1.1. Lietā C-157/15 G4S Secure Solutions 2003. gadā S. Achbita, kas pieder pie musulmaņu konfesijas, tika pieņemta darbā kā reģistratore uzņēmumā G4S, kurš ir privāts uzņēmums un kurš tostarp sniedz reģistratūras pakalpojumus gan valsts, gan privātā sektora klientiem. S. Achbita darbā pieņemšanas laikā G4S pastāvēja nerakstīts iekšējās kārtības noteikums, ka darbinieki darba vietā nedrīkst nēsāt redzamas politiskas, filozofiskas un reliģiskas atšķirības zīmes.1
2006. gada aprīlī S. Achbita darīja zināmu savai priekšniecībai, ka viņa iecerējusi darba laikā nēsāt islāmisko lakatu. Atbildē G4S direkcija norādīja, ka lakata nēsāšana netiks pieļauta, jo redzamu politisko, filozofisko un reliģisko atšķirības zīmju nēsāšana ir pretrunā neitralitātei, ko tiecas ievērot uzņēmums. S. Achbita 2006. gada 12. maijā paziņoja savam darba devējam, ka, sākot ar 15. maiju, viņa nēsās islāmisko lakatu.2
2006. gada 29. maijā G4S pieņēma grozījumus iekšējās kārtības noteikumos, kas stājās spēkā 2006. gada 13. jūnijā, atbilstoši kuriem "darba ņēmējiem ir aizliegts darba vietā nesāt redzamas to politisko, filozofisko vai reliģisko uzskatu atšķirības zīmes un/vai veikt jebkādus ar minēto saistītus rituālus". 2006. gadā 12. jūnijā S. Achbita tika atlaista "viņas kā islāmticīgās izrādītās negrozāmās gribas nēsāt islāmisko lakatu darba vietā dēļ".3
Iesniedzējtiesai radās šaubas, vai Direktīvas 2000/784 2. panta 2. punkta a) apakšpunkts interpretējams tādējādi, ka aizliegums nēsāt islāmisko lakatu, kas izriet no privāta uzņēmuma iekšējās kārtības noteikumiem, ar ko vispārēji aizliegts nesāt jebkuras ārējas politiskās, filozofiskās vai reliģiskās pārliecības atšķirības zīmes darba vietā, ir tieša diskriminācija, kas ir aizliegta ar šo direktīvu.5
EST norādīja, ka, lai gan šajā direktīvā nav sniegta jēdziena "reliģija" definīcija, tomēr Eiropas Savienības (turpmāk – ES) likumdevējs Direktīvas 2000/78 preambulas pirmajā apsvērumā ir atsaucies uz pamattiesībām, kuras garantētas Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā, kā arī uz dalībvalstu kopīgajām konstitucionālajām tradīcijām kā ES vispārējiem tiesību principiem, kuri ir atkārtoti apliecināti ES Pamattiesību hartā.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Mēnesī - tikai 9,99 eiro; vēl izdevīgāks - gada abonements. Piedāvājam trīs abonementu veidus!
Abonentu ieguvumi:
- Neierobežota pieeja arhīvam - 24 h/7
- Vairāk nekā 16 000 rakstu un 1800 autoru
- Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
- Personalizētās iespējas - piezīmes, citāti, mapes