ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

22. Februāris 2022 /Nr.8 (1222)

Cīņa par vienlīdzību: kā Latvija nonāca līdz vēlēšanu tiesībām sievietēm (I)
Dr. iur., Mg. phil.
Anda Smiltēna
 
Latvijas Sociāldemokrātiskās Strādnieku partijas (LSDSP) sieviešu sapulce. 1. rindā no kreisās: 9. politiķe, sabiedriskā darbiniece Klāra Kalniņa, 10. dzejniece Aspazija. Rīga, 1920.–1930. gads
LNA Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvs
SATURA RĀDĪTĀJS

Šī pētījuma mērķis ir noskaidrot tos juridiskos, politiskos un idejiskos apstākļus, kas kalpoja par pamatu sieviešu vēlēšanu tiesību nostiprināšanai Satversmē. Šis izpētes priekšmets daudz lielākā mērā ir tiesībpolitisks un tiesībfilosofisks nekā juridisks. Tāpēc šī pētījuma ietvaros, cik iespējams, tiek sniegts arī plašāks sociālo notikumu konteksts politiskajiem procesiem Latvijā, jo neviens politiskais uzskats nespēj ilgstoši noturēties, ja tas nav sociālajā realitātē balstīts.

Ievads

Cilvēki nenovērtē to, kas viņiem tiek dots par velti. Bez maksas saņemtais liekas bezvērtīgs. Tas, par ko jācīnās, šķiet vērtīgs. Arī par tiesībām ir jācīnās. 4. maijs ir vērtība un svētki, jo saistās ar cīņu par tiesībām uz brīvību. Savukārt tiesības, kas nav pašu izcīnītas, netiek augstu novērtētas, un ar laiku sākam attiekties pret tām nevērīgi.

Vēlēšanu tiesību sakarā to redzam pastāvīgā vēlētāju aktivitātes mazinājumā. Satversmes sapulces vēlēšanās piedalījās 84,9 % balsstiesīgo iedzīvotāju.1 5. Saeimas, tas ir, pirmajās atjaunotās valsts, vēlēšanās 1993. gadā vēlētāju līdzdalība sasniedza 88,4 %. Savukārt nesenākajās vēlēšanās, balsojot par 13. Saeimu, bija viszemākā vēlētāju aktivitāte pēdējo 25 gadu laikā: vēlēt devās tikai 54,60 % balsstiesīgo iedzīvotāju.2 Latvijas Republikas Satversme (turpmāk – Satversme) garantē vispārīgas, vienlīdzīgas, tiešas, aizklātas un proporcionālas vēlēšanas. Gandrīz puse no vēlētājiem negrasās šādas tiesības izmantot, jo acīmredzot šīs tiesības nevērtē kā kaut ko nozīmīgu.

Daļēji šāda nevērība izskaidrojama arī ar to, ka mūsdienu vēlētāji vairs nezina, kā bija tad, kad par tiesībām piedalīties vēlēšanās bija jācīnās. Kā bija tad, kad tiesības vēlēt bija privilēģija, kas pienācās tikai noteiktām sabiedrības daļām, nevis tiesības, kas pienākas katram pilsonim.

Vispārīgo vēlēšanu tiesību kontekstā Latvijā lepojamies ar sieviešu vēlēšanu tiesībām.3 Latvijā, pretēji daudzām vecās demokrātijas valstīm Eiropā, sievietes parlamenta vēlēšanās piedalījās jau 1920. gadā, vēlot Satversmes sapulci. Tomēr jautājums, kā ideja par sieviešu vēlēšanu tiesībām ienākusi un nostiprinājusies Latvijas politikā un vēlāk arī Satversmē, ir maz pētīts.4 Tāpat Latvijas tiesību vēsturē maz pētīts jautājums par to, kādi apsvērumi veicināja sieviešu politisko emancipāciju.

Daudzas Rietumu demokrātiskās valstis iztika bez sieviešu vēlēšanu tiesībām vēl vismaz vairākas desmitgades pēc tam, kad Latvijas sievietes jau bija devušās pie vēlēšanu urnām. Latvija šajā jomā bija viena no pirmajām Eiropā. Vai Latvijas dibinātājiem bija tuva apgaismības ideja, kurā visiem cilvēkiem pienākas vienādas politiskās tiesības tikai tādēļ, ka tie piedzimuši kā cilvēki? Vai vēlēšanu tiesību piešķiršana sievietēm bija nepieciešama, lai piesaistītu sieviešu atbalstu tieši Latvijas Republikai un nevis kādam citam 1918. gadā Latvijas teritorijā iecerētam valstiskajam veidojumam ("Stučkas republikai" vai Baltijas hercogistei)? Varbūt sieviešu organizācijas tik ilgstoši un neatlaidīgi cīnījās par savām tiesībām, ka tās visbeidzot arī tika izcīnītas? Varbūt sociālā un kulturālā sieviešu emancipācija Latvijā bija jau notikusi, un sieviešu politiskā emancipācija tai neizbēgami sekoja?

Lielas politiskas pārmaiņas neveidojas mirklīgu ideju iespaidā, tām nepieciešama ilgstoša nobriešana un plašs atbalsts sabiedrībā. Kopš brīža, kad sieviešu vēlēšanu tiesības tika nostiprinātas Satversmē, nekādas izmaiņas šajā jomā nav sekojušas. Tas liecina, ka risinājums nav bijis nejaušs un ir bijis rūpīgi izsvērts. Tātad sieviešu vēlēšanu tiesību idejiskās saknes visticamāk radušās krietnu laiku pirms Satversmes sapulces vēlēšanām un pirms Satversmes 6. panta radīšanas.

Sieviešu politiskā emancipācija bieži tiek saistīta ar apgalvojumu, ka "dzimumu politiskā līdztiesība Eiropā tika ieviesta, lielā mērā pateicoties sociālistu aktīvai politiskai cīņai par sieviešu vēlēšanu tiesībām. Sociālistu ideālus pauda dažādi politiskie spēki, no kuriem spilgtākie bija sociāldemokrāti un komunisti".5 Tomēr vai tikai sociāldemokrāti aizstāvēja šo ideju? Vai latviešu pilsoniski demokrātiskās partijas, kā Latviešu Zemnieku savienība ar Kārli Ulmani priekšgalā, būtu bijusi pret vēlēšanu tiesību piešķiršanu sievietēm?

Šī pētījuma mērķis ir noskaidrot tos juridiskos, politiskos un idejiskos apstākļus, kas kalpoja par pamatu sieviešu vēlēšanu tiesību nostiprināšanai Satversmē. Šis izpētes priekšmets daudz lielākā mērā ir tiesībpolitisks un tiesībfilosofisks nekā juridisks. Tāpēc šī pētījuma ietvaros, cik iespējams, tiek sniegts arī plašāks sociālo notikumu konteksts politiskajiem procesiem Latvijā, jo neviens politiskais uzskats nespēj ilgstoši noturēties, ja tas nav sociālajā realitātē balstīts.

Pētījuma ietvaros tiek analizēti šādi jautājumi: (1) kā Eiropas sociālistu idejas tika adaptētas Latvijas politiskajā vidē 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā; (2) kāda vēlēšanu sistēma šajā laika posmā pastāvēja Krievijas impērijā; (3) kā sieviešu un vīriešu juridiskās līdztiesības nepieciešamību pamatoja sociālisti un liberāļi Eiropā; (4) vai sievietes Latvijā pašas aktīvi iesaistījās cīņā par savām vēlēšanu tiesībām; (5) kā sieviešu vēlēšanu tiesību jautājumu vērtēja Latvijas pilsoniski demokrātiskās politiskās partijas; (6) kad un kāpēc Latvijas politiskajās partijās nostiprinājās atbalsts vēlēšanu tiesībām sievietēm.

Katram pētījumam ir savas robežas. Šis pētījums neaptver pilnīgu sieviešu juridiskās emancipācijas jautājuma izklāstu (šādā, plašākā pētījumā pirmām kārtām būtu jāpēta nevis sieviešu vēlēšanu tiesību jautājums, bet sieviešu cīņa par tiesībām uz izglītību). Pētījumā ir atsauces uz marksistu, sociālistu, sociāldemokrātu, boļševiku idejām, tomēr pētījums nepretendē novilkt neapšaubāmas robežlīnijas šo līdzīgo un tomēr atšķirīgo politisko virzienu starpā, jo tieši sieviešu vēlēšanu tiesību kontekstā atšķirības šo virzienu starpā nav būtiskas.

Pētījumam izmantoto avotu lokā ir maz normatīvo aktu. Likumos nav atrodami skaidrojumi tam, kāpēc šīs tiesības tiek vai netiek garantētas. Likumos var izlasīt vienīgi to, vai šādas tiesības ir vai nav. Atbildes uz pētāmajiem jautājumiem meklējamas tādos avotos kā partiju politiskās programmas, uzsaukumi un petīcijas, valstsvīru atmiņas, laikrakstu publikācijas, vēsturnieku pētījumi un politiskās doktrīnas darbi. Citētajos avotos, kur vien iespējams, atstāta laikmetam raksturīgā teksta stilistika un izteiksmes veids.

 

1. Sieviešu vēlēšanu tiesības Latvijas konstitucionālās iekārtas izveides laikā

Sociāldemokrāts, Satversmes sapulces deputāts Andrejs Petrevics sieviešu vēlēšanu tiesības izskaidro šādiem vārdiem: "Ņemsim citas valstis, kur vēl nepastāv vispārējās vēlēšanu tiesības, piemēram, Angliju. Tur sievietēm vēlēšanu tiesības nav, Beļģijā sievietēm vēlēšanu tiesības nav, Francijā arī nav. Tur nav vēl tā demokrātisma, kas Latvijā pie mums pastāv, un ar šo lozungu par vispārējām vēlēšanu tiesībām tanī nozīmē, lai viņās piedalītos sievietes, viskonsekventāk ir uzstājušies tās šķiras priekšstāvji, kuras vārdā es te runāju."6 Šādi A. Petrevica izteikumi sakrīt ar hipotēzi, ka, tieši pateicoties sociāldemokrātiem, sievietes varēja iegūt savas balsstiesības, tātad ka sieviešu vēlēšanu tiesības Latvijā ir sociāldemokrātu politikas nopelns.

Latvijas Republikas vēlēšanu tiesību pamatus nosaka Satversme. Tās 6. pantā noteikta Saeimas vēlēšanu kārtība: "Saeimu ievēlē vispārīgās, vienlīdzīgās, tiešās, aizklātās un proporcionālās vēlēšanās." Satversmes tekstā, atšķirībā no tālāk minētajiem, pāris gadus agrāk izstrādātajiem dokumentiem, sieviešu tiesības vēlēt un tikt ievēlētām expressis verbis nav uzsvērtas. Kā zināms, pašsaprotamas lietas likums nepaskaidro. Var pieņemt, ka tieši tāda bijusi Satversmes sapulces domu gaita, lakoniski formulējot 6. pantu. Šādu lakonisku valodu var iztulkot kā zīmi, ka sieviešu vēlēšanu tiesību jautājums bija Satversmes sapulces locekļu vidū vispārīgi akceptēts, vēlētājiem pilnībā saprotams un tātad neprasīja atsevišķu paskaidrošanu.

Satversmes 6. pants Satversmes sapulces 1. apakškomisijas darba gaitā piedzīvojis vairākas redakcionālas izmaiņas. Nozīmīgāko ieguldījumu 6. panta galīgās redakcijas tapšanā devuši F. Cielēns, Marģers Skujenieks un A. Petrevics. Vēlēšanu tiesību pamatprincipi redakcionāli pieredzējuši dažādas transformācijas.7 F. Cielēns piedāvāja šādu redakciju: "Tautas priekšstāvniecība tiek vēlēta uz vispārīgiem, vienlīdzīgiem, tiešiem, aizklātiem un proporcionāliem pamatiem, piedaloties abēju dzimumu personām, kas sasniegušas 20. dzīvības gadu." Sākotnējā Satversmes likumprojektā 6. pants bija izteikts šādā redakcijā: "Padomi sastāda 100 tautas priekšstāvji, kuri ievēlēti vispārīgās, vienlīdzīgās, tiešās, aizklātās un proporcionālās vēlēšanās."8 Kā redzam, nevienā no redakcijām nav atrodama tāda versija, kas liegtu vēlēšanu tiesības sievietēm.

Mazliet atšķirīgs sieviešu vēlēšanu tiesību vārdiskais formulējums atrodams Tautas padomes 1919. gada 19. augustā pieņemtajā Satversmes sapulces vēlēšanu likumā. Tā 1. pants noteica: "Latvijas Satversmes Sapulci ievēl vispārējās, vienlīdzīgās, tiešās, aizklātās un proporcionālās vēlēšanās." 2. pants: "Vēlēšanu tiesības ir visiem abu dzimumu Latvijas pilsoņiem, kuri vēlēšanu sarakstu sastādīšanas pirmā dienā sasnieguši 21 gadu vecumu un sarakstu sastādīšanas laikā dzīvo Latvijā."9

Latvijas valsts iekārtas pagaidu noteikumos, tā sauktajā Latvijas otrajā pagaidu Satversmē, par vēlēšanu tiesībām nekas nav minēts.10 Šai "pagaidu Satversmei" bija jādarbojas tikai līdz Satversmes spēkā stāšanās brīdim, un Saeimas vēlēšanas, pamatojoties uz Latvijas valsts pagaidu iekārtas noteikumiem, nebija plānotas.

Satversme un Satversmes sapulces vēlēšanu likums nebūt nav pirmie dokumenti, kuros garantētas sieviešu vēlēšanu tiesības. Ziņa, ka Latvijas Republikā par pilntiesīgām vēlētājām tiek uzskatītas arī sievietes, izskanējusi jau pašā Latvijas Republikas proklamēšanas svinīgajā aktā. Svinīgais Latvijas Republikas nodibināšanas akts presē atspoguļots šādi: "Latvijas valsts izsludināšana notika Rīgā, zaļumiem un tautas krāsās izpušķotā II. Rīgas pilsētas (Latviešu) teātra zālē, 18. novembrī pulksten pus 5 vakarā, atklātā Latvijas Tautas Padomes sēdē. [..] Tautas Padomes locekļi ieņēma skatuves telpu, kamēr zāli, ložas un galeriju pildīja plašas tautas masas, kas svinīgo brīdi gribēja līdzi piedzīvot, kā acu un ausu liecinieki."11 Tālāk saskaņā ar svinīgās sēdes programmu tika nolasīta iepriekšējā dienā, 17. novembrī, pieņemtā Latvijas Tautas padomes politiskā platforma. Tajā jau pašos pirmajos punktos atrodamas arī sieviešu vēlēšanu tiesības: "I. Satversmes Sapulce. 1) Latvijas Satversmes Sapulce sasaucama pēc iespējas drīzā laikā. 2) Satversmes Sapulces locekļu ievēlēšana notiek, abiem dzimumiem piedaloties, uz vispārīgo, vienlīdzīgo, tiešo, aizklāto un proporcionālo vēlēšanu tiesību pamata."12 Tādējādi tā sauktā "pirmā pagaidu Satversme"13 un Latvijas tālākās politikas platforma atzina vienlīdzīgas abu dzimumu vēlēšanu tiesības.

Par nozīmīgu politisku dokumentu Latvijas valstiskuma idejas formulēšanai uzskatāms Latgales kongress un tā rezolūcija.14 Vēlēšanu jautājums nostiprināts arī Latgales kongresa rezolūcijā: "Vēlēšanas vietējās pašvaldības iestādēs notiek uz vispārīgas, vienlīdzīgas, tiešas, aizklātas un proporcionālas (attiecībā uz tautībām) balsošanas pamata.15 Jāatzīmē, ka ar vietējām pašvaldības iestādēm šeit domātas Latvijas kā Krievijas autonomas daļas vietējā parlamenta vēlēšanas, jo, kā to skaidro vēsturnieki, Latgales kongresā nepastāvēja doma par neatkarīgu Latvijas Republiku, bet gan par Latvijas autonomiju Krievijas sastāvā.16 Arī šajā dokumentā sieviešu vēlēšanu tiesības ietveras vispārīgu vēlēšanu tiesību principā, lai gan tekstā nav vārdiski uzsvērtas. Svarīgi atzīmēt, ka Latgales kongress nav sociāldemokrātu pulcēšanās, kurā sociāldemokrāti kārtējo reizi fiksētu savu politisko programmu. Latgales kongresā piedalās Vitebskas guberņas latviešu pilnvarnieki17 jeb delegāti. Un tomēr arī šajā kongresā izskan vienlīdzīgu vēlēšanu tiesību ideja.

Jau pieminētais A. Petrevics, viens no aktīvākajiem sociāldemokrātu līderiem, 1921. gadā Satversmes sapulces debatēs sacīja: "Man ir jāsaka, ka tām personām, kas stāv labā spārnā, ja viņām izdotos vēstures ratu pagriezt atpakaļ, ko es nepielaižu, viņas izteiktos tad pret demokrātiju, viņas izteiktos pret vienlīdzīgām, tiešām, vispārējām un aizklātām vēlēšanām, pret vienpalātas sistēmu, pret balsstiesību došanu sievietēm."18 Šādi vārdi liek noprast, ka jautājumam par sieviešu politisko emancipāciju nav tik viennozīmīgs politisks atbalsts. Noteiktās politiskajās aprindās pastāvējusi pat zināma pretestība sieviešu politiskajai līdztiesībai ar vīriešiem. Iespējams, šādai konservatīvai nostājai pamatā bija tas, ka daudzas Eiropas valstis nesteidzās piešķirt vēlēšanu tiesības sievietēm, bet tādēļ neskaitījās mazāk demokrātiskas, mazāk modernas vai mazāk politiski attīstītas.

Viens no aktīvākajiem un pieredzes bagātākajiem 20. gs. pirmās puses latviešu politiķiem Miķelis Valters 20. gs. 50. gados rakstītajās atmiņās par Latvijas Republikas dibināšanas plāniem min šādus faktus: "Tiklīdz Latvijas tiesiskā neatkarības ideja bija tuvāk noskaidrojusies, kas notika ap 1902. g. – 03. g., radās ari doma par Latvijas satversmes sapulci. Uz to veda pārdomas par Latvijas iekšējo nākamo iekārtu, par to, kā radīt likumdošanu, tiesas, administrāciju, kā vispār veidot Latvijas pirmos pamata likumus. Skats uz Šveices likumdošanu bija pirmā mācība, kas rādīja, cik liela nozīme ir kārtīgai likumu iedarbībai uz zemes kultūru. Likumu, tiesību veidošanās likās pats svarīgākais cilvēku dzīvē, nācijas patstāvībā, attīstībā. [..] Pats par sevi saprotams, ka, skatoties Šveices likumdošanā, uzdūrās tūlīt Šveices satversmei [..], redzēja tās rašanos, noteikumus, procedūru, vēroja tautas dzīvo piedalīšanos likumu ierosinājumos, tautas nobalsojumos referenduma veidā, redzēja, cik liela nozīme ir jau jaunatnes līdzdalībai, sākot ar skolu, tiesību laukā, sāka saprast īsto politisko partiju nozīmi, kur tās savā attīstībā un savos prasījumos veidojās kā dzīvas daļas, dzīvi organismi visā valsts dzīvē, tā topot par sociāliem, sabiedriskiem pamatspēkiem."19 Visus šos atzinīgos vārdus M. Valters, jaunībā būdams pārliecināts sociāldemokrāts, sacīja, zinot, ka Šveicē nedz 19. un 20. gs. mijā, nedz pat laikā, kad viņš rakstīja savas atmiņas, sievietēm nav parlamenta vēlēšanu tiesību. Ar tautu un jaunatni šajā situācijā jāsaprot būtībā tikai vīrieši. Šāda M. Valtera liecība par politiskajiem ideāliem latviešu politiskajās grupās liek noprast, ka sieviešu dalība valsts dzīvē nākamajiem valstsvīriem nebūt nešķita tas izšķirošais un būtiskākais, lai uzskatītu, ka valstī ir moderna, demokrātiska un tiesiska valsts iekārta.

Vēlēšanu tiesības Satversmes 6. pants garantē visām sievietēm neatkarīgi no tautības, sociālās piederības vai ticības. Satversmes sapulcē sociāldemokrāti par Latvijas pilsoņu pamattiesību garantēšanu izsakās kā īsteni liberāli demokrāti. Latvijas Republikas proklamēšanas svinīgajā pasākumā LSDSP nāca klajā ar deklarāciju, kurā ir šādi vārdi:

"Arī mēs, Latvijas Sociāldemokratiskās Strādnieku Partijas priekšstāvji, atrodam par nepieciešamu šobrīd veicināt brīvās Latvijas izveidošanos par patstāvīgu valsti. Brīvā, neatkarīgā Latvija mums tomēr nav mērķis, bet tikai līdzeklis mūsu mērķu sasniegšanai. Kā agrāk, tā tagad, mēs stāvam uz sociālistiskās internacionāles pamatiem. Viņas un tamlīdz mūsu mērķis ir – sociālistiskā republika brīvu tautu savienībā. Sociālistisku republiku var ievest tikai sociālistiska valdība, un arī tā vienīgi tad, ja viņa balstās uz plašām, apziņā stiprām strādnieku organizācijām, un ja saimnieciskā dzīve izveidojusies uz pamatiem, kuri sociālistiskās kārtības nodibināšanu dara iespējamu un nepieciešamu. [..] mēs prasām no jaunās Latvijas valdības: [..] Visu vietējo pašvaldību organu neatliekamu organizēšanu uz vispārējo, tiešo, aizklāto un proporcionālo vēlēšanu pamata, piedaloties abiem dzimumiem ar aktīvām un pasīvām vēlēšanas tiesībām, sākot no 20 g. vecuma, [..]"20

Citiem vārdiem sakot, sociāldemokrāti 1918. gada 18. novembrī joprojām gaidīja sociālistisko revolūciju un uzskatīja, ka nacionālas valstis sociālistiskā internacionālisma apstākļos vienkārši atmirs. Šādā kontekstā arī cīņa par sieviešu tiesībām pirmām kārtām ir cīņa par sieviešu proletāriešu tiesībām. Par buržuāzijas kārtas sieviešu (pie kuras piederēja izglītotās un turīgās pilsētas dāmas) tiesī­bām acīmredzot sociāldemokrātu programma necīnījās.

Jāatzīmē, ka pārsteidzīgi ir saistīt atbalstu sieviešu balsstiesībām tikai ar sociāldemokrātiskas izcelsmes politiskajām idejām. Andrejs Kurcijs 1922. gadā Satversmes sapulcē, referējot par Satversmes II daļas projektu, sacīja šādi: "Ja franču konstitūcija no 1789. gada [konstitūcija, tiesa gan, pieņemta tikai 1791. gadā – A.S.] paredzēja tikai pilsoņa – vīrieša tiesības, tad ņemot vērā to, ka sieviete tagadnē ņem plašu dalību kā sabiedriskā, tā saimnieciskā darbā, Satversmes komisija ir skaitījusi par vajadzīgu uzsvērt abu dzimumu tiesību vienlīdzības principu vēl sevišķi 114. pantā attiecībā uz tiesību vienlīdzības principu abiem dzimumiem laulības dzīvē."21 Sieviešu politiskās emancipācijas saistīšana ar Lielās Franču revolūcijas idejām nebalstās sociāldemokrātiskos uzskatos. Šo argumentu pamatā ir racionālo dabisko tiesību skolas mācība un apgaismības idejas, kas sludina visu cilvēku vienlīdzību un neatņemamas pamata tiesības katram cilvēkam tikai tāpēc, ka viņš piedzimis par cilvēku. A. Kurcijs min, ka "tagadnē sievietes ņem plašu dalību kā sabiedriskā, tā saimnieciskā darbā"22 – tātad pirms vairāk nekā simt gadiem sludinātā dzimumu vienlīdzība ir sevi praktiski pierādījusi.

Latvijā 20. gs. sākumā liels atbalsts bija arī revolucionārā sociālisma virzienam – lieliniekiem. Un arī lielinieki Latvijā centās nodibināt savu valsti. Tieši tajā pašā dienā, kad tika proklamēta Latvijas Republika, lielinieki Latvijas Sociāldemokrātijas 17. konferencē lēma, ka "Latvija ir savienota komūna, Krievijas Sociālistiskās Federatīvās Padomju Republikas sastāvdaļa [un, ka] Latvijas jautājums proletariāta interesēs atrisināms vienīgi līdz ar proletariāta varas nostiprināšanos Latvijā, kas iespējams tikai starptautiskās sociālistiskās revolūcijas procesā".23 Lielinieku politiskajā programmā nebija paredzēta visu cilvēku brīvība un visu cilvēku vienlīdzība, kas dod pamatu sievieti politiskajās tiesībās pielīdzināt vīrietim. Šeit sieviešu kā atsevišķa dzimuma tiesībām netika piešķirta nekāda nozīme (sociālistu dzimumu līdztiesības ideja aplūkota tālākajās nodaļās).

Tomēr interesanti atzīmēt, ka arī tā sauktā "Stučkas republika", kas Latvijas nākotni, pretēji Tautas padomei, redzēja ideoloģiski pavisam citā virzienā, sievietēm vēlēšanu tiesības atzina tādā pašā mērā kā demokrātiskās politiskās partijas. 1919. gada 15. janvārī pieņemtās Latvijas Sociālistiskās Padomju Republikas konstitūcijas 24. punkts nosaka, ka uz kongresiem, padomēm un izpildkomitejām vēlēšanu tiesības bauda, t.i., var vēlēt un var tikt ievēlēti, abēju dzimumu pilsoņi, ne jaunāki par 18 gadiem.24 "Stučkas republikas" politiskā iekārta, ideoloģija un pat konstitucionālie pamati bija visciešākajā mērā veidoti pēc Krievijas Sociālistiskās Federatīvās Padomju Republikas parauga. Un arī Krievijas Sociālistiskās Federatīvās Padomju Republikas konstitūcijā sievietēm bija garantētas vēlēšanu tiesības.25

Minētie piemēri neapgāž pieņēmumu, ka sieviešu vēlēšanu tiesības Latvijā nostiprinātas, lielā mērā pateicoties sociāldemokrātu pūliņiem, tomēr aina šajā jomā nav bijusi tik viennozīmīga. Minētie piemēri no Satversmes sapulces darbības laika nedod skaidrību jautājumā, vai Latvijas sociāldemokrāti un "Satversmes tēvi" sievietes politisko līdztiesību redzēja racionālo dabisko tiesību mācībā kā visu cilvēku vienādu vērtību likuma priekšā un visu cilvēku vienādu spēju darboties valsts labā, vai tomēr sieviete bija vienlīdzīga ar vīrieti tikai gadījumā, kad sieviete bija strādniece un ar savu darbu bija radījusi sabiedrības kopīgos labumus.

Latvijas politisko uzskatu ainā iezīmējas divi idejiski atšķirīgi sieviešu politiskās līdztiesības skaidrojumi. Vieni šo ideju atbalsta, jo nav nekāda racionāla pamata uzskatīt, ka sieviete līdzdalībā valsts politiskajā dzīvē būtu mazāk spējīga par vīrieti. Citi uzskata, ka sievietei šādas tiesības pienākas, jo to prasa sociāldemokrātiskais pasaules uzskats un politiskais skatījums.

 

2. Vēlēšanu iekārta Krievijas impērijā 19. gs. otrajā pusē un 20. gs. sākumā

Vērtējot sieviešu vēlēšanu tiesību vēsturisko ģenēzi un tiesībpolitiskās ietekmes, nedrīkst neievērot faktu, ka, dodoties uz Satversmes sapulces vēlēšanām, daudzām sievietēm jau bija iepriekšējā vēlēšanu pieredze pašvaldību velēšanās. Doma, ka sieviete ir vēlētāja, sabiedrībai nebija pavisam sveša. Iepriekšējās pašvaldību vēlēšanas Latvijas teritorijā bija notikušas tikai pirms nedaudz gadiem – 1917. gadā.26 Sievietes drīkstēja doties pie vēlēšanu urnām, tomēr Krievijas impērijas likumos sieviešu vēlēšanu tiesības nebija aplūkotas nedz no visu cilvēku dabiskās vienlīdzības viedokļa, nedz, vēl jo vairāk, no darbaļaužu tiesību viedokļa.

Krievijas valsts pārvaldes reformu rezultātā 1870. gadā tika pieņemts jauns Krievijas pilsētu nolikums (Высо­чайше утвержденное 16-го июня 1870 года городо­вое положение), kuram par paraugu tolaik tika izmantots 1808. gada Prūsijas pilsētu nolikums.27 Starpkaru perioda pašvaldību tiesību pētnieks Pēteris Mucenieks (1899–1980) uzskata Krievijas pilsētu nolikumā paredzētās pašvaldību vēlēšanas par nozīmīgu brīdi pašvaldību pirmsākumam arī Latvijas teritorijā.28

Pilsētu nolikums nestājās spēkā Latvijas teritorijā uzreiz 1870. gadā. Šim nolikumam pievienotajā Rīkojumā Valdošajam Senātam par pilsētu nolikumu 3. punktā attiecībā uz Baltijas guberņām noteikts, ka iekšlietu ministram ir jārunā ar Baltijas guberņu ģenerālgubernatoriem par attiecīgo likumu izmaiņu šo guberņu likumdošanas kārtībā. Baltijas guberņu pārvalde uz paražu tiesību un privilēģiju pamata atšķīrās no pārējās Krievijas impērijas pārvaldes. Vitebskas guberņā, tas ir, Latgalē, pilsētu nolikums tomēr būtu varējis stāties spēkā, bet Latgalē nebija nevienas tādas pilsētas, kādas uzskatītas šī rīkojuma 1. punktā.29 Kā noprotams, šis nolikums neattiecās uz visām pašvaldībām, bet tikai uz ekonomiski nozīmīgām pilsētām. Vidzemes un Kurzemes guberņā pilsētu pašvaldību vēlēšanas saskaņā ar Krievijas pilsētu nolikumu notika 1878. gadā.30

Citu Krievijas impērijas pašvaldības pārvaldes reformu starpā viens no jauninājumiem bija tas, ka pilsētu pašvaldību vēlēšanās varēja piedalīties kā vīrieši, tā sievietes, ja tie atbilda nolikuma 17. pantā izvirzītajiem kritērijiem. Krievijas pilsētu nolikuma 17. pants noteica:

"Ikvienam pilsētas iedzīvotājam, lai kādai kārtai tas nepiederētu, ir tiesības balsot pārstāvju vēlēšanās, pastāvot šādiem nosacījumiem: 1) ja tas ir krievu pavalstnieks; 2) ja tam ir ne mazāk kā 25 gadi kopš dzimšanas; 3) ja, pastāvot pirmajiem diviem nosacījumiem, viņam pilsētas robežās pieder nekustamais īpašums, no kura pilsēta ievāc nodokļus, vai tas uztur tirdzniecības vai ražošanas iestādījumu pēc tirgotāju ieražām, vai arī tas dzīvo pilsētā ne mazāk kā divi gadi pirms velēšanām (kaut ar īslaicīgu izbraukšanu) un maksā pilsētai nodokļus no šādiem ieņēmumiem: tirdzniecības vai rūpniecības no mazumtirdzniecības apmēra, pēc valsts kases pirmās kategorijas vai pēc biļetena no ražošanas iestādījumu uzturēšanas, kas norādīti Tirdzniecības tiesību nodevu nolikuma 464. panta 37. pielikumā un; 4) ja uz to neskaitās nenomaksāti parādi pilsētas ieņēmumos."31

Krievijas pilsētu nolikuma 18. pantā savukārt bija noteikti ierobežojumi piedalīties pilsētas pašvaldības vēlēšanās, kas pamatojās ar personas izdarītajiem likumpārkāpumiem, rīcībnespēju vai maksātnespēju. Sieviešu vēlēšanu tiesību sakarā interesanti, ka nolikuma 20. pantā bija paredzētas sievietes tiesības izsniegt pilnvaru balsošanai vēlēšanās kādam no viņai pietuvinātiem pilngadīgiem vīriešiem (vīrs, tēvs, brālis, dēls), ja viņa pati vēlēšanās kādu iemeslu dēļ nevar piedalīties.32 Iespējams, likumdevējs bažījās, ka sievietes pieredzes trūkuma vai aizspriedumu dēļ vēlēšanās nepiedalīsies, un, lai balss tāpēc neietu zudumā, šo jautājumu varēja nokārtot ar pilnvarnieka palīdzību.

Pie Krievijas pilsētu nolikuma ir atrodami arī oficiālie skaidrojumi jeb komentāri, kas katrā pantā izceļ svarīgākos jaunumus un to pamatojumu. Šīs reformas paskaidrojumos pie 17. panta tiek minēts, ka līdzšinējā pilsētas domes izraudzīšanās kārtība, kas balstījās uz kārtu pārstāvniecību, nesamērīgi mazu pārstāvniecību devusi tieši tiem, kas ar saviem nodokļiem piedalās kopējā pilsētas saimniecisko lietu kārtošanā, tas ir, nekustamo īpašumu īpašniekiem, tirgotājiem un ražotājiem. "Ņemot vērā, ka pilsētas labiekārtošana, kas ir pilsētas pašvaldības darbības galvenais mērķis, var tikt uzturēta un attīstīties tikai ar materiāliem līdzekļiem; šie līdzekļi savukārt rodas, neņemot vērā pilsētai pašai piederošos īpašumus, galvenokārt no nodevām, ko pilsētai maksā tās iedzīvotāji no saviem nekustamajiem īpašumiem, tirdzniecības un rūpniecības ieņēmumiem [..]."33 Skaidrojumos nav pievērsta īpaša uzmanība tam, ka vēlētāju kritērijiem tagad kvalificējas arī sievietes. Nekādu skaidrojumu nav arī jau iepriekš minētajam 20. pantam par balsošanu caur pilnvarnieku. Atliek secināt, ka 17. panta uzsvars ir tieši tajā, ka balsstiesības tiek piešķirtas pilsētas ekonomiskajam dzinējspēkam, tiem, kas par saviem līdzekļiem uztur pilsētas labiekārtošanu. Pat ja tās būtu sievietes. Sieviete var balsot tad, ja ir ienesīga īpašuma īpašniece un maksā nodokļus. Jāatzīmē, ka šīs reformas rezultātā arī ievērojama daļa vīriešu pirmo reizi ieguva vēlēšanu tiesības.

Jau minēts, ka pilsētu pašvaldību reformai paraugu Krievijas impērija aizguva no Prūsijas pilsētu iekārtas. Tātad sieviešu – nodokļu maksātāju balsstiesības pašvaldību vēlēšanās bija pazīstamas arī Eiropas reģionos. Tomēr ne visi uzskatīja, ka šāda kārtība ir sevišķa sieviešu līdztiesības atzīšana un progresīva sabiedrības iezīme. Augusts Bebels (Ferdinand August Bebel, 1840–1913), viens no sava laikmeta spilgtākajiem sociāldemokrātijas pārstāvjiem, rakstniekiem un sociāldemokrātijas teorētiķiem, arī viens no Vācijas Sociāldemokrātiskās partijas dibinātājiem (turpmāk – Vācijas SDP), par sieviešu pašvaldību vēlēšanu tiesībām teicis šādi: "Saskaņā ar Eiropas reģionos spēkā esošajām normām neprecētas sievietes, kurām pieder zemesgabals, var dot savas balsis pašvaldību vēlēšanās. Pieņemot, ka noteiktā rajonā ir vairākums neprecētu zemes īpašnieču, viņas var ievēlēt pat divas trešdaļas no apriņķa pārstāvjiem šajā apgabalā, bet viņām ir jāievēl vīrieši. Tiklīdz sieviete apprecas, viņa zaudē savu balsi, kas tiek nodota viņas vīram. Ja īpašums tiek pārdots, arī viņš zaudē savu balsi. Tāpēc vēlēšanu tiesības nepiemīt cilvēkam, bet piemīt zemei. Tas ir ārkārtīgi raksturīgi dominējošajai valsts morālei un valsts priekšstatam par pilsoņa tiesībām. Cilvēks, tu neesi nekas, ja tev nav ne naudas, ne zemes. Spriestspēja un inteliģence ir sekundāri apsvērumi, un tos nevar ņemt vērā."34

Līdzīgās domās bija Klāra Cetkina (Clara Zetkin, 1857–1933), marksisma teorētiķe un politiskā aktīviste, kura par sieviešu pašvaldību vēlēšanu tiesībām rakstīja šādi: "Daudzās Prūsijas pavalstīs, kā arī daudzās provincēs joprojām pastāv sieviešu vēlēšanu paveids. [..] arī Vestfālenē un Šlēsvigā-Holšteinā lauku rajonu sievietēm ir balsis pie vietējām pašvaldībām. Bet kādos apstākļos? Ne katrai sievietei ir balsstiesības, tās attiecas tikai uz tām, kurām pieder zeme un kuras maksā nodokļus. Tas pats noteikums tiek piemērots ne tikai lauku reģionos, bet arī pilsētās, daļā Pfalcas un citās vietās. Arī Austrijā sievietēm lauku rajonos ir tiesības balsot par vietējo rajonu pārvaldes locekļiem, bet tikai tiktāl, ciktāl viņas ir zemes īpašnieces un ciktāl viņas ir nodokļu maksātājas. [..] Bet, rūpīgi apsverot visus šos gadījumus, mēs atklājam, ka sievietes nebalso tāpēc, ka ir sievietes; viņām nav, tā sakot, personīga balsojuma, bet viņām šīs tiesības ir tikai tāpēc, ka viņas ir īpašuma īpašnieki un nodokļu maksātāji."35

Ja pieņemam, ka pašvaldību vēlēšanu tiesības sievietēm neatkarīgi no to pamatojuma ir labums pats par sevi, jo pavairo personai piemītošo subjektīvo tiesību loku, tad Krievijas pilsētu nolikums bija praktisks solis sieviešu politiskajā emancipācijā arī Latvijas teritorijā. Tomēr jāatzīst, ka likumdevējs pašvaldību vēlēšanu tiesību sakarā nemaz nav domājis un vēlējies sieviešu politisku vienlīdzību ar vīriešiem. Šeit drīzāk ir atzīta sievietei piederoša īpašuma un sieviešu nomaksāto nodokļu vienlīdzība kopējā pilsētas saimniecībā.

Parlamenta vēlēšanu jomā situācija bija citādāka. 1905. gadā Krievijas impēriju satricināja plaši nemieri, kas robežojās ar revolūciju. Imperatora pavalstnieki prasīja modernizēt valsts pārvaldi un savu tiesību garantēšanu rakstiskā konstitūcijā. 1905. gada 17. oktobrī imperators Nikolajs II paziņoja, ka viņš nolēmis dot savai tautai: 1) nesatricināmas pilsonīgas brīvības pamatus, dibinoties uz faktiskiem personas, apziņas, vārda, sapulču un sabiedrību brīvības principiem; 2) arī tās iedzīvotāju šķiras, kas nebaudīja vēlēšanu tiesības, aicināt līdzdarboties valsts domē; 3) nolikt par nesatricināmu noteikumu, ka neviens likums nevar dabūt likumīgu spēku bez valsts domes atļaujas."36

1906. gada 23. aprīlī tika pieņemti Krievijas impērijas Pamatlikumi. Cita starpā tie noteica arī Valsts domes vēlēšanas kārtību. 101. pants noteica: "Valsts dome sastāv no locekļiem, ko ievēl Krievijas impērijas iedzīvotāji uz pieciem gadiem saskaņā ar tiem pamatiem, kas noteikti likumpakārtotajos aktos par domes vēlēšanām."37 Savukārt likumpakārtotais akts – Noteikumu par Valsts domes vēlēšanām 6. punkts – noteica šādus ierobežojumus vēlētājiem: "Vēlēšanās nepiedalās: a) sieviešu dzimuma personas; b) personas, kas jaunākas par 25 gadiem; c) apmācāmie mācību iestādēs; d) personas ar militārajām pakāpēm armijā un flotē, kas uz doto brīdi pilda kara dienestu; e) klaidoņi; f) ārvalstu pavalstnieki."38

Minētie ierobežojumi mūsdienu skatījumā šādas vēlēšanas liedz uzskatīt par vispārīgām vēlēšanām. Papildus tam Valsts domes vēlēšanu kārtība arīdzan neparedzēja nedz vienlīdzīgu vēlēšanu principu, nedz tiešu vēlēšanu principu. Viena muižnieka balss bija pielīdzināta trīs pilsētas buržuāzijas pārstāvju, 15 zemnieku un 45 strādnieku balsīm.39 Strādnieku kūrijā tiesības piedalīties vēlēšanās bija strādniekiem, kuri strādāja uzņēmumos ar ne mazāk kā 50 darbiniekiem. Latvijas laukos kalpi un citi bezzemnieki, kas veidoja lauku iedzīvotāju vairākumu, uz pagasta sapulci, kura vēlēja zemnieku pilnvarotos, no sava vidus varēja sūtīt tikai katru desmito. Tie kopā ar māju saimniekiem sapulcē no katra pagasta uz apriņķa sapulci ievēlēja divus pilnvarniekus, kas tālāk vēlēja balsotājus, un tie savukārt guberņas sapulcē ievēlēja domnieku.40

Vēlēšanu process bija ilgstošs. Rīgā, piemēram, tas norisa šādi: 19. martā – fabriku un rūpnīcu pilnvaroto vēlēšanas, 24. martā – pilsētas balsotāju vēlēšanas, 27. martā – fabriku un rūpnīcu balsotāju vēlēšanas, bet 14. aprīlī balsotājiem no sava vidus bija jāievēlē viens pirmās Valsts domes domnieks.41 Pirmā Valsts dome nevarēja saprasties ar imperatoru, tā ātri tika atlaista un vēlēta jauna dome. Tomēr nevienās Krievijas impērijas Valsts domes vēlēšanās sievietes pie vēlēšanu tiesībām pielaistas netika.

Lai kā mēs mūsdienu skatījumā vērtētu komplicēto un ierobežojošo Valsts domes vēlēšanu sistēmu, laikabiedri spēja novērtēt arī ieguvumus, ko tautas politiskajai attīstībai sniedza šīs vēlēšanas. 1906. gada martā presē parādījās šāds vēlēšanu sistēmas novērtējums: "Lai kāds būtu vēlēšanu iznākums, tomēr ievērojama paliks vakarējā diena, kur pirmo reiz tik plašas ļaužu aprindas piedalījās pie politiskām vēlēšanām. Vakarējā diena latviešu vēlētājiem visādā ziņā paliks par lielu mācības dienu. Turpmāk tie vēlēšanās būs daudz vairāk zinātāji, vairāk ievingrinājušies nekā tagad, kur daudziem pirmo reizi bija jānodod savas balsis [..] Arī aģitācijas jeb iepriekšējas vēlēšanu sagatavošanas ziņā mēs ar šīm vēlēšanām esam gājuši labu skolu cauri. Tagadējās Valsts domes vēlēšanas maz var pielīdzināt pilsētu domju vēlēšanām, kur mums jau savi piedzīvojumi un vingrība; Valsts domes vēlēšanas ir daudz plašākas."42

Tomēr sociāldemokrāti nebija gatavi atzīt, ka Valsts domes vēlēšanas ir bijusi nozīmīga politiskās audzināšanas mācību stunda. 1906. gadā 1. maijā streikoja gandrīz visas Rīgas fabrikas. Latviešu Sociāldemokrātiskā Strādnieku partija sanāca uz kongresu un cita starpā pieņēma šādu kongresa rezolūciju: "Tagadējā dome ir riebīgs tautas priekšstāvības viltojums, ja viņa arī izvestu demokrātiskās reformas, tās būtu tikai aiz bailēm no revolūcijas, vienīgā izeja no tagadējās anarķijas ir Satversmes Sapulces sanākšana uz vispārējas, vienlīdzīgas, tiešas un aizklātas balsošanas pamatiem."43

Tātad jau 1906. gadā Latvijas sociāldemokrātiem bija vīzija par tādu vēlēšanu kārtību, kādu tagad atrodam Satversmē. Tāpēc atsevišķas izpētes vērts ir jautājums, kā veidojās Latvijas sociāldemokrātu uzskati par brīvām un demokrātiskām vēlēšanām.

Turpmāk vēl.

RAKSTA ATSAUCES /

1. Satversmes sapulces vēlēšanas. Pieejams: https://www.cvk.lv/lv/velesanas/saeimas-velesanas/satversmes-sapulces-velesanas [skatīts 16.02.2021.].

2. Helmane I. Vēlētāju aktivitāte krītas. Pētījumā cenšas noskaidrot, kādi tam ir iemesli, 22.10.2018. Pieejams: https://lvportals.lv/norises/299591-veletaju-aktivitate-kritas-petijuma-censas-noskaidrot-kadi-tam-ir-iemesli-2018

3. Piemēram: Grib izcelt Latviju kā pirmo valsti, kur sievietes ieguva balsstiesības. Pieejams: https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/grib-izcelt-latviju-ka-pirmo-valsti-kur-sievietes-ieguva-balsstiesibas.a61091/ [skatīts 11.02.2021.].

4. Skat., piemēram: Supe V. Latvijas Republikas Satversmes 6. panta komentārs. Grām.: Latvijas Republikas Satversmes komentāri. II nodaļa. Saeima. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2020, 79.–125. lpp.

5. Osipova S. Sieviešu tiesības Latvijā 1918–1940: starp politisko pilntiesību un civiltiesisko nevienlīdzību, Grām.: Nācija, valoda, tiesiska valsts: ceļā uz rītdienu. Rīga: TNA, 2020, 125. lpp.; citēts pēc: Fisher I. Zur Problematic der Erfassung von Aktengut uz Gender- und Frauengeschichte im Archiv der sozialen Demokratie. Pieejams: http://library.fes.de/fulltext/bibliothek/test/frauentest.pdf

6. Satversmes II daļas lasīšana pa pantiem V sesijas 8. sēde 1922. gada 1. februārī. Satversmes sapulces stenogrammas izvilkumi. Pieejami: http://flriga.lu.lv/tzpi/materiali/Satversmes_sapulces_stenogrammas.pdf [skatīti 05.01.2021.].

7. Supe V. Latvijas Republikas Satversmes 6. panta komentārs. Grām.: Latvijas Republikas Satversmes komentāri. II nodaļa. Saeima. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2020, 95., 96. lpp.

8. Turpat.

9. Satversmes Sapulces vēlēšanu likums. Latvijas pagaidu valdības likumu un rīkojumu krājums, 27.09.1919., Nr. 9 (dažkārt avotos norādītas arī atsauces uz citiem šī izdevuma numuriem).

10. Latvijas valsts iekārtas pagaidu noteikumi. Likumu un valdības noteikumu krājums, 31.08.1920., Nr. 4.

11. Latvijas valsts izsludināšana. Pagaidu Valdības Vēstnesis, 14.12.1918., Nr. 1.

12. Turpat.

13. Pleps J. Latvijas valstiskuma pamats. Jurista Vārds, 04.09.2012., Nr. 36 (735).

14. Vilcāne V. Latgales kongress – norise un pieņemtie lēmumi. Pieejams: https://lvportals.lv/norises/286677-latgales-kongress-norise-un-pienemtie-lemumi-2017 [skatīts 16.02.2021.].

15. Latgales kongresa rezolūcija. Pieejams: http://latgalesdati.du.lv/system/faili/LatgalesKongress/09_1917 %20Latgales%20kongresa %20rezol %C5 %ABcija.pdf [skatīts 15.01.2021.].

16. Vilcāne V. Latgales kongress – norise un pieņemtie lēmumi.

17. Latgales kongresa rezolūcija.

18. Vispārējās debates par Satversmes I daļu IV sesijas 4. sēde 1921. gada 27. septembrī. Satversmes sapulces stenogrammas izvilkumi. Pieejami: http://flriga.lu.lv/tzpi/materiali/Satversmes_sapulces_stenogrammas.pdf [skatīti 05.01.2021.].

19. Valters M. Satversmes sapulces ideja. Latvju Ziņas, 06.05.1954., Nr. 9.

20. Tautas padomes LSDSP frakcijas deklarācija, kas nolasīta Latvijas valsts proklamēšanas akta laikā; Kalniņš B. Latvijas Sociāldemokrātijas piecdesmit gadi. Stokholma: Memento, 1993, 138.–139. lpp. Pieejams: https://www.historia.lv/dokumenti/tautas-padomes-lsdsp-frakcijas-deklaracija-kas-nolasita-latvijas-valsts-proklamesana-akta [skatīts 10.04.2021.].

21. V sesijas 1. sēde 1922. gada 17. janvārī. Satversmes sapulces stenogrammas izvilkumi. Pieejami: http://flriga.lu.lv/tzpi/materiali/Satversmes_sapulces_stenogrammas.pdf [skatīti 05.01.2021.].

22. Turpat.

23. Lazdiņš J. Konstitucionālisma pirmsākumi un nerealizētie valstiskumi Latvijā. Jurista Vārds, 11.06.2013., Nr. 23 (774).

24. Latvijas Sociālistiskās Padomju Republikas Satversme (pieņemta 15.01.1919.). Pieejama: https://www.historia.lv/dokumenti/latvijas-socialistiskas-padomju-republikas-satversme-1511919 [skatīta 18.12.2020.].

25. Krievijas Sociālistiskās Federatīvās Padomju Republikas Konstitūcija (Pamatlikums). Maskava: Latviešu Nac. Lietu komisariāta Kult-izglītības nodaļas izdevums, 1918.

26. Jauna pilsētu velēšanu kārtība. Līdums, 22.04.1917., Nr. 90.

27. Stučka A. Latvijas pašvaldību juridiskais raksturojums un pašvaldību reforma. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2019, 70. lpp.

28. Turpat, 71. lpp.; citēts pēc: Mucenieks P. Latvijas pašvaldību iekārta. Rīga: LU Studentu padomes grāmatnīcas izdevums, 1938, 54. lpp.

29. Городовое положение со всеми относящимися к нему узаконениями, судебными и правительственными разъяснениями. Сост. пом. присяж. пов. М.И. Мыш. С.-Петербург: Тип. Н.А. Лебедева, 1876, c.2.

30. Mucenieks P. Latvijas pašvaldību iekārta. Rīga: LU Studentu padomes grāmatnīcas izdevums, 1938, 54. lpp.

31. Высочайше утвержденное 16-го июня 1870 года городовое положение с объяснениями. С.-Петербург: Хоз. департ. М.В.Д., 1870, c. 21.

32. Ibid., c. 23.

33. Ibid., с. 24.

34. Bebel A. Woman in the Past, Present and Future. G.H. Benham, 1897, p. 133.

35. Zetkin C. Social-Democracy & Woman Suffrage, 1906. Pieejams: https://www.marxists.org/archive/zetkin/1906/xx/womansuffrage.htm [skatīts 08.02.2021.].

36. Augškalns-Aberbergs J. Latvijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partija. Vēsturisks atskats. Rīga: Izdevniecības P/S "Nākotnes kultūra", 1929, 73. lpp.

37. Основные Государственные Законы Российской Империи, Глава X. О Государственном Совете и Государственной Думе и образе их действий Pieejams: http://www.imperialhouse.ru/rus/history/foundations/dinzak1/161.html [skatīts 03.01.2021.].

38. Высочайше утвержденное положение о выборах в Государственную Думу 1905 года, августа 6. Pieejams: https://constitution.garant.ru/history/act1600-1918/5213/ [skatīts 28.01.2021.].

39. Bērziņš J. Pirmās Valsts domes vēlēšanu ietekme Latvijas sabiedrībā. Latvijas Vēstures institūta žurnāls, 2009, Nr. 3 (72), 72. lpp. Pieejams: https://www.lvi.lu.lv/lv/LVIZ_2009_files/3numurs/J_Berzins_Pirmas_Valsts_domes_LVIZ_2009_3.pdf [skatīts 28.12.2020.].

40. Ibid.

41. Ibid.

42. Balss, 24.03.1906.

43. Augškalns-Aberbergs J. Latvijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partija. Vēsturisks atskats. Rīga: Izdevniecības P/S "Nākotnes kultūra", 1929, 96. lpp.

ATSAUCE UZ ŽURNĀLU
Smiltēna A. Cīņa par vienlīdzību: kā Latvija nonāca līdz vēlēšanu tiesībām sievietēm (I). Jurista Vārds, 22.02.2022., Nr. 8 (1222), 21.-28.lpp.
4
VĒL PAR ŠO TĒMU
komentāri
0 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
PIEVIENOT
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
visi numura raksti
Gatis Litvins
Skaidrojumi. Viedokļi
Fiziskās personas atbrīvošana no parādsaistībām
Šā gada sākumā stājās spēkā Fiziskās personas atbrīvošanas no parādsaistībām likums. Jauno tiesību institūtu mēdz pielīdzināt maksātnespējai (pat sauc par "mazo maksātnespēju"), tomēr starp abiem pastāv būtiskas ...
Gaidis Bērziņš
Viedoklis
Pārdomas par fizisko personu atbrīvošanu no parādsaistībām
Egils Levits
Tiesību politika
Desmit gadi kopš konstitucionālā satricinājuma
Veronika Krūmiņa
Tiesību politika
Administratīvo tiesu loma konstitucionālās identitātes aizsardzībā
Ilma Čepāne
Mūsu autors
Iepazīstieties: JV autore Ilma Čepāne
Tiesību zinātņu doktore, emirētā profesore, juriste, politiķe un bijusī Satversmes tiesas tiesnese. Latvijas Republikas Augstākās padomes un vairāku Saeimas sasaukumu deputāte. Līdz šim "Jurista Vārdā" publicēti divdesmit astoņi ...
AUTORU KATALOGS