Šajā rakstā autors sīkāk aplūko problemātiku, kas saistīta ar bezdarbības kā vainojamas rīcības atzīšanu deliktu tiesībās, kā arī sniedz savu redzējumu par gadījumiem, kad personai ir pienākums pārtraukt bezdarbību.
Pēc vispārējā principa civiltiesiskā atbildība par deliktu iestājas par vainojamu rīcību jeb vainu – prasītās rūpības standarta neievērošanu neuzmanības vai nolūka veidā.1 Prasītās rūpības standarts galvenokārt tiek noteikts ar saprātīgas personas testa palīdzību, kura ietvaros ar balansēšanas metodi tiek izsvērts kaitējuma iestāšanās risks (jeb kaitējuma paredzamība) un ievērojamā rūpība, kur pēdējais faktors tipiski izpaužas noteiktu piesardzības pasākumu veikšanā.
Tā, piemēram, var iztēloties situāciju, kurā remontdarbu veikšanas laikā uz gājēju ietves tiek atstāta neaizvērta kanalizācijas lūka. Tā kā pa konkrēto ietvi ikdienā pārvietojas ievērojams skaits cilvēku, ir diezgan acīmredzami konstatējams kaitējuma iestāšanās risks cilvēku veselībai un dzīvībai. Attiecīgi ir jāveic noteikti piesardzības pasākumi, lai šo kaitējuma iestāšanās risku mazinātu, piemēram, ietves uzturētājam izvietojot ap kanalizācijas lūku barjeras un attiecīgas brīdinājuma zīmes. Tomēr, ja šādi piesardzības pasākumi netiek veikti vispār vai arī tie veikti nepilnīgi, piemēram, brīdinājuma zīme tiek novietota nepārredzamā vietā, pārāk tālu no atvērtās lūkas, un kāds garāmgājējs iekrīt šajā lūkā, tad ir pamats runāt par iespējamu ietves uzturētāja vainu – prasītās rūpības standarta pārkāpšanu aiz neuzmanības. Proti, šādā situācijā hipotētiski varētu teikt, ka nepietiekami veiktie piesardzības pasākumi neatsvēra konkrēto kaitējuma iestāšanās risku, kas rezultējās kaitējuma nodarīšanā. Šajā modulētajā piemērā neuzmanību pirmšķietami raksturotu ietves uzturētāja bezdarbība, t.i., nepietiekami veikti piesardzības pasākumi.
Vienlaikus Latvijas tiesību doktrīnā valda uzskats, ka bezdarbība kā neuzmanība izpaužas tikai tad, ja personai pastāv tiesību normā vai līgumā noteikts juridisks pienākums rīkoties, taču tā to ignorē.2 Tātad, ja iepriekš modulētajā situācijā neviena tiesību norma neparedz pienākumu pārtraukt bezdarbību, t.i., aktīvi rīkoties (piemēram, veikt attiecīgus piesardzības pasākumus), tad ietves uzturētājs salīdzinoši vienkārši var izvairīties no atbildības piemērošanas, apgalvojot, ka tam nepastāvēja pienākums pārtraukt bezdarbību. Šajā rakstā autors sīkāk aplūko problemātiku, kas saistīta ar bezdarbības kā vainojamas rīcības atzīšanu deliktu tiesībās, kā arī sniedz savu redzējumu iepriekš minētajai tēzei par gadījumiem, kad personai ir pienākums pārtraukt bezdarbību.
Bezdarbības kā vainojamas rīcības izpausmes vispārīgs raksturojums un ar to saistītā problemātika
Bezdarbību (omission) kā vainojamas rīcības iespējamo izpausmi paredz Civillikuma3 (turpmāk – CL) 1635. panta piezīme, atbilstoši kurai neatļauta darbība "jāsaprot plašākā nozīmē, aptverot ne vien darbību, bet arī atturēšanos no tās, tas ir, bezdarbību". Šādu piezīmi saturēja arī CL 1635. panta priekštecis – Baltijas Vietējo civillikumu kopojuma 3284.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Piedāvājam trīs abonementu veidus. Vienam lietotājam piemērotākais ir "Mazais" (3, 6 un 12 mēnešiem).
Abonentu ieguvumi:
- Pieeja jaunākajam izdevumam
- Neierobežota pieeja arhīvam – 24 h/7 d.
- Vairāk nekā 18 000 rakstu un 2000 autoru
- Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
- Personalizētās iespējas – piezīmes, citāti, mapes