ŽURNĀLS Viedoklis

Šlitkes kungs, es no savas puses visu esmu pateicis, jo jautājums no tiesas viedokļa ir tikai viens vienīgs: vai vēršanās pie tiesnešiem un tikšanās organizēšana bija Jūsu privātā biznesa un interesēs vai nebija. Nav pat svarīgi, tieši vai netieši. Jūs gribējāt runāt par spriedumiem piespiedu nomas jautājumos. Pārējam vairs nav nozīmes, tai skaitā tiešajiem motīviem, - vai gribējāt uzlabot turpmāko tiesvedību taktiku, vai ko citu. Kā jau rakstīju, ja šāda tikšanās notiktu, tā pretējās puses un sabiedrības acīs būtu nopietns trieciens pa tiesas reputāciju. Nesaprotu, kā to var nesaprast.
Par zinātni runājot, - zinātnes pamatprincips, līdzīgi tiesas spriešanai, ir neieinteresētība rezultātā un objektivitāte. Kur sākas savas lietas aizstāvība, tur par zinātni nevar būt runas. Tāpēc ne doktorantūra, ne Fulbraita stipendija, ne zinātniskie grādi nevar padarīt par neesošu faktu, ka kāds attiecīgajā tēmā pārstāv savas biznesa intereses. Tāpat kā neviens nevar būt tiesnesis savā paša lietā, tā zinātniskajai metodoloģijai neatbilst vienpusēja, vienīgi savām interesēm atbilstošu faktu un apstākļu atlase. Tāpēc nav pārsteigums, ka viss, kas neatbilst Jūsu interesēm, Jūsu acīs ir nelikumīgs un prettiesisks (sk. Jūsu paša komentāru pie šā raksta par SKA-1164/2019, kā citus gadījumus, kas tiesa spriedusi pretēji Jūsu uzskatiem). Tas tikai apliecina maksimu, ka neviens nevar būt tiesnesis savā lietā.

Piebildīšu vienīgi par vienu komentāru, kurā kāds rakstījis, ka esmu apvainojies. Ne vien neesmu apvainojies, bet pat nesaprotu, par ko, kāpēc un kurā brīdī man būtu jāapvainojas. Es vispār neatceros, kad es būtu par kaut ko apvainojies, ja neskaita bērnību un pusaudža gadus. Gluži otrādi, šai Jūsu vēstulei ir bijusi instrumentāa loma tiesu varas stiprināšanā, precīzāk nosakot robežas un konceptus. Tā ka patiesībā mēs visi, ne tikai tiesa, bet visa sabiedrība, varam būt Jums pateicīgi par ieguldījumu tiesu sistēmas neatkarības stiprināšanā un prestiža celšanā. Es to saku bez ironijas. Jā, šādi gadījumi patērē diezgan būtiskus tiesas resursus jautājumu risināšanai, kas nav tiesas tiešā funkcija, taču rezultātā visi būsim ieguvēji, jo spēles noteikumi nākotnei būs skaidrāki. Kā savulaik teica Rūdolfs Jērings, tiesības attīstās tikai cīņā. Protams, būtu krietni labāk, ja šie elementārie pamatkoncepti būtu visiem skaidri un par tiem nebūtu lieki jādebatē, taču, ja, kā izrādās, skaidrības nav, tad nekāda diskusija nevar būt lieka, ja tā palīdz šos konceptus izskaidrot. Visādā ziņā šis gadījums ir nesalīdzināmi saturīgāks un ar lielāku nozīmi nekā “Aināra lieta” manā iepriekšējā rakstā.

Starp citu, pretēji Jums, es neuzskatu šo gadījumu par personisku konfliktu, kā Jūs to nosaucat savā komentārā. Man domstarpibas un dažādi viedokļi nenozīme personisku konfliktu.

Pateicos Strupiša kungam par komentāru un izrādīto uzmanību. Augtu vērtēju arī to, ka komentārs ir rakstīts brīvdienā, kas, manuprāt, liecina, ka tā autoram viņa darbs ir 24/7, proti, aicinājums jeb sirdslieta. Savu solījumu atbildēt uz šo rakstu jau esmu izpildījis tai pat dienā, proti, 07. jūnijā, atbildes rakstu nosūtot publikācijai JV elektroniskajā versijā (kā eseju) vai papīra formātā pēc redakcijas ieskata. Atbildes rakstā paužu, tostarp, savu ieskatu par ex parte sarunām un tiesu ietekmēšanu.
Lielākais paradokss visā šajā incidentā ir tas, ka pērn, aicinot Augstāko tiesu skaidrot iemeslus pretrunīgajiem divu tiesnešu viedokļiem lietās SKC-5/2018 un SKC-579/2018, norāde iesniegumā, ka atbildi var sniegt arī mutvārdos (pārrunāt klātienē), bija vien standartfrāze jeb cieņas izrādīšana tiesai un tiesnešiem, bez jebkāda nodoma tikties ar pašiem tiesnešiem vai nolūka runāt par vēl neieskatītām lietām.
Jau ilgi pirms tam vairākkārt biju zvanījis Augstākās tiesas judikatūras daļas atbildīgajām amatpersonām, lai skaidrotu kritērijus, pēc kuriem atsevišķi (manuprāt visai diskutabli) Senāta nolēmumi tiek iekļauti AT judikatūras datubāzē. Tāpat esmu vairakkārt paudis bažas, ka termins “judikatūra” likumā “Par tiesu varu” un Civilprocesa likumā ir ar citu jēgumu. Tai pat laikā pirmās un otrās instances tiesu tiesneši, manuprāt, tieši Augstākās tiesas judikatūras datubāzē apkopotos tiesu nolēmumus parasti kvalificē kā judikatūru, kura ir obligāti jāņem vērā, skatot civillietas. Dažkārt ir pat vēl sliktāk – nolēmumi tiek pamatoti tikai un vienīgi ar šo “judikatūru”, kas tiesisku valsti, manuprāt, padara par tiesnešu valsti.
Atgādinu, ka 08.08.2018. iesnieguma Augstākajai tiesai pirmā rindkopa bija sekojoša ”Gatavojot publikāciju jautājumā par tiesnešu atsevišķo domu nozīmi un piemērošanu turpmāko lietu izskatīšanā, kā arī kasācijas instancē paplašinātā sastāvā skatīto lietu nozīmi judikatūras veidošanā, tai skaitā, vērtējot, vai paplašinātā sastāvā izskatīto lietu nolēmumos ietvertās atziņas ir automātiski atzīstamas par judikatūru, pirms tās tiek izvērtētas tiesu praksē vai tiesību doktrīnā, aicinām Jūs sniegt savu viedokli attiecībā uz atsevišķiem diskutabliem un nevienbalsīgi pieņemtajiem Augstākās tiesas nolēmumiem...”

Piekrītu Strupiša kungam, ka nevar būt pats sev tiesnesis vai advokāts. Daži kolēģi uzskata, ka advokātam vispār nebūtu jāraksta publikācijas par savām lietām jeb viņu pašu interesējošiem jautājumiem. Tam piekrītu vien daļēji, jo tieši savās lietās advokāts, prokurors vai tiesnesis iegūst vislielāko pieredzi un zināšanas. Tā, piemēram, arī ārsti publikācijas parasti raksta par tēmām, kurās paši darbojas (tātad - saviem pacientiem). Vienlaikus, klausot šiem ieteikumiem, esmu sācis analizēt arī pilnīgi svešas lietas un spriedumus, piemēram, SPC-7/2019, SPC-8/2019. Tieši šai sakarā 27.05.2019 esmu vērsies administratīvajā tiesā pret Augstāko tiesu, par informācijas nesniegšanu. Juristu strīdos dzimst patiesība!

Šlitkes kungs, Jūs tā arī nenoliedzat apgalvojumu, ka esat viens no lielākajiem zemes īpašniekiem zemei zem citu personu mājām; par Jums lielāki ir tikai, man šķiet, Grebenščikova draudze. Ka Jūs šos īpašumus ar AS "Juridiskais birojs"Specialis"" un AS "Latzemes nekustamie īpašumi" (un pēc 2009.gada sekošajām juridiskām pārvērtībām) starpniecību ieguvāt apzināti, proti, mērķi pelnīt (nenosodu vēlmi pelnīt; jautājums ir par veidu, apmēru un godaprātu; ja peļņā godaprātam nav vietas, tad bērnus arī varam tirgot). Ka šie īpašumi tika iegūti par kapeikām, turklāt ar juridiski apšaubāmiem darījumiem, kas apgrūtināja vai faktiski padarīja par neiespējamu māju īpašniekiem izmantot pirmpirkuma tiesības un izpirkuma tiesības (1/100 daļa maiņas darījums par juridiskajiem pakalpojumiem un pēc tam 99/100 pirkums).

Jā, daļā atcēla. Taču šajā daļā atteicās izskatīt pieteikumu kā acīmredzmi nepamatotu
http://www.at.gov.lv/lv/judikatura/judikaturas-nolemumu-arhivs/administrativo-lietu-departaments/hronologiska-seciba?year=2019

Pierādījumu pārbaude nav Senāta kompetencē. APL ir konstruēts tā, ka lēmumu par pieteikuma nepieņemšanu sakarā ar tā acīmredzamo nepamatotību (APL 191.1 pants) izskata pirmās instances tiesnesis un pārskata apgabaltiesa, nevis Senāts.
No otras puses APL 323. panta otrā daļa nosaka, ka ja nav objektīvu šķēršļu jautājuma izlemšanai pēc būtības, Administratīvajai apgabaltiesai un Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamentam, izskatot blakus sūdzību, ir pienākums ar savu lēmumu izlemt jautājumu pēc būtības.
Uzskatu, ka Administratīvo lietu departamentam, atceļot pirmās instances tiesneša lēmumu par pieteikuma nepieņemšanu (191. pants), nav pamata lemt par pieteikuma pamatotību jeb pieteikuma pieņemšanas atteikumu (191.1 pants), ko nav iespējams izskatīt bez pierādījumu sākotnējās pārbaudes.

SKA-1164/2019 un, piemēram, SKA-40/2019 nav salīdzināmas

Tiesības saņemt informāciju ir garantētas Latvijas Republikas Satversmes 100.pantā kā tiesību uz vārda brīvību sastāvdaļa un ir viens no demokrātiskas sabiedrības pamatiem. Šīs tiesības detalizētāk reglamentētas Informācijas atklātības likumā, kas nosaka vienotu kārtību, kādā privātpersona ir tiesīga iegūt informāciju iestādē un to izmantot.
Jebkurš sabiedrības loceklis var vērsties iestādē ar informācijas pieprasījumu, un parasti šādi pieprasījumi ir saistīti ar iestādes darbību. Kā atzinis Senāts, Informācijas atklātības likums attiecas uz gadījumiem, kad persona, īstenojot savas tiesības uz informāciju, vēršas iestādē nolūkā iegūt kādus datus, no kuriem tiek kaut kas uzzināts (sal. Senāta 2011.gada 22.februāra lēmuma lietā Nr. SKA-203/2011 (A8094810) 6.punkts).
Saskaņā ar Informācijas atklātības likuma 2.pantu šā likuma mērķis ir nodrošināt, lai sabiedrībai būtu pieejama informācija, kura ir iestādes rīcībā [..]. Tādējādi ar šā likuma palīdzību sabiedrībai, t.i., jebkurai personai, ir tiesības bez īpaša pamatojuma prasīt tai izsniegt iestādes rīcībā esošu informāciju.
Personas tiesības iegūt informāciju ir neierobežotas, ciktāl likums nenosaka pretējo. Ierobežojums iegūt informāciju iztulkojams šauri. Tas vien, ka personai ir iespēja iegūt informāciju citā iestādē, neatbrīvo iestādi no pienākuma to izsniegt.
Kļūdains ir secinājums, kas balstīts vien judikatūrā (Senāta 2019.gada 18.aprīļa sprieduma lietā Nr. SKA-917/2019 (A420169118) 7.punkts, 2019.gada 31.janvāra sprieduma lietā Nr. SKA-255/2019 (A420358416) 7., 8.punkts), ka informācijas atklātības jeb iestāžu rīcībā esošas informācijas pieejamības jēga un pamatmērķis ir valsts pārvaldes pārskatāmības nodrošināšana, lai nodrošinātu sabiedrības tiesības zināt, kā valsts (plašākā nozīmē) pilda tai uzticētās publiskās funkcijas.
Iesniegumu likums un Informācijas atklātības likums viens otru papildina, bet ir atšķirīgas jomas regulējošs tiesību normas. Tā, piemēram, pieprasot izsniegt sava bērna atzīmes jeb sekmju novērtējumus mācību iestādē, vai arī savus medicīnas ierakstus ārstniecības iestādē, valsts pārvaldes pārskatāmības nodrošināšana nenotiek.
Ja reiz iestādes rīcībā ir privātpersonas pieprasītā informācija, tā ir jāizsniedz vai informācijas izsniegšana ir motivēti jāatsaka. Tas, ka valstī ir kāda iestāde, kura šādu informāciju apstrādā, nenozīmē, ka citas iestādes uz tā pamata vien informāciju var neizsniegt. Turklāt likums nenosaka, ka jebkura iestādes darbinieka personas datiem būtu obligāti jābūt PMLP rīcībā.

Šlitke nezina atšķirību starp pārvaldes iestādi un tiesu :D

Tā ir ziņa vai viedoklis? Nu, iespējams, ka patiešām nezinu īsto atšķirību starp pārvaldes iestādi un tiesu. Nevar taču cilvēks visu zināt!

Senāts lietā Nr. SKA-255/2019, A420358416 ir norādījis, ka tiesību uz informācijas pieejamību mērķis ir citstarp nodrošināt sabiedrības tiesības sekot līdzi tam, kā valsts pilda tai uzticētās publiskās funkcijas. Demokrātiskas un tiesiskas valsts funkcionēšanas neatņemama sastāvdaļa ir arī tiesas spriešana – tiesību uz taisnīgu tiesu nodrošināšana. Līdz ar to arī tiesu darbam pamatā ir jābūt atklātam un caurskatāmam. Informācijas, kas saistīta ar tiesas spriešanu, pieejamību regulē likuma "Par tiesu varu" 3.1 nodaļā "Informācijas pieejamība" iekļautās tiesību normas (28.2–28.7 pants).
No likuma "Par tiesu varu" 28.2 panta izriet, ka tiesas [nolēmums], ja tas taisīts lietā, kas izskatīta atklātā tiesas sēdē (atklātā procesā), ir uzskatāms par vispārpieejamu informāciju ar tā pasludināšanas brīdi un sabiedrībai ir tiesības ar to iepazīties, saņemot [nolēmuma] tekstu, kurā aizklāti fizisko personu personas dati, neatkarīgi no tā, vai tiesvedība konkrētajā lietā ar attiecīgo spriedumu ir noslēgusies. Minētais regulējums nodrošina ikvienam interesentam iespējas iepazīties ar atklātā tiesas procesā izskatītā lietā taisīto tiesas [nolēmumu], tādējādi ļaujot sabiedrībai sekot līdzi tam, kā tiesas pilda sev uzticēto publisko funkciju – tiesas spriešanu. Atkāpes no šīs normas piemērošanas vērtējamas kā atkāpes no lietas izskatīšanas atklātuma jeb publiskuma principa un vienlaikus kā tiesību uz informāciju ierobežojums.

Apstrādājot informācijas pieprasījumus saistībā ar šādu nolēmumu izsniegšanu, tiesa rīkojas kā iestāde, kas izsniedz vispārpieejamu informāciju, nevis kā tiesa, kas spriež tiesu.

Tā ir ziņa vai viedoklis? Nu, iespējams, ka patiešām nezinu īsto atšķirību starp pārvaldes iestādi un tiesu. Nevar taču cilvēks visu zināt!

Senāts lietā Nr. SKA-255/2019, A420358416 ir norādījis, ka tiesību uz informācijas pieejamību mērķis ir citstarp nodrošināt sabiedrības tiesības sekot līdzi tam, kā valsts pilda tai uzticētās publiskās funkcijas. Demokrātiskas un tiesiskas valsts funkcionēšanas neatņemama sastāvdaļa ir arī tiesas spriešana – tiesību uz taisnīgu tiesu nodrošināšana. Līdz ar to arī tiesu darbam pamatā ir jābūt atklātam un caurskatāmam. Informācijas, kas saistīta ar tiesas spriešanu, pieejamību regulē likuma "Par tiesu varu" 3.1 nodaļā "Informācijas pieejamība" iekļautās tiesību normas (28.2–28.7 pants).
No likuma "Par tiesu varu" 28.2 panta izriet, ka tiesas [nolēmums], ja tas taisīts lietā, kas izskatīta atklātā tiesas sēdē (atklātā procesā), ir uzskatāms par vispārpieejamu informāciju ar tā pasludināšanas brīdi un sabiedrībai ir tiesības ar to iepazīties, saņemot [nolēmuma] tekstu, kurā aizklāti fizisko personu personas dati, neatkarīgi no tā, vai tiesvedība konkrētajā lietā ar attiecīgo spriedumu ir noslēgusies. Minētais regulējums nodrošina ikvienam interesentam iespējas iepazīties ar atklātā tiesas procesā izskatītā lietā taisīto tiesas [nolēmumu], tādējādi ļaujot sabiedrībai sekot līdzi tam, kā tiesas pilda sev uzticēto publisko funkciju – tiesas spriešanu. Atkāpes no šīs normas piemērošanas vērtējamas kā atkāpes no lietas izskatīšanas atklātuma jeb publiskuma principa un vienlaikus kā tiesību uz informāciju ierobežojums.

Apstrādājot informācijas pieprasījumus saistībā ar šādu nolēmumu izsniegšanu, tiesa rīkojas kā iestāde, kas izsniedz vispārpieejamu informāciju, nevis kā tiesa, kas spriež tiesu.

Labs!!! Elegants juridiskais humors. Cepums par tautas tiesiskuma pārstāvjiem skvēriņā pie Satiksmes ministrijas. Vēl daži tautas tiesiskuma pārstāvji uz Gogoļa un Turgeņeva ielas stūra regulāri kontrolē turpat esošā policijas iecirkņa darbinieku rīcības likumību, par to no garāmgājējiem iekasējot nodevas savas svētīgās darbības nodrošināšanai.

Izskatās, ka daži cilvēki neprot saprast uzrakstīto. Šajā lietā ietekmēt nevarēja. Bet tur skaidri uzrakstīts, ka Šlitkem ir entās vienādās lietas visos tiesas līmeņos. Un tās visas saistītas ar šo jautājumu, ko Šlitke gribēja ar senatoriem izrunāt. Bēdīgi, ka atrodas tādi, kuriem ir svešs tiesas neatkarības koncepts...

Strupišs pilnīgi pareizi rīkojās, jo advokatūra ar savu padomi mums ir morāli izlaidusies. Advokāti var darīt visu, kas ienāk prātā, ja vien tas nav likumpārkāpums un viņiem par to nekas nebūs. Kaut vai atceramies Dzanuškāna pētījumu Rīgas domei, kur padome pat ar pirkstu nepakratīja.

Staigā tie advokāti kā tādi cienīgi pāvi savos talāriņos, murkšķ par piederību tiesu sistēmai un advokātu procesu, bet liela daļa izturas kā visprastākie kaktu juristi.