ŽURNĀLS Viedoklis

Kriminālprocesa likuma 140. pantā "Procesuālās darbības veikšana, izmantojot tehniskos līdzekļus" patlaban noteikta normatīvā reglamentācija kriminālprocesuālo darbību veikšanai, izmantojot tehniskos līdzekļus, tas ir, telefonkonferenci vai videokonferenci. Saistībā ar Covid-19 pandēmiju šādas kārtības izmantošana iztiesāšanā, vienlaikus noskaidrojot procesa dalībnieku viedokli un tehniskā nodrošinājuma iespējas, kļuva par pilnīgu pašsaprotamību, ļaujot lietas daļēji vai pat pilnā apjomā izskatīt, ievērojot fiziskās distances prasības. Tehnisko līdzekļu izmantošana bieži izrādījās esam arī visai parocīgs risinājums, izskatot sevišķos procesus par noziedzīgi iegūtu mantu Kriminālprocesa likuma 59. nodaļas kārtībā, piemēram, uzklausot aizskartās mantas īpašnieku, kurš atrodas ārvalstī. Vai arī (diemžēl pagaidām ļoti retos) gadījumos, kad tiesas sēdē nepieciešams nopratināt darījumu partnerus – ārvalstīs reģistrētu komersantu pārstāvjus. Tomēr, arī iztiesājot krimināllietas pēc būtības, mēdz būs situācijas, kad apsūdzētie, nepārkāpjot jebkādus piemērotos drošības līdzekļus, visdažādāko iemeslu dēļ atrodas ārzemēs.

Viens no autoriem savā profesionālajā praksē atminas arī kādu visnotaļ kuriozu piemēru tehnisko līdzekļu izmantošanai krimināllietas iztiesāšanas stadijā. Proti, kādā kriminālprocesā apsūdzētais teica pēdējo vārdu, atrodoties auto remonta darbnīcā ar metinātāja cepuri galvā, fonā sprakšķot un dzirksteļojot metināšanas aparātam. Protams, tas toreiz tika atzīts par "gana labu esam", jo notika kādā Latvijas reģionā. Kurpretim, ja ārvalstīs esošs apsūdzētais izsaka vēlmi iesaistīties krimināllietas iztiesāšanā, izmantojot videokonferenci, pēdējais saņem strupu procesa virzītāja – tiesas – atbildi, sak’, Kriminālprocesa likuma 140. panta 7.¹ daļas interpretācija tādu kārtību vis neparedzot.

Vēl kādā citā kriminālprocesā viens no autoriem sastapās ar situāciju, kad tiesa vērsās Ārlietu ministrijā, lūdzot nodrošināt apsūdzības liecinieku – Apvienotajos Arābu Emirātos faktiski atrodošos ārvalstu pilsoņu – nopratināšanu Latvijas Republikas vēstniecības telpās, ievērojot abu liecinieku brīvprātīgi izteikto piekrišanu šādai kārtībai, un attiecīgi nelūdzot formālu Apvienoto Arābu Emirātu tiesībsargājošo iestāžu iesaisti šajā procesā. Kā izrādījās, teorētiski tādai kārtībai netika saskatīti šķēršļi, jo Apvienoto Arābu Emirātu iestādēm bija nepieciešama vienīgi formāla Latvijas puses vēstule, apliecinot reciprocitātes principa attiecināmību uz konkrēto gadījumu un liecinieku apņemšanos brīvprātīgi ierasties vēstniecības telpās.

Līdz pērnā gada 4. novembrim šī jautājuma, proti, tehnisko līdzekļu izmantošanas procesuālās darbības veikšanai ar ārvalstīs esošu personu, reglamentācija, šķiet, ievērojamus jautājumus neraisīja; tā bija teju vai pašsaprotama rīcība. Tomēr, neraugoties uz to, Senāta Krimināllietu departamentam vēl 2021. gada februārī tika nosūtīts lūgums izvērtēt, vai līdzšinējā Kriminālprocesa likuma 140. panta 7.¹ daļas piemērošanas prakse ir uzskatāma par pareizu – tiesisku. Tā visa rezultātā teju jau gadu procesa virzītājiem, izvērtējot Kriminālprocesa likuma 140. panta piemērošanu katrā konkrētā lietā, ir jāņem vērā Augstākās tiesas Krimināllietu departamenta senatoru kopsapulces lēmums "Par Kriminālprocesa likuma 140. panta 7.¹ daļas interpretāciju".¹

Tomēr arī šobrīd Kriminālprocesa likuma 140. panta 7.¹ daļas praktiskā piemērošana turpina radīt ne mazumu jautājumu. Autoriem zināms, ka gluži nesen arī kādā kriminālprocesā ticis iniciēts jautājums par attiecīgās procesuālās normas konstitucionalitāti, lūdzot tiesu apsvērt, vai tiesību normas interpretācijas dēļ tiesnesim pašam nebūtu jāvēršas Satversmes tiesā Kriminālprocesa likuma 478. panta pirmās daļas kārtībā. Proti, pirmšķietami iracionāla ir tāda kārtība, kad apsūdzētais, kurš, fiziski nebūdams Latvijas Republikā, lai gan paudis nepārprotamu gribu, nevar piedalīties iztiesāšanā ar videokonferences starpniecību, savukārt attiecīgās ārvalsts nolīgums ar Latviju šādu iespēju arī neparedz nodrošināt.

Par to, ka Senāta sniegtā interpretācija nav raisījusi vienprātību arī tiesnešu vidū, liecina, piemēram, apstāklis, ka Tieslietu ministrijas patstāvīgajā Kriminālprocesa likuma darba grupā nule kā esot ticis iesniegts apgabaltiesu tiesnešu priekšlikums vēlreiz izvērtēt Senāta kopsapulces sniegto interpretāciju un apsvērt grozījumu veikšanu attiecīgajā tiesību normā, lai procesuālo darbību veikšana iztiesāšanā ar ārzemēs esošu personu, izmantojot tehniskos līdzekļus, nebūtu padarīta gluži vai atkarīga no nereti smagnējās pārrobežu krimināltiesiskās sadarbības gaitas.