ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

Krimināllikuma 149.¹ panta piemērošana un soda noteikšana

Vadoties no Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas² (turpmāk – ECPAK) 6. panta pirmajā daļā noteiktā, ka ikvienam ir tiesības uz lietas izskatīšanu saprātīgā termiņā, Kriminālprocesa likuma³ (turpmāk – KPL) 14. panta pirmajā daļā ietverts viens no kriminālprocesa pamatprincipiem, ka ikvienam ir tiesības uz kriminālprocesa pabeigšanu saprātīgā termiņā, tas ir, bez neattaisnotas novilcināšanas.

Eiropas Padomes Ministru komiteja 2010. gada 24. februāra Rekomendācijās (2010)3 pret pārmērīgi ilgu procesa norisi⁴ gadījumā, ja nav ievērotas personas tiesības uz kriminālprocesa pabeigšanu saprātīgā termiņā, dalībvalstīm ieteikts izmantot kā mantiskas kompensācijas, tā arī nemantisku kompensāciju mehānismu, ar pēdējo saprotot pārmērīgi ieilgušu kriminālprocesu izbeigšanu, kā arī paredzot iespēju šādos gadījumos mīkstināt piemērojamos sodus.

Latvijā kā kriminālprocesuālajā, tā arī krimināltiesiskajā regulējumā nostiprināts nemantisku kompensāciju mehānisms, kas, kā atzinis Jānis Rozenbergs,⁵ visumā atbilst ECPAK 6. pantā ietvertā apzīmējuma par lietas savlaicīgu izskatīšanu interpretācijai un Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksē nostiprinātajām atziņām, kuras plaši izmantotas šā autora publikācijā.

Tā no KPL 14. panta piektās daļas izriet, ka saprātīga termiņa neievērošana var būt pamats procesa izbeigšanai šajā likumā noteiktajā kārtībā, proti, atbilstoši KPL 379. panta pirmās daļas 4. punktā noteiktajam izmeklētājs ar uzraugošā prokurora piekrišanu, prokurors un tiesa var izbeigt kriminālprocesu, ja to nevar pabeigt saprātīgā termiņā.

Savukārt Krimināllikuma⁶ (turpmāk – KL) 49.¹ panta pirmā daļa noteic: ja tiesa konstatē, ka nav ievērotas personas tiesības uz kriminālprocesa pabeigšanu saprātīgā termiņā, tā var: 1) šo apstākli ņemt vērā pie soda noteikšanas un sodu mīkstināt; 2) noteikt sodu, kas ir zemāks par minimālo robežu, kāda par attiecīgo noziedzīgo nodarījumu paredzēta likumā; 3) noteikt citu, vieglāku soda veidu, nekā par attiecīgo noziedzīgo nodarījumu paredzēts likumā, bet KL 58. pants papildināts ar piekto daļu, kas noteic, ka personu var atbrīvot no kriminālatbildības, ja konstatē, ka nav ievērotas tās tiesības uz kriminālprocesa pabeigšanu saprātīgā termiņā.

Tā kā "saprātīgs termiņš" ir "piepildāms jēdziens, tas nav izteikts konkrētos skaitļos un ir nosakāms katrā konkrētā gadījumā individuāli",⁷ savukārt, nosakot termiņa "saprātīgumu", jāņem vērā gan Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksē paustās atziņas, gan KPL norādītais, procesa ilguma saprātīguma izvērtēšanā būtiski ņemt vērā katras konkrētās lietas apstākļus, ievērojot vairākus likumā, judikatūrā un tiesu praksē noteiktos kritērijus.⁸

Likumdevējs KPL 14. panta pirmajā daļā ir norādījis, ka kriminālprocesa pabeigšana saprātīgā termiņā ir saistīta ar lietas apjomu, juridisko sarežģītību, procesuālo darbību daudzumu, procesā iesaistīto personu attieksmi pret pienākumu pildīšanu un citiem objektīviem apstākļiem. Uz to norādījusi arī Augstākā tiesa. ⁹

Arī judikatūrā un tiesu praksē ir izstrādāti KL 49.¹ panta piemērošanas kritēriji, norādot, ka, izraugoties vienu no likumā paredzētajām iespējām, tiesai jāņem vērā Krimināllikumā paredzētie sodu ietekmējošie ap­stākļi un apstākļi, kas raksturo kriminālprocesa nepamatoto novilcināšanu, tas ir, 1) kriminālprocesa ilgums un kriminālprocesa virzītāja rīcības raksturs; 2) noziedzīga nodarījuma raksturs un radītais kaitējums; 3) noziedzīga nodarījuma realizācijas pakāpe; 4) apsūdzētā personība un loma izdarītajā noziedzīgajā nodarījumā; 5) atbildību mīkstinošie apstākļi; 6) atbildību pastiprinošie apstākļi.¹⁰ Citā Augstākās tiesas Senāta lēmumā vēl papildus norādīts, ka likumā paredzēto iespēju piemērošana ir saistīta ar to sodu, kurš būtu nosakāms, neņemot vērā kriminālprocesa neattaisnotu novilcināšanu.¹¹

Gan teorijā,¹² gan judikatūrā¹³ un tiesu praksē¹⁴ uzsvērts, ka gadījumā, ja tiesa konstatē tiesību uz kriminālprocesa pabeigšanu saprātīgā termiņā pārkāpumu un pielieto likumā paredzēto kompensācijas mehānismu, spriedumam ir jābūt motivētam, sniedzot izvērstu, ar konkrētiem faktiem pamatotu atzinumu par pārkāpuma esību un par konkrētu labvēlīgu seku veida piemērošanu vai nepiemērošanu.

Tālāk aplūkosim vairākus tiesu nolēmumus, ar kuriem piemēroti KL 49.¹ panta nosacījumi, lai pārliecinātos, kā tiek ievēroti iepriekš norādītie kritēriji un atziņas.

Ar pirmās instances tiesas spriedumu C. atzīts par vainīgu kukuļņemšanā un sodīts ar brīvības atņemšanu uz 4 gadiem, atņemot tiesības 2 gadus ieņemt jebkādus amatus valsts pārvaldē. Par pirmās instances tiesas spriedumu apelācijas sūdzību iesniedza C. aizstāve, norādot, ka tiesa nerespektēja aizstāvības viedokli, ka kriminālprocess nav pabeigts saprātīgā termiņā, kam apelācijas instances tiesa piekrita un atcēla pirmās instances tiesas spriedumu daļā par C. noteikto sodu, pamatojot ar to, ka no lietas saņemšanas pirmās instances tiesā līdz pilna nolēmuma taisīšanai pagājuši vairāk nekā 4 gadi un 3 mēneši, ņemot vērā, ka lieta nav ne juridiski sarežģīta, ne apjomīga.

Lai spriestu par procesa gaitu, liekas nepieciešami pārstāstīt šo hronoloģiju. Un tā 2012. gada 28. decembrī lieta saņemta pirmās instances tiesā, un tās izskatīšana nozīmēta uz 2013. gada 28. maiju, kad sakarā ar apsūdzētā aizstāves lūgumu, kurai jāpiedalās citā kriminālprocesā, lietas izskatīšana pārcelta uz 2013. gada 11. novembri, kad lietas izskatīšana atlikta sakarā ar apsūdzētā slimību. Nākamā tiesas sēde nozīmēta uz 2014. gada 12. maiju, kad tiesa sakarā ar liecinieku neierašanos pasludināja pārtraukumu tiesas izmeklēšanā līdz 2014. gada 11. decembrim, kas atlikta sakarā ar prokurora lūgumu, tiesas sēdi nozīmējot uz 2015. gada 22. janvāri, kad lieta noņemta no izskatīšanas sakarā ar aizstāves darbnespēju. Nākamā tiesas sēde 2015. gada 11. februārī sakarā ar aizstāves lūgumu atlikta uz 2015. gada 18. martu, kad aizstāve pieteica lūgumu par fonoskopiskās ekspertīzes noteikšanu, ko tiesa apmierināja, nosakot nākamo tiesas sēdi uz 2015. gada 16. septembri, kas pārcelta uz 2015. gada 6. oktobri, tad uz 2016. gada 24. februāri, jo nav saņemts eksperta atzinums.

2016. gada 24. februāra sēdes laikā sakarā ar aizstāves lūgumu izskatīšanas laiks grozīts uz 2016. gada 6. aprīli, kad prokurors groza apsūdzību, un tiek pasludināts pārtraukums līdz 2016. gada 28. aprīlim, kad tiesas sēdes laiks grozīts uz 2016. gada 5. maiju sakarā ar apsūdzētā slimību, bet šī sēde atlikta sakarā ar apsūdzētā ģimenes apstākļiem. Nākamā tiesas sēde nozīmēta uz 2016. gada 2. septembri, kad pasludināts pārtraukums līdz 2016. gada 23. septembrim, savukārt minētajā datumā lieta noņemta no izskatīšanas sakarā ar virsprokurora lūgumu. Nākamā tiesas sēde nozīmēta uz 2017. gada 14. februāri un sakarā ar aizstāves lūgumu atlikta uz 2017. gada 2. martu, kad tiek pabeigta tiesas izmeklēšana un uzklausītas tiesu debates, 2017. gada 6. martā pasludināts saīsinātais spriedums.

Norādot, ka tiesas kolēģija ņem vērā to, ka galvenokārt lietas izskatīšanas atlikšanas iemesli bija saistīti ar aizstāvības puses neiespējamību ierasties uz tiesas sēdēm, pagāja gandrīz gads, kamēr lietā tika veikta fonoskopiskā ekspertīze, par kuras nozīmēšanu pieteica lūgumu aizstāve, apelācijas instances tiesa atzina, ka starplaiks starp tiesas sēdēm līdz tiesas izmeklēšanas uzsākšanai un pēc tiesas izmeklēšanas uzsākšanas līdz ekspertīzes noteikšanai varēja būt īsāks, jo pirmā tiesas sēde nozīmēta gandrīz 5 mēnešus pēc lietas saņemšanas tiesā, atlikta uz 5,5 mēnešiem, nākamais pārtraukums starp sēdēm – 6 mēneši, pēc tiesas izmeklēšanas uzsākšanas pārtraukums starp sēdēm bija 7 mēneši, pēc eksperta atzinuma saņemšanas pārtraukums starp nozīmētām sēdēm – 4 un 5 mēneši.