ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

3. Novembris 2020 /Nr.44 (1154)

Noilguma piemērošana ex officio
16 komentāri
Mg. iur.
Jānis Zeltiņš
SIA "Jelgavas nekustamā īpašuma pārvalde" administratīvais direktors 
Bc. oec.
Iveta Zeltiņa
SIA "JZ Consulting" juriste 

Ievads

2020. gada jūlija žurnālā "Juridiskie Padomi" publicēts raksts "Noilguma iestāšanās pārbaude pēc tiesas iniciatī­vas".1 Rakstā izteikts viedoklis, ka nav vienotas tiesu prakses jautājumā par noilguma piemērošanas pamatu, proti, vai tas ir piemērojams tikai pēc puses iebilduma, vai arī tiesai tas jādara ex officio.

Augstākās tiesas priekšsēdētājs, reaģējot uz šo spriedumu analīzi, atzīst, ka problēma patiešām pastāv un, lai risinātu jautājumu, ir nosūtījis vēstuli tiesu priekšsēdētājiem ar aicinājumu nodrošināt tiesās judikatūras ievērošanu jautājumā par noilguma nepiemērošanu civillietās ex officio, vienlaikus norādot, ka atkāpšanās no judikatūras ir iespējama, to īpaši pamatojot spriedumā.2 Šāda Augstākās tiesas priekšsēdētāja iniciatīva ir atbalstāma, jo nākotnē tiesu prakse jautājumā par noilguma piemērošanas pamatu iespējams kļūs vienota.

Persona, vēršoties ar pieteikumu tiesā, sagaida vienādu attieksmi. Saskaņā ar Civilprocesa likuma 9. panta pirmo daļu pusēm ir vienlīdzīgas procesuālās tiesības. "Puses ieņem vienādu procesuālo stāvokli lietā. Tās abas ir neiztrūkstošas un obligātas prasības lietu dalībnieces. Starp pusēm pastāv strīds par tiesībām."3

Latvijas Republikas Satversmes 92. panta mērķis ir garantēt nevis vienkārši teorētiskas tiesības uz taisnīgu tiesu, bet arī sasniegt praktisku rezultātu. Ar šo rakstu autori vēlas vērst uzmanību uz problēmu, kas saistīta ar spriedumiem, kas stājušies likumīgā spēkā, jo tiesa ex officio piemērojusi noilgumu.

Autoru ieskatā, viens no veidiem, kā sasniegt taisnīgu tiesu, ir panākt, cik vien iespējams, vienotu tiesu praksi. Prognozējamībai tiesu praksē ir liela vērtība, jo personai ir tiesības paļauties, ka, pastāvot vienādiem faktiskajiem un tiesiskajiem apstākļiem, tiesai līdzīgos gadījumos jāpieņem vienādi lēmumi. Atšķirīga tiesu prakse rada nopietnas bažas un ievērojamu kaitējumu visai sistēmai.

6
VĒL PAR ŠO TĒMU
— likumi.lv —
Civilprocesa likums  
— likumi.lv —
Civillikums  
komentāri (16)
16 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
A.Strupišs
8. Novembris 2020 / 14:47
0
ATBILDĒT
Ņemot vērā izraisījušos diskusiju, izskatās, ka prasās pēc papildu paskaidrojuma par šo manu vēstuli.

Pirmkārt, tajā nav ne vārda par to, kā noilgums būtu jāpiemēro. Runa ir tikai par to, ka (a) tiesām ir jāņem vērā judikatūra (CPL 5(6)), (b) no judikatūras drīkst atkāpties tikai ar motivāciju, (c) vēstulē minētajos spriedumos atkāpšanās notikusi, bet motivācijas nav.

No iepriekš minētā, manuprāt, ir iespējams tikai viens secinājums: tiesas pārkāpj CPL 5(6). Tā kā kasācijas tiesas galvenā funkcija ir vienotas tiesu prakses nodrošināšana, tad man kā Augstākās tiesas priekšsēdētājam ir pienākums to veicināt, un, kad manā rīcībā nonāca šī informācija, nevarēju uz to nereaģēt.

Līdz ar to noilguma jautājums pēc būtības nav ticis aplūkots un šajā aspektā paliek atklāts. Jautājums ir - kad un kā tas nonāks tiesās.

Man personiski tuvāka šķiet koncepcija par noilgumu kā kreditora un parādnieka savstarpējo attiecību jautājumu, jo tas sasaucas ar vienu no civiltiesību stūrakmeņiem - saistību aizsardzības principu. Ja parādnieks neiebilst un gatavs samaksāt, tad to Civillikums neliedz arī pēc noilguma, un noilgums šādos gadījumos nespēlē nekādu lomu (CL 1911). Būtībā tā nav tīra saistību izbeigšanās, tā ir kaut kāda "kvazi-izbeigšanās", un kā tāda, jo vairāk ņemot vērā civiltiesību principus, tā, manuprāt, jātulko par sliktu parādniekam, jo saistību izpilde vispārīgi jāveicina. Doktrīnā šajā kontekstā sastopams t.s. “dabiskās saistības” koncepts, kurš Latvijā nav dziļi pētīts.
Tas perfekti atbilst arī procesuālajiem dispozitivitātes un sacīkstes principiem: tiesā katrs ceļ galdā to, kur uzskata par nepieciešamu, un katram jāpierāda tas, uz ko viņš atsaucas.

Dreikas kunga komentārā minētais "gribi savu prasījumu, atgādini par to", protams, ir vietā, taču precīzi tikpat labi vietā ir arī pretējais - "gribi noilgumu - atsaucies uz to". Un diez vai te ir pamats strīdēties par to, kurš no šiem diviem ir sarežģītāks, labāks utt. Runa ir tikai par to, no kāda starta punkta mēs izejam: no kreditora aizsardzības vai no parādnieka aizsardzības. Kāpēc esmu tendēts skatīties uz to no kreditora skatupunkta, es jau iepriekš pastāstīju.

Tas par noilgumu plašākā nozīmē kā tādu. Tagad par patērētājiem, kas ir īpašs gadījums. Piekrītu, modernajās civiltiesībās tiesisko attiecību vājākās puses aizsardzības principam ir nozīme, un tas izpaužas patērētāju tiesības regulējošajos normatīvajos aktos. Balstoties uz EST judikatūru, tiesas ex oficio pārbauda negodīgu līgumu noteikumu pastāvēšanu patērētāju līgumos (lai gan arī ne absolūti). Tas var dot zināmu pamatu runāt par noilguma atšķirīgu traktējumu attiecībā uz patērētāja saistībām.
A.Strupišs > A.Strupišs
8. Novembris 2020 / 14:48
0
ATBILDĒT
(turpinājums)

Uz pirmo acu uzmetienu tomēr šķiet, ka negodīgi līguma noteikumi nav gluži tas pats, kas neatsaukšanās uz noilgumu. Jo, es vēl saprastu to, ka patērētājs savas "mazspējas" dēļ tiešām var tikt ievilināts negodīgā darījumā, jo viņam nav speciālo zināšanu utt., tad es tomēr nevaru pieņemt to, ka patērētājs varētu nezināt, ka viņam ir jāmaksā par preci, par pakalpojumu utt. Iespējams, var būt ļoti specifiski izņēmuma gadījumi, kad patērētājs to tiešām varētu nezināt, taču normālos apstākļos patērētājs zina, ka viņam jāmaksā, jo tā ir parastā lietu kārtība kapitālistiskā tirgus ekonomikā. Piemēram, kā mūsdienās dzīvokļa īpašnieks var nezināt, ka viņam ir jāmaksā par, piemēram, elektrību vai atkritumu izvešanu? Var būt strīds par maksājuma apmēru, bet ne jau par maksājumu kā tādu. Un te sākas bažas par patērētāja labticīgumu, un negodprātīga tiesību izlietošana diez vai var būt labs pamats noilguma piemērošanai. Turklāt parasti šie gadījumi attiecas uz daudzdzīvokļu māju apsaimniekošanu, kur par atsevišķajiem nemaksātājiem tāpat beigās ir spiesti samaksāt visi pārējie – labticīgie maksātāji.
Jebkurā gadījumā, ja mēs skatāmies uz jautājumu pēc būtības, tas ir joprojām atklāts diskusijai. Turklāt, gan tiesu prakses, gan likumdošanas aspektā. Ja tiesa, pārbaudot konkrētos faktiskos apstākļus, konstatē, piemēram, ka ir pamats piemērot noilgumu ex oficio attiecībā uz patērētāju, tai neviens nevar to liegt, ja tas tiek pienācīgi pamatots saskaņā ar likumu.
Savukārt attiecībā uz tiesību normām būtu jāapsver vismaz divi jautājumi. Pirmais, vai 10 gadu noilgums nav pārāk garš XXI gadsimtam ar tam raksturīgo informācijas aprites un komunikāciju ātrumu. Iespējams, 10 gadu noilgums varētu pastāvēt kādās īpaši nozīmīgās attiecībās, taču kā vispārējais termiņš tas, manuprāt, neatbilst mūsdienām. Otrkārt, derētu padomāt, vai noilgums nebūtu jāsasaista ne vien ar saistības galīgās nodibināšanas brīdi, bet arī ar brīdi, kad kreditors objektīvi spēj izlietot savas tiesības. Un tad, iespējams, noilgums varētu būt pavisam īss, jo arī kreditora rīcība, apzinoties savas prasījuma tiesības, bet tās nerealizējot bez sevišķa iemesla, nerada priekšstatu par saprātīgu rīcību un nestiprina tiesisko drošību. Starp citu, šajā aspektā, šķiet, vācu tiesu prakse ir gājusi tālāk, papildus noilgumam ieviešot “tiesību zuduma” (Verwirkung) konceptu, ja tās bez sevišķa iemesla netiek labticīgi izmantotas. Tas papildus diskusijai.
Zanda
6. Novembris 2020 / 11:02
0
ATBILDĒT
Aicinu interesentus izlasīt Zandas Dāvidas rakstu "Sacīkstes princips un patērētājs" (Latvijas Universitātes 77. starptautiskās zinātniskās konferences rakstu krājums “Satversmē nostiprināto vērtību aizsardzība: dažādu tiesību nozaru perspektīva”, 2019, 265.-273. lpp. Pieejams: https://www.apgads.lu.lv/fileadmin/user_upload/lu_portal/apgads/PDF/Juridiskas-konferences/Jur.konf-77_Raksti.pdf). Tas runā par 3 gadu noilguma nepiemērošanu attiecībā uz patērētāju kā negodīgu komercpraksi, un tiesas pienākumu ex officio to piemērot patērētāju lietās. Labprāt dzirdētu kolēģu viedokli par rakstā izvirzītajiem secinājumiem.
Jautājums
3. Novembris 2020 / 15:34
4
ATBILDĒT
Raksts interesants, bet vai arī bakalaura grādu ekonomikā tiek iegūta jurista kvalifikācija?
Jurčiks > Jautājums
5. Novembris 2020 / 19:26
2
ATBILDĒT
Ir nācies sastapt cilvēkus bez jebkāda grāda jebkādā nozarē, bet viņu izpratne par taisnīgumu un likumu bija kārtu pārāka par daudzu profesionālu juristu izpratni.
Toms Dreika > Jautājums
3. Novembris 2020 / 17:50
5
ATBILDĒT
Grādi neko neapliecina, mums ir daudz cilvēku ar visādiem grādiem, bet sliktiem argumentiem vai vnk pozīcijām, kas tiek pasniegtas kā argumenti. Grāda neesamība domāt netraucē, savukārt loģiku ar grādiem vismaz sociālajās zinātnēs gan nesanāk iedzīt.

Ja runājam, ka tiesu prakse nav vienota, tēma ir aktuāla.

Es gan esmu "on the fence" šajā jautājumā, jo šķiet absurdi, ka var aiziet paprasīt realizēt prasījumu, kas ir 20 gadus vecs un tiesai prasība jāapmierina, ja vien otra puse neiebilst. Jā, ir sacīkstes princips, bet arī prasītājam ir jāpierāda sava prasījuma esamība un noilgums izbeidz saistību kā tādu. Man gribētos domāt, ka atbildīgam prasītājam veciem prasījumiem tikai likumsakarīgi prasījuma pamatošanas pasākumā būtu jāietver apsvērumi par noilgumu.
Ja es ar tādu ietu uz tiesu, jau prasības pieteikumā visu par noilgumu saliktu (atsauktos uz atgādinājumiem un citiem pārtraukuma pamatiem). Ja pārtraukumu nebūtu bijis, man būtu pietiekami kauns, lai es nemaz neietu uz tiesu. Protams, ir pietiekami daudz prasītāju, kuriem kauns nav. Un ir pietiekami daudz atbildētāju, kas izvairās no tiesas, jo to nesaprot un nevar atļauties noalgot advokātu. Vai šādos gadījumos apmierinot acīmredzami spēkā neesošus prasījumus mēs kaut ko sasniedzam, es īsti nezinu. Varbūt tur ir baigā sabiedrības audzināšana, bet tā tāpat nestrādā uz neaktīvajiem cilvēkiem, kuri vnk pieņem, ka sistēma ir netaisnīga un iet taisīt revolūciju.
Apmierināt spēkā neesošu prasījumu ir pretēji taisnīguma idejai un prettiesiski. Vai šādu stāvokli var pamatot ar procesa niansēm? Vai procesam nebūtu jākalpo materiālajās tiesību normās noteiktajam un jāpalīdz to sasniegt, nevis dot pretēju rezultātu?
Normunds Šlitke > Toms Dreika
9. Novembris 2020 / 18:42
1
ATBILDĒT
Dreikas kungs, acīmredzot, paliek pie sava ieskata, ka Latvijas tiesās Latvijas likumi bauda kautkādu prioritāti pār citu valstu (arī neatzītu vai neeksistējošu) likumiem vai privātautonomiju (tosatrp - pušu pašu izdomātiem normatīvajiem aktiem). Citādi ir visai dīvaini dzirdēt argumentu par 20 gadiem, kur tiesām būtu jāiestājas kādām likumā neparedzētām šaubām (e.g., kāds ir noilgums, ja 1994. gadā aizdevu kaimiņam 10 Latus, mutiski vienojoties, ka aizdevuma līgums tiek slēgts pēc Ziemeļkorejas civilkodeksa vai Šariata likumiem?).
Materiālo tiesību normās, tosatrp, arī Civillikumā, ir visai maz pavēlošu un aizliedzošu normu. Arī likuma panti par noilgumu tādi nav. Tiesas patiesības noskaidrošanai vispārējā kārtībā ieskatāmajās lietās nedrīkst piemērot nevienu metodi, ko tieši neparedz likums (tiesai atļauts ir tikai tas, ko tieši nosaka tiesību normas) - ne uzdot jautājumus prasītājam, ne arī, piemēram (reduction ad absurdum), spīdzināt atbildētāju.
Pieņēmumu, ka Latvijas likumi bauda privilēģijas, var elementāri apgāzt - Latvijas un, piemēram, Austrijas vai Austrālijas, tiesas teorētiski var savstarpēji apmainīties ar izskatāmajām lietām. Ko tad? Jeb atzīsim, ka Austriešu un Austrāļu lietās tiesas noilgumu ex officio nepiemēros?
Jurčiks > Toms Dreika
5. Novembris 2020 / 18:50
2
ATBILDĒT
Vispār jau civiltiesību prioritāte ir kreditoru aizsardzība. Noilgums ir izņēmums. Un izņēmums jāpiemēro, cik vien šauri iespējams. Mācieties civiltiesību pamatus! Uzzināsiet daudz jauna. Foršs "taisnīgums" - izbeigt parādus, ja pats parādnieks neiebilst... :D
Toms Dreika > Jurčiks
5. Novembris 2020 / 23:32
2
ATBILDĒT
Civiltiesību prioritāte ir nodrošināt civiltiesisko apgrozību un kreditoru aizsardzība ir tikai viens no elementiem, kas to palīdz nodrošināt. Tiesiskā noteiktība arī ir ne mazāk svarīga.

Noilguma gadījumā saistība beidzas uz likuma pamata, nevis tādēļ, ka kāds iebilst vai neiebilst. Tas ir materiāli tiesiskais stāvoklis - līdz ar noilguma iestāšanos saistība beidzas. Te vairs nav nozīmes tam, ko kurš grib, dara vai vēlas.

Protams, Civillikums paredz, ka nevar atprasīt izpildītus noilgušus parādus, atstājot parādniekam iespēju to izdarīt, ja tas to vēlas morāles, ētikas vai jebkā vārdā, bet ne vairs kā juridisku pienākumu.

Kaut kā jocīgi, ka šobrīd jau daudzi runā, ka 10 gadu noilgums ir daudz par garu mūsdienās, bet mēs vēljoprojām ikdienā redzam kreditorus, kas uzskata, ka 10 un arī vairāk gadus neko neteikt ir ok.

Atgādinājums pārtrauc noilgumu - that simple. Gribi savu prasījumu, atgādini par to - nebūtu liekas ņemšanās.
Normunds Šlitke > Toms Dreika
9. Novembris 2020 / 19:03
1
ATBILDĒT
Gribi, lai noilgums neiestājas nekad - līgumā vispār nepiemēro Civillikumu vai kādas citas valsts likumu. Varbūt pat uzraksti pats savu likumu, pirms kādam aizdod naudu vai ļauj paņemt preci "uz krīta". "..that's simple", Tom!
Valstīm, gan atzītām, gan neatzītām, vairs nav privilēģijas uz materiālo tiesību normu radīšanu jeb izdošanu. Turklāt jēdziens "ārējais" un "iekšējais" normatīvais akts ir lokāls, i.e. piemērojams vien publiskajās tiesībās un tikai Latvijā. Ne Latvijas neatzītās t.s. Doņeckas Tautas Republikas, ne Kalnu Karabahas, ne arī Piedņestras likumi, tāpat kā ASV, Šveices vai VFR likumi šādai klasifikācijai Latvijā nepakļaujas.
Protams, ja konkrēto sfēru imperatīvi neregulē LR pavēlošas vai aizliedzošas tiesību normas (piem., ģimenes tiesību, paterētāju tiesību vai darba tiesību jomā), vai arī saistības pašas par sevi izriet no likuma (piem. t.s. zemes piespiedu noma, denacionalizēto dzīvokļu īre okupācijas laikā iemitinātajiem īrniekiem).
Cita starp - Latvijas materiālo tiesību normās ilgākais noilgums ir 60 gadi, turklāt, tas ir pretrunā ar Civillikuma gramatisko jeb vārdisko iztulkojumu.
Iveta Gedus > Toms Dreika
3. Novembris 2020 / 18:03
3
ATBILDĒT
Pilnībā pievienojos Toma viedoklim. Turklāt šķiet nedaudz neloģiski, ka patērētāju mēs aizsargājam tādos jautājumos kā netaisnīgi līguma noteikumi, proti, patērētājs kā darījuma vājākā puse var nezināt, piemēram, par pārlieku lielu līgumsodu, tiesvedību tikai šķīrejtiesā u.c. PTAL uzskaitītos gadījumos. Tur mēs sacīkstes principu "atceļam" un aizsargājam patērētāju. Savukārt jautājumā par noilgumu, kas, manuprāt, pēc savas nozīmes ir būtiskāks jautājums par visiem PTAL noteiktajiem netaisnīgiem līguma noteikumiem, jo automātiski padara tos par nenozīmīgiem, tur mēs uzreiz atceramies par sacīkstes principu.
V
3. Novembris 2020 / 11:45
5
ATBILDĒT
Raksts interesants, bet šādu pieeju nemaz neatbalstu, jo ne visi cilvēki var pilnvērtīgi izmantot savas procesuālas tiesības (arī speciālo zināšanu trūkuma dēļ) un tiesībām nemaz nebūtu jāpieder modrajiem, bet jāstiprina taisnīgumu.
Jurčiks > V
5. Novembris 2020 / 18:53
1
ATBILDĒT
Tātad tiesām jāsāk palīdzēt lietas dalībniekiem? Kuram no viņiem? Prasītājam vai atbildētājam? Kāpēc? Varbūt vēl lai tiesa izdomā atbildētāja vietā paskaidrojumus? It īpaši, ja parādnieks izvairās no kreditora, aizmucis uz ārzemēm un nereaģē uz tiesas aicinājumiem...
V > Jurčiks
9. Novembris 2020 / 11:52
6
ATBILDĒT
Tiesai nemaz nav jāpalīdz lietas dalībniekiem, bet jāpiemēro situācijai atbilstošu likumu pēc principa "jura novit curia".
Max Headroom > V
9. Novembris 2020 / 14:59
0
ATBILDĒT
Tas princips, starp citu, nozīmē, ka nav jāpierāda tiesību normu pastāvēšana, nevis ka prāvniekiem nav jānorāda uz lietas faktiem, kas prasītu tās piemērot. Ja atbildētājs nepievērš nekādu uzmanību noilgumam un neatsaucas uz tādu apstākli (tādējādi dodot prasītājam iespēju savukārt pamatot, ka noilguma nemaz nav), kādēļ tiesai jādomā argumenti viņa vietā?
Jurčiks > V
9. Novembris 2020 / 12:28
0
ATBILDĒT
Noilgums ir tikai viens no saistibu izbeigšanas veidiem. Varbūt vēl tiesai katram gadījumam būtu ex officio jānoskaidro, vai nav noslēgts izlīgums, pārjaunojums vai atcēlējs līgums? Kas ar dispozitivitātes principu?
visi numura raksti
Renāte Luīze Cietvīra
Skaidrojumi. Viedokļi
Aquarius incidents: starptautisko jūras tiesību iespējamie pārkāpumi
1 komentāri
Dina Gailīte
Informācija
Saeimai jāizvēlas viens no pieciem kandidātiem uz Satversmes tiesas tiesneša amatu
Pagājušajā nedēļā konkurences ceļu turpināja pieci dažādu politisko spēku izvirzīti kandidāti uz vakanto Satversmes tiesas (ST) tiesneša amata vietu. Pirmdien, 26. oktobrī, kandidatūras vētīja Tieslietu padome, bet nākamajā ...
Ilze Ziemane
Skaidrojumi. Viedokļi
Bērna tiesības un intereses: vecāku atbildība pandēmijas laikā
Santa Logina, Anete Vitjazeva
Skaidrojumi. Viedokļi
Konkurences neitralitāte publiskajos iepirkumos
1 komentāri
Jānis Baumanis
Skaidrojumi. Viedokļi
Krimināllikuma blanketajā normā paredzēta noziedzīga nodarījuma vainas forma
Latvijas krimināltiesību attīstības kontekstā jau ilgstoši tiek apspriests jautājums par vainas formas noteikšanu salikta sastāva noziedzīgiem nodarījumiem, kuros darbība vai bezdarbība izpaužas kā noteikto noteikumu pārkāpšana. ...
AUTORU KATALOGS
aābcčdeēfgģhijkķlļmnņoprsštuūvzž
MOBILĀ VERSIJA  /  PILNĀ VERSIJA
© Oficiālais izdevējs Latvijas Vēstnesis