ŽURNĀLS Viedoklis

15. Februāris 2022 /Nr.7 (1221)

Solidaritāte

Satversmes tekstā tieša atsauce uz solidaritāti ietverta salīdzinoši nesen. Satversmes ievadā tikai kopš 2014. gada ir noteikts, ka solidaritāte, tāpat kā uzticība Latvijai, latviešu valoda kā vienīgā valsts valoda, brīvība, vienlīdzība, taisnīgums, godīgums, darba tikums un ģimene, ir saliedētas sabiedrības pamats. Tātad solidaritāte kā viena no Latvijas suverēna (tautas) vērtībām šobrīd ir īpaši izcelta rakstītā Satversmes tekstā. Taču nav šaubu, ka solidaritāte kā vērtība kopš Latvijas valsts dibināšanas ir bijusi mūsu valsts identitātes un pamatvērtību kodolā neatkarīgi no tā, kad šī vērtība ir tikusi konkretizēta rakstītā tekstā.

Neviena demokrātiska tiesiska valsts nevar pastāvēt, ja tā neiedzīvina un neuztur solidaritāti kā vērtību, pēc kuras būtu jāvadās ikvienam sabiedrības loceklim. Arī Satversmes tiesa, lietā Nr. 2020-39-02 analizējot Satversmes ievadā ietvertās atziņas, ir norādījusi, ka tās (tai skaitā atziņa, ka solidaritāte ir saliedētas sabiedrības pamats) raksturo Latvijas tautas kultūras identitātes saknes. Tādēļ Latviju kā demokrātisku tiesisku valsti citstarp definē tieši solidaritāte. Tā kā solidaritāte ir konstitucionāla vērtība, nav šaubu, ka tā ir aizsargājama, nodrošinot tās aizsardzību ar vispārējiem tiesību principiem un pamatnormu – demokrātiska tiesiska valsts.

Tomēr solidaritāte nav tikai vērtība, bet arī tiesību princips. Ievērojot Satversmes regulējumu un solidaritātes principa piemērošanas piemērus, redzams, ka tā ir vispārsaistoša tiesību norma, kas ne vien piešķir tiesības, bet arī uzliek pienākumus. Arī Satversmes ievadā solidaritātes principa ievērošana ir noteikta kā konstitucionāls pienākums, paredzot, ka "ikviens rūpējas par sevi, saviem tuviniekiem un sabiedrības kopējo labumu, izturoties atbildīgi pret citiem, nākamajām paaudzēm, vidi un dabu". Turklāt tieši no solidaritātes principa izrietošie pienākumi ir tie, kas liek runāt un domāt par cilvēka brīvības mijiedarbību ar solidaritātes principu. Tātad šajā rindkopā citētais Satvers86.-87.lpp.mes ievada teikums liek pievērst uzmanību vēl vienam tiesiskas demokrātiskas valsts pamatprincipam, kas nosaka, ka Latvija kā demokrātiska tiesiska valsts balstās uz cilvēka cieņu un brīvību. Tas citstarp nozīmē, ka cilvēks kā saprātīga būtne un demokrātiskas tiesiskas valsts augstākā vērtība var realizēt savu brīvību. Cilvēkam ir tiesības brīvi rīkoties un izdarīt savas izvēles bez valsts tiešas iejaukšanās. Demokrātiskā tiesiskā valstī indivīda pašnoteikšanās brīvībai ir augstākā vērtība.

Ievērojot cilvēka brīvību kā augstāko vērtību, kādam varētu šķist, ka solidaritāte ir kas otršķirīgs jeb kas tāds, kam ir nozīme tikai pēc cilvēka brīvības realizācijas. Taču tas tā nav. Cilvēka brīvība vismaz Satversmes izpratnē nav neierobežota. Tā nav izprotama kā no sabiedrības izolēta, egoistiska un autokrātiska indivīda brīva un bezierobežojumu pastāvēšana. Tieši pretēji, cilvēks savu no cilvēka cieņas principa izrietošo brīvību realizē un patiesībā var realizēt tikai kā viens no sabiedrības locekļiem, kura rīcības brīvības robežas nosaka pienākums rūpēties ne tikai par savu, bet par visas sabiedrības kopējo labumu. Tieši katra indivīda kā sabiedrības locekļa pienākumu pret citiem un sabiedrību kopumā pastāvēšana ir tas būtiskais elements, kas atklāj solidaritātes principa saturu. Arī Satversmes tiesa lietā Nr. 2016-14-01 ir uzsvērusi, ka Satversmē noteiktais pienākums ikvienam rūpēties ne tikai par sevi un saviem tuviniekiem, bet arī par sabiedrības kopējo labumu nozīmē to, ka starp indivīdu un sabiedrību pastāv savstarpēja solidaritāte. Latvijas kā demokrātiskas tiesiskas valsts pastāvēšana prezumē, ka pastāv kopīgs labums, par kuru visiem kopā ir jārūpējas. Solidaritātes principa ievērošana to palīdz nodrošināt.

Cilvēks ar citiem sabiedrības locekļiem mijiedarbojas nepārtraukti un dažādās ikdienas tiesiskajās situācijās. Attiecīgi arī cilvēka brīvības un solidaritātes principa mijiedarbība uzskatāmi parādās dažādās tiesiskajās situācijās. Tādēļ neizbēgami solidaritātes princips ir konkretizēts un attiecīgi var tikt atklāts vairākās gan Satversmes, gan citās tiesību normās. Dažādas Satversmes tiesas lietas kā spilgti piemēri to uzrāda.

Piemēram, Satversmes tiesa jau savas darbības pirmsākumos solidaritātes principa saturu ir atvasinājusi no sociāli atbildīgas valsts principa, analizējot Latvijas pensiju sistēmu un paaudžu solidaritātes principu kā tās būtisku elementu un norādot uz līdzcilvēku pienākumiem paaudžu solidaritātes kontekstā (lieta Nr. 2001-02-0106). Solidaritātes principa saturs un no tā izrietošie pienākumi ir atklāti arī citās sociālo jomu skaroš6ās lietās. Piemēram, analizējot darba negadījumu un arodslimību regulējumu, Satversmes tiesa ir atklājusi, ka arī šis tiesību institūts atklāj sabiedrības un tās mazāk aizsargāto locekļu solidaritātes izpausmi (lieta Nr. 2010-17-01, skat. arī nolēmumu lietā Nr. 2012-09-01). Solidaritātes princips kā sociālās tiesību jomas būtisks elements tāpat ir atklāts, piemēram, strīdos starp izīrētājiem un īrniekiem (lieta Nr. 2005-16-01). Taču, protams, solidaritātes princips neizpaužas tikai sociālo tiesību jomā. Satversmes tiesa ir uzsvērusi, ka solidaritātes princips ir konkretizēts arī vairākās Satversmes 8. nodaļas tiesību normās, kurās noteiktas dažādas personas pamattiesības (skat. nolēmumu lietā Nr. 2006-10-03). Arī pamattiesību ierobežojuma testa ietvaros ir iebūvēta balansa atrašana starp indivīda brīvību un solidaritāti. Tāpat, piemēram, lietās, kas skar ekonomiskās krīzes rezultātā pieņemtās tiesību normas, Satversmes tiesai uzsverot, ka ikviens pilsonis uzņemas proporcionālu atbildību par smago krīzes seku novēršanu, ir atklājusi solidaritātes principa saturu (lieta Nr. 2009-11-01). Arī ikviena nodokļa maksāšanas pienākuma izpilde ir solidaritātes principa izpausme, kā to tieši norādījusi Satversmes tiesa lietā Nr. 2016-14-01, nosakot, ka nodokļu maksāšana ir veids, kādā personas uzņemas kopīgu atbildību par sabiedrības vajadzību apmierināšanu un Latvijas valsts uzturēšanu. Arī mazākumtautību tiesību aizsardzības mērķis ir sekmēt visas sabiedrības solidaritāti (skat. lietu Nr. 2018-12-01). Arī tiesībām uz izglītību piemīt solidaritātes elements, kas attiecas uz noteiktu sabiedrības grupu, piemēram, personām ar īpašām vajadzībām, un prasa gan valsts, gan sabiedrības, tostarp pašu izglītojamo, atbalstu noteiktas sabiedrības grupas izglītības tiesību īstenošanai (skat. lietu Nr. 2018-12-01). Šo piemēru uzskaitījumu varētu turpināt.

Turklāt nav pat nepieciešams aplūkot Satversmes tiesas vai citu tiesu izspriestus strīdus, lai novērotu, ka solidaritātes princips ir tāda vērtība un tāds tiesību princips, bez kura neviena demokrātiska tiesiska valsts nevar pastāvēt. Piemēram, šobrīd, piedzīvojot Covid-19 vīrusa pandēmijas izraisītās izmaiņas Latvijas ikdienas dzīvē, katram indivīdam, ievērojot solidaritātes principu, ir pienākums rūpēties ne vien par sevi, bet arī par citiem sabiedrības locekļiem un sabiedrību kopumā. Ignorējot ar solidaritātes principu noteikto pienākumu rūpēties par līdzcilvēkiem un sabiedrību kopumā, visdrīzāk vīrusa pandēmiju pārvarēt nemaz nav iespējams. Attiecīgi bez solidaritātes principa iedzīvināšanas un ievērošanas arī cilvēka brīvība ir un paliks būtiski ierobežota.

Šie piemēri uzskatāmi parāda, ka cilvēks savu no cilvēka cieņas principa izrietošo brīvību var realizēt tikai un vienīgi kā viens no sabiedrības locekļiem, kurš kopā ar pārējiem solidāri rūpējas ne vien par sevi, bet arī par citiem.

Bez solidaritātes nav brīvības. Tādēļ solidaritāte ir aizsargājama kā konstitucionāla vērtība un tiesību princips.

ATSAUCE UZ ŽURNĀLU
Šķiņķis M. Solidaritāte. Jurista Vārds, 15.02.2022., Nr. 7 (1221), 86.-87.lpp.
1
komentāri
0 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
PIEVIENOT
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
visi numura raksti
Dina Gailīte
Numura tēma
Uz Satversmes otrās simtgades sliekšņa
Anita Rodiņa
Viedoklis
Satversme
Gunārs Kusiņš
Viedoklis
Latvijas tauta
Egils Levits
Viedoklis
Valstsgriba
Annija Kārkliņa
Viedoklis
Suverēnā vara
AUTORU KATALOGS