ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

9. Augusts 2022 /Nr.32 (1246)

Spaidu un draudu tiesiskā koncepcija romiešu tiesībās
Dr. iur.
Allars Apsītis
RSU Juridiskās fakultātes doc. p.i. 
Mg. iur.
Jānis Joksts
RSU doktorantūras studiju programmas "Juridiskā zinātne" doktorants 

Idejas par spaidu un draudu juridisko ietvaru, līdzīgi kā daudzu citu mūsdienu tiesiskās domas fenomenu, pirmsākumi meklējami Senās Romas tiesībās. Kā zināms, Senās Romas valsts spēja radīt visai sarežģītu un ļoti veiksmīgu tiesisko bāzi lielas un tam laikam augsti attīstītas impērijas sekmīgai funkcionēšanai. Turklāt romiešu izstrādātie tiesiskie principi, īpaši privāto jeb civiltiesību jomā, ir izrādījušies tik veiksmīgi, ka joprojām atrodas Rietumu un arī visas globalizētās pasaules privāto tiesību pamatā. Arī mūsu 1937. gada Civillikumā redzama visai tieša romiešu privāttiesību ietekme – varētu pat apgalvot, ka ar romiešu privāttiesību pamatprincipiem neiepazīstinātam un nesagatavotam interesentam Latvijas Civillikums varētu šķist grūti saprotams un sarežģīti uztverams.1 Arī daudzu moderno krimināltiesību institūtu aizsākumi saistīti ar romiešu atstātā juridiskā mantojuma izteiktu recepciju jeb pārņemšanu mūsdienu tiesībās.2 Tādējādi izpratne par spaidu un draudu juridisko koncepciju nav iespējama bez nopietnas romiešu tiesību pirmavotu izpētes. Tādēļ šajā rakstā autori iepazīstina ar pētījumu,3 kura ietvaros veikta tā sauktās Justiniāna kodifikācijas (pazīstama arī ar nosaukumu "Corpus Iuris Civilis") daļās Codex Iustinianus (Justiniāna kodekss, 534. AD),4 Digesta seu Pandectae (Sakārtojums vai sakopojums, 533. AD)5 un Institutiones sive elementa (Institūcijas jeb elementi, 533. AD)6 ietvertās informācijas izpēte un analīze, izmantojot induktīvo, deduktīvo un salīdzinošo metodi. Rakstā iekļauti arī atsevišķi citāti oriģinālvalodā (latīņu) kopā ar to latvisko tulkojumu (iekavās un/vai slīprakstā citētie teksti ir latīņu valodā).

 

Spaidu un draudu institūta vispārējs raksturojums

Atbilstoši seno romiešu legāldefinīcijai "spaidi ir uzbrukums ar pārāku spēku, kam pretoties nav [mūsu] varā" (Vis autem est maioris rei impetus, qui repelli non potest [D 4.2.2]; Quod vi metusve causa – "Kas darīts/panākts ar spaidiem vai draudiem" [D 4.2.1]).

Romiešu tiesību avotos atrodami divi termini kādai prettiesiskas ietekmēšanas apzīmēšanai: "Vis", kas būtu tulkojams kā "spaidi", arī "vardarbība", "vara", "spēks", un "Metus", kas tulkojams kā "draudi", arī "iebiedēšana", "bailes", "apdraudējuma sajūta".

"Vis" sākotnēji izmantots, lai apzīmētu piespiešanu (spaidus) pret kāda gribu (necessitatem impositam contrariam voluntati), savukārt "metus", lai parādītu prāta satraukumu ("gara trīsas" (mentis trepidatio)) saistībā ar kādām pašreizējām vai nākotnes briesmām. Tomēr vēlāk pieņemts, ka vārds "metus" var tikt izmantots arī viens pats, atzīstot, ka to, ko var panākt ar vardarbību, var panākt arī ar iebiedēšanu (D 4.2.1), tādējādi uzskatot, ka "metus" (draudi) veiksmīgi absorbē ar "vis" (spaidi) apzīmējamās loģiskās kopsakarības. Jebkurā gadījumā avotos uzsvērts, ka tajos iekļautās normas vienādi attiecināmas gan uz spaidiem, gan draudiem (et vim et metum) (D 4.2.3 pr.).

Tādējādi ar spaidiem saprata galēju vardarbību, kas pastrādāta pretēji labiem tikumiem (bonus mores), izņemot to varas pielietošanu, ko realizē romiešu maģistrāti (vēlētās amatpersonas) savu pilnvaru ietvaros atbilstoši likumam un viņu ieņemtajam amatam piekrītošajām tiesībām. (D 4.2.3.1)

Draudu pielietošana (metum fecit) ietvēra viltu jeb tīšu kaitējumu (dolo teneri) (D 4.2.14.13), un par to būtisku pazīmi atzina cietušajam nodarītu zaudējumu pastāvēšanu ("dēļ draudu lietā ceļamā prasījuma [specifiskās] dabas, kas pieprasa, lai zaudējumi būtu nodarīti (propter naturam metus causa actionis quae damnum exigit)"). (D 4.2.12.2) Piemēram, ja kāds bija pret oponentu aizsargāts ar pastāvīgu ierunu7 (exceptione...perpetua) un vienlaikus piespieda viņu sevi ar akceptilāciju8 no saistības atbrīvot, draudu gadījumam paredzētās tiesību normas piemērot nevarēja, jo piespiestais faktiski neko nebija zaudējis (D 4.2.14 pr.) – saistība tāpat būtu izbeigusies, arī bez akceptilācijas.

Piedzīvotajam apdraudējumam bija jābūt pietiekami nopietnam un pamatotam. Attiecībā uz draudiem (metum) tika norādīts, ka par tādiem iespējams runāt vienīgi situācijā, kad cietušais piedzīvojis nevis jebkuras bailes vai bažas, vienalga kādas, (quemlibet timorem), bet gan patiešām liela, ārkārtēja ļaunuma (maioris malitatis) draudus. (D 4.2.5) Piemēram, ne bailes no neslavas9 (timorem infamiae), ne bailes tikt pakļautam kādam apgrūtinājumam jeb traucējumam (alicuius vexationis timorem) par draudu situāciju neatzina. (D 4.2.7 pr.) Tāpat uzsvērts, ka te nav domāti draudi (metum) jeb izbailes, ko piedzīvo svārstīgs vāja rakstura cilvēks (vani hominis), bet gan nozīmīgi draudi, kas pamatoti spēj ietekmēt drosmīgu un izlēmīgu cilvēku (homine constantissimo). (D 4.2.6) Tādējādi, ja kāds izteikti bikls, nedrošs vai bailīgs būtu nobažījies par kaut ko, kam nav nekāda pamata, ne spaidu, ne draudu fakts nav konstatējams (neque vi neque metus causa factum est). (D 4.2.7 pr.)

Atsevišķi akcentēts, ka nav atšķirības, vai kāds ir nobijies par sevi pašu vai par saviem bērniem, jo pieķeršanās jeb mīlestības dēļ vecāki ir daudz vieglāk satraucami un iebiedējami lietās, kas attiecas uz viņu bērniem, kā lietās, kas attiecas uz viņiem pašiem. (D 4.2.8.3)

Lai draudus atzītu par pamatotiem, tiem vajadzēja būt patiešām izrādītiem – vienīgi ar aizdomām par to, ka draudus varētu pielietot, nebija pietiekami – bailēm (timor) bija jābūt kāda ierosinātām un izraisītām. Šai sakarībā romiešu juristi apskata šādu piemēru – vai draudu gadījumam paredzētās tiesību normas piemērojamas situācijā, kurā kāds pametis savu zemes gabalu pēc tam, kad padzirdējis, ka tuvojas apbruņoti ļaudis, lai viņu ar spēku padzītu? Saskaņā ar romiešu juristu viedokli minētajā gadījumā attiecīgās tiesību normas nav piemērojamas, jo no savas zemes aizbēgušais nav uzskatāms par ar spēku padzītu tāpēc, ka nav sagaidījis, lai tas faktiski notiktu, bet jau iepriekš meties bēgt.

Šis raksts pieejams “Jurista Vārda” abonentiem

Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.

Esošos abonentus lūdzam autorizēties:

Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!

ABONĒT

Mēnesī - tikai 9,99 eiro; vēl izdevīgāks - gada abonements. Piedāvājam trīs abonementu veidus!

Abonentu ieguvumi:

  • Neierobežota pieeja arhīvam - 24 h/7
  • Vairāk nekā 16 000 rakstu un 1800 autoru
  • Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
  • Personalizētās iespējas - piezīmes, citāti, mapes
2
komentāri
0 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
visi numura raksti
Māris Ruķers
Skaidrojumi. Viedokļi
Saglabājamo datu regulējuma pretrunas
Šīs publikācijas mērķis ir vispārīgi izskaidrot saglabājamo datu problemātiku gan Eiropas Savienības (ES), gan Latvijas tiesību kontekstā, analizējot problēmu no materiālo tiesību viedokļa. Raksta apjoms neļaus plaši analizēt ...
Viktorija Soņeca
Akadēmiskā dzīve
Vasaras skola "Starptautiskās un Eiropas tiesības: šī brīža izaicinājumi"  
Pagājušajā nedēļā aizsākās Rīgas Juridiskās augstskolas (RJA) rīkotā Vasaras skola "Starptautiskās un Eiropas tiesības: šī brīža izaicinājumi" RJA profesores, Eiropas Savienības tiesas (EST) tiesneses Inetas Ziemeles ...
Santa Slokenberga
Viedoklis
Jaunas ēras sākums pacientu tiesību aizsardzībā
Karina Palkova
Tiesību politika
ANO Ģenerālās asamblejas rezolūcija – tiesības uz veselīgu vidi ir cilvēktiesības
Ārija Meikališa
Mūsu autors
Iepazīstieties: JV autore Ārija Meikališa
Tiesību zinātņu doktore, LU Juridiskās fakultātes profesore, LZA korespondētājlocekle. Daudzu juridisko grāmatu un publikāciju autore, eksperte kriminālprocesa tiesībās. Aptuveni 35 gadi aizvadīti iekšlietu sistēmā – gan ...
AUTORU KATALOGS