ŽURNĀLS Intervija

Deklarācijā par Krišjāņa Kariņa Ministru kabineta darbību atrodama nodaļa ar ambiciozu nosaukumu "Bezkompromisu tiesiskums un likuma vara". Kā pirmais un acīmredzot prioritārs tajā minēts mērķis sekmēt sabiedrības uzticēšanos tiesu varai, balstoties uz tiesiskuma nostiprināšanu un tiesu sistēmas prestiža paaugstināšanu. Darāmo darbu saraksts ir samērā garš: stiprināt tiesu priekšsēdētāju, virsprokuroru un izmeklēšanu uzraugošo personu lomu pirmstiesas un tiesas procesos; novērst iespējas novilcināt tiesas procesus; paaugstināt tiesnešu kvalifikāciju, specializāciju un profesionālo ētiku, kā arī advokātu atbildību; stiprināt Tieslietu padomes lomu tiesu varas attīrīšanā no negodprātīgām personām u.c.

Jau pirmajās darba nedēļās tieslietu ministrs demonstrēja apņēmību ieviest pārmaiņas tieslietu sistēmā, paziņojot arī par gaidāmu visaptverošu tiesu sistēmas auditu. Tieši šīs intervijas dienā, 12. februārī, valdības sēdē J. Bordāns prezentēja informatīvo ziņojumu "Par tieslietu ministra prioritāriem rīcības virzieniem efektīvas tieslietu sistēmas attīstībai, lai veicinātu tautsaimniecības izaugsmi",¹ kas definē nepieciešamos pasākumus stabilas tiesiskās vidēs un efektīva tiesu darba sasniegšanai. Ar šiem pasākumiem paredzēts veicināt tautsaimniecības izaugsmi un radīt labvēlīgu tiesisku vidi komercdarbībai un investīciju piesaistei. Kaut arī ziņojumā iekļauti plāni, kas neapšaubāmi skars tiesu sistēmas organizāciju kopumā, kā arī dažādi tehniski risinājumi un nepieciešamie normatīvo aktu grozījumi, tomēr vislielākais uzsvars likts tieši uz noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanu un šādu noziegumu izmeklēšanas un iztiesāšanas efektivitātes celšanu.

Kādas ir tieslietu ministra J. Bordāna darba prioritātes, ko nozīmē viņa iecerētais tiesu sistēmas audits, kādas varētu būt tā sekas, un kādas pārmaiņas tieslietu sistēmā sagaidāmas vēl līdz audita pabeigšanai? Vai Latvija šobrīd ir tiesiska valsts, un vai spriedumus tiesās var "sarunāt"? Tieslietu ministrs – sarunā ar žurnālu "Jurista Vārds".

Mēdz teikt, ka divas reizes vienā upē nevar iekāpt. Kādas ir jūsu sajūtas, otro reizi uzņemoties atbildību par tieslietu jomu?

Salīdzinājums ar upi šeit ir ļoti veiksmīgs. Tieslietu un tiesu sistēmas attīstība ir nepārtraukts process. Arī mana attieksme un mana personība ir mainījusies. Atceroties pirmo reizi, varbūt to var salīdzināt ar pirmklasnieku, kam piemīt ideālisms un zināms naivums, mazliet traucē detaļu nepārzināšana. Šobrīd vispirms jau jāsaka, ka nejūtu, ka esmu bijis prom – esmu it kā atgriezies atpakaļ savā darbavietā pie labiem kolēģiem. Tomēr gan man, gan ministrijas kolēģiem pa šo laiku ir klāt nākusi pieredze. Arī daudzi no tiem darbiem, ko toreiz iesākām, tieši tagad ir sākuši nest augļus, piemēram, maksātnespējas nozares sakārtošanā vai tiesu priekšsēdētāju lomas stiprināšanā. Neesmu saticis vēl nevienu, kurš būtu teicis, ka toreiz darītais ir izrādījusies kļūda.

Būtiskākais, kas ir mainījies manī, ir pa šiem gadiem uzkrātā pieredze politiskajā procesā. Domāju, ka nekautrējoties varu saukt sevi par ekspertu partijas izveides un darba organizācijas ziņā. Neskaitot, manuprāt, valstij nelojālo "Saskaņu", mums šobrīd ir lielākā frakcija Saeimā. Tieši šo politiskā procesa pieredzi es tagad varu dot gan ministrijai, gan sabiedrībai. Starp citu, tieši šodien es valdības sēdē ziņošu par politisko partiju finansēšanas jautājumiem,² un man ir nobriedis un pamatots viedoklis par šo tematu.

Atgriežoties pie jūsu jautājuma, es teiktu, ka vienā upē iekāpt noteikti nevar un tā upe, kurā esmu šobrīd, noteikti ir platāka nekā pirms pieciem gadiem.

Vai fakts, ka pats esat izveidojis un vadāt partiju, kuru pārstāvat šajā valdībā, jums varētu palīdzēt labāk sa­sniegt mērķus ministra darbā?

Protams, man šobrīd ir cita platforma nekā pirmajā reizē. Es domāju ne vien par balsu skaitu Saeimā, bet arī par intelektuālo potenciālu – par partijas kolēģiem, kas man var dot padomus no savas pieredzes visdažādākajās sfērās, sākot no uzņēmējiem līdz akadēmiskajai videi.

Jums kā tieslietu ministram vajadzētu zināt – vai Latvija ir tiesiska valsts?

Latvija ir ceļā uz tiesisku valsti. Kāpēc vēl nav? Es spriežu no sarunām ar daudzajiem Latvijas cilvēkiem, kurus esmu saticis šo piecu gadu laikā, kopš veidojam partiju. Cilvēki nejūtas droši un aizsargāti. Es nedomāju, ka cilvēki neuzticas tiesu sistēmai tikai tāpēc, ka viņi atkārto kaut kur bieži dzirdētas frāzes. Komfortablāk varbūt jūtas vienīgi tie, kam ir daudz naudas, bet arī turīgi uzņēmēji pārceļ savu biznesu uz Igauniju. Es negribu situāciju padarīt pilnīgi melnu, bet negribu arī izskaistināt. Tāpēc esmu nācis politikā, lai teiktu atklāti.

Tātad "viens likums – viena taisnība visiem" nedarbojas?

Darbojas tikai daļēji. Tāpēc šodien valdības sēdē es prezentēšu ziņojumu par manām darba prioritātēm. Mēs gribam veikt visaptverošu tiesu sistēmas auditu, lai saprastu, kur ir problēma. Likumu sistēma, manuprāt, ir tehniski pareizi uzbūvēta, arī institucionāli tiesu sistēma ir pareizi izveidota. Tas kopumā nodrošina minimumu – ka Latvija ir stabila valsts. Bet šobrīd mums ir jāpārvar problēmas, kas traucē šai institucionāli un tehniski pareizajai sistēmai. Problēmas, kuru dēļ uzņēmēji, kuru darbība faktiski notiek Latvijā, tomēr formāli pārceļ uzņēmumus uz citām jurisdikcijām, uz jau minēto Igauniju.

Redzēsim, ko rādīs šis mūsu iecerētais audits, bet šobrīd man intuitīvi liekas, ka problēmu sakne ir nepieļaujamā ilgstošā politiskā ietekme uz Latvijas izmeklēšanas iestādēm un tiesu sistēmu, kas šo vidi ir sagandējusi. Vēl ir arī politiski ietekmētu mediju problēma. Dažreiz mēs skaidri zinām, dažreiz tikai nojaušam, kam pieder noteikti mediji. Bet sabiedrība nav imūna pret šādu mediju izplatīto informāciju pat tad, ja zina, kam tie pieder. Mediji ir politikā ietekmīgu personu līdzeklis savu mērķu sasniegšanai. Tāpat kā diemžēl par šādu ietekmes līdzekli var kalpot arī tiesu sistēmas un Tieslietu ministrijas amatpersonas. Atcerieties 2010. gadu, kad Valda Dombrovska valdību veidojošās partijas un aiz tām stāvošie ekonomiskie grupējumi nevarēja vienoties par tieslietu ministra amatu. Tieslietu ministra amatu ilgstoši izpildīja toreizējais aizsardzības ministrs Imants Lieģis. Es tolaik biju Ministru prezidenta Valda Dombrovska padomnieks tieslietu jautājumos, un tika izveidots jauns Ministru prezidenta parlamentārā sekretāra amats, kuru es ieņēmu. Bet šis tieslietu ministra kabinets gandrīz gadu nostāvēja tukšs. Tāpat varam minēt tās reizes, kad cīņa par tieslietu ministra amatu ir nozīmējusi arī valdības gāšanu. Labi atceros arī 2014. gadu, kad man vajadzēja atstāt šo amatu. Tas bija dažus mēnešus pirms tam, kad vajadzēja izvirzīt kandidatūras Augstākās tiesas priekšsēdētāja un ģenerālprokurora amatam. Arī pašreizējās valdības veidošanas procesā sarunām par tieslietu ministra posteni bija liela nozīme.

Manu pārliecību par politikas ietekmi uz tieslietu sistēmu šobrīd stiprina arī Eiropas Padomes ekspertu Moneyval komitejas 2018. gada kritiskais ziņojums,³ kur ārvalstu eksperti uzrādījuši tieši tās problēmas, par kurām es arī esmu domājis. Tie ir bezkaislīgi cilvēki, kuru viedokli nevar ietekmēt, un viņi pēc intervijām ar Latvijas tiesnešiem un prokuroriem norāda, ka pie mums par izmeklēšanai un iztiesāšanai svarīgākām uzskata nevis naudas atmazgāšanas lietas, bet nodokļu lietas. Te ir svarīgi piebilst, ka par naudas atmazgāšanu starptautiskā līmenī uzskata ne tikai "netīras naudas" ienākšanu valstī un iziešanu no tās, bet arī korupciju un valsts izzagšanu. Bet pie mums sistēmas līmenī ir nodrošināts, ka cīņa notiek nevis pret šiem lielajiem noziedzniekiem valsts pārvaldes, finanšu un ekonomikas jomā, bet prioritāri pret mazajiem un vidējiem uzņēmējiem, kas nemaksā nodokļus. To norāda Moneyval eksperti.

Kāpēc tas tā ir? Iemesli, manuprāt, ir vairāki, bieži vien pat it kā tehniski. Piemēram, Moneyval ziņojumā vairākkārt teikts, ka Latvijas prokuratūra un tiesas nespēj vienoties par to, kas ir pietiekami pierādījumi šādos gadījumos, piemēram, lietās par naudas nelegālu izcelsmi. Rezultātā lietas varbūt arī tiek ierosinātas, bet nenonāk līdz tiesai vai arī tiesā beidzas bez rezultāta. Arī šobrīd ir publiski izskanējuši vairāki šādi piemēri. Janvārī bija ziņa, ka izmeklētāji neturpinās pētīt Aivara Lemberga meitas pārvaldībā esošus ofšorus, kuru aktīvi ir vismaz desmit miljonus eiro vērti. Tikko bija ziņa par krimināllietas izbeigšanu pret Vaškeviču.

Lai nesaasinātu situāciju, es šobrīd neizvirzīšu jautājumu, vai šādi gadījumi varētu būt politiska "piesegšana". Varbūt tas ir tikai jautājums par tiesu sistēmas vadītāju un citu amatpersonu kompetenci, darba prioritātēm un resursu sadali, par labāko speciālistu apmācīšanu un norīkošanu uz finanšu un ekonomisko noziegumu izmeklēšanu. To, ka prokuratūrai nav naudas, es tiku dzirdējis jau sen pirms ienākšanas politikā. Bet vienmēr ir iespēja pamatot konkrētas vajadzības un prasīt valdībai atbalstu. No otras puses – varbūt kādam ir pat izdevīgi, ka izmeklētāji un prokurori maz saņem? Esmu dzirdējis, ka arī ministriem Latvijā ir mazas algas, mazākās Eiropas Savienībā, divu iemeslu dēļ – vai nu tāpēc, lai tur nenonāktu spējīgākie cilvēki, vai arī lai viņiem vajadzētu meklēt blakus ienākumus un līdz ar to viņi būtu ietekmējami.

Kāda ir jūsu paša motivācija atrasties šajā tieslietu ministra amatā?

Atbrīvot tiesu sistēmu no politikas ietekmes un tādējādi padarīt to efektīvu.

Ko jūs ierosināt darīt, lai uzlabotu ekonomisko un finanšu noziegumu izmeklēšanu un iztiesāšanu?

Vispirms sagaidīsim audita rezultātus. Bet šobrīd man gribētos teikt, ka ir jādomā par vadītāju atbildību. Ziniet, ja es desmit gadus būtu nostrādājis, piemēram, par tieslietu ministru un joprojām redzētu, ka izmeklētājiem un tiesnešiem nav skaidrības un viņi nespēj savstarpēji vienoties par to, kas ir pierādījumi lietās par naudas nelegālu izcelsmi, es domātu, ka man ir jāiet prom un jādod vieta cilvēkiem, kas to var nodrošināt. Tā pirmkārt ir vadītāja atbildība – organizēt iestādes darbu un piesaistīt jaunus, spējīgus cilvēkus, kad pats esi sācis iesūnot, lai viņi palīdz pārvarēt stagnāciju. Ja to nevar, ir jāiet prom.

Mums netrūkst jaunu, spējīgu speciālistu, daudzi ir mācījušies ārzemēs. Arī mūsu likumos iestrādātās jaunākās normas, kas vērstas pret šāda veida noziegumiem, visbiežāk nav unikālas un "izgudrotas" Latvijā, bet pārņemtas no mūsu juridiskajai kultūrtelpai radniecisko valstu pieredzes. To piemērošanai ir vajadzīgas attiecīgas zināšanas. Enerģisku, mūsdienīgi izglītotu un domājošu profesionāļu iepludināšana policijā, prokuratūrā, tiesās – un arī politikā – tas ir obligāts priekšnosacījums, lai panāktu šo tieslietu sistēmas efektivitātes grūdienu. Es zinu, ka daudzi ir gatavi nākt un strādāt savas valsts labā. Es esmu gatavs būt par durvju atvērēju šādiem cilvēkiem. No tā iegūs visi, arī sistēmā pašreiz jau strādājošie cilvēki.

Kā praktiski varētu notikt šāda jaunu cilvēku ienākšana tiesu sistēmā, ņemot vērā, ka darbavietu skaits ir ierobežots un konkursus var rīkot tikai uz vakancēm, kas atbrīvojas. Lai lielā skaitā parādītos jaunas darbavietas, būtu jārīko "kadru tīrīšana"?

"Kadru tīrīšana" – tas neskan pārāk labi. Es drīzāk teiktu, ka runa ir par jaunu pieeju personāla politikā, kas ir nepārtraukts un nebeidzams process. Neviena iestāde nedrīkst sākt stagnēt. Šobrīd mēs nerunājam par atlaišanām, bet esošo vakanču piepildīšanu, tai skaitā tiesnešu un tiesu darbinieku vakancēm. Starp citu, es plānoju celt tiesneša palīga amata prestižu un statusu, varbūt pat minēt šo amatu likumā "Par tiesu varu". Tiesnesim labs palīgs ir ļoti būtisks kvalitatīva sprieduma sagatavošanas procesā. Diemžēl tieši šajās dienās esmu dzirdējis, ka nesen izsludinātais konkurss uz tiesnešu palīgu vietām ir beidzies bez rezultāta, jo nebija pieteicies pilnīgi neviens kandidāts! Domāju, ka daudzi jauni juristi saprot, ka tiesneša palīga amats ir ļoti labs darbs pieredzes gūšanai tiesu sistēmā, un gribētu nākt un strādāt. Tomēr atalgojums nevar būt pazemojoši zems, kā tas ir šobrīd.

Šajās dienās jūs esat nācis klajā ar ideju par tiesu sistēmas auditu, kura gaitā tiktu noskaidroti problēmu cēloņi. Kā un cik ilgi tas praktiski notiks? Otrs jautājums – vai ņemsit vērā pēdējos gados jau notikušos tiesu un tieslietu sistēmas auditus, piemēram, Valsts kontroles revīziju par tieslietu sistēmas efektivitāti⁴ vai Eiropas Padomes ekspertu pētījumu, kas tika publiskots 2018. gadā?⁵ Par sava veida auditu uzskatāms arī šis 2018. gada Moneyval ziņojums, kur uzrādīti trūkumi Latvijas tieslietu sistēmā. Tāpat netrūkst arī pašas ministrijas veidotu atskaišu un pārskatu. Vai šiem auditiem uzticaties, un ar ko atšķirsies šis jūsu šobrīd plānotais tiesu sistēmas audits?

Visi līdzšinējie izvērtējumi ir vērtīgs materiāls un noteikti tiks ņemti vērā. Tajos ir daudz atsevišķu detaļu un labu norāžu, ko tieslietu sistēma saņēmusi no vērtētājiem. Tiem parasti sekojusi valsts atbildes rīcība, konkrēta reakcija uz šiem aizrādījumiem – "lai mēs labi izskatītos". Tā mums tagad ir Moneyval konstatēto trūkumu novēršanas rīcības plāns. Tomēr paši problēmu cēloņi netiek risināti. Viens piemērs no Moneyval ziņojuma – tiek ierosināts liels skaits lietu par naudas atmazgāšanu, līdz prokuratūrai nonāk jau krietni mazāk, līdz tiesai vēl mazāk, bet ar notiesājošu spriedumu beidzas tikai viena lieta un arī tikai tāpēc, ka persona pati atzīst savu vainu! Tātad mēs it kā esam cīnījušies pret naudas atmazgātājiem, bet rezultāts ir niecīgs, un problēmas sakne turpina pastāvēt. Es gribētu noskaidrot kopsakarības – kādi ir visas sistēmas neefektivitātes cēloņi, un tad pret tiem vērsties.

Mēs formulēsim jautājumus, uz kuriem gribam saņemt atbildes, tad Tieslietu ministrija organizēs starptautisku iepirkumu par audita veikšanu. Mēs ļoti ceram uz ārvalstu ekspertu klātbūtni šādā pētījumā. Protams, tur būs vajadzīga arī Latvijas cilvēku piesaiste, bet viņi nedrīkst būt vienīgie vērtētāji, jo mēs zinām, cik šaura šeit ir tieslietu profesionāļu vide un kā visi cits citu pazīst. Auditam būtu jānotiek līdz gada beigām, nepieciešamie finanšu līdzekļi nāks no ministrijas budžeta, un es ceru, ka tie nemaz nesasniegs maksimālos griestus, ko esam minējuši.

Tātad auditā koncentrēsieties tikai uz ekonomiskajiem un koruptīvajiem noziegumiem un lietu izskatīšanu? Vai šis audits aptvers institucionāli pilnīgi visu tiesu sistēmu, tai skaitā Ģenerālprokuratūru?

Audits aptvers visu sistēmu, bet ar akcentu uz finanšu un ekonomiskajiem noziegumiem. Tomēr tas būs labs materiāls, kas ļaus izdarīt secinājumus arī par visām citām jomām. Ja mēs vēlētos caurlūkot arī komerctiesības un civillietas kopumā, tas būtu ilgi un dārgi. Mēs koncentrēsimies uz šo griezumu – ekonomiskie un finanšu noziegumi, ietverot gan izmeklēšanas kvalitāti, gan pierādījumu iegūšanu un iztiesāšanas procesu – visu kriminālprocesa gaitu, sākot no pirmā izmeklētāja līdz augstākajam tiesnesim.

Auditēsit nevis normatīvo regulējumu, bet gan šo lietu kategoriju praksi?

Jā, galvenokārt praksi, bet arī institucionālo sadarbību, piemēram, starp tiesu, prokuratūru, policiju un advokatūru. Nevienu nevainojot, bet meklējot kopīgu risinājumu. Domāju, ka daudzi jautājumi līdz šim ir risināti atsevišķu institūciju ietvaros, bet ir nepieciešams sanākt kopā. Ne obligāti tam jānotiek vadības līmenī, tā drīzāk varētu būt to profesionāļu, kas reāli ar šīm lietām strādā, tikšanās.

Tātad līdz gada beigām noritēs šis apjomīgais sistēmas izvērtējums. Kas sekos pēc tam?

Tā būs faktos balstīta rīcība. Tāpēc vispirms patiešām jāsagaida rezultāti. Iespējams, ka audits atklās to, ko es šobrīd vai nu tikai nojaušu, vai neesmu par to vispār aizdomājies.

Šobrīd mums noteikti ir jāizmanto krīze – Latvijas problēmas ar finanšu nozari – savā labā, tiesu sistēmas uzlabošanas labā. Šo iespēju nedrīkstam palaist garām, taču, ja es rīkotos, vienkārši Tieslietu ministrijas darbiniekiem dodot norādījumus, kas balstīti tikai manos pieņēmumos, tas nebūtu labākais risinājums. Ja audits parādīs, ka ir nepieciešama rīcība, mēs rīkosimies, tai skaitā aktīvi vai netipiski, ja salīdzina ar līdzšinējo politisko praksi. Meklēsim politiskajā līmenī atbalstu šīm iniciatīvām. Taču uzsveru, ka tā būs rīcība, balstoties uz ekspertu slēdzienu, nevis saviem pieņēmumiem vai lai kādam kaut ko demonstrētu.

Ko darīsiet līdz šī audita secinājumu saņemšanai? Proti, vai tiesu sistēma var dzīvot pagaidām mierīgi, vai arī sāksit rīkoties jau šobrīd?

Jau šobrīd ir labas idejas, par kuru lietderību, manuprāt, nav šaubu un kuru virzīšanai nav jāgaida audita rezultāti. Tā ir tiesnešu un tiesu specializācija. Šajā Moneyval ziņojumā ir vairākkārt norādīts, ka Latvijas tiesu sistēmā trūkst zināšanu par ekonomiskajiem noziegumiem, tiesnešiem nav skaidrs, kas ir pietiekami pierādījumi. Tā ir viena no pamatproblēmām, tomēr to neviens nerisina. Tāpēc, manuprāt, specializēta tiesa šādu lietu izskatīšanai būtu labākais risinājums, kas jāsāk īstenot jau tagad.

Šis lēmums tiks pieņemts koleģiāli un tā, ka to akceptē visas iesaistītās puses, ieskaitot Tieslietu padomi. Ieceri virzīsim tālāk tikai pēc tam, kad to būsim apsprieduši ar tiesnešiem, arī izmeklēšanas institūcijām, lai tās dod akceptu vai argumentus, kāpēc tas neder.

Kāda ir jūsu vīzija par specializētajām tiesām un tiesnešiem?

Ir dažādas idejas – viena galējība veidot pilnīgi jaunu specializēto tiesu, no pirmās instances līdz kasācijai. Tā būtu specializētā tiesa tieši komerclietām un finanšu, ekonomiskajiem un korupcijas noziegumiem jeb sarežģītajām ekonomiskajām lietām. Tāpat ir izskanējis ierosinājums katrā tiesā kādam tiesnesim specializēties. Jā, arī tā varētu rīkoties, taču uzreiz jājautā, kāda būs šo tiesnešu noslodze dažādās tiesās? Piemēram, Limbažos sagatavosim šādu tiesnesi. Bet cik tur būs šādu lietu – iepretim tam ieguldījumam, kas būs nepieciešams, sagatavojot katrā tiesā vienu tiesnesi ar atbilstošu kvalifikāciju?

Mums ir jātaupa resursi, tādēļ manā vīzijā šī specializācija varētu notikt kādā Rīgas tiesā, valsts centrā, kur uz vietas ir paredzams liels lietu skaits un uz kuru varētu nosūtīt šāda veida lietas arī no pārējās Latvijas. Šeit pastiprināti specializētos tiesneši tieši šādu noziegumu izskatīšanai. Viņiem būtu starptautiska pieredze, uzkrātas zināšanas un izpratne. Viņi veidotu labo tiesu praksi, lietas izskatītu ātri un efektīvi. To visu varētu attiecināt uz pirmo un apelācijas instanci. Pēc analoģijas ar līdzšinējām civillietu un krimināllietu kolēģijām arī šī varētu būt atsevišķa, specializēta tiesas kolēģija komerclietu un ekonomisko kriminālnoziegumu izskatīšanai. Esmu gatavs to ļoti intensīvi politiski aizstāvēt, atbalstīt un panākt, ka mēs to ieviešam.

Jūs jau esat ticies ar tiesnešiem. Vai viņu vidū ir atbalsts šādai idejai?

Tāds atbalsts ir. Mums bija konstruktīva saruna, un es nedzirdēju argumentus, kāpēc to nevarētu īstenot. Nākamajā sarunu raundā jau būs konkrētākas idejas, ko apspriest. Noteikti jau šogad sāksim šajā virzienā darboties paralēli auditam.

Viens no jūsu ieplānotajiem jauninājumiem, kuram daudzi atbalstu pauduši jau agrāk, taču līdz šim pietrūcis politiskais atbalsts vēlamajā apjomā, ir neliela apmēra noziedzīgu nodarījumu dekriminalizācija un vienkāršots pirmstiesas izmeklēšanas process. Ciktāl iestāsieties par šo priekšlikumu?

Man pašam ir vismaz 90 procentu pārliecība, ka šī ir laba ideja, kas varētu būtiski atslogot tiesu procesus. Taču tās sakarā labprāt uzklausīšu arī kritiku, un, ja redzēšu, ka mani argumenti šo kritiku tomēr pārspēj, tā tiks ieviesta. Doma ir, ka neliela apmēra noziedzīgi nodarījumi kļūtu par administratīvi sodāmiem nodarījumiem, bet pie zināmas atkārtotības iestātos kriminālatbildība.

Ja runājam par to, kāda ir atšķirība starp manu pirmo un otro termiņu tieslietu ministra amatā, šī jautājuma kontekstā varu piebilst, ka šodien redzu savus tā laika darba augļus, piemēram, šķīrējtiesu regulējumā. Tolaik attiecīgais likumprojekts precīzi desmit gadus bija "gulējis" Tieslietu ministrijā, jo pietrūka politiskās gribas to virzīt. Mēs to ieviesām. Līdzīgi arī šajā gadījumā – zinu, ka varu šo jautājumu atdzīvināt un aizvest līdz finišam, un pēc pieciem gadiem varēsim vērtēt rezultātus. Sliktākais, kas var notikt tieslietu un jebkurā sistēmā, ir nedarīt neko. Tas ir pat sliktāk nekā izdarīt nepareizi.

Starp jūsu pirmo un šo otro ministra amata laiku ir būtiski palielināta tiesu sistēmas neatkarība no izpildvaras, tai skaitā Tieslietu padomei piešķirta lielāka kompetence arī tiesnešu karjeras virzības jautājumos un tiesu priekšsēdētāju iecelšanas procesā. Tas samazina tieslietu ministra ietekmi. Kā vērtējat šo situāciju, kad tieslietu ministram ir sarukusi iespēja ietekmēt tiesu varas personāla politiku?

Es to vērtēju pozitīvi. Tas nebūt nenozīmē, ka tieslietu ministrs nevarētu izmantot savas tiesības, piedaloties Tieslietu padomes darbā. Es varu izteikties par personālpolitiku, ieskaitot kritiku vai gluži pretēji – pozitīvi uzteikt. Man nav vēlēšanās atgūt šīs lēmumu pieņemšanas sviras ministra rokās. Šajā gadījumā ir veselīgi paskatīties uz ieguvumiem, jo visos gadījumos noteikti tādi ir. Liels pluss ir tas, ka līdz ar šo iespēju lemt par sevi tiesu varai ir radusies arī atbildība par saviem lēmumiem. Un tā beidzot ir iespēja arī tiesnešiem izjust savas atbildības nastu.

Kontekstā ar personālpolitikas jautājumu – esat paudis kritisku viedokli par tieslietu sistēmas augstākajām amatpersonām – Augstākās tiesas priekšsēdētāju un ģenerālprokuroru. Šajā sakarā jūs arī tiekat kritizēts par varas dalīšanas principa ignorēšanu un izpildvaras politisku spiedienu uz tiesu varu.

Varas dalīšanas princips man ir skaidrs, jo īpaši tādēļ, ka studiju laikā rakstīju darbu par Monteskjē varas dalīšanas modeli. Bet runājot par lietas būtību – es veicināšu, lai audita ietvaros notiek objektīvs izvērtējums. Tomēr jebkurā gadījumā man kā politiķim ir jāizsakās par sabiedriski nozīmīgiem jautājumiem. Piekrītu, ka šobrīd, jau esot tieslietu ministram, man ir jāizsakās piesardzīgāk, taču tas nenozīmē, ka nevaru paust savu viedokli.

Mans viedoklis balstās faktos. Vēlreiz varu minēt Moneyval ziņojumu vai Eiropas Savienības Tiesas ģenerāladvokātes Kokotes secinājumus Eiropas Centrālās bankas un Ilmāra Rimšēviča lietās pret Latviju.⁶ Tur ir daudzas norādes par to, kas notiek ar Latvijas tiesu politiku un izmeklēšanu. Jau runājām par to, ka šo smago finanšu un ekonomisko noziegumu izmeklēšana un novēršana ilgstoši Latvijā nav tikusi izvirzīta par prioritāti. Kontroles dienests ir ļoti ilgus gadus bijis ģenerālprokurora pakļautībā un nav spējis efektīvi darboties.⁷ Kam gan vēl citam, ja ne Ģenerālprokuratūrai būtu vajadzējis strādāt pie tiesību politikas šajā nozarē? Tā ir bijusi ģenerālprokurora atbildība izveidot efektīvu sistēmu – no apkarošanas līdz izmeklēšanai un lietu nodošanai tiesām. Savukārt par lietu izskatīšanu tiesās, par to, ka tiesneši nesaprot, kā pierādīt un iztiesāt šāda veida lietas, atbild tiesu sistēma, vadība. Un nav tā, ka tieslietu ministrs nedrīkst izteikties par šiem jautājumiem, par to, ka kādai amatpersonai vajadzēja rīkoties, bet viņa to nav darījusi. Lūk, to es domāju, paužot savu kritiku.

Kāpēc es esmu atklāts, un kas man dod morālas tiesības par to skarbi izteikties? Tāpēc, ka es pret sevi izvirzu tieši šādas pašas prasības! Esmu gatavs iziet no savas
komforta zonas un darboties, esmu gatavs arī aiziet prom un darboties citā sfērā, ja šeit neko nevaru labu izdarīt. Uz ģenerālprokuroru vai Augstākās tiesas priekšsēdētāju neattiecas citas prasības. Man nav pieņemams, ka varas dalīšanas principa aizsegā kāds iedomājas, ka ir neaizskarams, nekritizējams. Ja tā ir, tad tā ir šī cilvēka personiska problēma. Ja šāda personiska problēma ir mājsaimniecei, tas varbūt ietekmē tikai konkrēto ģimeni, bet, ja tāda attieksme sāk rasties valsts amatpersonu līmenī, tas ietekmē visu sistēmu. Turklāt, ja ir institucionāla neatkarība, tad atbildībai ir jābūt vēl lielākai. Tāda ir neatkarības jēga.

Nesenā televīzijas diskusijā bijušais advokāts, šobrīd Saeimas deputāts Aldis Gobzems norādīja, ka advokāti labi zina, kurā tiesā un kādā veidā var mēģināt panākt sev vēlamo rezultātu. Tieši šajā aspektā pārraidē jūs viņam piekritāt. Vai jūs kā tieslietu ministrs ar šo faktu vienkārši sadzīvosit?

Nē, es ar šo domu nevaru vienkārši dzīvot. Tā man nedod mieru, un tāpēc arī ir paredzēts šis audits un varbūt zināmas saspīlētas attiecības ar kolēģiem, kas ir tiesu sistēmā. Es vēlos atbildēt par saviem vārdiem, un tieši tādēļ nevaru šos faktus vienkārši pieņemt zināšanai. Līdz ar to viss, ko plānojam darīt, ir veids, kā nonāksim pie tā, lai pēc zināma laika – trīs līdz piecu gadu periodā – sabiedrībā un advokātu aprindās būtu skaidrs, ka "sarunāt" tiesu sistēmā vairs neko nevar.

Teorētiski šādi gadījumi ir iespējami jebkurā valstī, taču tad tai jābūt izņēmuma situācijai. Arī Latvijā ne katrs advokāts vai pilsonis var kaut kur aiziet un "sarunāt" spriedumu, par to man nav šaubu. Taču par nožēlu man ir arī pamatotas aizdomas, ka ir tādi, kas to var, un šādi "sarunāšanas" gadījumi tieslietu sistēmā kopumā starp konkrētiem procesu dalībniekiem notiek – savā starpā vienojas noziedzīgi subjekti, kas var būt gan juristi, advokāti un uzņēmēji, gan tiesneši. Diemžēl ir pazīmes, ka šādi noziedzīgi grupējumi pastāv, taču, uzlabojot tieslietu sistēmu, šādu "sarunāšanu" var padarīt neiespējamu vai vismaz ļoti apgrūtināt. Varam, protams, izlikties, ka nekas tāds Latvijā nenotiek, bet man kā tieslietu ministram ir pienākums rīkoties. Arī tad, ja tās ir tikai baumas, kas izplatās tiesu sistēmā, par tām ir jārunā un tās ir jākliedē.

Viss iepriekš minētais lielā mērā aptvēra vienu no jūsu darba virzieniem, bet Tieslietu ministrijas padotībā ir vēl daudzas citas kompetenču jomas. Vai arī tajās ir kādas ļoti aktuālas prioritātes?

Katrā nozarē, kas ir ministrijas pārziņā, noteikti ir kāda prioritāte, bet pats galvenais princips, ko centīšos panākt – nevienā jomā nedrīkst apstāties. Vienmēr atbalstīšu tos, kam ir sava iniciatīva, mērķi un uz to sasniegšanu orientēts darbs. Tos cilvēkus, kam acis deg par darbu, kuri ir nesavtīgi, uz citu fona vienmēr var pamanīt. Tie tiks atbalstīti. Tāpat, manuprāt, ir labāk, ja darbinieku ir mazāk, toties ar labu, konkurētspējīgu atalgojumu.