ŽURNĀLS Tiesību politika

[1] Tiesnešu ētikas komisija saņēmusi iesniegumu izvērtēt tiesneša rīcības atbilstību Latvijas tiesnešu ētikas kodeksa 1. kanona 2. punktam, 2. kanona 1., 2., 3. punktam un 3. kanona 3. punktam (Latvijas tiesnešu ētikas kodekss redakcijā līdz 2021. gada 1. februārim).

[2] Iesniegumā norādīts, ka tiesneša rīcība, lemjot par sevis atstatīšanu no lietas izskatīšanas, vairākās civillietās bijusi nekonsekventa.

Civillietā /civillieta A/ tiesnesis atstatījis sevi no lietas izskatīšanas sakarā ar draudzīgām attiecībām ar puses pārstāvi /pers. A/, bet civillietā /civillieta B/ ar atbildētāju /pers. A/ pasludinājis spriedumu.

2010. gada 9. decembrī tiesnesis atstatījis sevi no /pers. B/ maksātnespējas lietas izskatīšanas, jo iebildumus pret maksātnespēju iesniedzis bankas pārstāvis /pers. C/, kurš bija kolēģes tiesneses dēls.

Civillietā /civillieta C/ tiesnesis neesot atstatījis sevi no lietas izskatīšanas, kaut gan puses pārstāvis bijis zvērināts advokāts /pers. D/, ar kuru viņi agrāk bijuši ne tikai darba kolēģi, bet arī vienas politiskās organizācijas biedri.

Civillietā /civillieta D/ tiesnesis atstatījis sevi no lietas izskatīšanas sakarā ar prasītāja /pers. E/ iebildumiem par tiesneša objektivitāti, jo tiesnesis neuzklausa viņa pieteiktos lūgumus, novilcina lietas izskatīšanu. Turklāt lēmumā tiesnesis atspoguļojis atbildētāju viedokli, ka par tiesneša atstatīšanos jālemj pašai tiesai, kas ir pretrunā tiesas sēdes audioierakstā fiksētajiem atbildētāju iebildumiem pret tiesneša atstatīšanos.

[3] Iesniedzējs atsaucas uz Tiesnešu disciplinārkolēģijas 2020. gada 20. marta lēmumu, Tiesnešu ētikas komisijas 2020. gada 14. februāra atzinumu par tās pašas tiesas tiesneša pieļautajiem Latvijas tiesnešu ētikas kodeksa 1. kanona 2. punkta, 2. kanona 1., 2., 3. punkta un 3. kanona 3. punkta pārkāpumiem, atstatoties no lietas izskatīšanas ar puses pārstāvi /pers. A/ tajā pašā lietā, kurā kā pirmais esot atstatījies tiesnesis.

[4] Rakstveida paskaidrojumā 2021. gada 10. septembrī Tiesnešu ētikas komisijai tiesnesis vienīgi norādīja, ka visās lietās esot ievērojis Civilprocesa likuma prasības un neesot pieļāvis Tiesnešu ētikas kodeksa normu un Tiesnešu uzvedības Bangaloras principu pārkāpumus. Iesniedzējs rakstot atkārtotas sūdzības sakarā ar 2015. gadā pieņemto viņam nelabvēlīgo spriedumu vai spriedumu viņa laulības šķiršanas lietā. Nav saprotams, kādas iesniedzēja tiesiskās intereses aizskartas šajās lietās, tiesnesis neatrod kopsakarības starp viņa un kolēģa darbībām.

2021. gada 8. oktobra iesniegumā Tiesnešu ētikas komisijai tiesnesis lūdza iesniegumu izskatīt bez viņa klātbūtnes sakarā ar plānotu ārstniecības kursu. Tiesnesis papildināja paskaidrojumu, norādot, ka 2013. gada lietā /civillieta B/ prasībā pret /pers. A/ vēl neesot bijis pamata sevi atstatīt, jo nav pastāvējuši tie apstākļi, uz kuriem norādīts 2018. gada 26. marta lēmumā lietā /civillieta A/. Piecu gadu laikā ar /pers. A/ kļuvuši personiski pazīstami, izveidojušās draudzīgas, neformālas attiecības ārpus darba.

Pēc Tiesnešu ētikas komisijas atkārtota uzaicinājuma piedalīties komisijas sēdē 2021. gada 13. novembra iesniegumā tiesnesis norādīja, ka 2021. gada 10. septembrī esot sniedzis paskaidrojumu, kuru papildinājis 2021. gada 8. oktobrī, un saskaņā ar Tiesnešu ētikas komisijas Reglamenta 33. punktu atkārtoti lūdza iesniegumu izskatīt bez viņa klātbūtnes. Savā rīcībā tiesnešu ētikas normu pārkāpumus nesaskata. Esot rīkojies atbilstoši Tiesnešu uzvedības Bangaloras principu 2.5. punktam, kas paredz, ka tiesnesim ir jāatsakās no piedalīšanās jebkurā tiesas prāvā, kurā tiesnesis nespēj pieņemt objektīvu spriedumu. Tiesnešu ētikas komisijas priekšsēdētāja, uzaicinot tiesnesi piedalīties komisijas sēdē, neesot norādījusi, kāpēc nevarot izskatīt iespējamo pārkāpumu bez viņa klātbūtnes un par kādiem iesniegumā minētajiem apstākļiem viņš neesot iesniedzis paskaidrojumu.

[5] Tiesnešu ētikas komisija uzskata, ka tiesneša sniegtās ziņas par iesniegumā minētajiem apstākļiem ir nepietiekamas, lai objektīvi izvērtētu iesniegumā minēto par iespējamu tiesneša pieļautu ētikas normu pārkāpumu. Tiesnesis nesadarbojas ar komisiju, neierodas uz komisijas sēdēm un nesniedz paskaidrojumus pēc būtības.

Tiesnešu ētikas komisija jau iepriekš konstatējusi, ka komisijas rīcībā nav citu instrumentu, lai noskaidrotu objektīvo patiesību par tiesneša un lietas dalībnieka attiecībām, to raksturu, tostarp iegūstot vēl kādus pierādījumus, kā vien paša tiesneša paskaidrojumi (Tiesnešu ētikas komisijas 2020. gada 14. februāra atzinuma 6. punkts).

Ņemot vērā minēto, tas ir pamats saskaņā ar likuma "Par tiesu varu" 91.² panta 4. punktu komisijai pēc savas iniciatīvas apspriest un vērtēt tiesneša rīcības atbilstību ētikas normām, nesadarbojoties ar Tiesnešu ētikas komisiju.

[6] Izvērtējusi Tiesnešu ētikas komisijas rīcībā esošos materiālus un tiesneša rakstveida paskaidrojumus, komisija atzīst, ka tiesneša rīcībā ir konstatējams rupjš ētikas normu pārkāpums.

[7] Tiesnešu ētikas kodeksa preambulā ir uzsvērts, ka tiesnesim ir jābūt neatkarīgam un objektīvam, ar augstu profesionālo kompetenci, morālo autoritāti, godprātīgam un ar nevainojamu reputāciju. Augstu ētikas standartu veicināšana un uzturēšana ir katra tiesneša atbildības jautājums.

Tiesnešu ētikas kodeksa 1. kanona 1. punktā noteikts, ka tiesnesis tur cieņā savu amatu un tiesu varas neatkarību. Kodeksa 2. kanonā kā tiesnešu ētikas standarts ir noteikts godprātības un cieņas princips. Tiesneša godprātība un cieņpilna attieksme stiprina un vairo sabiedrības uzticēšanos tiesu varai. Tiesnesis ciena un ievēro likumu, godprātīgi un ar cieņu attiecas pret savu amatu, amata pienākumiem, procesa dalībniekiem, kolēģiem un sabiedrību kopumā (1. punkts). Tiesnesim, gan veicot amata pienākumus, gan darbojoties ārpus tiem, jārīkojas tā, lai veicinātu sabiedrības uzticēšanos tiesu varai (2. punkts).

Godprātības un cieņpilnas attieksmes princips nostiprināts arī ANO Ekonomisko un sociālo lietu padomes apstiprinātajos Bangaloras tiesnešu ētikas principos. Tiesnesim jānodrošina, ka viņa rīcība veicina un nostiprina sabiedrības, juristu un tiesvedības dalībnieku uzticēšanos tiesneša un tiesu sistēmas objektivitātei, lai viņa rīcību sabiedrība vērtētu kā nevainojamu (2.2., 3.1. punkts). Tiesneša rīcībai un uzvedībai jāattaisno cilvēku uzticēšanās tiesnešu godprātībai, taisnīgums ne vien faktiski jānodrošina, bet arī jārada sabiedrībā pārliecība, ka tas ir nodrošināts (3.2. punkts).

Tiesnešu ētikas komisija jau iepriekš skaidrojusi, ka cilvēki, kas tiesiskā un demokrātiskā valstī, kāda ir arī Latvijas Republika, īsteno tiesas spriešanu, ir ne tikai labi izglītoti tiesību zinātnēs, bet ir arī personas ar augstu personības, tostarp ētikas, standartu. Šī atziņa sasaucas arī ar tiesisko regulējumu, proti, likuma "Par tiesu varu" 51. panta pirmās daļas 4. punktu, kurā kā viena no tiesneša kandidātam izvirzītajām prasībām minēta nevainojama reputācija. Minētā prasība nozīmē arī nevainojamu reputāciju jautājumā par izpratni attiecībā uz tiesu varas nozīmi un tiesnesi tiesas spriešanas īstenošanā. Tiesneši ir personas, kas gan labi pārzina citu personu tiesības un pienākumus, gan arī apzinās un pilda savējos. Bet galvenokārt tās ir personas, kuras ciena sevi un citus, kuras pilda savus profesionālos pienākumus, esot iekšēji neatkarīgi, brīvi un vienlaikus atbildīgi.

Tiesnešu ētikas komisija akcentējusi, ka, patiesi saprotot un labi apzinoties savas profesijas jēgu, tās nozīmīgumu tiesiskas, demokrātiskas valsts darbībā, nevajadzētu izveidoties situācijai, kurā tiesneši neapzinās tiesnešu pašpārvaldes nozīmīgumu un līdz ar to savu dalību tajā. Ja tas tomēr tā ir, tad rodas jautājums par patiesas izpratnes trūkumu par tiesneša amatam nepieciešamajām prasmēm un īpašībām (2020. gada 20. novembra skaidrojuma 4., 5. punkts).

Tas citstarp nozīmē arī to, ka tiesnesim jābūt izpratnei par Tiesnešu ētikas komisijas pamatmērķi sniegt atzinumus par ētikas normu interpretāciju un pārkāpumiem, kā arī skaidrot tiesnešu ētikas normas (Likuma "Par tiesu varu" 91.¹ pants) un šīs komisijas nozīmīgo lomu uzticēšanās tiesu varai kopumā nodrošināšanā. Tādā veidā tiek stiprināta tiesiska un demokrātiska valsts.

[8] Tiesnešu ētikas komisija atzīmē, ka komisijas darbība nav vērsta uz to, lai pēc savas iniciatīvas izskatītu jebkuru personas iesniegumu, bet, saskatot iespējamā tiesnešu ētikas normu pārkāpuma pazīmes, komisijas pienākums ir to izvērtēt.

Jebkura pārkāpuma izskatīšanā Tiesnešu ētikas komisija, nosūtot lūgumu sniegt informāciju un aicinot uz Tiesnešu ētikas komisijas sēdi, sagaida cieņpilnu, atbildīgu tiesneša rīcību, sadarbību ar komisiju, koleģiālu sarunu, izskaidrojot konkrētos faktus un argumentējot savas rīcības pamatotību.

Tādējādi tiesneša pienākums ir darīt visu iespējamo, lai kliedētu šaubas par konkrētā tiesneša godīgumu un objektivitāti. Proti, ja ir norādīti konkrēti fakti, kas par to rada šaubas, tad tiesnesim aktīvi jāsadarbojas ar komisiju, jāsniedz pilnvērtīgs izskaidrojums par faktiem, kas norāda uz iespējamu ētikas normu pārkāpumu, un visa būtiskā informācija, lai komisija varētu pārbaudīt notikušā apstāk­ļus un sniegt par tiem savu vērtējumu.

[9] Tiesnešu ētikas komisija vērš uzmanību, ka tiesnesis ir ne tikai augsti kvalificēts jurists, tiesnesim jāapzinās sava atbildība sabiedrības priekšā un jāapzinās, ka ir paraugs sabiedrībai. Tas citstarp ietver spēju izvērtēt savu pieņemto lēmumu un rīcības sekas.

Tālab tiesnesim bija jāapzinās pienākums sniegt skaidrojumu par visiem iesniegumā norādītajiem konkrētajiem gadījumiem, kuros, iesniedzēja ieskatā, tiesnesis vai nu nepamatoti atstatījies no lietas izskatīšanas vai, tieši pretēji, pastāvot šaubām par tiesneša objektivitāti, izskatījis lietu, lai Tiesnešu ētikas komisija varētu tos izvērtēt.

[10] Tiesnesis nesniedza pilnvērtīgus paskaidrojumus par vienu no atstatīšanās no lietas izskatīšanas situācijām, par trīs gadījumiem nesniedza nekādu informāciju.

[11] Tiesnešu ētikas komisija tiesneša attieksmē saskata izvairīšanos no iesniegumā norādīto faktu izskaidrošanas par tiesneša atstatīšanās vai neatstatīšanās gadījumiem, kā sekas konkrētajā gadījumā ir Tiesnešu ētikas komisijas nespēja pildīt likumā noteikto funkciju, proti, izvērtēt, vai tiesnesis ir pieļāvis ētikas normu pārkāpumus.

Tiesneša rīcība, nesniedzot izsmeļošu informāciju un skaidrojumu un pēc atkārtota aicinājuma neierodoties uz sēdi, kas notika tiešsaistē, komisijas ieskatā liecina, ka tiesnesis nevēlējās sadarboties ar Tiesnešu ētikas komisiju un nedarīja visu iespējamo, lai kliedētu šaubas par savu objektivitāti konkrētu lietu izskatīšanā. Tiesneša rīcība neatbilst tiesnesim noteiktajiem ētikas standartiem veicināt sabiedrības uzticību tiesas godīgumam un objektivitātei.

Tiesneša atsaukšanās uz Tiesnešu ētikas komisijas reglamenta 33. punktu (paredz lietas izskatīšanu bez tiesneša klātbūtnes) un atruna, ka Tiesnešu ētikas komisijas priekšsēdētāja nav norādījusi, kāpēc nevar izskatīt viņa iespējamo pārkāpumu bez viņa klātbūtnes un par kādiem iesniegumā minētajiem apstākļiem viņš nav iesniedzis paskaidrojumu, Tiesnešu ētikas komisijas ieskatā ir nekoleģiāla, negodprātīga un necienīga rīcība. Tā liecina, ka tiesnesis neizprot tiesneša amatam nepieciešamās personiskās īpašības un prasmes, tai skaitā spēju uzņemties atbildību, apzināties savas rīcības ietekmi uz tiesu varas autoritāti kopumā.

Tiesnešu ētikas komisija uzskata par nepieņemamu situāciju, ka tiesnesis, pienācīgi nesadarbojoties ar Tiesnešu ētikas komisiju un nesniedzot informāciju un savu skaidrojumu, var izvairīties no jebkādas atbildības.

[12] Neatkarīgas un objektīvas tiesas ir tiesiskas valsts būtisks elements, un tiesu vara var efektīvi darboties tikai tad, ja tā bauda sabiedrības uzticību. Savukārt uzticēšanos tiesu varai ietekmē katra individuāla tiesneša rīcība. Līdz ar to tiesneša amats uzliek īpašus pienākumus. Lai nodrošinātu sabiedrības uzticēšanos tiesām, ir nepieciešams izvirzīt augstākas prasības tiesnešu uzvedībai un rīcībai, tostarp augstākas prasības tiesneša rīcībai situācijās, kad konkrēti fakti ir radījuši šaubas par tiesneša godīgumu un objektivitāti.

[13] Novērtējot visus apstākļus to kopumā, Tiesnešu ētikas komisija atzīst, ka konkrētajā situācijā tiesneša rīcībā, nesadarbojoties ar Tiesnešu ētikas komisiju, nesniedzot paskaidrojumus par savu rīcību pēc būtības, bet aprobežojoties ar formālām atbildēm, ir konstatējams Tiesnešu ētikas kodeksa 1. kanona 1. punkta, 2. kanona 1., 2. un 3. punkta pārkāpums. Tiesnesis nav bijis godprātīgs un cieņpilns pret sevi un citiem, nav kliedējis šaubas par tiesneša objektivitāti. Šāda rīcība neveicina sabiedrības uzticēšanos tiesu varai kopumā, tādēļ pārkāpums atzīstams par rupju, un tas ir pamats disciplinārlietas ierosināšanai.

Ņemot vērā minēto, Tiesnešu ētikas komisija atzīst: Tiesneša rīcībā ir konstatējams Latvijas tiesnešu ētikas kodeksa 1. kanona 1. punkta, 2. kanona 1., 2. un 3. punkta pārkāpums.

Tiesneša ētikas normu pārkāpums ir rupjš, kas ir pamats disciplinārlietas ierosināšanai.

Komisijas priekšsēdētāja Dace Skrauple

Komisijas locekļi: Iveta Andžāne, Madara Ābele,
Adrija Kasakovska, Anda Kraukle,
Baiba Lielpētere, Dace Mita,
Lauma Paegļkalna, Inese Laura Zemīte