ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

Aizgādībā un aizgādnībā esošās personas ir apveltītas ar īpašu procesuālo stāvokli procesuālo tiesību nozarēs. Ņemot vērā dinamisko cilvēktiesību doktrīnas attīstību pēdējo 20–30 gadu laikā, procesuālās rīcībspējas jautājumi aizvien vairāk tiek aplūkoti ne vien no attiecīgās procesuālo tiesību nozares, bet arī no konstitucionālo tiesību doktrīnas perspektīvas.

Tiesību zinātnē attiecībā uz minēto juridisko kategoriju fizisko personu spēju patstāvīgi realizēt savas procesuālās tiesības izteikti samērā pretrunīgi viedokļi. Publikācijā ieskicētas Latvijas tiesību zinātnē formulētās koncepcijas, kā arī izklāstīta autora pozīcija analizējamās problemātikas kontekstā.

1. Procesuālās rīcībspējas ierobežojumu pamati

1.1. Nepilngadība

Izpratni par nepilngadību kā īpašu cilvēka attīstības laikposmu ietekmē bioloģiska un sociāla rakstura apsvērumi. Tiek uzskatīts, ka nepilngadīgs bērns nav uzskatāms par pilnīgi nobriedušu bioloģiskā aspektā. Nepilngadības periods mūsdienās tiek raksturots kā autonoms un nošķirts cilvēka dzīves posms, tādēļ bērnu un pieaugušo normatīvais statuss kopumā var būt atšķirīgs.¹

Juridiskajā literatūrā² tiek īpaši nošķirts nepilngadības perioda, t.s. jaunības, posms. Jaunības laikposmā (no 14–15 gadu vecuma sasniegšanas līdz 18 gadu vecuma sasniegšanai) pastāv zināms duālisms attiecībā uz šo personu rīcībspējas apmēru. No vienas puses, šīs personas ir pieskaitāmas nepilngadīgo personu kategorijai, un attiecībā uz tām tiek realizēti paternālistiska rakstura pieņēmumi par atkarību no vecākiem, neaizsargātību un nekompetenci. No otras puses, šīs personas daļēji tiek pielīdzinātas pieaugušajiem, kuri ir kompetenti pieņemt patstāvīgus lēmumus un uzņemas atbildību par tiem.³

ANO Bērnu tiesību konvencijas⁴ 1. pantā noteikts, ka par bērnu šīs konvencijas ietvaros ir uzskatāms ikviens cilvēks, kurš nav sasniedzis 18 gadu vecumu, ja vien saskaņā ar attiecīgajiem tiesību aktiem pilngadība neiestājas agrāk. Latvijas Civillikuma⁵ 219.–221. pantā ietverts analoģisks regulējums. Izpētot Civilprocesa likumā⁶ (turpmāk – CPL) un Administratīvā procesa likumā⁷ (turpmāk – APL) ietverto regulējumu, var secināt, ka CPL (72. panta otrā daļa) un APL (21. panta trešā daļa) ietverti līdzīgi noteikumi attiecībā uz nepilngadīgo procesuālo tiesību diferenciāciju pēc vecuma, nepilngadības posmu sadalot divos laika nogriežņos: līdz 15 gadu vecuma sasniegšanai, kā arī vecuma posmā 15–18 gadi. Pirmās grupas pārstāvjiem noteikts ierobežojums patstāvīgi īstenot procesuālās tiesības, savukārt attiecībā uz otrās grupas pārstāvjiem noteiktos gadījumos tiek pieļauta iespēja veikt atsevišķas procesuālās darbības patstāvīgi.

1.2. Aizgādnība

Fiziskas personas rīcībspējas ierobežojums, kurš noteikts Civilprocesa likuma 33. nodaļā noteiktajā kārtībā, noteiktos gadījumos var ietekmēt personas procesuālās tiesības patstāvīgi, bez aizgādņa piedalīšanās celt prasību vai iesniegt pieteikumu tiesā. Rīcībspējas ierobežošanas institūtam piemīt izņēmuma raksturs – to kā galēju līdzekli piemēro tikai tad, ja citādi personas intereses aizsargāt nav iespējams.