ŽURNĀLS Viedoklis

15. Februāris 2022 /Nr.7 (1221)

Demokrātija
SATURA RĀDĪTĀJS

Demokrātijas vārds valstu konstitūcijās parādījās 20. gadsimta sākumā, lai uzsvērtu jauno valstu tiekšanos uz pretstatu aristokrātijai un monarhijai, bet pēc Otrā pasaules kara un mūsdienās – pretstatu totalitārismam un autoritārismam. Demokrātija kļuva par labas valsts sinonīmu. Tajā pašā laikā arī totalitāras, savtīgu ļaužu grupu pārvaldītas valstis cenšas sevi dēvēt par demokrātiskām, norādot uz demokrātijas dažādajiem "modeļiem" vai "sejām", tā relativizējot un trivializējot demokrātijas patieso saturu.

Sabiedrībā demokrātija ir vārds, kurš pastāvīgi atrodas diskusiju centrā: tiek runāts par demokrātijas transformāciju, demokrātijas krīzi, demokrātijas stiprināšanu utt. Pastāv publiski demokrātijas forumi, demokrātisko valstu alianses un demokrātijas indeksi. Demokrātija pieļauj un veicina patiesi runāt par demokrātijas saturu, meklēt patiesāku un labāku atbildi uz jauniem ikdienas izaicinājumiem, ko sastop sabiedrība. Vienlaikus pļāpu un divkosības ietekmē novērojama ne tikai demokrātijas vārda kontūru, bet pat pamata kodola satura izļodzīšanās. Tas pastāvīgi apdraud pašu demokrātiju.

Demokrātijas vārdam ir konkrēta nozīme un juridiska dimensija. Latvijas dibināšanas dokumentos norādīts, ka Latvijas valsts dibināšanas mērķis bija izveidot demokrātisku taisnības valsti. Tāda ir arī Latvijas valsts pastāvēšanas jēga. Tā uzņemta arī Satversmē.

Demokrātijas vārds Satversmes tekstā minēts vairākās vietās – Satversmes ievadā, 1., 18., 68. un 116. pantā. Tas lietots, lai raksturotu mūsu Latvijas valsts un valsts iekārtas īpašību.

 

Demokrātiskas valsts pazīmes

Demokrātija kā vārds nav esība, bet gan jābūtība, t.i., tā savu praktisko un lietderīgo īpašības iedarbību iegūst tikai ar tai kalpojošo konkrēto darbību un mehānismu palīdzību.

Demokrātiska valsts ir valsts pārvaldes (iekārtas) forma, kas nepieciešama demokrātijas īstenošanai praksē. Tā nav iedomājama bez vismaz šādiem pamata elementiem:

1) tauta valda;

2) vienlīdzība;

3) pamattiesību aizsardzība.

 

Tautas pārvalde

Demokrātisku valsti raksturo tās tautas pārvaldības iespējas pār savu valsti. Tauta ir demokrātiskas valsts iekārtas leģitimācijas pamats un valsts varas avots. Satversmē tas atspoguļots 2. pantā. Varas piederība tautai prasa atrisināt to, kā vara tiek īstenota (valdīta). To veic tautas izveidoti valsts varas orgāni – hierarhiski organizēti līdz pat pēdējam ikdienas lietu vadītājam. Tauta vēlēšanu ceļā ievēl galveno pārstāvniecības orgānu – Saeimu – un vietējo pašpārvaldi (Satversmes 5. un 101. pants). Šie valsts varas orgāni izveido tālākas iestādes. Neviens no valsts varas orgāniem, iestādēm un amatpersonām nevar atrasties ārpus šīs tautas varas leģitimācijas un ārpus tautas faktiskās ietekmes uz valsts varas īstenošanu.

Tādējādi īpašu nozīmi iegūst tas, kā faktiski un praktiski tauta īsteno savu varu un varas kontroli pār savu priekšstāvju un to izveidoto valsts varas orgānu, iestāžu un amatpersonu darbību, amatpersonu iecelšanu un atcelšanu.

Tautas līdzdalība valsts pārvaldē un valsts varas izmantošana nenotiek tikai ar tautas nobalsošanas palīdzību. Centrālā nozīme ir pārstāvniecības orgānu sastāva vēlēšanām, kurās tauta var izteikt savu politisko gribu. Lai atspoguļotu pārmaiņas tautas politiskajās vēlmēs un priekšstatos, vēlēšanām ir jānotiek periodiski. Vēlēšanu periodiskums atbalsojas arī citos aspektos – vēlētu amatpersonu pilnvaru termiņam jābūt ierobežotam, tām jāmainās pēc noteikta laika. Vēlēšanās jāpielaiž dažādu politiku pārstāvji.

Brīvas gribas izpaušanas iespējas sekas ir gribas vienveidīguma trūkums: jo vairāk personu piedalās kopējas nostājas veidošanā, jo mazāk ticams, ka tā būs vienprātīga. Demokrātiskā valstī lēmumu pieņemšanu iespējamu padara vairākums. Taču vairākums nenozīmē sastingušu masu; reiz bijis vairākums citos lēmumos var kļūt par mazākumu un otrādi. Demokrātisku valsti raksturo attieksme pret mazākumu, mazākuma tiesības piedalīties lēmumu apspriešanā.

Demokrātija paļaujas uz vēlētāja saprātu un brīvu gribu. Kārlis Dišlers 1921. gadā secināja, ka "demokrātiskas valsts iekārtas visas pozitīvās puses visspilgtāk parādīsies pie kulturālas, apzinīgas, aktīvas tautas, kura prot savus demokrātiskos institūtus cienīt; turpretim pie nekulturālas, neapzinīgas, inertas tautas tie paši demokrātiskie institūti var tikt izķēmoti un pavadīti no dažām negatīvām parādībām, kuras nebūt nav saistītas ar šo demokrātisko institūtu būtību".1

Taču demokrātiska valsts nevar naivi pašpaļauties uz vēlētāju. Tādēļ pie demokrātiskas valsts aizsardzības elementiem pieder ne tikai tautas politiska izglītošana, bet arī politisko uzskatu veidošanās mehānismu attīstīšana – biedrošanās un pulcēšanās brīvību izkopšana, savtīguma novēršana publiskajā pārvaldē, melu atpazīšana un nepieļaušana, ka tie brīvi izplatās sabiedrībā. Nozīme ir arī tautas vispārējai izglītībai un kultūras redzeslokam, ētisko priekšstatu audzināšanai, lojalitātei demokrātiskai valstij un uzticībai valsts varas orgāniem.

 

Vienlīdzība

Demokrātiskas valsts pārvaldes pamatā ir tās valsts pilsoņu vienlīdzība. Tas atklājas arī Latvijas valsts mērķī – demokrātiska taisnības valsts. Taisnīguma neatņemams elements ir vienlīdzība, līdztiesība.

Vienlīdzība nodrošina ne tikai pilsoņu vispārēju līdzdalību gribas formulēšanā vēlēšanu ceļā, bet arī pieprasa visu vienlīdzību (līdztiesību) likuma un tiesas priekšā. Jo īpaša nozīme ir vienlīdzībai tiesas priekšā, kas nozīmē, ka praktiskā likumu piemērošana nav atkarīga, kam likums tiek piemērots, – vienādās situācijās rezultātam ir jābūt tādam pašam.

Lai nodrošinātu vienlīdzību (resp., taisnīgumu), demokrātiskai valstij jāveido neatkarīga tiesa. Tiesas darbam jābūt stabilam un paredzamam.

 

Pamattiesību aizsardzība

Demokrātiska valsts ir brīva valsts, t.i., katrs tās pilsonis ir brīvs pašnoteikties, pieņemt lēmumus un uzņemties atbildību par tiem. Vienlaikus katra brīvība ir saskaņojama ar cita brīvību un kopējo labumu, tādēļ valsts var noteikt gan pienākumus, gan aizliegumus kopēja labuma dēļ.

Demokrātiskas valsts priekšnoteikums ir cilvēka cieņas aizsardzība, vārda brīvība, biedrošanās un sapulču brīvība, ar kuras starpniecību var veidoties tautas griba. Tikpat svarīga ir brīvība iegūt un izplatīt informāciju, cenzūras aizliegums. Sociālajā ziņā demokrātiskai valstij ir jārūpējas par sociāli vājākajiem, bet ekonomiskā ziņā – jāaizsargā personu īpašums, tiesības uz nodarbošanos.

Personas brīvību un attīstības iespēju nodrošināšana ir kļuvusi par vienu no svarīgākajiem demokrātiskas valsts elementiem. Vienlaikus demokrātiskai valstij nākas aizsargāties arī pret izaicinājumiem, ko rada personas tiesību brīvības plašums.

 

Demokrātijas attīstība un aizsardzība

Satversme ir demokrātiskas valsts plāns: demokrātiskas valsts elementus stiprina un konkretizē vairums Satversmes normu, piemēram, noteic vēlēšanu pamatprincipus, vēlēšanu periodiskumu, noteic tiesības Saeimai pieņemt likumus jebkurā jautājumā, aizsargā tautas priekšstāvi no dažādu veidu ietekmes uz lēmumu pieņemšanu, pieprasa atklātu lēmumu pieņemšanu, prasa izveidot izpildu varas iestādes un tiesu iestādes, nodrošināt valsts varas dalīšanu, prasa nošķirt personisko un publisko labumu, aizsargā valsti no populisma, prasa nodrošināt un aizsargāt pamattiesības. Taču tās ir tikai tiesību normas, uzvedības pieprasījums, sociālo konfliktu risināšanas vadlīnijas.

Demokrātiska valsts nerodas un nepastāv pati par sevi, vēl jo vairāk ar deklarāciju vien. Vēsturiska pieredze atklāj, ka par demokrātisku valsti tās tautai ir nepieciešams iestāties pastāvīgi. Tāpat demokrātiskas valsts pastāvēšanu pati par sevi nenodrošina sociāla un ekonomiska labklājība. Pat ilglaicīgi pastāvošas demokrātiskas valstis var attapties valsts pastāvēšanas jautājuma priekšā. Ikdienas dzīve tautu izaicina meklēt atbildes uz visdažādākajiem jautājumiem, ko rada tautas sociāla sadzīvošana un attīstība, klimata un tehnoloģiju izmaiņas, ekonomiskie procesi, slimības un kataklizmas, meļu un ierausēju vēlmes. Tādēļ laba valsts atrodas pastāvīgā attīstībā un demokrātijas "krīzes" ir demokrātijas izpratnes attīstības dzinulis.

Lai arī Satversme pieļauj tautai grozīt Satversmes 1. un 2. pantu, tomēr demokrātiskas valsts jēdziens nav relatīvs, t.i., demokrātiskas valsts saturu nevar mainīt pēc patikas ar vairākuma lēmumu pat tā, ka demokrātiska valsts zaudē savu saturu. Šāds lēmums būtu pretrunā ar Latvijas valsts dibināšanas mērķi, un faktiski tas būtu lēmums par Latvijas valsts izbeigšanu. Tomēr tas ir cēls demokrātijas piedāvājums tautai demokrātiski pašnoteikties arī par demokrātijas izbeigšanu cerībā, ka brīva un izglītota tauta nekad to neizvēlēsies.

RAKSTA ATSAUCES /

1. Dišlers K. Dažas piezīmes pie Latvijas Republikas Satversmes projekta. Tieslietu Ministrijas Vēstnesis, 1921, Nr. 4–6.

ATSAUCE UZ ŽURNĀLU
Neimanis J. Demokrātija. Jurista Vārds, 15.02.2022., Nr. 7 (1221), 14.-15.lpp.
12
komentāri
0 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
PIEVIENOT
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
visi numura raksti
Dina Gailīte
Numura tēma
Uz Satversmes otrās simtgades sliekšņa
Anita Rodiņa
Viedoklis
Satversme
Gunārs Kusiņš
Viedoklis
Latvijas tauta
Egils Levits
Viedoklis
Valstsgriba
Annija Kārkliņa
Viedoklis
Suverēnā vara
AUTORU KATALOGS