ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

4. Jūnijs 2019 /Nr.22 (1080)

Pierādījumu pieļaujamības teorētiskie un praktiskie aspekti
Mg. iur.
Oskars Kulmanis
Zvērināta advokāta palīgs ZAB "Iustus" 

Arī ar pierādīšanas starpniecību kriminālprocesā tiek sasniegts Kriminālprocesa likuma1 (turpmāk – KPL) mērķis. Ar pierādīšanas starpniecību, izmantojot pierādījumus, tiek pamatota pierādīšanas priekšmetā ietilpstošo faktu2 esamība vai neesamība. Tāpēc svarīgi, lai krimināltiesisko attiecību taisnīgs noregulējums tiktu sasniegts ar objektīviem un KPL paredzētiem līdzekļiem.

Kriminālprocesā pierādījumu pieļaujamība un ticamība ir otrā un trešā pierādījumu īpašība to pārbaudes loģiskajā shēmā. Konstatējot trūkumus kādā no šīm īpašībām, apsverams, vai attiecīgie pierādījumi izmantojami pierādīšanā.

Pierādījumu pieļaujamība šajā rakstā tiek vērtēta, jo praksē arvien sastopamas problēmas ar KPL noteiktās procesuālās kārtības ievērošanu ziņu par faktiem iegūšanā. Procesuālās kārtības neievērošana var atstāt iespaidu gan uz pierādījumu pieļaujamību, gan arī uz to ticamību. Pierādījumu īpašību izvērtēšana ir cieši saistīta ar ziņu par faktiem iegūšanas un nostiprināšanas kārtību. Praksē nereti rodas dažādas situācijas, kurās novērojamas atkāpes no KPL noteiktās kārtības ievērošanas, kā rezultātā var tikt liegta atsevišķu pierādījumu izmantošana pierādīšana.

Pierādījumu pieļaujamība dažādos tās aspektos ir ļoti plaši pētīta – gan jautājumi par vispārējo izmeklēšanas darbību veikšanu un KPL noteiktās kārtības ievērošanu, gan par speciālo izmeklēšanas darbību izmantošanu un operatīvo darbību veikšanas likumību, kā arī to rezultātā iegūto ziņu par faktiem izmantošanu pierādīšanā.

Gan nacionālajā tiesu praksē un judikatūrā, gan arī Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk – ECT) praksē pausto atziņu rezultātā izpratne par pierādījumu pieļaujamību pastāvīgi attīstās. Tāpēc arvien aktuāls ir jautājums par KPL 130. panta otrajā daļā noteikto gadījumu, kas izraisa pierādījumu absolūtu nepieļaujamību, izvērtēšanu KPL noteiktās ziņu par faktiem iegūšanas un nostiprināšanas kārtības ietvaros.

 

Pierādījumu pieļaujamības teorētiskie aspekti

Ar pierādījumu pazīmēm saprot pierādījumu saturam un to procesuālās nostiprināšanas formai obligāti izvirzītās prasības.3 Latvijas Kriminālprocesa kodeksā (turpmāk – Latvijas KPK) pierādījumu pazīmes netika tieši reglamentētas,4 taču kopš KPL spēkā stāšanās pierādījumu pazīmes ir uzskaitītas tā 127. panta otrajā daļā. Atbilstoši KPL 127. panta otrajai daļai kriminālprocesā iesaistītās personas kā pierādījumus var izmantot tikai ticamas, attiecināmas un pieļaujamas ziņas par faktiem. Pierādījumu īpašības var attiekties uz pierādījumu saturu un formu.5

Savukārt Administratīvā procesa likumā6 un Civilprocesa likumā7 pierādījumu ticamība kā pierādījumu īpašība nav noteikta. Minētais neizslēdz, ka ticamību neņem vērā, jo tikai savstarpēji saskanīgs pierādījumu kopums var būt par pamatu pārliecinošam tiesas secinājumam un arī gala nolēmumam.

KPL 130. pantā likumdevējs ir nostiprinājis pierādījumu pieļaujamības nosacījumus. Šī panta pirmā daļa noteic, ka kriminālprocesa laikā iegūtās ziņas par faktiem ir pieļaujams izmantot kā pierādījumus, ja tās iegūtas un procesuāli nostiprinātas šajā likumā noteiktajā kārtībā. Tātad likumdevējs pierādījumu pieļaujamības konstatēšanai izvirzījis divus kumulatīvus priekšnoteikumus: 1) ziņas par faktiem iegūtas likumā noteiktajā kārtībā; 2) iegūtās ziņas par faktiem ir procesuāli nostiprinātas likumā noteiktajā kārtībā. Uzreiz jānorāda, ka minētās pazīmes kategoriski attiecas uz apsūdzības pierādījumiem. Tiesību periodikā pamatoti norādīts, ka atkarībā no tā, vai pierādījumi ir apsūdzības vai aizstāvības, tiek paredzētas atšķirīgas sekas attiecībā uz pierādījumu pieļaujamību.8

Priekšnoteikums, kas attiecas uz likumā noteiktās kārtības ievērošanu ziņu par faktiem iegūšanā, sevī ietver visus ar pierādījumu iegūšanu saistītos pierādījumu pieļaujamības nosacījumus. Kriminālprocesa zinātnē izstrādātas četras teorijas, kas pamato likumam neatbilstošā kārtībā iegūto ziņu par faktiem izslēgšanu no pierādījumu loka un aizliegumu šādas ziņas par faktiem izmantot pierādīšanā: 1) nepieciešamība preventīvi atturēt kriminālprocesu veicošās personas no atkārtotu līdzīgu pārkāpumu izdarīšanas nākotnē, iegūstot ziņas par faktiem; 2) prasība garantēt pierādījumu ticamību; 3) nepieciešamība nodrošināt personas, kurai ir tiesības uz aizstāvību, tiesību ievērošanu; 4) nepieciešamība nodrošināt nolēmuma, ar kuru noregulē krimināltiesiskās attiecības, leģitimitāti un autoritāti.9

Profesore K. Strada-Rozenberga ir pamatoti secinājusi: lai pierādījumus atzītu par pieļaujamiem, to saturā ietilpstošās ziņas jāiegūst saskaņā ar likumā noteiktu procesuālo formu: 1) pierādījuma saturā ietilpstošās ziņas par faktiem iegūtas no likumā noteiktiem faktisko ziņu avotiem; 2) pierādījumu saturā ietilpstošās ziņas par faktiem ieguvuši kompetenti kriminālprocesa subjekti; 3) pierādījumu saturā ietilpstošās ziņas iegūtas un nostiprinātas likumā noteiktā veidā (kā arī nav izmantoti neatļauti paņēmieni un metodes); 4) ievēroti citi likuma nosacījumi, kas izvirzīti kā obligāts priekšnosacījums ziņu procesuālai izmantošanai pierādījumu statusā.10

KPL noteiktā kārtība ziņu par faktiem iegūšanai izmeklēšanas darbību ietvaros attiecas uz jau uzsāktu kriminālprocesu. Līdz ar to obligāts priekšnosacījums izmeklēšanas darbību veikšanai ir kriminālprocesa uzsākšana.

KPL kā pierādījumu veidi ir noteikti liecinošās personas liecības (131. pants); eksperta vai revidenta atzinums (132. pants); kompetentas institūcijas atzinums (133. pants); lietiskais pierādījums (134. pants); dokuments (135. pants); elektroniskais pierādījums (136. pants); izmeklēšanas darbības protokols (137. pants); operatīvās darbības pasākumos iegūtas ziņas vai ziņas, kas fiksētas ar tehnisko līdzekļu palīdzību (127. panta trešā daļa). Kriminālprocesuālais regulējums pieder pie publiskajām tiesībām, tādējādi uz pieļaujamiem pierādījumu veidiem, kas paredzēti KPL, tiek attiecināts publisko tiesību princips – "atļauts ir tikai tas, kas ir noteikts ar tiesību normu".11 Respektīvi, pielietojot slēdzienu par pretējo, secināms, ka KPL noteiktās tiesiskās sekas – kādi pierādījumu veidi tiek pieļauti – attiecināmas vienīgi uz likumā izsmeļoši12 noteikto ziņu par faktiem nostiprinājuma formu.

No KPL uzskaitīto pierādījumu veidiem var secināt, ka par likumā noteiktajiem pierādījumu avotiem var būt: 1) liecībām – liecinošās personas; 2) eksperta vai revidenta atzinumam – eksperts vai revidents; 3) kompetentās institūcijas atzinumam – kompetentās institūcijas amatpersona; 4) lietiskajiem pierādījumiem – jebkura lieta, kas izmantota kā noziedzīga nodarījuma izdarīšanas rīks vai priekšmets vai saglabājusi noziedzīga nodarījuma pēdas, vai arī jebkādā citā veidā satur ziņas par faktiem un ir izmantojama pierādīšanā; 5) dokumentiem – lieta, kas sakarā ar tajā rakstveida vai citā formā ietverto saturisko informāciju, datorizētās informācijas nesēji, ar skaņu un attēlu fiksējošiem tehniskiem līdzekļiem izdarīti ieraksti, kuros saturiski fiksētā informācija, var tikt izmantota kā pierādījums; 6) elektroniskajiem pierādījumiem – elektroniskas informācijas forma, kas apstrādāta, uzglabāta vai pārraidīta ar automatizētas datu apstrādes ierīcēm vai sistēmām; 7) izmeklēšanas darbību protokoliem – izmeklēšanas darbības veicējs, kurš protokolā fiksē veikto izmeklēšanas darbību; 8) operatīvajai informācijai – operatīvās darbības subjektu amatpersonas saskaņā ar Operatīvās darbības likumu.

Šis raksts pieejams “Jurista Vārda” abonentiem

Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.

Esošos abonentus lūdzam autorizēties:

Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!

ABONĒT

Mēnesī - tikai 9,99 eiro; vēl izdevīgāks - gada abonements. Piedāvājam trīs abonementu veidus!

Abonentu ieguvumi:

  • Neierobežota pieeja arhīvam - 24 h/7
  • Vairāk nekā 16 000 rakstu un 1800 autoru
  • Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
  • Personalizētās iespējas - piezīmes, citāti, mapes
12
VĒL PAR ŠO TĒMU
— likumi.lv —
Kriminālprocesa likums  
komentāri
0 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
visi numura raksti
Dina Gailīte
Notikums
Egils Levits – ceturtais jurists Valsts prezidenta amatā
Trešdien, 29. maijā, Saeima par devīto1 Latvijas Valsts prezidentu ievēlēja Eiropas Savienības Tiesas tiesnesi Dr.h.c. Egilu Levitu. Pēc pirmajiem trim Latvijas prezidentiem – Jāņa Čakstes, Gustava Zemgala un Alberta ...
Katrīna Salmgrieze
Skaidrojumi. Viedokļi
Šķīrējtiesnešu skaita noteikšana maza apmēra strīdos starptautiskajā komercšķīrējtiesas procesā
Jau ilgstoši kā viens no lielākajiem starptautiskā komerciālā šķīrējtiesas procesa trūkumiem tiek norādītas augstās procesa izmaksas un procesa ilgums.1 Pēdējo gadu laikā šķīrējtiesu institūcijas ir pievērsušas īpašu ...
Vija Kalniņa
Tiesību prakse
Normas, kas paredz pakāpenisku pāreju uz mācībām valsts valodā, atbilst Satversmei
2019. gada 23. aprīlī Satversmes tiesa pasludināja spriedumu lietā Nr. 2018-12-01 "Par 2018. gada 22. marta likuma "Grozījumi Izglītības likumā" 1. panta pirmās daļas, otrās daļas vārdu ...
Viesturs Razumovskis, Inese Bursevica
Tiesību prakses komentāri
Valsts valodas centra komentārs par Satversmes tiesas spriedumu lietā par pāreju uz mācībām valsts valodā
Aleksejs Dimitrovs
Tiesību prakses komentāri
Satversmes tiesas spriedums mazākumtautību skolu lietā: kautrīgā judikatūras maiņa
AUTORU KATALOGS