ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

Raksta aktualitāti uzskatāmi akcentē tas, ka par zinātnes un jurisprudences savstarpējo saikni neinteresējas zinātnes aprindās vien, bet šī saikne ir kļuvusi par būtisku dienas kārtības jautājumu gandrīz visos lielākajos pasaules uzņēmumos, kuru rīcībā ir nepieciešami instrumenti, lai ietekmētu gan industrijas profesionāļu, gan arī tiesu apziņu.¹ Kā vienu no ievērojamākajiem piemēriem var minēt tehnoloģiju giganta "Google" īstenoto pētniecisko darbu "atbalstīšanas politiku", kuras ietvaros, kā ziņo "Wall Street Journal", pēdējo desmit gadu laikā kompānija ir atbalstījusi daudzus augsta līmeņa speciālistu zinātniskos pētījumus, kuru mērķis ir aizstāvēt tādu zinātnisku atziņu pamatošanu, kas ļautu turpmāk tās izmantot no "Google" puses, tostarp cīnoties ar regulējošo institūciju centieniem ierobežot šīs kompānijas darbību.² Pieņemot, ka finansējuma piešķiršanas nosacījumi, kā arī ar pētniecisko rezultātu publicēšanu saistītie apsvērumi ir sabiedrībai caurskatāmi, nebūtu pamata uztraukties par šādu pētījumu pamatotību, pareizību un derīgumu, tostarp arī saderību ar tiesas procesa pamatmērķiem. Tomēr finansējuma piešķiršanas nosacījumi, izvirzītie pētnieciskie uzstādījumi, kā arī publicētie rezultāti nereti tiek būtiskie ierobežoti, kompānijām un piesaistītajiem speciālistiem parakstot apjomīgas konfidencialitātes vienošanās, kas atļauj kompānijām izdarīt gala slēdzienu par konkrētā pētījuma rezultātu publiskošanu.³ Minētais dod iespēju ierobežot tādu "zinātnes atziņu" publicēšanu, kas, iespējams, nākotnē varētu negatīvi ietekmēt šo kompāniju izvēlēto komercdarbības veikšanas brīvību, faktiski ierobežojot esošās sistēmas objektīvu kritiku.

Ievērojot iepriekš minēto, raksta ietvaros autora mērķis ir rast atbildi uz vairākiem jautājumiem. Kā novērtēt zinātniskus pierādījumus kādas konkrētas zinātniskas atziņas pamatošanai, ja tās piemērošanai varētu būt būtiskas sekas konkrētajā lietā? Kāpēc vispār tiesām būtu jāņem vērā kādu konkrētu zinātnisku atziņu un to pamatojošo zinātnisko pierādījumu kopums? Kādi ir lēmumu pieņēmējus ietekmējošie iekšējie un ārējie faktori, kas, iespējams, rada šķēršļus lēmumu pieņemšanas procesā? Raksta pirmajā daļā autors īsi pieskarsies filozofiskam jautājumam, kāpēc zinātnes atziņas vispār būtu vēlams ņemt vērā? Tiks analizēts Civilprocesa likuma (CPL) un Administratīvā procesa likuma (APL) tiesību normu tvērums, kas attiecas uz pierādījumu novērtēšanas procesu, kā arī skatīts viens no ievērojamākajiem tiesu prakses piemēriem, kas saistās tieši ar zinātnes atziņu vērā ņemšanu pierādījumu novērtēšanas kontekstā. Raksta otrajā daļā autors adresēs vairākus būtiskus jautājumus saistībā ar ierobežojumiem, kas ik dienu ietekmē lēmumu pieņēmējus, iespējams tiem pat neapzinoties šo ierobežojumu klātbūtni, proti, kognitīvos ierobežojumus.

1. Zinātnes atziņu piemērošanas metodika pierādījumu novērtēšanas procesā

1.1. Kāpēc zinātnes atziņas ir vēlams ņemt vērā

Pirms tiek pievērsta uzmanība zinātnes atziņas jēdziena tvēruma analīzei, ir jānoskaidro, kāpēc zinātnes atziņas būtu lietderīgi ņemt vērā tiesas procesā. Pēc autora domām, to var atklāt, pievēršoties tiesību autoritātes principa analīzei. Autors uzskata, ka iemesli, kāpēc zinātnes atziņas ir nozīmīgi un lietderīgi ņemt vērā kādā konkrētā situācijā, ir loģiski ekvivalenti ar tiem, kas pamato tiesību autoritāro dabu, proti, iemesliem, kas liek subjektam kādu konkrētu tiesību normu, precedentu vai atziņu uzskatīt par vērā ņemamu jeb autoritatīvu, tai pakārtojot arī savu faktisko rīcību.

Lai arī semantiski jēdziens "autoritāte" galvenokārt rada asociācijas ar kādām specifiskām varas pozīcijām, piemēram, policistiem vai tiesnešiem, kuru norādījumiem un direktīvām varētu būt saistoša pienākuma daba, tomēr tas nebūt nav vienīgais šī jēdziena uztveres veids. Juristiem izpratne par "autoritātes" dabu nebūt nav sveša. Kā norāda Kriss Gutrijs: "[..] tas [autoritātes princips] var attiekties arī uz necilvēcīgu autoritāti, piemēram, likumu vai juridisku precedentu. Tādējādi, lai gan advokāti, kas piedalās izlīguma sarunās, parasti var neievērot piemērojamos tiesību aktus, advokāts, kurš novērtē juridiska precedenta unikālo autoritatīvo ietekmi, varētu būt ieinteresēts to izmantot, lai pārliecinātu savu pretinieku par savas pozīcijas pareizību."⁴

Tiesību filozofijā tiesību autoritātes principa tvērums un saturs ir bijis ilglaicīgu un plašu diskusiju priekšmets tiesību teorētiķu vidū. Galvenais uzsvars ir bijis normatīvais jautājums par to, kad indivīdiem, uz kuriem tiek attiecinātas kādas konkrētas šķietami autoritatīvu personu vai līdzekļu (tostarp precedentu, ieteikumu vai viedokļu) izpausmes, būtu jāuzskata, ka viņiem ir pienākums rīkoties saskaņā ar šo personu vai līdzekļu izpausmēm neatkarīgi no tā, vai viņi piekrīt tām, vai ne.⁵ Līdzīgi tas ir arī gadījumos ar paļaušanos uz kādām konkrētām zinātnes atziņām, teorijām vai to zinātnisko pierādījumu kopumu. Vēsturiski to var definēt kā filozofisku diskusiju par atšķirībām starp pavēli (fiat – angļu val.) un pamatojuma sapratni (reason – angļu val.) kā pakļaušanās autoritātei morālo priekšnoteikumu.⁶ Piemēram, plaši pazīstamais tiesību teorētiķis Ronalds Dvorkins argumentē par labu pamatojuma sapratnes pārākumam pār pavēles formu.