ŽURNĀLS Viedoklis

Likumdevēja virzītās izmaiņas bērnu adopcijas jomā

Kad man bija 15 gadi, žurnālā "Ieva" izlasīju interviju ar zvērinātu advokātu Bruno Libertu. Viņš stāstīja par kādu meiteni, kurai bija smaga sirds slimība. Viņu adoptēja itāļu ģimene, bērnam tika veikta sirds operācija un meitenīte varēja turpināt dzīvot pilnvērtīgu dzīvi savā jaunajā ģimenē. Šis stāsts mani tik ļoti aizkustināja, ka iestājos Latvijas Universitātes Juridiskajā fakultātē, lai kļūtu par juristi. Visus savus kursa darbus un bakalaura darbu rakstīju tieši par adopciju – Latvijā un ārvalstīs. Izstrādājot maģistra darbu Rīgas Juridiskajā augstskolā, pētīju adopcijas noslēpuma atbilstību bērna interesēm un starptautiskajām tiesību normām. Nu jau 14 gadus paralēli zvērinātas advokātes praksei ģimenes lietās mana sirds joprojām ir pie bērniem, kuriem dzīvē ir pietrūcis pats galvenais – mamma un tētis.

Šo gadu laikā esmu bijusi lieciniece gan skaistiem veiksmes stāstiem, kad adoptētais bērns lieliski iejūtas jaunajā ģimenē, gan jutusi līdzi tiem bērniem, kuriem ar jaunajiem adoptētājiem piesaiste veidojās lēni. Esmu redzējusi, kā "neglītie pīlēni" kļūst par skaistiem un cēliem gulbjiem, kā arī piedzīvojusi to, kā bērns atgriežas atpakaļ no ASV, lai bristu tajā pašā alkohola purvā, kurā šeit Latvijā jau grimst viņa vecāki. Taču neatkarīgi no bērna izvēles katram no viņiem ir tiesības uz ģimeni. Bērnu tiesību aizsardzības likuma 26. pants paredz, ka katram bērnam ir neatņemamas tiesības uzaugt ģimenē.¹ Katram bērnam ir sapnis par mammu un tēti, un vienalga, vai tā ir Līga un Andris vai Stefānija un Maikls. Lai bērns augtu un attīstītos, bērnam ir nepieciešama droša vide un pastāvība.

Šobrīd Saeimā uz trešo lasījumu tiek virzīts likumprojekts "Grozījumi Bērnu tiesību aizsardzības likumā" (Nr. 736/Lp1)² un likumprojekts "Grozījums likumā "Par atjaunotās Latvijas Republikas 1937. gada Civillikuma ģimenes tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un piemērošanas kārtību"" (Nr. 735/Lp13),³ kas var būtiski ierobežot bērna tiesības nokļūt pastāvīgā ģimenē. Visplašākās diskusijas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijā un Saeimā ir radušās par "Bērnu tiesību aizsardzības likuma" 31. panta redakciju. Šobrīd šis pants nosaka, ka "likumā paredzētajos gadījumos un kārtībā bērnu var adoptēt uz ārvalsti, ja šai valstij ir saistoša 1993. gada 29. maija Hāgas konvencija par bērnu aizsardzību un sadarbību starpvalstu adopcijas jautājumos vai ja Latvija ar attiecīgo valsti ir noslēgusi divpusēju līgumu, kas nosaka tiesisko sadarbību adopcijas jomā".

Deputāti ir vienisprātis, ka likumā paredzētos gadījumos bērnu var adoptēt uz ārvalsti, kurai ir saistoša 1993. gada 29. maija Hāgas konvencija par bērnu aizsardzību un sadarbību starpvalstu adopcijas jautājumos⁴ (turpmāk – Hāgas konvencija), un vairums piekrīt arī priekšlikumam, ka vajadzētu izveidot īpašu Ārvalstu adop­cijas komisiju, kas izvērtētu, vai iespējamā adopcija uz ārvalstīm atbilst bērna labākajām interesēm. Tikai ar šīs komisijas pozitīvu atzinumu būtu pieļaujama bērna adopcija uz ārvalstīm.

Iepazīstoties ar Labklājības ministrijas sniegto informāciju, redzams, ka lielākā daļa bērnu no Latvijas tiek adoptēti uz Amerikas Savienotajām Valstīm (turpmāk – ASV), tad seko Itālija un Francija ar krietni mazāku bērnu skaitu. Šim apstāklim ir vairāki iemesli – gan nacionālās likumdošanas īpatnības, gan vēsturiskais un etniskais aspekts. Līdz šim ne ar vienu no šīm valstīm nav radušās domstarpības vai konstatēti, piemēram, Hāgas konvencijas vai Latvijas likumdošanas pārkāpumi. Tādēļ neizprotama ir vairāku deputāti veltītā kritika tieši adopcijai uz ASV.

Vairāki deputāti – E. Zālīte-Grosa, A. Kaimiņš un A. Judins – ir ierosinājuši papildus jau noteiktajiem kritērijiem 31. pantā pievienot vēl vienu – bērnu var adoptēt tikai uz tādu valsti, kas ir pievienojusies 1989. gada 20. novembra ANO Konvencijai par bērnu tiesībām.

ANO Konvencijai par bērnu tiesībām ir pievienojušās 190 valstis, izņemot ASV, Somāliju un Dienvidsudānu. Jāatzīst, ka ASV aktīvi piedalījās konvencijas izstrādes procesā, kas ilga desmit gadus un tika pabeigts 1989. gada 20. novembrī. Tieši ASV iesniegtā redakcija ir atrodama septiņos konvencijas pantos, no kuriem trīs ir pārņemti no ASV Konstitūcijas. 1995. gada 16. februārī Madelaina Olbraita (Madeleine Albright) parakstīja Konvenciju no ASV puses, taču tā joprojām nav ratificēta, un šis fakts var radīt apmulsumu cilvēkiem, kas nav pietiekami iedziļinājušies ASV likumdošanas procesa niansēs.

Situācijas skaidrojums ir vienkāršs. ASV ir federāla valsts, un ASV Konstitūcija nosaka kompetences un jautājumus, par kuriem ir tiesības lemt federālajai valdībai, un kuri jautājumi ir štatu (pavalstu) iekšējā kompetence. Konstitucionālo tiesību eksperts Maikls Fariss (Michael Farris) norāda, ka ANO Konvencijas par bērnu tiesībām ratifikācija nozīmētu iejaukšanos štata kompetencē un tādējādi ģimenes tiesību jautājumi tiktu pārcelti no štata līmeņa uz federālo līmeni, kas būtu pretrunā ar ASV Konstitūciju.⁵ Vienlaikus tiesību ekspertu vidū pastāv arī viedoklis, ka laika gaitā arī ģimenes tiesību jautājumi varētu tikt risināti federālās valdības līmenī.⁶ Kamēr diskusijas par federālās valdības un štata kompetenci ģimenes jautājumos ASV turpinās, manuprāt, reti kurš zinātājs apstrīdēs faktu, ka ASV ir viena no valstīm, kurā bērnu tiesību un aizsardzības jautājumiem tiek pievērsta īpaši liela uzmanība.

ANO Konvencijai par bērnu tiesībām ir pievienojušās dažādas valstis, arī tādas, kurās bērnu tiesības nebūt nav izvirzītas kā valsts prioritāte.⁷ Džo Bekers (Jo Becker) no Human Rights Watch norāda, ka Afganistāna, Dienvidsudāna, Sīrija, Jemena un Somālija ir piecas bīstamākās valstis pasaulē, kur uzaugt bērnam. Piemēram, Sīrijā izglītība bērniem faktiski nav pieejama, jo karadarbības rezultātā aptuveni 6500 skolas ir sabrukušas vai likvidētas un militārie grupējumi apmāca desmitgadīgus zēnus kļūt par karavīriem, savukārt Afganistānā laika posmā no 2008. līdz 2014. gadam katru nedēļu gāja bojā vidēji 53 bērni.⁸ Trīs no piecām pasaulē bīstamākajām valstīm ir pievienojušās ANO Konvencijai par bērnu tiesībām. Venecuēlā, kas ir Hāgas konvencijas un ANO Konvencijas dalībvalsts, pēc politiskās krīzes valstī un konfliktiem starp Nikolasu Maduro un Huanu Gvaido, ir katastrofāls pārtikas un medikamentu trūkums, kas rada lielāko migrācijas risku pēdējo laiku Latīņamerikas vēsturē un nenoliedzami ietekmē arī katra bērna fundamentālās tiesības.⁹ No minētā nākas secināt, ka pievienošanās šai konvencijai nebūt negarantē bērnu tiesību ievērošanu dalībvalstī. Tādējādi Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas priekšlikumu varētu interpretēt arī šādi – mums nav iebildumu, ka mūsu bērnus adoptē uz Venecuēlu, jo šī valsts ir pievienojusies ANO Konvencijai par bērnu tiesībām, bet mēs noteikti iebilstam, ja viņus adoptē uz ASV, jo tā nav ANO Konvencijas dalībvalsts.

Vēl lielāku pārsteigumu ir sagatavojis Saeimas Juridiskais birojs, lūdzot normatīvajā aktā iekļaut divus kritērijus – bērnu var adoptēt uz ārvalstīm, ja valstij ir saistoša Hāgas konvencija un Latvija ar attiecīgo valsti ir noslēgusi divpusēju līgumu, kas nosaka tiesisko sadarbību adopcijas jomā.

Latvija ir noslēgusi vairākus divpusējos līgumus par tiesisko palīdzību un tiesiskajām attiecībām civilajās un ģimenes lietās, piemēram, ar Krievijas Federāciju, Uzbekistānas Republiku, Ukrainu (nav Hāgas konvencijas dalībvalstis) un arī ar tādām valstīm kā Kirgīzija, Polija, Baltkrievija, Lietuva un Igaunija (ir Hāgas konvencijas valstis). Šie divpusējie līgumi tika noslēgti deviņdesmito gadu sākumā, kad Hāgas konvencija vēl tikai tapa, un tai laikā nebija cita instrumenta, kas regulētu starpvalstu tiesiskās attiecības ģimenes tiesību jomā. Piemēram, līgums ar Moldovu tika parakstīts 1993. gada 14. aprīlī,¹⁰ bet līgums ar Baltkrieviju – 1994. gada 21. februārī Minskā.¹¹ Līdz ko valsts pievienojas Hāgas konvencijai, jautājumus, kas skar ārvalstu adopcijas procesu, regulē nevis divpusējie līgumi, bet gan Hāgas konvencija, kuras mērķis ir nodrošināt, ka starpvalstu adopcija tiek veikta atbilstoši bērna interesēm, un ar kuru līgumslēdzēju valstu starpā tiek izveidota sadarbības sistēma, lai nodrošinātu šo garantiju ievērošanu.¹² Pieprasīt valstij, kas ir Hāgas konvencijas dalībvalsts, slēgt vēl atsevišķu divpusēju līgumu par sadarbību adopcijas jomā būtu tas pats, kas pieprasīt pasažierim pirkt biļeti, kaut arī viņam ir mēneša braukšanas kartiņa.

Iepazīstoties ar deputātu priekšlikumiem, nepamet sajūta, ka steigā tiek virzīts likumprojekts, bez jautājuma padziļinātas izpētes un vēlmes situāciju tiešām izprast. Lai arī iniciatīvas autori un tās piekritēji izmanto jēdzienu "bērna intereses", pretēji ANO Konvencijas par bērnu tiesībām 12. pantam un konvencijas Vispārējo komentāru Nr. 5 norādītajam skaidrojumam, līdz pat šim brīdim neviens no tiem nav piepildījis ar saturu šo klauzulu, vērtējot bez vecāku gādības palikušu bērnu prioritārās intereses un to nodrošinājumu Latvijā.

Kas ir mainījies divu gadu laikā pēc adopcijas būtiskas ierobežošanas?

Reformu par ārvalstu adopcijas aizliegumu 2018. gada nogalē uzsāka tā laika labklājības ministrs Jānis Reirs, izstrādājot jaunus Ministru kabineta noteikumus Nr. 667 "Adopcijas kārtībā" un ierobežojot ārvalstu adopciju bērniem no audžuģimenēm.¹³ Gan toreiz, gan tagad iniciatīvas popularizēšanai tiek izmantoti tādi skaļi saukļi kā "beigsim tirgot savus bērnus uz Ameriku" un "parūpēsimies par viņiem paši". Interesanti, kas tad šo divu gadu laikā pēc adopcijas būtiskas ierobežošanas ir mainījies? Kā "mēs paši" esam spējuši parūpēties par šiem bērniem?

Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija katru gadu analizē situāciju bērnu tiesību aizsardzības jomā un sagatavo "Valsts statistikas pārskatu par bāriņtiesu darbu", apkopojot 117 bāriņtiesu iesniegtos pārskatus. Bāriņtiesu sniegtā informācija liecina, ka 2019. gadā ar bāriņtiesas lēmumu bērna aizgādības tiesības pārtrauktas 1162 vecākiem, no vecāka šķirot 1304 bērnus.¹⁴ Tātad vidēji katru dienu trīs bērni Latvijā tiek izņemti no savas bioloģiskās ģimenes.

Bērna aizgādības tiesību pārtraukšana vairumā gadījumu ir saistāma ar vecāku vardarbību pret bērniem – gan fizisku, gan seksuālu, gan emocionālu. 2019. gadā ārpusģimenes aprūpē atradās 6252 bērni, un šis skaits katru gadu sarūk. Visvairāk bērnu ārpusģimenes aprūpe tiek nodrošināta pie aizbildņiem – 4276 bērni, 1355 bērnu aprūpe nodrošināta audžuģimenē, savukārt 621 bērna aprūpe un audzināšana tiek īstenota ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijās.¹⁵ Lai gan bērnu skaits ārpusģimenes aprūpē gadu no gada samazinās, diemžēl līdzīga tendence ir vērojama arī vietējo adoptētāju vidū. Bāriņtiesu sniegtā informācija liecina, ka 2019. gadā salīdzinājumā ar iepriekšējiem gadiem vietējo adoptētāju skaits ir būtiski sarucis. 2019. gadā bāriņtiesas pieņēmušas lēmumus par adoptētājiem atzīt 421 personu, kas ir par 174 personām mazāk nekā 2018. gadā.¹⁶

Labklājības ministrijas sniegtā informācija apliecina, ka 95 % Latvijas adoptētāju joprojām vēlas savā ģimenē uzņemt mazus un, vēlams, veselus bērnus līdz septiņu gadu vecumam, taču 75 % adoptējamo bērnu ir vecāki par deviņiem gadiem. No 846 adoptējamiem bērniem, kas ir vecumā no 9 līdz 18 gadiem, tieši trīs bērniem ir cerības atrast ģimeni šeit, Latvijā, jo tikai trīs vietējie adoptētāji ir gatavi savā ģimenē uzņemt pusaudzi. Pilnīgi atšķirīga tendence ir vērojama ārvalstu adoptētāju vidū. 78 % ārvalstu adoptētāju ir gatavi adoptēt bērnu vecumā no 9 līdz 18 gadiem.

Svarīgi piebilst, ka vidēji piektdaļai adoptējamo bērnu ir smagas veselības problēmas, piemēram, noteikta invaliditāte, alkohola fetopātija, garīgā atpalicība, HIV vai Dauna sindroms, kas vairumam vietējo adoptētāju nav pieņemamas. Iepazīstoties ar šiem skaitļiem, ir acīmredzams – liedzot bērnam no deviņu gadu vecuma adopciju uz ārvalstīm, mēs faktiski liedzam viņam iespēju nonākt ģimenē vispār. Analizējot statistikas datus, jāsecina, ka situācija šo divu gadu laikā būtiski nav mainījusies – vietējo adoptētāju skaits ir sarucis, un bērnunamos joprojām ir vairāki simti bērnu, kas gaida savu ģimeni.¹⁷

Taču viena no pozitīvajām tendencēm, kas ir vērojama tieši pēdējo divu gadu laikā, ir audžuģimeņu skaita pieaugums. Ja 2017. gadā Latvijā bija 600 audžuģimeņu, tad 2019. gadā jau 712. Latvijā ir izveidoti audžuģimeņu un adoptētāju atbalsta centri, kas veic lielisku darbu, sniedzot nepieciešamo atbalstu gan ģimenēm, kas tikai vēlas iegūt statusu, gan ģimenēm, kam ir pieredze, bet vajadzīgs iedrošinājums vai padoms. Nereti izskan viedoklis, ka bērnus var ievietot audžuģimenē un arī tā var sniegt bērnam ģimenisku vidi. Te būtu svarīgi piebilst, ka audžuģimene vai viesģimene nevar aizstāt adoptētājus, kas bērnam sniedz pastāvīgu, drošu vidi. Tiesību normas skaidri nošķir ģimeni no ārpusģimenes aprūpes veidiem. Saskaņā ar normatīvajiem aktiem par ģimeni var uzskatīt bērna bioloģisko ģimeni – mammu un tēti – vai adoptētājus. Vecāku galvenais uzdevums ir ne tikai rūpēties par bērnu, nodrošinot viņam ēdienu, apģērbu, mājokli, izglītību un izklaidi, bet pats svarīgākais – veidot emocionālu piesaisti ar bērnu un sirsnīgas, uzticības pilnas vecāku un bērnu attiecības.

"Gadiem ilgi veikti pētījumi pierāda, ka bērnam ir nepieciešamas astoņas būtiskas lietas, lai viņš kļūtu par laimīgu un veiksmīgu pieaugušo," atzīst Hārlijs Rotbarts (Harley Rotbart), pediatrijas profesors Kolorado bērnu slimnīcā. Pētījumā secināts, ka piecas svarīgākās bērna vajadzības ir vajadzība pēc drošības, stabilitātes, pastāvības (konsekvences), emocionāla atbalsta un mīlestības.¹⁸ Bērnam primāri ir nepieciešama drošības un stabilitātes sajūta un apziņa, ka viņš ir un vienmēr būs daļa no ģimenes.

Audžuģimenes funkcija savukārt ir atšķirīga. Saskaņā ar Bērnu tiesību aizsardzības likumu audžuģimene ir viens no ārpusģimenes aprūpes veidiem līdzās bērnunamiem un aizbildnībai un sniedz bērnam īslaicīgu aprūpi līdz brīdim, kamēr bērns var atgriezties savā bioloģiskajā ģimenē vai tiek adoptēts.¹⁹ Audžuģimenes noteikumu 67. punkts definē audžuģimenes pienākumu, proti, nodrošināt bērnam viņa vecumam un veselības stāvoklim atbilstošus sadzīves apstākļus un aprūpi (veselības aprūpi, audzināšanu un izglītību).²⁰ Tādējādi audžuģimeni nevar salīdzināt ar pastāvīgu ģimeni, jo tās mērķis ir atšķirīgs. Audžuģimene sniedz īslaicīgu aprūpi, kamēr adopcija nodrošina stabilitāti ilgtermiņā.²¹ Audžuģimenes pienākums nav veidot ar bērnu emocionālu piesaisti, pastāvīgas vecāku un bērnu attiecības, bet gan nodrošināt vecumam atbilstošus sadzīves apstākļus un aprūpi. Būt par audžuģimeni – tas ir darbs, kuru var uzteikt jebkurā brīdī.

Iepazīstoties ar statistikas datiem, diemžēl jāsecina, ka nereti bērni, īpaši pusaudžu vecumā, tiek izņemti no audžuģimenēm un ievietoti citās audžuģimenēs vai bērnunamos. 2019. gadā šie skaitļi ir satraucoši – no audžuģimenēm tika izņemti un ievietoti bērnunamā 42 bērni, bet 73 bērni nodoti citas audžuģimenes aprūpē.²² Tas ir divas reizes vairāk nekā iepriekšējos gados. Šie skaitļi liecina, ka gandrīz katrs piektais bērns no audžuģimenes var tikt pārvietots citā ārpusģimenes aprūpes formā. ASV pētnieks Vincents Feliti (Vincent Felitti) norāda, ka bērniem, kuri ir piedzīvojuši traumatisku pieredzi – vardarbību, atstāšanu novārtā, vecāku atkarības, šķiršanos – attīstās uzvedības problēmas, kas rada risku arī veselībai, – alkoholisms, depresija un pašnāvības mēģinājumi.²³ Bērnam ir vajadzīga viena uzticības persona, ar ko veidot pastāvīgu saikni. Šāda piesaiste var veidoties tikai stabilās, ilgstošās un pastāvīgās attiecībās.

Nav noliedzams, ka audžuģimenes Latvijā veic nozīmīgu un pašaizliedzīgu darbu, sniedzot bez vacāku gādības palikušajiem bērniem pajumti un aprūpi. Tomēr bērna galvenā vajadzība ir drošība un stabilitāte, ko var sniegt tikai bioloģiskā ģimene vai adoptētāji.

Esmu pārliecināta, ka ikvienam bērnam ir tiesības uzaugt ģimenē, un, ja vien bērns pats pauž piekrišanu adopcijai uz ārvalstīm, viņam šāda iespēja ir jādod. 91,6 % institūcijās ievietoto bērnu tur uzturas ilgāk par sešiem mēnešiem, parasti – vairākus gadus. Lielākais īpatsvars no ilgstoši institūcijā ievietotiem ir bērni vecumposmā no 11 līdz 17 gadiem.²⁴ Tie ir tieši tie bērni, kurus ir gatavi savās ģimenēs uzņemt ārvalstu adoptētāji.

Latvijai ir tiesības patstāvīgi veidot savu adopcijas politiku, un būtu svarīgi, lai pēc iespējas vairāk bērnu izveidotu pastāvīgas un harmoniskas attiecības Latvijā, tomēr jaunajai adopcijas politikai ir jābūt pamatotai, un bērna interesēm vajadzētu būt prioritārām. Sakārtojot sistēmu, nodrošinot ārpusģimenes sistēmā esošajiem bērniem atbalstu pēc 18 gadu sasniegšanas, iedrošinot Latvijas iedzīvotājus kļūt par adoptētājiem, jautājums par ārvalstu adopciju atkristu pats par sevi.

Neskatoties uz iepriekš minēto, šobrīd Saeimā uz trešo lasījumu tiek virzīti grozījumi, kuru pamatojums nav juridiski korekts un kurus pieņemot, pirms sistēma tiek sakārtota, tiktu būtiski ierobežotas vienas no bērna pamattiesībām – tiesības uzaugt ģimenē. Kādam deputātam tas būs tikai balsojums, bet kādam bērnam – tā ir visa dzīve.