ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

Ievads

2018. gada nogalē pieņemtais Administratīvās atbildības likums¹ (turpmāk – AAL) ir radīts, pārņemot Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa (turpmāk – LAPK) darbības laikā uzkrāto pieredzi un pilnveidojot vairākus administratīvās atbildības institūtus. Likuma lasītāji pamanīs būtiskas izmaiņas likuma struktūrā (vairs nav sevišķās daļas), sodu reglamentācijā (ieviestas naudas soda vienības, vairs nav administratīvais arests u.c.) un atsevišķu procesuālo darbību izklāstā. Šādas izmaiņas ir viegli pamanāmas un ātri saprotamas. Šā raksta mērķis ir izgaismot tās fundamentālās izmaiņas likumā, kuras "slēpjas" vien dažos vārdos vai pat likuma tekstā vispār nav ietvertas, bet ņemtas vērā likuma radīšanā. Vairums no šajā rakstā minētajiem jauninājumiem ir tiesību zinātnē iepriekš izteikto atziņu īstenojums, tādēļ raksts zināmā mērā arī popularizē tiesību zinātnes sasniegto administratīvo sodu tiesību jomā. Rakstā analizētas četras no administratīvās atbildības pamatnoteikumiem izrietošas svarīgas nostādnes: atteikšanās no līdzšinējās vainas izpratnes un administratīvo pārkāpumu daudzējādības veidiem, administratīvo pārkāpumu sastāvu veidošanas principi un maznozīmīga administratīvā pārkāpuma institūtā ietvertā jēga. Šo nostādņu pareiza izpratne ir būtiska kā likuma piemērošanā, tā administratīvo pārkāpumu sastāvu jaunradē.

1. Vainojamības jēdziena ieviešana administratīvo pārkāpumu tiesībās

Viena no fundamentālākajām izmaiņām AAL ir atteikšanās no vainas un tās veidu formulējumiem, to aizstājot ar vainojamības jēdzienu. Šīs izmaiņas bija neizbēgamas, jo jau LAPK darbības laikā vainas jēdzienam administratīvo pārkāpumu tiesībās nozīme faktiski bija zudusi.

Vainai un tās formām ir liela nozīme krimināltiesībās. Ja persona ir izdarījusi noziedzīgu nodarījumu, kura sastāvā ietilpst arī kaitīgas sekas (sabojāta manta, kaitējums dzīvībai, veselībai, videi u.tml.), tad personas psihiskā attieksme pret kaitīgajām sekām ir izšķiroša, lai nodarījumu kvalificētu pareizi (piemēram, nosakot vai nonāvēšana ir tīša (slepkavība) vai nonāvēšana aiz neuzmanības). Savukārt, ja noziedzīgais nodarījums ir formāls sastāvs (nodarījums ir pabeigts ar darbības vai bezdarbības izdarīšanu (pieļaušanu)), tad vainas formām šajā gadījumā ir tīri teorētisks raksturs. Jau 2007. gadā profesors Uldis Krastiņš pierādīja, ka "vainas formu konstrukcijām formālu sastāvu nodarījumos, ar kādām izlīdzamies mācību [..] literatūrā, ir tīri teorētisks raksturs".² "Personas psihiskā attieksme pret viņas izdarīto noziedzīgo nodarījumu ar formālo sastāvu aprobežojas ar nodarījuma kaitīguma apzināšanos, kas tiek radīts noteiktām ar likumu aizsargātām interesēm."³ Šī nostādne pārņemta arī Krimināllikumā, tajā ietvertajā vainas formu sistēmā nodarījumus ar formālu sastāvu traktējot kā izdarītus ar tiešu nodomu.