ŽURNĀLS Tiesību politika

[1] TĒK saņēmusi tiesas priekšsēdētājas iesniegumu sakarā ar sūdzību par tiesnesi, kurā lūgts izvērtēt tiesneses iespējamo neētisko rīcību lietas izskatīšanā.

[2] Tiesas priekšsēdētājas iesniegumā norādīts, ka tiesnese ignorējusi vairākkārtējus pieteicēja, zvērinātas advokātes un liecinieču lūgumus lietas izskatīšanu organizēt videokonferences režīmā ar citas tiesas starpniecību. Lūgumi pamatoti ar Covid-19 apstākļiem un liecinieču ievērojamo vecumu, kālab lielā attāluma un veselības stāvokļa dēļ ir apgrūtināti no /pilsēta A/ ierasties tiesu namā, un lūgts lietu izskatīt, pieteicējam, zvērinātai advokātei un lieciniecēm piedaloties tiesas sēdē no /tiesu nams/. Tiesas priekšsēdētājas ieskatā, lai arī tiesnese paskaidrojumā argumentējusi, kādēļ vecums un Covid-19 nav atzīti par objektīviem iemesliem, no lietas materiāliem neizriet, ka pieteicējs par šiem argumentiem būtu informēts. Tā kā pieteicējs un liecinieces uz tiesas sēdi nav ieradušies, viņiem uzlikta piespiedu nauda. Piespiedu nauda uzlikta arī zvērinātai advokātei. Tiesas priekšsēdētāja vērš uzmanību, ka jau pieteikumā bijusi vispārīga informācija par to, ka liecinieces uz tiesas sēdi /pilsēta B/ ierasties nevarēs, tomēr pirmā norāde, ka lūgumi tiesas sēdē izmantot videokonferenci ir noraidīti pierādījumu trūkuma dēļ, izriet tikai no tiesas lēmumiem, kas pieņemti pēc tiesas sēdēm, kurās videokonference lūgta, lēmumiem, ar kuriem nolemts neatbrīvot liecinieces no piespiedu naudas samaksas, brīdī, kad pieteicējs tiesnesei jau bija pieteicis noraidījumu un ar sūdzību par tiesneses rīcību vērsies pie tiesas priekšsēdētājas.

Ņemot vērā minēto, tiesas priekšsēdētāja lūdz sniegt atzinumu, vai tiesneses rīcība norādītajos apstākļos, izlemjot pieteicēja, zvērinātas advokātes un liecinieču lūgumus, no komunikācijas aspekta ir atbildusi tiesnešu ētikas normām.

Tiesas priekšsēdētāja arī lūdz skaidrot, vai ir ētiska tiesneses rīcība, aicinot zvērinātu advokāti izvērtēt, vai viņa sava vecuma un veselības stāvokļa dēļ ir fiziski spējīga piedalīties tiesas sēdē, un vai tad, ja lietā ir lūgta videokonference, ir ētiski norādīt, ka uzņemšanās sniegt juridisko palīdzību, ja advokātam sava vecuma vai veselības stāvokļa dēļ nav fizisko spēju piedalīties tiesas sēdē bez videokonferences, ir advokāta ētikas pārkāpums. Tiesas priekšsēdētāja atsaucas uz tiesneses lēmumā, ar kuru zvērinātai advokātei uzlikta piespiedu nauda, norādīto, ka zvērinātam advokātam, uzņemoties sniegt personai juridisku palīdzību un pārstāvēt tās intereses, ir jāapsver savas spējas pienācīgi veikt profesionālo pienākumu un ka šis nosacījums attiecināms arī uz zvērināta advokāta fizisko spēju sava vecuma un veselības dēļ piedalīties tiesas sēdē. Ja zvērinātam advokātam šādu spēju nav, tad uzņemšanās sniegt juridisko palīdzību ir advokātu ētikas pārkāpums.

[3] Pieteicējs sūdzībā norāda, ka viņš un liecinieces jūtas diskriminēti, jo tiem uzlikta piespiedu nauda tādēļ, ka viņi vecuma un veselības stāvokļa dēļ nevar ierasties uz tiesas sēdēm /pilsēta B/ tiesu namā. Pieteicējs arī skaidro, ka jau pieteikumā bija lūdzis lietu izskatīt ar videokonferences starpniecību /tiesu namā/.

Zvērināta advokāte sūdzībās norāda, ka tiesneses attieksme pret pieteicēju un lieciniecēm, spītīgi atsakoties noteikt tiesas sēdi videokonferences režīmā, nav cilvēciska. Tā kā lietā iesaistītās personas ir riska grupā, viņām nav vēlama braukšana sabiedriskā transportā un publisku vietu apmeklēšana. Zvērinātai advokātei arī nav saprotams, kādi pierādījumi lūguma pamatošanai tiesnesei būtu jāiesniedz, ja liecinieču vecums (teju 80 gadi) ir objektīvi redzams un pamato iemeslu nespējai no /pilsēta A/ ierasties tiesā /pilsēta B/. Zvērināta advokāte arī vērš uzmanību, ka tiesnese par viņu esot ņirgājusies, jo, atsaucoties uz Zvērinātu advokātu ētikas kodeksa normām, ciniski likusi izvērtēt spējas pienācīgi veikt profesionālo pienākumu savu fizisko spēju, vecuma un veselības stāvokļa dēļ piedalīties tiesas sēdē. Šāda tiesneses attieksme un norāde, ka uzņemšanās sniegt juridisko palīdzību ir advokāta ētikas pārkāpums, ja zvērinātam advokātam šādu spēju nav, zvērinātu advokāti ir personiski aizskāris.

[4] Tiesnese rakstveida paskaidrojumos komisijai norāda, ka sūdzību iesniegšanas iemesls ir pieteicēja un viņa pārstāves neapmierinātība ar pieteiktā lūguma – izskatīt lietu videokonferences režīmā – noraidīšanu. Lai arī likums neparedz šādu lūgumu izlemt ar motivētu lēmumu, iemeslus lūguma neapmierināšanai tiesnese norādījusi gan lietas materiālos esošajos procesuālajos lēmumos, gan paskaidrojumā tiesas priekšsēdētājai.

Tiesnese skaidro, ka vēl pirms lietas ierosināšanas, kā arī visā tiesvedības laikā līdz pat sūdzību iesniegšanai tiesas priekšsēdētājai aktīva komunikācija ar pieteicēju, personu, kura rīkojās pieteicēja vārdā, nenosaucot savu vārdu, un zvērinātu advokāti notika arī telefoniski. Par to minēts gan sūdzībās, gan lietā iesniegtajos iesniegumos un lūgumos, kā arī pieminēts tiesas sēdes protokolā. Vismaz četrās telefona sarunās gan pieteicējam, gan zvērinātai advokātei vairākkārt skaidrots, ka tiesas sēdes netiks organizētas videokonferences režīmā, jo šādā tiesas sēžu formātā nav iespējams objektīvi pārbaudīt pierādījumus. Līdz ar to nav pamata uzskatīt, ka pieteiktais lūgums ignorēts un nav paziņots par tā izlemšanu.

Tiesnese uzskata, ka zvērināta advokāte nerīkojas ētiski, jebkādiem negodprātīgiem un agresīviem līdzekļiem cenšoties panākt lūgumu apmierināšanu. No lietā saņemto procesuālo dokumentu formas un juridiski nekorektās, tiesu aizskarošās valodas satura ir acīmredzami izsecināms, ka visus pieteicēja, zvērinātas advokātes un liecinieču parakstītos dokumentus ir sagatavojusi zvērināta advokāte. Būtībā zvērinātas advokātes mērķis, iesniedzot sūdzības, tiesneses ieskatā, ir panākt, ka lietu izskata cits tiesnesis.

[5] TĒK vērš uzmanību, ka tās kompetencē neietilpst vērtēt tiesneša darbību pamatotību no procesuālo normu piemērošanas aspekta. TĒK vērtē tiesneša rīcības atbilstību tiesnešu ētikas normām.

[..]

[7] Izvērtējusi TĒK rīcībā esošos materiālus un tiesneses sniegtos paskaidrojumus, komisija atzīst, ka tiesneses rīcībā ir konstatējams ētikas normu pārkāpums.

[8] Tiesnešu ētikas kodeksa preambulā ir uzsvērts, ka cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas un ikviens var aizstāvēt savas tiesības, kā arī likumiskās intereses taisnīgā tiesā. Tiesnešiem ir centrālā loma taisnīgas tiesas un tiesiskuma nodrošināšanā.

Taisnīga tiesa un tiesisks process ir tiesas procesa virsmērķis, un tas vairo uzticēšanos tiesu varai. Atbildība par to ir tiesnesim, kurš izskata konkrēto tiesību strīdu. Tieši tiesneša godprātība un cieņpilna attieksme stiprina tiesiskumu un vairo sabiedrības uzticēšanos tiesu varai. Kodeksa 2. kanonā ir atklāts godprātības un cieņas principa tvērums. Tiesnesis ciena un ievēro likumu, godprātīgi un ar cieņu attiecas pret savu amatu, amata pienākumiem, procesa dalībniekiem, kolēģiem un sabiedrību kopumā (1. punkts). Tiesnesim, gan veicot amata pienākumus, gan darbojoties ārpus tiem, jārīkojas tā, lai veicinātu sabiedrības uzticēšanos tiesu varai (2. punkts), un jānodrošina, lai viņa rīcība saprātīga, informēta un no aizspriedumiem brīva vērotāja ieskatā ir saprotama (3. punkts). Tiesnesis, iztiesājot lietu, darbojas pacietīgi, nosvērti un nesteidzīgi, tomēr efektīvi un uzņēmīgi (6. punkts).

Tiesības uz taisnīgu tiesu ietver tiesības arī uz tiesas objektivitāti. Tas attiecas ne vien uz pašiem nolēmumiem, bet arī uz nolēmumu pieņemšanas procesu. Objektivitātes princips savukārt atklāts 3. kanonā. Tiesnesim pienākumi jāpilda objektīvi, neitrāli un bez aizspriedumiem (1. punkts), jāizvairās no vārdiem un runas, žestiem vai citas darbības, kuru varētu uztvert kā neobjektivitāti vai aizspriedumu izpausmi (2. punkts).

Tiesības uz taisnīgu tiesu ietver arī kompetentu tiesu varu. Tiesas efektīvas darbības pamatā ir tiesneša profesionālās prasmes un zināšanas. Kompetences principa vārdiskais atspoguļojums atrodams 4. kanonā. Tiesnesim jābūt pacietīgam, cieņpilnam un pieklājīgam pret procesa dalībniekiem un citiem, ar kuriem tiesnesis saskaras, veicot savus amata pienākumus (4. punkts), savus amata pienākumus veicot rūpīgi, ar dziļu izpratni par tiesībām un lietas faktiskajiem ap­stākļiem (3. punkts). Nolūkā nodrošināt efektīvu tiesas procesu un taisnīgu tiesu tiesnesim ir pienākums darīt visu iespējamo, lai tostarp attīstītu personīgās spējas, kas nepieciešamas tiesneša pienākumu pienācīgai veikšanai (2. punkts).

Līdzīgi godprātības, cieņpilnas attieksmes, objektivitātes un kompetences principi atklāti arī ANO Ekonomisko un sociālo lietu padomes apstiprinātajos Bangaloras tiesnešu ētikas principos (2.1., 2.2., 2.4., 3.2., 6.6. punkts). [Proti,] tiesisko pienākumu pienācīgā pildīšanā ir svarīga objektivitāte, kas attiecas ne tikai uz pašu tiesas spriedumu, bet arī uz procesu, kurā spriedums pieņemts. Tiesnesim jāpilda tiesiskie pienākumi bez aizspriedumiem, neizrādot ne pret vienu savu labvēlību vai nelabvēlību, un jānodrošina, ka viņa rīcība veicina un nostiprina sabiedrības, juristu un tiesvedības dalībnieku uzticēšanos tiesneša un tiesu sistēmas objektivitātei. Tiesvedības laikā tiesnesis nedrīkst apzināti izteikt nekādus komentārus, par kuriem varētu pamatoti uzskatīt, ka tie var ietekmēt šādas tiesvedības rezultātu vai nepārprotami kaitēt procesa taisnīgumam. Tiesneša rīcībai un uzvedībai jāattaisno cilvēku uzticēšanās tiesnešu godprātībai. [..]

TĒK vairākkārt ir uzsvērusi, ka tiesneša uzvedības standarti nav pašmērķīgi. Tie kalpo ne tikai tam, lai apliecinātu tiesu varas autoritāti, bet arī lai radītu pārliecību, ka tiesa ir profesionāla, neatkarīga un objektīva un ka tiesas procesa laikā ir iespējams panākt taisnīgu tiesu. Tādējādi tiesneša uzvedībai tiesas procesa laikā ir ļoti liela nozīme. TĒK iepriekš ir arī skaidrojusi, ka katra tiesneša uzvedība atstāj iespaidu uz sabiedrības viedokli par tiesu varu un sekmē vai grauj tiesu varas autoritāti. Šādā situācijā persona uzlūko konkrēto tiesnesi kā visu tiesu varu pārstāvošu un asociē pret sevi vērsto rīcību ar tiesu varas attieksmi kopumā, tādējādi katra tiesneša rīcība ietekmē tiesu varas autoritāti [..]. Profesionāls tienesis ne tikai pārzina piemērojamās tiesību normas, bet arī nodrošina, ka cilvēks tiesā nejūtas pazemots. Ja cilvēkam tomēr šādas sajūtas rodas, tas neizbēgami viņā rada secinājumu par neobjektīvu un netaisnīgu tiesu, kā arī tiesu, kura ļaunprātīgi izmanto tai piemītošo varu [..].

Turklāt tiesas procesa objektivitāte un cieņpilna attieksme pret lietas dalībniekiem nodrošināma ne tikai klātienē tiesas sēdē, bet arī pastarpināti – izlemjot lietas dalībnieku lūgumus un komunicējot par tiem.

[9] Tiesības uz taisnīgu tiesu ietver virkni procesuālo garantiju. Procesuālajās normās ir noteikta lietas izskatīšanas kārtība, process, lietas dalībnieku tiesības un pienākumi. Savukārt tiesneša pienākums ir nodrošināt šīs procesuālās garantijas, tostarp tiesības uz mutvārdu procesu, ja konkrētās lietas kategorijai tādas ir paredzētas. Mutvārdu procesa uzdevums ir nodrošināt iespēju tieši un nepastarpināti izklāstīt būtiskos faktiskos un tiesiskos apstākļus, iesniegt un pārbaudīt pierādījumus, noskaidrot neskaidros jautājumus un sniegt pretargumentus u.tml. Tiesneša uzdevums ir nodrošināt procesuālo līdztiesību, vienlīdzīgas iespējas lietas dalībniekiem īstenot savas procesuālās tiesības un sekot tam, lai lietas dalībnieki godprātīgi pildītu savus pienākumus. Savukārt tiesas sēde ir tikai instruments šo lietas dalībnieku tiesību īstenošanai. Tādējādi, lai arī tiesneša atbildība ir virzīt tiesas procesu un panākt lietas izskatīšanu saprātīgā termiņā, neļaujot negodprātīgiem procesa dalībniekiem vilcināt procesu, tiesnesim ir jāatceras, ka jebkurš procesuālais instruments nav pašmērķīgs, bet vērsts uz taisnīga tiesas procesa un taisnīga sprieduma nodrošināšanu. Tiktāl jautājums par to, kā virzīt procesu tiesas sēdē, ir detalizēti noregulēts procesuālajās tiesību normās.

Taču tiesības uz taisnīgu tiesu ietver arī cilvēka cieņas principu, tas citstarp nozīmē tiesneša pienākumu pret lietas dalībniekiem izturēties cieņpilni un nodrošināt arī cieņpilnas attiecības starp lietas dalībniekiem. Šādi tiesnesim jāraugās arī uz procesuālajiem lūgumiem, nošķirot tādus lūgumus, kas objektīvi kavē lietas izskatīšanu, no tādiem, kas vērsti uz lietas dalībnieku interešu respektēšanu un aizsardzību. Tas ietilpst iepriekš aplūkotajā tiesneša pienākumā iztiesāt lietu pacietīgi un nosvērti, vienlaikus efektīvi. Citiem vārdiem, efektīva tiesas procesa vadīšana nozīmē arī saprātīgi izsvērt procesa dalībnieku lūgumus. Tādējādi jautājums par to, vai lūgums nodrošināt iespēju lietas dalībniekiem piedalīties tiesas sēdē ar videokonferences starpniecību citā tiesā, nav tikai procesuāls, tam ir arī ētiska dimensija.

Konkrētā gadījuma apstākļi parāda tiesneses nespēju cieņpilni izvērtēt procesa dalībnieku lūgumu, kas pamatots ar cienījamā vecuma dēļ objektīvi radītiem šķēršļiem ierasties tiesu namā citā pilsētā, vienlaikus lūguma iesniedzējiem piedāvājot saprātīgu alternatīvu – ierasties paskaidrojumu un liecību sniegšanai tiesā, kas atrodas mītnes pilsētā. Tiesnese par prioritāti izvirzījusi savas kā tiesneses ērtības, neapsverot jau minētos mērķus – nodrošināt taisnīgu un cieņpilnu tiesas procesu.

TĒK atgādina jau iepriekš pausto, ka tiesnesim ar likumu noteiktā kompetence, īstenojot tiesu varu, nekādā veidā nepieļauj raudzīties uz lietas dalībniekiem no varas pozīcijām [..].

Konkrētajā gadījumā TĒK tiesneses attieksmē saskata tiesneša varas apziņas izpausmi, nevis objektīvu nepieciešamību nodrošināt efektīvu procesu, jo arī tiesneses paskaidrojumos nav norādīts uz tādiem apstākļiem, kuru dēļ lietas izskatīšana objektīvi nebūtu iespējama, pieteicējam, viņa pārstāvei un nopratināmajām lieciniecēm atrodoties citā tiesu namā, kur iespējams pienācīgi nodrošināt gan viņu identitātes pārbaudi, gan citas procesuālās prasības nolūkā neietekmēt liecinieku liecības u.tml. Tādējādi konkrētajā situācijā tiesnese ir rīkojusies, kā viņai ērtāk, paužot savu varas attieksmi un pilnībā ignorējot lūgumos konsekventi norādītos apstākļus, kuru dēļ pieteicēja un liecinieču ierašanās tiesā bija objektīvi apgrūtināta. Šajā aspektā jāpiekrīt zvērinātas advokātes sūdzībā tiesas priekšsēdētājai norādītajam, ka no tiesneses lēmumiem par piespiedu naudu, kuros secināts, ka trūkst pierādījumu lūgumā izteiktajam apgalvojumam par objektīvu nespēju ierasties tiesā /pilsēta B/, nav saprotams, kādus vēl citus pierādījumus varētu iesniegt, ņemot vērā liecinieču cienījamo vecumu un saprātīgi iespējamo nespēju ierasties tiesā citā pilsētā.

Atgādināms, ka tiesnesis nedrīkst būt atrauts no realitātes, ignorējot reālās pārvietošanās iespējas un ar to saistītās grūtības, ar ko jo īpaši nākas saskarties vecāka gadagājuma cilvēkiem.

Pārprasta varas izpausme ir saskatāma arī tiesneses komunikācijā ar lūguma iesniedzējiem par tiesas pieņemto lēmumu. Nav šaubu, ka lietas dalībnieku un uz tiesu izsaukto personu (liecinieku, ekspertu) pienākums ir ierasties tiesas sēdē pēc tiesas aicinājuma. Taču arī tiesai ir pienākums saprotami un ar pienācīgu izpratni izvērtēt lūgumus par efektīvāku procesa organizēšanu (tostarp dalību tiesas sēdē ar videokonferences starpniecību no cita tiesu nama) un sniegt tam izsvērtu skaidrojumu. Šajā aspektā komisija pievienojas tiesas priekšsēdētājas iesniegumā norādītajam, ka komunikācijai jābūt tādai, lai personām būtu skaidrs tiesas pieņemtā lēmuma un rīcības pamatojums. Šādā veidā, kā minēts, tiek veicināta sabiedrības uzticēšanās tiesu varai. Komisija nevar pievienoties tiesneses viedoklim, ka par efektīvu veidu, kādā paust tiesas viedokli par noraidīto lūgumu, būtu uzskatāma tiesas pavēste par nākamo tiesas sēdi bez papildu skaidrojuma, kā tas minēts tiesneses lēmumā, ar kuru atteikts pieņemt pieteikto noraidījumu. Proti, šajā tiesneses lēmumā norādīts, ka tas, ka lūgums nav apmierināts, esot izsecināms no tiesas pavēstēm. Tā kā lietas dalībnieku un liecinieču neierašanās uz tiesas sēdi var rezultēties tiem saistošos lēmumos par piespiedu naudas uzlikšanu, kā tas notika arī izskatāmajā gadījumā, būtu tikai cieņpilni un adekvāti tiesnesim izvēlēties tādu saziņas veidu, kas izslēgtu saprātīgas šaubas par to, ka lūgums ir izvērtēts un noraidīts. Turklāt, lai arī paskaidrojumos tiesnese skaidro, ka četrās sarunās pa tālruni lūguma iesniedzēji informēti par tiesas pieņemto lēmumu nenoteikt lietas izskatīšanu videokonferences režīmā, pat ja šāda saziņa ir notikusi, acīmredzami šis izvēlētais komunikācijas veids nav bijis efektīvs. TĒK gan šajā ziņā atzīmē, ka tiesas priekšsēdētājas iesniegumam pievienoto lietas materiālu uzziņas lapā nav ierakstu par saziņu ar lūgumu iesniedzējiem pa tālruni, lietas materiālos nav arī telefonogrammu, kas to apstiprinātu.

[10] TĒK jau iepriekš ir vērsusi tiesneses uzmanību, ka viņas izteicieni liecina par tiesneses emocionālās inteliģences trūkumu, aizspriedumainu un nevienlīdzīgu attieksmi pret procesa dalībniekiem, kas nav pieļaujams (TĒK 2020. gada 13. novembra atzinuma 10. punkts).

Šajā lietā tiesas priekšsēdētājas iesniegumā norādītie apstākļi atkārtoti norāda uz tiesneses aizspriedumiem un nespēju nodrošināt cieņpilnu saskarsmi ar lietas dalībniekiem. Tiesnese lēmumā par piespiedu naudu advokātei nav spējusi atturēties no personiska viedokļa izteikšanas. Lēmumam par piespiedu naudu jābūt balstītam objektīvos faktos par personas pieļautu nepamatotu tiesas sēdes kavēšanu un tiesas procesa vilcināšanu, nevis tiesneša pieņēmumos un aizspriedumos par to, vai persona ir spējīga pildīt zvērināta advokāta pienākumus un piedalīties tiesas sēdē savu fizisko spēju, vecuma un veselības stāvokļa dēļ. Aizskaroša ir arī tiesneses norāde par advokātu ētikas pārkāpumu, uzņemoties sniegt juridisko palīdzību, ja zvērinātam advokātam šādu spēju nav.

[11] Novērtējot visus apstākļus to kopumā, atzīstams, ka tiesnese nav ievērojusi ētikas normas tiesas procesa vadīšanā un saziņā ar lietas dalībniekiem, turklāt ir ignorējusi TĒK jau iepriekš atzinumos tiesnesei norādīto, ka tiesnesim jābūt cieņas pilnam saskarsmē ar jebkuru cilvēku, tostarp lietas dalībniekiem [..]. Cieņpilna attieksme nozīmē arī empātiju un cilvēku objektīvu vajadzību apzināšanu un respektēšanu, tiesnesim piemērojot procesuālās tiesību normas un nosakot lietas dalībniekiem saistošus pienākumus tiesas procesa nodrošināšanā.

Tiesnese vēl joprojām nav pilnībā izpratusi TĒK normu, kā arī tiesnešu uzvedības Bangaloras principu saturu un jēgu. Tiesnese nav spējīga kritiski vērtēt savu personīgo īpašību atbilstību tiesnesim izvirzāmajām prasmēm. Kā minēts, tiesnesim ir jādara viss iespējamais, lai saglabātu un attīstītu savas zināšanas, prasmes un personīgās spējas, kas nepieciešamas tiesneša pienākumu pienācīgai veikšanai. Tas expressis verbis noteikts Tiesnešu ētikas kodeksa 4. kanona 2. punktā un ietver tiesneša pienākumu analizēt un pārvērtēt savas darbības, savu izpratni par tiesneša pienākumiem un arī to, kā pilnveidot un attīstīt savas personīgās kompetences, kas ietilpst kopējā tiesneša prasmju lokā.

Taču, kā redzams, tiesnese nav gatava analizēt savu profesionālo darbību, saskatīt tās vājās puses un pilnveidot savas personīgās kompetences (emocionālo inteliģenci, empātiju, cieņpilnu attieksmi), kā arī pārvērtēt savu priekšstatu par tiesneša pienākumiem. Vēl joprojām ir vērojama fundamentāla neizpratne par šā atzinuma 8. punktā un jau iepriekš vairākkārt uzsvērtajiem profesionālās ētikas standartiem.

[12] Novērtējot norādītos apstākļus to kopumā, kā arī tiesneses attieksmi pret tiem, TĒK konkrēto tiesneses pieļauto Tiesnešu ētikas kodeksa normu pārkāpumu neatzīst par rupju. Vienlaikus komisija vērš tiesneses uzmanību uz to, ka atkārtoti ētikas normu pārkāpumi var rezultēties arī rupja ētikas pārkāpuma konstatēšanā, neatkarīgi no konkrētā gadījuma individuālajiem apstākļiem. Šajā ziņā komisija uzsver, ka būtiski uz tiesneša rīcību raudzīties ne tikai no viena individuālā gadījuma aspektiem, bet aplūkot tiesneša rīcību un attieksmi pret ētikas normām vispār. Kā iepriekš skaidrots, katra individuālā tiesneša rīcība atspoguļo tiesu varu kopumā. Sistemātiska ētikas normu pārkāpšana, radot pazemojuma un necienīgas attieksmes sajūtu lietas dalībniekiem, neatkarīgi no tā, cik profesionāls un saturiski pareizs ir procesa rezultāts, met ēnu pār visu tiesu varu. Līdz ar to tādas negatīvas personības iezīmes, kas traucē tiesneša pienākumu pildīšanai, un nevēlēšanās apzināt un pilnveidot savas personīgās spējas var būt pamats nākamajā ētikas pārkāpuma konstatēšanas reizē ne tikai nosūtīt tiesnesi ārpuskārtas vērtēšanai Tiesnešu kvalifikācijas kolēģijā attiecībā uz atbilstību tiesnesim izvirzītajām personiskajām kompetencēm, bet arī – vērtējumam par rupju ētikas pārkāpumu, kas būtu pamats disciplinārlietas ierosināšanai.

Ņemot vērā norādīto, TĒK atzīst: tiesneses rīcībā ir konstatējams Tiesnešu ētikas kodeksa 2. kanona 1., 2., 3. un 6. punkta, 3. kanona 1. un 2. punkta, 4. kanona 2. un 3. punkta pārkāpums.

Komisijas priekšsēdētāja Dace Skrauple

Komisijas locekļi: Iveta Andžāne, Madara Ābele,
Adrija Kasakovska, Anda Kraukle, Baiba Lielpētere,
Dace Mita, Lauma Paegļkalna, Inese Laura Zemīte