ŽURNĀLS Juristu likteņi

Revolucionārs un sociāldemokrāts

Fēlikss Cielēns piedzima 1888. gada 7. februārī Ādažu pagasta Alderu muižā pie Mazā Baltezera turīga alus darītavas direktora Mārča un viņa sievas Amandas (dzimusi Kalniņa) četru bērnu ģimenē.² Bērnu skološanai Mārcis un Amanda naudu nežēloja, vecākais dēls Alfrēds Rīgas politehnikumā izmācījās par būvinženieri, meita Viktorija studēja Pēterburgā un kļuva par pirmo latviešu sievieti, kura Latvijā bija diplomēta ārste. Savukārt Fēliksa jaunākā māsa Milda visu mūžu bija liels atspaids savai mātei.³

Kad Fēlikss vēl bija Rīgas Aleksandra zēnu ģimnāzijas audzēknis,⁴ sākās 1905. gada revolūcija. Jau no 15 gadu vecuma F. Cielēns iesaistījās sociāldemokrātiskajā kustībā, piedalījās slepenās sanāksmēs un revolūcijas laikā bija aktīvs mītiņu runātājs un kaujas grupu loceklis. Par šo laiku F. Cielēns atminas: "1905. gada revolūciju uz saviem pleciem iznesa jaunatne. Galvenie runātāji atklājās tautas sapulcēs, kur gāza pastāvošo iekārtu, tie bija studenti, vidusskolu vecāko klašu audzēkņi, tautskolotāju palīgi un semināristi. (..) Viņi nebaidījās cietuma, viņus nebiedēja arī nāve, kas draudēja, cīņai pieņemot bruņotas sacelšanās raksturu, jo viņu gara drošo lidojumu spārnoja latviešu modernie dzejnieki, it sevišķi Aspazija un Rainis."⁵

F. Cielēna piesliešanās sociāldemokrātiskajai kustībai nebija nejauša, jo paradoksālā kārtā "tieši latviešu sociāldemokrātiskajā kustībā, kas principā neatzina, ka latviešu tautai varētu būt kopīgas nacionālas intereses, dzima latviešu politiskais nacionālisms".⁶ Tas ir skaidrojams arī ar apstākli, ka jau 1903. gadā neliela latviešu sociāldemokrātu politisko emigrantu grupa Šveicē nodibināja Latviešu sociāldemokrātu savienību, kuras galvenais ideologs Miķelis Valters iestājās par Krievijas impērijas sadalīšanu nacionālās valstīs,⁷ ko vairums vēsturnieku uzskata par Latvijas valstiskuma idejas aizsākumu.

Soda ekspedīcijas laikā F. Cielēns piedalījās 30 cilvēku lielā kaujinieku grupā, kas 1905. gada 20. decembrī Provodņika fabrikā likvidēja strādnieku terorizēšanai novietoto dragūnu vienību.⁸ 1906. gadā lauku kara tiesa F. Cielēnam aizmuguriski piesprieda nāvessodu. Šis apstāklis F. Cielēnam liek doties trimdā, un līdz 1910. gadam viņš nelegāli dzīvoja Pēterburgā, kur eksternātā nokārtoja gala eksāmenus Larina ģimnāzijā. Tad studēja Pēterburgas Universitātes Tieslietu fakultātē, pabeidzot astoņus pusgada kursus.⁹ Viņš arī aktīvi darbojās Pēterburgas latviešu sabiedrībā, sāka literāro darbību un iepazinās ar savu nākamo sievu un vēlāko mākslas kritiķi un vēsturnieci Annu Maiju Eliasu, kura nāca no slavenās Eliasu dzimtas – Maijas brāļi Ģederts un Kristaps Eliasi guva lielu ievērību gan mākslas pasaulē, gan sociāldemokrātiskajā kustībā.¹⁰

1910. gadā F. Cielēnam sākās otrais trimdas periods Rietumeiropā, ko viņš pavadīja Apvienotajā Karalistē, Beļģijā, Vācijā un Francijā. Šveicē F. Cielēns sadraudzējās ar dzejniekiem Raini un Aspaziju. Studēja tieslietas Sorbonnas Universitātē Parīzē.¹¹

1914. gada 9. jūnijā Parīzē salaulājās ar Maiju Eliasu.

Uz Krievijas impērijas drupām

Ne tikai iegūtā izglītība vai noteiktas rakstura īpašības F. Cielēnu tālākās dzīves gaitas padarīja par spožu personību un politiķi, bet laikmets, kurā viņš dzīvoja. Nav nejauši, ka paša F. Cielēna atmiņu memuāriem ir dots nosaukums "Laikmetu maiņā". Viss F. Cielēna dzīves gājums šo tēzi uzskatāmi demonstrē, jo bieži vien viņa sabiedriski politiskās darbības rīcības motīvi nebija atstāti paša ziņā, bet gan vēsturisku apstākļu un laikmeta diktēti.

Kopā ar neskaitāmiem miljoniem Eiropas iedzīvotāju Maijas un Fēliksa Cielēnu dzīve sagriezās kājām gaisā pēc 1914. gada 28. jūlija, kad sākās Pirmais pasaules karš. Šis apstāklis ne tikai radikāli izmainīja ģeopolitisko un sociālo situāciju Eiropā, bet arī visā Latvijas teritorijā, kurā nepārtraukti notika karadarbība vai atradās piefrontes josla. Krievijas impērijas karaspēkā tika veidoti latviešu strēlnieku bataljoni, savukārt vairāk nekā pusmiljons iedzīvotāju no Kurzemes un citiem Latvijas novadiem piespiedu kārtā devās bēgļu gaitās uz Iekškrieviju.¹²

Pirmā pasaules kara laikā Šveice kļuva par sava veida trimdas latviešu intelektuālo un politisko centru, kur, sākotnēji bēgot no revolūcijas radītajām represijām Krievijas impērijā, vēlāk no pasaules kara, patvērumu rada daudzi latviešu sabiedriski politiskie darbinieki. Viņu vidū bija Rainis un Aspazija, Pauls un Klāra Kalniņi, Miķelis Valters, Fricis Menders, Antons Balodis, Pēteris Sēja. Arī Kārlis Ulmanis kādu laiku studēja Šveicē.¹³

Kopā ar 1905. gada revolūciju notika arī būtisks pagrieziens latviešu politiskajā apziņā, jo pamazām latviešu tauta pārvērta sevi no vēstures objekta tās subjektā¹⁴ un nozīmīgu vietu latviešu nacionāli politiskās domas attīstībā ieņēma ideja par savu nacionālo pašnoteikšanos Krievijas impērijas sastāvā. Šīs latviešu tautas pašnoteikšanās idejas arvien intensīvāk atbalsojās latviešu emigrantu vidū. Tā 1915. gada rudenī Šveicē tika nodibināta Latviešu nacionālā komiteja,¹⁵ un jau oktobrī Bernes Latviešu kolonijā F. Cielēns izstrādāja Latvijas politiskās autonomijas Satversmes projekta tēzes, kas sastāvēja no 27 pantiem. Šī projekta 1., 2. un 3. pants noteica, ka Latvija ir lielās Krievijas autonoma sastāvdaļa, kas sastāv no Kurzemes, Vidzemes latviešu daļas (dienvidu Vidzeme līdz Valkai) un Latgales (Vitebskas guberņas Daugavpils, Rēzeknes un Ludzas apriņķa), kas tādējādi iezīmēja nākamās Latvijas valsts kontūras. Tāpat šīs tēzes noteica, ka Latvijas teritorija tiek apvienota vienā vietējā parlamentā ("Latvijas Saeima"), kas dibināts uz vienpalātas sistēmu, vēlēts uz diviem gadiem ar vispārīgu, vienlīdzīgu, tiešu, aizklātu un proporcionālu vēlēšanu kārtību.¹⁶ Būtiski, ka šo tēžu 19. pants noteica valsts valodas (krievu valodas!) atcelšanu un tiesības lietot latviešu valodu skolās, tiesās, administrācijā un visās atklātās sabiedriskās iestādēs, vienlaikus nostiprinot kulturāli nacionālās autonomijas tiesības Latvijas teritorijā.

Vēsturnieks Aivars Stranga konstatē, ka, neskatoties uz F. Cielēna pūlēm, šis "projekts palika pilnīgi nezināms un bez ietekmes ne tikai Latvijā, bet pat šaurajā sociāldemokrātu – emigrantu vidū tas neguva pilnīgu atbalstu".