ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

Vispārīgās izmeklēšanas darbības KPL tiek skaidrotas 138. panta pirmajā daļā. Minētā norma paredz, ka izmeklēšanas darbības ir procesuālās darbības, kas, pirmkārt, vērstas uz ziņu iegūšanu un, otrkārt, uz jau iegūto ziņu pārbaudi konkrētajā kriminālprocesā. Autoram šķiet, ka šo skaidrojumu pilnā mērā varētu attiecināt arī uz speciālajām izmeklēšanas darbībām. Tomēr pastāv viena neliela teorētiska problēma. Proti, KPL 11. nodaļas 210. panta pirmā daļa noteic, ka šajā nodaļā paredzētās speciālās izmeklēšanas darbības veic, ja kriminālprocesā pierādāmo apstākļu noskaidrošanai ziņas par faktiem jāiegūst, neinformējot noteiktās personas. Kā redzams, speciālo izmeklēšanas darbību veikšanas noteikumos ir norāde uz ziņu iegūšanu, bet nav iekļauta norāde uz iegūto ziņu pārbaudi.

No vienas puses, šāds speciālo izmeklēšanas darbību veikšanas skaidrojums bez norādes uz ziņu pārbaudi ir loģisks, jo speciālo izmeklēšanas darbību laikā iegūtās ziņas vēlāk kriminālprocesā jāpārbauda ar vispārīgām izmeklēšanas darbībām, piemēram, KPL 229. panta otrajā daļā paredzētajā kārtībā. Proti, ja pierādīšanā izmanto kādas personas slepeni fiksētus izteicienus vai darbības, šī persona par to ir obligāti jānopratina. Pratināšana veicama pat tad, ja persona izvēlas procesā klusēt. Proti, personai tiek uzrādīti (atskaņoti) ieraksti, uzdodot jautājumus un protokolā piefiksējot, ka persona klusē. Vienlaikus jāatceras KPL 147. panta piektajā daļā noteiktais, ka pratināšanā materiālus uzrāda tikai pēc tam, kad ir ieprotokolētas pratināmā liecības attiecīgajā jautājumā. Tātad ierakstus ar personas slepeni fiksētiem izteicieniem vai darbībām nekad neuzrāda pirmās pratināšanas sākumā. Viss minētais ir orientēts uz speciālās izmeklēšanas laikā iegūto ziņu pārbaudi.

Jāatzīst, ka praksē bieži mēdz būt pat tā, ka speciālo izmeklēšanas darbību laikā iegūtās ziņas tiek nepamatoti detalizēti pārbaudītas – pat tad, kad šī pārbaude nav nepieciešama, tādējādi ieguldot kriminālprocesā neattaisnoti lielus resursus. Piemēram, atskaņojot personai telefonsarunu un uzrādot tās atšifrējumu, persona atzīst, ka tā ir viņa, kas sarunā piedalās. Neraugoties uz to, procesa virzītājs, būdams pārliecināts, ka sarunā patiesi dzirdama konkrētā persona, vēl nozīmē fonoskopisko ekspertīzi, lūdzot ekspertam noskaidrot, vai tiešām sarunā dzirdama konkrētā persona.

Jāatzīst, ka visefektīvākais un resursus taupošākais veids būtu, ja praksē tiktu ieviesta kārtība, kurā, ja persona, vēloties kavēt kriminālprocesa norisi, apzināti nepatiesi noliegtu, ka sarunā dzirdama viņas balss un tiktu nozīmēta fonoskopiskā ekspertīze, kas apstiprinātu, ka sarunas dalībnieks ir tieši šī persona, tad ekspertīzes izmaksas pilnā mērā uzreiz būtu jāsedz šai personai. Diemžēl praksē šos izdevumus parasti saista ar KPL 367. panta pirmās daļas 3. punktu (samaksa ekspertiem, revidentiem, tulkiem un speciālistiem par darbu, izņemot gadījumus, kad viņi piedalās procesā, izpildot savus dienesta pienākumus), nevis ar KPL 367. panta pirmās daļas 6. punktu (summas, kas izlietotas ekspertīzes izdarīšanai), jo, pat sasaistot šos izdevumus ar summu, kas izlietota ekspertīzei, problemātiski fonoskopiskās ekspertīzes ietvaros atrast izdevumus, kas nav iekļauti samaksā ekspertam. Turklāt pastāvošā kārtība paredz procesuālo izdevumu piedzīšanu ar gala nolēmumu no notiesātajiem, nevis no citām personām, tai skaitā no aizdomās turētā, kas apzināti kavē pirmstiesas kriminālprocesu.

Noziedzīga nodarījuma kvalifikācijas aspekts

Katrā ziņā nav noliedzams, ka speciālo izmeklēšanas darbību laikā iegūtās ziņas ir jāpārbauda, tādēļ speciālās izmeklēšanas darbības pamatā ir orientētas uz ziņu ieguvi, nevis pārbaudi.

No otras puses, šāds speciālo izmeklēšanas darbību veikšanas skaidrojums bez norādes uz ziņu pārbaudi ir neloģisks, jo speciālās izmeklēšanas darbības ir iespējams veikt tikai tad, kad izmeklējamo noziedzīgo nodarījumu var kvalificēt pēc konkrēta Krimināllikuma (turpmāk – KL) panta daļas. Proti, kad jau ir pavisam droši zināms, ka izmeklējamais noziedzīgais nodarījums ir noziegums, nevis kriminālpārkāpums. Jo KPL 210. panta trešā daļa paredz, ka speciālās izmeklēšanas darbības drīkst veikt, vienīgi izmeklējot mazāk smagus, smagus vai sevišķi smagus noziegumus. Tātad speciālo izmeklēšanas darbību veikšanas obligātais priekšnosacījums ir jau konkrēto nostiprināto ziņu esamība krimināllietas materiālos, kas ļauj izmeklējamo nodarījumu kvalificēt nevis pēc KL nodaļas, bet gan pēc konkrēta panta daļas.