Vēsturiski vaina kā personas psihiska darbība Latvijas krimināltiesībās ir katra noziedzīga nodarījuma neatņemama sastāvdaļa, un tā tiek iekļauta ikviena Krimināllikuma (turpmāk – KL) sevišķajā daļā paredzēta noziedzīga nodarījuma sastāva pamatpazīmju skaitā.1 Raksta mērķis ir analizēt vainas un vainīguma jēdzienus, kas KL un Kriminālprocesa likumā (turpmāk – KPL) tiek izmantoti saistībā ar jautājumu par to, vai persona ir vai nav izdarījusi KL paredzētu konkrētu noziedzīgu nodarījumu. No šī jautājuma risinājuma ir atkarīgs, uz kādu vainas koncepciju (psiholoģisko jeb vērtējuma) attiecas iepriekšminētie jēdzieni.
Vainas izpratne krimināltiesībās ir iekļauta KL vispārīgās daļas vairākās normās. KL 6. panta pirmajā daļā (noziedzīga nodarījuma jēdziens) pateikts, ka par noziedzīgu nodarījumu atzīstams ar nodomu (tīši) vai aiz neuzmanības izdarīts kaitīgs nodarījums (darbība vai bezdarbība), kurš paredzēts šajā likumā un par kura izdarīšanu draud kriminālatbildība. Savukārt KL 1. panta pirmajā daļā (kriminālatbildības pamats) paredz, ka pie kriminālatbildības saucama un sodāma tikai tāda persona, kura ar nodomu vai aiz neuzmanības izdarījusi šajā likumā paredzētu nodarījumu, kam ir visas noziedzīga nodarījuma sastāva pazīmes.
Taču pats vainas kā krimināltiesību jēdziens KL vispārīgajā daļā, tāpat kā lielākajā daļā pasaules valstu krimināllikumu, nav dots. Likumdevēji ir aprobežojušies ar norādēm uz vainas formu, formulējot likumā atsevišķus noziedzīgu nodarījumu sastāvus vai, labākajā gadījumā, norādot uz vainas formas – nodoma un neuzmanības – veidiem un formulējot to saturu, kā tas ir izdarīts KL.
Izmantojot nosacījumus, ko likumdevējs iekļāvis KL vispārīgās daļas abu vainas formu – nodoma un neuzmanības – atsevišķu veidu atbilstošajos normatīvajos formulējumos – attiecīgi tiešs (KL 9. panta otrā daļa) un netiešs nodoms (KL 9. panta trešā daļa), noziedzīga pašpaļāvība (KL 10. panta otrā daļa) un noziedzīga nevērība (KL 10. panta trešā daļa) – Latvijas krimināltiesību teorijā ir izstrādāts vainas jēdziens, kas tiek atspoguļots krimināltiesību mācību literatūrā, KL komentāros un citā juridiskajā literatūrā, kā arī aprobēts tiesu praksē.
Vaina ir personas psihiskā attieksme nodoma vai neuzmanības formā pret viņas izdarīto prettiesisko darbību vai pieļauto bezdarbību un ar to cēloņsakarīgi saistītajām kaitīgajām sekām.2 Izanalizējot KL 9. un 10. pantā paredzēto abu vainas formu veidu (attiecīgi tieša un netieša nodoma, noziedzīgas pašpaļāvības un noziedzīgas nevērības) normatīvo regulējumu, redzam, ka tie neatspoguļo personas visus psihiskos procesus saistībā ar viņas izdarīto noziedzīgo nodarījumu. No KL vispārīgās daļas 9. un 10. panta satura redzams, ka abas vainas formas – nodoms un neuzmanība – tiek saistīti tikai ar darbību vai bezdarbību, kā arī ar kaitīgajām sekām, ja tās paredzētas konkrētā noziedzīgā nodarījuma pazīmju skaitā. Cēloņsakarība pēdējā gadījumā ir izrietoša no atsevišķu noziedzīgu nodarījumu sastāvu konstrukcijas īpatnībām atbilstoši to reālajai izpausmei.
Tātad ārpus vainas formu atsevišķo to veidu formulējumiem paliek personas tādas psihiskās darbības izpausmes kā motīvs, nolūks, emocijas, kas īpaši ir nozīmīgi noziedzīgos nodarījumos, ja tādas tieši paredzētas konkrēta noziedzīga nodarījuma sastāva pazīmju skaitā, kas norāda, ka attiecīgais nodarījums izdarīts ar tiešu nodomu.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Mēnesī - tikai 9,99 eiro; vēl izdevīgāks - gada abonements. Piedāvājam trīs abonementu veidus!
Abonentu ieguvumi:
- Neierobežota pieeja arhīvam - 24 h/7
- Vairāk nekā 16 000 rakstu un 1800 autoru
- Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
- Personalizētās iespējas - piezīmes, citāti, mapes