ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

Civillikuma¹ 1934. pantā sniegtais aizdevuma līguma jēdziens noteic: "Ar aizdevuma līgumu jāsaprot zināma daudzuma atvietojamu lietu nodošana īpašumā, ar pienākumu atdot saņemto tādā pašā daudzumā un tādas pašas šķiras un labuma lietās." Norādāms, ka šis Civillikuma pants ir pārņemts no Baltijas Vietējo likumu kopojuma III daļas (turpmāk – BVLK III daļa vai Kopojums) 3641. panta.² Šī tiesību norma noteic tiesiskā darījuma būtību, padarot to par reāllīgumu, kura būtiskās sastāvdaļas ir naudas vai kādas citas atvietojamas lietas nodošana aizņēmēja īpašumā un aizņēmēja apņemšanās saņemto atdot tādā pašā daudzumā un tādas pašas šķiras un labuma lietās.³

Savukārt Civillikuma 1946. panta pirmajā daļā⁴ ir paredzēts, ka "procenti par aizdevumiem dodami tikai tad, ja tie bijuši tieši norunāti vai ja parādnieks pielaidis nokavējumu". Tādējādi līdzēju vienošanās par lietošanas procentiem kā atlīdzību ir ne vairāk kā aizdevuma līguma nejauša sastāvdaļa (Civillikuma 1472. pants), par kuru līdzēji ir tiesīgi vienoties un kuras neesamības gadījumā ir prezumējams bezatlīdzības aizdevums, tas ir, aizņēmēja pienākums atdot saņemto tādā pašā daudzumā un tādas pašas šķiras un labuma lietās.⁵ Izņēmums no šī noteikuma ir paredzēts Kredītiestāžu likuma⁶ 1. panta pirmās daļas 5. punktā, kas definē kredītu (aizdevumu) kā atlīdzības darījumu. Tomēr, ņemot vērā Kredītiestāžu likuma ierobežoto subjektu loku (Kredītiestāžu likuma 2. panta pirmā daļa), Civillikuma 1934. un 1946. pantā ietvertais regulējums vēl joprojām saglabā savu nozīmi arī komerctiesiskajās attiecībās.

Civillikuma aizdevuma līguma regulējums nedaudz saīsinātā veidolā, likumdevējam atsakoties no atsevišķām interlokālām tiesību normām, tika pārņemts no BVLK III daļas aizdevuma līguma regulējuma, tādējādi netieši recipējot tiesību normas, kas bija spēkā Baltijas guberņās Kopojuma sastādīšanas laikā. Norādāms, ka Kopojuma sastādītājiem savā darbā bija stingri jāievēro specifisks, no vēsturiskās tiesību skolas izrietošs uzdevums – konsolidēt un sistematizēt spēkā esošas tiesības,⁷ kas nav pretrunā ar Krievijas impērijas pamatlikumiem, tas ir, vispāratzītiem morāles un impērijas politikas principiem,⁸ papildinot tās ar romiešu tiesībām, ja ir tāda vajadzība un ciktāl tās nerunā pretim vietējām tiesībām.⁹ Līdz ar to nekāda tiesību jaunrade nebija iespējama un faktiski no šādas iespējas (vismaz attiecībā uz aizdevuma līguma regulējumu) bija atteikušies arī Civillikuma sastādītāji.¹⁰

Aizdevuma līgums romiešu tiesībās

Aplūkojot Kopojuma 3641. panta avotus,¹¹ ir redzams, ka tie ir vairāki, turklāt to izcelsme ir meklējama kā vietējās, tā arī romiešu tiesībās. Tomēr, aplūkojot katru avotu atsevišķi un salīdzinot ar panta redakciju, ir jāpiekrīt profesoram Karlam Erdmanam, kurš, apskatot šī aizdevuma līguma pamatnoteikumu, norāda tieši uz romiešu tiesībām kā aizdevuma līguma regulējuma pamatavotu.¹²

Aizdevums¹³ (mutuum – latīņu val.) ir līgums, ar kuru viena persona (mutuo dans jeb aizdevuma devējs) nodod otrai personai (mutuo accipiens jeb aizdevuma ņēmējs) īpašumā noteiktu daudzumu sugas lietu ar pienākumu atdot tādā pašā daudzumā tādas pašas šķirnes un labuma lietās.¹⁴ Tātad ar aizdevuma līgumu tiek nodibināta vienpusēja saistība, kas ir jānošķir no divpusējas saistības (obligatio bilateralis); tas nozīmē, ka vienai pusei – kreditoram – ir tikai tiesība prasīt, iepretim neesot kaut kādiem pienākumiem pret parādnieku, un otrai pusei – parādniekam – ir tikai pienākums izpildīt saistību.¹⁵

Klasificējot aizdevuma līgumu pēc tā būtiskajām pazīmēm, profesors Voldemārs Kalniņš norāda, ka "procenti pēc romiešu tiesību principa par aizdevumu nav jāmaksā, jo līgumu noslēdz ar re contrahitur. Bet, ja parādnieks nonāk nokavējumā, iestājas procentu maksāšanas pienākums".¹⁶ Tātad tiek atzīts, ka aizdevuma līgums romiešu tiesībās bija lukratīvs jeb bezatlīdzības darījums,¹⁷ tāpēc kreditoram nebija prasījuma tiesību pret parādnieku par atlīdzības došanu, savukārt, ja kreditors cēla prasību, ar kuru prasīja vairāk, nekā tika aizdots, šāda prasība bija noraidāma.¹⁸ Norādāms, ka juridiskajā literatūrā pastāv arī viedoklis, saskaņā ar kuru pienākums maksāt procentus mutuum noslēgšanas gadījumā nepastāvēja pat tad, ja parādnieks pieļāva saistības izpildes nokavējumu.¹⁹

Tādējādi secināms, ka līdzēji mutuum ietvaros nevarēja vienoties par atlīdzību.