ŽURNĀLS Tiesību politika

Var šķist, cik ilgi var runāt par pašsaprotamām lietām, ka tiesu varai jābūt neatkarīgai? Vai par to, ka tiesas neatkarība nav pašmērķis, bet gan tikai līdzeklis demokrātijas un tiesiskuma nodrošināšanai un stiprināšanai?

Diemžēl demokrātija netiek garantēta ar Satversmes 1. pantu vien. Demokrātija tiek garantēta ar visu mūsu ikdienas darbu. Katra atkāpe no mazākās demokrātijas vērtības radīs nākamo atkāpi un agrāk vai vēlāk var izraisīt lavīnas efektu.

Runāšu par konkrētiem jautājumiem, kas liek meklēt konkrētus risinājumus tiesas neatkarības nodrošināšanā.

Kopumā man ir prieks par mūsu demokrātiju un tiesu sistēmu: ka lielākā sabiedrības daļa uzticas valsts varai, tai skaitā tiesām; ka tiesu spriedumi ir īsi, kvalitatīvi un skaidri, ka tos saprot ikviens izglītots cilvēks; jebkura lieta tiek izskatīta trīs mēnešu laikā; prokuratūra nosūta tiesai labi sagatavotus apsūdzības rakstus un nesniedz tiesā bezjēdzīgus pierādījumus; e-lietas projekts saīsināja lietu izskatīšanas termiņus trīs reizes. Saeima ir labi informēta par Tieslietu padomes darbu un savus likumprojektus tiesu darba uzlabošanai balsta uz rūpīgi veiktu tiesu darba analīzi un datiem.

Bez vīzijas nav attīstības. Tā, protams, ir ironiska refleksija par tiesas un valsts šābrīža problēmām un aktualitātēm. Domāju, ka šāda vīzija daudzmaz saskan arī ar sabiedrības redzējumu par to, kādai jābūt tiesai un kādai vajadzētu būt valsts orgānu sadarbībai tiesiskuma nodrošināšanā demokrātiskā tiesiskā valstī.

Jo lai to saprastu, pietiek ar pāris sev godīgi atbildētiem jautājumiem, piemēram: vai jūs gribētu, ka jūsu lieta, kurā jūs, teiksim, prasāt atgūt parādu, ilgtu desmit gadus; vai jūs vēlētos, lai jums nelabvēlīgs spriedums būtu tāds, kur neko nevar saprast tādā pakāpē, ka vienīgais apelācijas iemesls, kuru varat izlobīt, ir "nemotivēts spriedums", un arī tas ir šaubīgs, jo kaut kādi "argumenti" tur ir ieraugāmi ar palielināmo stiklu; vai jūs vēlētos, lai jūsu lietu izskata tiesnesis, kurš ir atkarīgs no politiķiem vai biznesa, jo īpaši, ja jūs zināt, piemēram, ka pretējā puse jūsu lietā ir attiecīgās politiskās partijas atbalstītājs?

Sabiedrība to ļoti labi saprot. Bet lai šo sabiedrības izpratni uzturētu un paaugstinātu uzticību tiesai, nepietiek ar tiesas neatkarību. Ir absolūti nepieciešama arī atbildība. Un šeit mēs nonākam pie medaļas otras puses – atbildības. Jo neatkarība bez atbildības ir patvaļa, un patvaļa ir pretēja demokrātijas vērtībām. Savukārt atbildība bez neatkarības ir nonsenss. Šīm abām lietām jādarbojas vienlaikus.

Kā Tieslietu padomes priekšsēdētājs vēlos īsumā pastāstīt par Tieslietu padomes darbu šajā virzienā, proti, ko Tieslietu padome darījusi tiesu varas stiprināšanā sabiedrības interesēs. Pēdējie divi izolācijā pavadītie gadi, iespējams, daudzus atstājuši zināmā informācijas vakuumā. Tieslietu padome ir apņēmusies uzsākt to, ko es dēvēju par tiesu varas emancipāciju un konsolidāciju, realizējot Satversmes tiesas vīziju par Tieslietu padomi kā tiesu varas reprezentatīvo orgānu. No politiķiem dzirdam viedokli, ka Tieslietu padome nav nekas vairāk kā "platforma diskusijām", kā vieta, kur tiesu vara sarunājas ar politiķiem. Ir pat izteiktas domas, ka Tieslietu padomes lēmumu pieņemšanai jābūt vienbalsīgai (kas būtībā nozīmē, ka Tieslietu padomes sastāvā esošajiem politiķiem būtu veto tiesības uz jebkuru Tieslietu padomes lēmumu). Nekādā gadījumā nevaru tam piekrist! Tieslietu padome ir nevis sarunu vieta, bet tiesu varu reprezentējošs orgāns, ko ir atzinusi Satversmes tiesa!²

Protams, šāds Tieslietu padomes virziens sastopas ar zināmu pretestību. Pretestību no izpildvaras un likumdevēja, kuri mūsu politiskās kultūras grādos pat pēc 30 neatkarības gadiem nav pieraduši, ka tiesu varai varētu būt savs viedoklis un ka tas jāņem vērā. Vērojama arī zināma neizpratne tiesu iekšienē no atsevišķu tiesu priekšsēdētāju puses. No tiem, kuri pieraduši, ka tiesu varu kūrē Tieslietu ministrija, nevis Tieslietu padome. Un it īpaši no tiem, kuriem ir bijusi izmeklēti laba sadarbība ar Tieslietu ministriju. Viņus var daļēji saprast, jo diemžēl joprojām likumā "Par tiesu varu" ir noteikta ministrijas administratīvā funkcija tiesu varā. Teikšu skaidri un gaiši – nav normāli, ka atsevišķu tiesu priekšsēdētāji visas tiesu sistēmas jautājumus risina duetā ar Tieslietu ministriju, apejot Tieslietu padomi un tiesnešu pašpārvaldi. Tas vairs neatbilst tai juridiskajai infrastruktūrai, kura radās līdz ar Tieslietu padomes izveidošanu.

Iespējams, daudzi ir paspējuši aizmirst, ka Tieslietu padomes izveidošana bija Latvijas solījums Eiropas Savienībai pirmsiestāšanās sarunās šī gadsimta sākumā. Mērķis – garantēt tiesu varas neatkarību un efektivitāti. Šim nolūkam 2003. gadā tika apstiprināta Tiesu administrācijas koncepcija.³

Koncepcijā risināmā problēma tika definēta šādi: "Padomju režīma laikā tiesu varas un tieslietu statuss kopumā bija zems, tiesas tika izmantotas galvenokārt kā varas instruments, tās bija pakļautas izpildvarai un atkarīgas no tās visās lietās, ieskaitot finansējumu un administratīvo atbalstu. Neraugoties uz desmit gadu laikā noritošo tiesu reformu, Latvijā joprojām pastāv izpratne par tiesu varu kā valsts sektoru, kas ir jāvada, jāpārvalda un jāuzrauga, kas ir kavējis izveidot izpratni par tiesu kā atsevišķu, neatkarīgu un vienlīdzīgu valsts varas atzaru. Tieslietu ministrija joprojām ne tikai izstrādā un pārrauga tiesu sistēmas politiku, bet arī īsteno pārvaldes, pārstāvības un administratīvās pilnvaras pār to. Jautājums par Tiesu administrācijas izveidi ir steidzami jārisina, pretējā gadījumā netiks izpildīti valdības rīcības plānā un Eiropas Komisijas progresa ziņojumos ietvertās norādes par neatkarīgas Tiesu administrācijas izveidi, kā arī tiks kavēts darbs tiesu neatkarības nostiprināšanā."

Koncepcijā tika noteikta neatkarīgas tiesu pašpārvaldes izveide, kura noslēdzas ar to, ka "Tieslietu padome kļūst par neatkarīgu Satversmē noteiktu institūciju, kas pārstāv un vada tiesu varu. Tiesu administrācija pāriet Tieslietu padomes padotībā no 2005. gada 1. janvāra."

2008. gadā, t.i., četrus gadus pēc Latvijas uzņemšanas Eiropas Savienībā, Ministru kabinets šo koncepciju atzina par spēku zaudējušu. Tiesu administrācija tika atstāta pilnībā izpildvaras padotībā. Bet Tieslietu padome stipri apcirptā formātā tika izveidota vēl tikai divus gadus vēlāk. Tā beidzās Latvijas solījumi Eiropas Savienībai.

Nevar prasīt atbildību no tiesas, piemēram, par termiņu ievērošanu, ja, ignorējot tiesu varas brīdinājumus, likumdevējs un izpildvara ievieš risinājumus (domāju par e-lietu), kas tehniski nav piemēroti tiesas darbam, tā rezultātā būtiski palēninot lietu izskatīšanu. Nemaz nerunājot par to, ka tiesas kā sistēmas lietotāji vispār netika sistēmiski iesaistītas šo risinājumu izstrādē.

Tiesas sistēmiska neatkarība ir ne mazāk svarīga tiesiskuma nodrošināšanā kā tiesneša individuālā neatkarība. Arī Satversmes tiesa konstatējusi, ka nav iespējams nodrošināt tiesneša neatkarību, ja pati tiesu vara kopumā nav brīva no izpildvaras vai likumdevēja nepamatotas ietekmes vai politiska spiediena.⁴

Šajā aspektā ir risināmi daudzi liela mēroga jautājumi: tiesu sistēmas organizatorisko jautājumu pārņemšana Tieslietu padomes pārziņā, jo pašreizējā situācija kaut vai ar e-lietas ieviešanu pierāda, ka politiskās vēlmes mēdz aizskriet pa priekšu faktiskajām iespējām, ļoti negatīvi ietekmējot tiesu darbu; tiesu budžeta jautājumu pārņemšana Tieslietu padomes pārziņā, jo neatkarībai jābūt arī fiskālai, ne tikai organizatoriskai;⁵ tiesnešu apmācības pamatjautājumu pārņemšana Tieslietu padomes pārziņā; atbilstoša Tieslietu padomes institucionālās kapacitātes nodrošināšana.

Bet, lai to varētu izdarīt, vienlaikus, uzsveru – vienlaikus, ir jānodrošina Satversmei atbilstoša atbildības sistēma šīs tiesu varas pašpārvaldes funkciju veikšanai. Jo sabiedrības interesēs ir nodrošināt, lai tiesu vara būtu efektīva un atbildīga, ievērojot Satversmē noteiktos varas dalīšanas un tiesas neatkarības principus.

Šim nolūkam nav cita ceļa, kā tikai aktivizēt un stiprināt tiesnešu pašpārvaldi, lai kvalitatīvi kontrolētu tiesnešu kvalifikāciju, ētikas ievērošanu un sodītu par disciplinārpārkāpumiem. Protams, pašpārvaldei jāsargā un jāstiprina tiesas un tiesneša neatkarība, taču tai ir arī kvalitātes nodrošināšanas funkcija. Tāpēc pašpārvaldē jāvirza autoritatīvākie un aktīvākie kolēģi.

Papildus jau esošajiem tiesu sistēmas kontroles līdzekļiem varas dalīšanas mehānisma ietvarā būtu lietderīgi apsvērt divu līdz trīs sabiedrības pārstāvju iesaistīšanu Tieslietu padomes sastāvā, piemēram, tiesību zinātņu profesorus, varbūt kādu autoritatīvu žurnālistu. Uzskatu, ka ir saglabājamas arī tieslietu ministra tiesības rosināt disciplinārlietas pret tiesnešiem. Ņemot vērā, ka disciplinārlietas izlemšana ir tiesnešu pašpārvaldes kompetencē, tas ir normāls kontroles mehānisms no izpildvaras puses. Tomēr tas saglabājams tikai ar nosacījuma, ka tiek izslēgtas citas tiesu ietekmēšanas iespējas, piemēram, budžeta, tiesnešu kandidātu virzīšanas vai tiesu priekšsēdētāju pienākumu izpildītāju iecelšanas jautājumos. Es ieteiktu arī atrast veidu, kā Tieslietu padomes darbā iesaistīt Eiropas Cilvēktiesību tiesas un Eiropas Savienības Tiesas tiesnešus no Latvijas, piemēram, rotācijas kārtībā. Tie visi ir apspriežami jautājumi tuvākajai nākotnei.

Esmu dzirdējis vairākus pretargumentus, proti, kāpēc tiesu sistēmai nebūtu jākļūst neatkarīgai šādā apmērā. Piemēram, iebildums, ka tiesu varu, ja to nepārstāvēs politiķis, neviens Saeimā un Ministru kabinetā neņemšot par pilnu un ignorēšot, jo tiesām nav politiskā kapitāla. Proti, tiesa nevar būt spēlētājs politiskajā tirgū, bet politiķis var. Jo politika ir vienošanās un kompromisu māksla. No politiķu viedokļa tas ir ērti – ignorēt tiesu varu. Bet tā nav normāla situācija. Uz šo uzmanību vēl 2007. gadā vērsa Venēcijas komisija,⁶ par to regulāri atgādina Eiropas Tieslietu padomju tīkls. Proti, ka jaunās demokrātijas nepietiekami attīstītas politiskās kultūras rezultātā ir pakļautas tādiem tiesu varas apdraudējumiem, kuri vecajās demokrātijās nemaz nav iedomājami. Un tāpēc jaunajām demokrātijām vajag īpašus mehānismus tiesu varas neatkarības nodrošināšanai, kādi nav nepieciešami vecajās demokrātijās.

Satversmes tiesa 2010. gadā savā spriedumā izmantojusi šādu citātu no tiesību doktrīnas: "No valsts vēstures un tradīcijām ir atkarīgs tas, kā tiek izprastas vispārīgas vērtības, tai skaitā tiesu varas neatkarība un demokrātija. Valstīs, kurās vēl nesenā pagātnē valdīja viena partija, izpratne par to, ka tiesu varas neatkarība prasa to nošķirt no politiskās varas, ir īpaši grūti pieņemama."⁷

Nešaubos, ka jebkurš jurists zina un saprot, ka tiesu neatkarības nodrošināšanai nedrīkst tikt izmantoti un ieviesti antikonstitucionāli mehānismi. Un Tieslietu padome darīs visu, lai to nepieļautu. Taču a priori un bez jebkādas konkrētības prezumēt, ka jebkas, ko Tieslietu padome darīs, būs antikonstitucionāli, ir, maigi sakot, demagoģiski. Tāpēc Tieslietu padome organizē un organizēs darba sarunas un seminārus, lai attiecīgos modeļus izstrādātu un diskutētu. Bet to visu nevar paveikt viena pati Tieslietu padome. Tam vajag visas tiesu sistēmas, katra tiesneša iesaisti. Un ne tikai ar profesionālu darbu. Arī ar aktīvu un apzinātu iesaistīšanos tiesnešu pašpārvaldes izveidē. Tāpēc aicinu jau tagad sākt domāt, kurus no mūsu aktīvākajiem un autoritatīvākajiem kolēģiem deleģēsim uz tiesnešu pašpārvaldes amatiem septembra Tiesnešu konferencē.

Noslēgumā vēlos uzsvērt divas lietas. Pirmkārt, ir skaidri un gaiši jāpasaka – Latvijas tiesu sistēma ir nobriedusi pilnīgai emancipācijai. Ne velti jau tagad sabiedrība uztver tiesu varu ar krietni lielāku uzticību nekā likumdevēju un izpildvaru. Otrkārt, man patiešām grūti iedomāties, kādi varētu būt argumenti viedoklim, ka tiesu sistēmai jāpaliek izpildvaras organizatoriskajā padotībā ar nosacījuma, ja tiek īstenoti Satversmei atbilstoši tiesu varas atbildības un kvalitātes kontroles mehānismi. Un es domāju – konkrēti, nevis hipotētiski argumenti. Jo argumentu, ka tiesu vara ir sliktāka par citām, es nepieņemu.

Tādēļ Tieslietu padome kā institūcija, kura saskaņā ar likumu piedalās tiesu politikas veidošanā, ir uzņēmusi stabilu kursu šajā virzienā. Un aicinu visus paturēt prātā, ka tiesa nav vienīgais varas atzars, kurš ir īpaši jāuzrauga. Varas dalīšana nozīmē visu, uzsveru – visu, valsts varas atzaru savstarpēju balansu un kontroli Satversmes ietvarā. Jo pat likumdevējam nav absolūta rīcības brīvība. Uzticība tiesu varai, lai gan nav ļoti augsta, taču ir daudz augstāka nekā citiem valsts varas atzariem, un mums jādara viss, lai to paaugstinātu ar profesionālu darbu, skaidriem spriedumiem, cieņpilnu attieksmi pret cilvēkiem.