ŽURNĀLS Viedoklis

Diemžēl raksta autors to nepiedzīvoja, jo 2021. gada 12. martā devās mūžībā, bet spriedums viņa rakstā plašāk aplūkotajā lietā stājās spēkā tikai 2023. gada februārī. Tādēļ, "Jurista Vārda" redakcijai pildot profesoram Torgānam doto solījumu, tieši šobrīd raksts tiek nodots plašākam lasītāju lokam, un, tā kā tas sagatavots ne tikai no tiesību zinātnieka, bet arī zvērināta advokāta skatpunkta, materiāls ir iekļauts šīsnedēļas tematiskajā izdevumā, kura saturu kopumā veido advokatūras pārstāvju paustais.

Tā kā šim profesora Torgāna pēdējam rakstam ir sava priekšvēsture, turklāt oriģinālo materiālu vairs nav iespējams papildināt ar aktuālāko informāciju, pilnīgākam kontekstam "Jurista Vārda" redakcija tā sakarā pauž savu komentāru un sniedz papildu informāciju.

Atgriežoties pie tiesas kļūdām un tiesneša neatkarības robežām

Pirms četriem gadiem, 2019. gada 9. aprīlī, "Jurista Vārds" publicēja Dr. habil. iur. K. Torgāna rakstu "Tiesas kļūdas un tiesneša neatkarības robežas", kura sākumdaļā autors norāda: "Tiesneša neatkarība un tās stiprināšana pēdējos gados daudzkārt apspriesta dažādās konferencēs un semināros. Mazāk ir runāts par tādiem gadījumiem, kad tiesnesis, juzdamies neatkarīgs, taisa tādus nolēmumus, kuru atbilstību tiesību normām un principiem nespēj izskaidrot ne pats, ne kolēģi un tiesību zinātnieki."¹ Tālāk rakstā, atskatoties uz Augstākās tiesas 2019. gada 22. februāra plēnumu, autors dalās vispārīgās pārdomās, kas izriet no aplūkotās statistikas, un nonāk pie secinājuma, ka "tas rosina kārtējo reizi atgriezties pie jautājuma par tiesneša neatkarības saikni ar viņa atbildību par darba kvalitāti vai profesionālo atbilstību valsts uzticētās misijas izpildei". Secīgi rakstā autors aplūko vairākus jautājumus, piemēram, kurā brīdī drīkst sākt celt trauksmi, ka spriedumā ir rupjas kļūdas, un kāda varētu būt iespējamā rīcība, ja tiesa spriedumā pieļāvusi "kļūdas, kādas nav piedodamas pat trešā kursa jurisprudences studentam".²

Kopumā raksta saturu veido autora pārdomas par tiesnešu profesionālo atbildību, un tā pamattekstā nav tiešas atsauces uz kādu konkrētu tiesu vai lietu, taču atsevišķās vietās domas ilustrācijai ir minēti arī tādi fakti, kas zinošam lasītājam ļauj vilkt paralēles ar kādu tobrīd tiesvedībā esošu civiltiesisku strīdu saistībā ar pušu norēķiniem būvniecības lietā. Ņemot vērā šīs tiesvedības plašo sabiedrisko rezonansi, bija vispārzināms, ka raksta iesniegšanas brīdī šajā strīdā jau bija pieņemts pirmās instances tiesas spriedums.

Gadījumos, kad redakcijas rīcībā ir informācija par raksta autora iespējamu iesaisti – neatkarīgi no statusa – kādā tiesvedībā un raksta tēma tieši vai netieši ir vai varētu būt saistīta arī ar attiecīgajā tiesvedībā skartiem jautājumiem, vienmēr aicinām autoru pie raksta dot norādi par savu saistību ar lietu, lai lasītāji būtu par to informēti. Tā kā rakstā atspoguļojās arī fakti, kas norādīja uz zināmu saistību ar tobrīd vēl noritošu tiesvedību, būdams atbildētāja pārstāvis būvnieku strīdā ar valsti, šādu redakcijas ieteikumu saņēma arī K. Torgāns. Tādēļ publicēšanai paredzēto rakstu viņš papildināja ar šādu zemsvītras piezīmi: "Daru zināmu, ka esmu advokāts, kas pārstāv Latvijas valsti civillietā ar prasītāju "Nacionālā būvkompāniju apvienība". P.S. Tiem, kas mīl autorus dalīt nopirktos un nenopirktos: lūdzu, lasiet ar kritisku aci, izvērtējot, kuri apgalvojumi vai secinājumi varētu būt neobjektīvi. Par konkrēto lietu, iespējams, izteikšos plašāk pēc izskatīšanas apelācijas instances tiesā."

Šis zemsvītras piezīmē apsolītais izvērstais K. Torgāna viedoklis vēlāk arī tika sagatavots, un to publicējam šajā "Jurista Vārdā", taču, ņemot vērā tiesvedības gaitu (tā nenoslēdzās apelācijas instancē), autors savas pārdomas tomēr vēlējās publiskot tikai pēc sprieduma spēkā stāšanās, nevis pēc apelācijas instances lemtā.

Savukārt, atgriežoties pie iepriekš pieminētās K. Torgāna 2019. gada aprīļa publikācijas "Jurista Vārdā" par tiesas kļūdām un tiesneša neatkarības robežām, – tā izpelnījās plašu rezonansi un diskusijas juridiskajā sabiedrībā, tostarp arī asi nosodošu Tiesnešu ētikas komisijas (turpmāk – TĒK) reakciju. K. Torgāna raksts tika apspriests TĒK 2019. gada 12. aprīļa sēdē, kas rezultējās ar rakstveida viedokli, ko parakstīja 10 komisijas locekļi. Šis redakcijai atsūtītais TĒK viedoklis pilnā versijā ir publicēts "Jurista Vārda" 2019. gada 14. maija numurā,³ un interesenti ar to var iepazīties. Rezumējot būtību: TĒK diezgan skrupulozi iztirzāja K. Torgāna rakstu un pauda viedokli, ka "autors faktiski kritizē konkrētu pirmās instances tiesas spriedumu lietā, kurā viņš kā zvērināts advokāts ir procesā zaudējušās puses pārstāvis. Taču rak­stā netiek analizēti lietas faktiskie apstākļi un netiek pieminētas, raksta autora ieskatā, pieļautās tiesību normu interpretācijas vai procesuālās kļūdas". Tādējādi, TĒK ieskatā, rakstā tikusi pausta neargumentēta un faktos nebalstīta tiesas kritika. Kā var secināt no viedokļa gramatiskā formulējuma, TĒK uzskatīja, ka rakstā arī vispārīgi paustās autora pārdomas un atziņas visdrīzāk ir vērstas tikai uz konkrētā sprieduma un tiesas kritiku.

Tāpat, nenoliedzot, ka masu informācijas līdzekļiem ir ne tikai pienākums sniegt informāciju un viedokļus, bet sabiedrībai ir arī tiesības to saņemt, lai mediji varētu pildīt savus demokrātiskai sabiedrībai būtiskos pienākumus, TĒK vērsa uzmanību, "ka medijiem būtu jāatturas no nepatiesas, nepamatotas un neargumentētas tiesnešu kritizēšanas, it sevišķi, ja tas var skart tiesnešu neatkarību. Tiesnešiem jāizskata lietas, pamatojoties uz objektīvu faktu novērtējumu un izpratni par likumu, un viņi nedrīkst tikt pakļauti nekādai nepieņemamai ietekmei, tiešai vai netiešai, no jebkāda avota". Var pieļaut, ka šī norāde tika adresēta "Jurista Vārdam", kura redakcija bija lēmusi par K. Torgāna raksta publicēšanu.

Ar to šim 2019. gada pavasara notikumu atstāstam it kā varētu likt punktu, taču, kā uzzinām no šajā "Jurista Vārdā" publicētā K. Torgāna raksta, viņa un TĒK attiecībām vēl bija izvērsts turpinājums. Ar to aicinām iepazīties, lasot rakstu.

Autora rakstā nepateiktais

Profesora Torgāna raksts, kāds tas ir nodots publicēšanai "Jurista Vārdā", ir datēts ar 2020. gada 10. aprīli. Tā ir diena, kad viņš savas dzīves pēdējam rakstveida domu izklāstam pielika punktu, nezinot, kā attīstīsies tālākie notikumi. Proti, rakstā aplūkotās civillietas hronoloģija apstājas, vēl gaidot kasācijas instances lemto, kas tapa zināms 2020. gada jūnijā – Senāts atcēla Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2019. gada 4. oktobra spriedumu un nodeva lietu jaunai izskatīšanai apelācijas instances tiesā. Secīgi 2020. gada 17. decembrī Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģija, atkārtoti skatot lietu apelācijas instancē, rakstveida procesā pilnīgi noraidīja prasību un piedzina no prasītājas ar lietas vešanu saistītos izdevumus advokāta palīdzības samaksai 379 016,87 eiro un valsts nodevu 60 081 eiro. Tādējādi pēc Senāta 2023. gada 2. februāra lēmuma par atteikšanos ierosināt kasācijas tiesvedību par pilnsabiedrības "Nacionālā būvkompāniju apvienība" kasācijas sūdzību stājās spēkā Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2020. gada 17. decembra spriedums (skat. pārskatu par tiesvedības gaitu konkrētajā civillietā – 49. lpp.). Īsi un vienkārši sakot: pēc piecu gadu tiesāšanās visās trijās instancēs Latvijas Republika Kultūras ministrijas personā, ko tiesvedībā kā viens no vairākiem pārstāvēja arī zvērināts advokāts K. Torgāns, šo prāvu uzvarēja.

Lai gan profesors mūžībā devās 2021. gada 12. martā, objektīvu un nenovēršamu iemeslu dēļ, kuri redakcijai ir zināmi, pēc 2020. gada pavasara viņam vairs nebija iespējas rakstu papildināt ar aktuālāko informāciju. Tostarp līdz galam neizstrādāta palika arī nodaļa, kas manuskripta piezīmēs norāda uz autora ieceri atsevišķi vēl aprakstīt ar tieslietu ministra Jāņa Bordāna 2020. gada 21. janvāra rīkojumu rosināto disciplinārlietu pret pirmās instances tiesas tiesnesi S. Meliņu par iespējamu rupju nolaidību konkrētās civillietas izskatīšanā. Kā izriet no Tiesnešu disciplinārkolēģijas 2020. gada 21. februāra lēmuma lietā Nr. D-4/2020, tā rosināta pēc zvērināta advokāta K. Torgāna iesnieguma saistībā ar iespējamiem rupjiem pārkāpumiem civillietas izskatīšanā. Par iesniedzēja apsvērumiem, kas, viņaprāt, norādīja uz iespējamiem šādiem pārkāpumiem civillietas izskatīšanā pirmajā instancē, izvērsti var izlasīt šajā "Jurista Vārdā" publicētajā rakstā, un tie šeit netiks atkārtoti.

Savukārt, pievēršoties jautājumam par tiesneses disciplināratbildību, jānorāda, ka saskaņā ar Tiesnešu disciplinārkolēģijas 2020. gada 21. februāra lēmumu tā nolēma disciplinārlietu pret Sandru Meliņu izbeigt, jo, kolēģijas vērtējumā, tā tikusi ierosināta nepamatoti. Lēmuma motīvu daļā kolēģija skaidro, ka tieslietu ministra rīkojums pamatots ar apelācijas instances tiesas secinājumiem par pirmās instances tiesas kļūdainu un atšķirīgu tiesību normu un līguma nosacījumu interpretāciju vairākos jautājumos. Taču Tiesnešu disciplinārkolēģija nekonstatēja, ka "tiesnese būtu pieļāvusi atklātus, nepiedodamus amata pārkāpumus lietas izskatīšanā", jo, kā izriet no tās lēmumā ietvertā skaidrojuma, lemjot par tiesneša disciplināro atbildību, "ir būtiski nošķirt tiesneša pieļautu nolaidību darbā, kas izpaužas kā savu pienākumu nepildīšana, vai tīšu (apzinātu) likuma pārkāpumu no kļūdainas tiesību normas interpretācijas, izspriežot lietu. Tāpat nozīmīgi ir uzsvērt, ka nepareiza likuma interpretācija un tās ietekme uz lietas rezultātu ir novēršama, pārsūdzot spriedumu apelācijas instances tiesā un pēc tam – Augstākajā tiesā, kuras norādījumi attiecībā uz tiesību normas interpretāciju konkrētajā lietā ir galīgi un saistoši zemākajām instancēm". Tādēļ, akcentējot tiesību uz taisnīgu tiesu un tajā ietilpstošās tiesneša neatkarības nozīmību, šajā konkrētajā gadījumā disciplinārkolēģija atzina, ka kļūdaina un atšķirīga tiesību normu un faktisko lietas apstākļu interpretācija nav vērtējama kā nolaidība lietas izskatīšanā un par to tiesnesi nevar saukt pie disciplinārās atbildības arī tādā lietā, kas ir radījusi rezonansi sabiedrībā.

Jāpiebilst, ka publiskajā telpā un "Jurista Vārdā" arī iepriekš ir bijušas diskusijas par plašu sabiedrisko rezonansi ieguvušām lietām saistībā ar tiesneses S. Meliņas izvēlēto tiesību normu un faktisko apstākļu interpretāciju.

Piemēram, viens no šādiem gadījumiem bija saistīts ar toreizējās Rīgas pilsētas Centra rajona tiesas (S. Meliņas personā) 2014. gada 22. jūlija lēmumu, ar kuru tā piemēroja prasības nodrošinājumu kāda maksātnespējas administratora prasībai pret nedēļas žurnālu "Ir", apķīlājot tā izdevēja aktīvus 22 979 eiro apmērā. Kā liecina publiski pieejamā informācija,⁴ administrators bija cēlis prasību pret žurnālu par goda un cieņas aizskārumu publikācijās, un prasības nodrošinājums ticis piemērots, jo tiesa piekritusi administratora šaubām par žurnāla spēju izpildīt spriedumu prasības apmierināšanas gadījumā. Toreiz juristu diskusijās izskanēja argumenti, ka atbilstoši Civilprocesa likumam tiesa var piemērot prasības nodrošinājumu jebkurā mantiskā prasībā, ja ir pamats uzskatīt, ka tiesas sprieduma izpilde varētu kļūt apgrūtināta vai neiespējama. Taču šim nolūkam tiesai ir jāveic rūpīga juridiskā analīze, neaprobežojoties ar prasītāja šaubām un izvērtējot prasības pirmšķietamo pamatotību,⁵ bet konkrētajā gadījumā tas nenotika, tostarp netika izvērtēta šāda tiesas lēmuma ietekme un sekas uz Satversmes 100. pantā ietilpstošo tiesību uz vārda brīvību garantijām. "Sabiedrisko rezonansi ieguvušais Rīgas pilsētas Centra rajona tiesas lēmums par žurnāla "Ir" izdevēja – AS "Cits medijs" – mantas apķīlāšanu prasības summas apmērā izgaismo nopietnus robus Latvijas tiesiskajā regulējumā un praksē vārda brīvības aizsardzības kontekstā," savā rakstā "Jurista Vārdā" secināja arī LU Juridiskās fakultātes asoc. prof. Dr. iur. Artūrs Kučs.⁶ Notikušais ieguva plašu rezonansi ne tikai sabiedrībā, bet arī Saeimā, kas lēma nodrošināties pret šādu tiesību interpretāciju un 2014. gada 11. septembrī pieņēma grozījumus Civilprocesa likumā, papildinot 138. pantu ar 7.¹ daļu šādā redakcijā: "To maksājumu apķīlāšana, kuri pienākas no trešajām personām, tajā skaitā naudas līdzekļi kredītiestādēs un citās finanšu institūcijās, nav pieļaujama prasībās, kurās prasījums ir atlīdzība, kas nosakāma pēc tiesas ieskata."

Tāpat saistībā ar nepienācīgu juridisko izvērtējumu S. Meliņas vārds ir izskanējis arī kontekstā ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk – ECT) 2013. gada 16. jūlijā pasludināto spriedumu lietā "Nagla pret Latviju", konstatējot Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 10. panta pārkāpumu.⁷ Jāatgādina, ka šajā lietā žurnālistes I. Naglas dzīvesvietā neatliekamības kārtībā tika veikta kratīšana un tās laikā tika izņemts žurnālistes portatīvais dators un citi datu nesēji. 2010. gada 12. maijā atbilstoši Kriminālprocesa likuma 180. panta piektajai daļai kratīšanu rezolūcijas veidā apstiprināja Rīgas pilsētas Centra rajona tiesas izmeklēšanas tiesnesis. Savukārt vēlāk ar Rīgas pilsētas Centra rajona tiesas priekšsēdētāja p. i. S. Meliņas lēmumu izmeklēšanas tiesneša 12. maija lēmums par kratīšanu I. Naglas dzīvoklī tika atstāts negrozīts, kā arī kratīšana tika atzīta par tiesisku un tās rezultātā iegūtie pierādījumi – par pieļaujamiem.⁸ Turpretim, kā savā spriedumā konstatēja ECT, "iestādēm var nebūt iespējams norādīt detalizētu pamatojumu neatliekamības kārtībā veiktai kratīšanai; šādos apstākļos nepieciešamais pretstatīto interešu novērtējums varētu tikt veikts vēlāk, bet jebkurā gadījumā vismaz pirms piekļuves iegūtajiem materiāliem un to izmantošanas. Saskaņā ar valdības apgalvojumiem Latvijā izmeklēšanas tiesnesis novērtējumu veic nākamajā dienā pēc neatliekamības kārtībā veiktas kratīšanas. Šajā lietā tomēr nekādu papildu pamatojumu nesniedza ne izmeklēšanas tiesnesis, ne tiesas priekšsēdētāja, kas izskatīja iesniedzējas sūdzību par izmeklēšanas tiesneša lēmumu. Abi tiesneši aprobežojās ar secinājumu, ka kratīšana vispār nebija saistīta ar informācijas avotu, tāpēc nemaz neveica pretstatīto interešu izvērtējumu. [..] Tiesa secina, ka izmeklēšanas tiesnesis nekonstatēja, ka izmeklēšanas intereses pierādījumu nodrošināšanā bija pietiekami nozīmīgas, lai būtu pārākas par sabiedrības interesēm žurnālista izteiksmes brīvības aizsardzībai, tostarp avota aizsardzībai un aizsardzībai pret pētniecisko materiālu nodošanu. Kā Tiesībsargs pamatoti secināja – tiesas priekšsēdētājas trūcīgā argumentācija par viegli iznīcināmiem pierādījumiem, kas saistīti ar kibernoziegumiem kopumā, šajā lietā nebija pietiekama, ņemot vērā izmeklēšanas iestāžu kavēšanos veikt kratīšanu un to, ka trūka jebkādas norādes par iespējamo pierādījumu iznīcināšanu. Nebija arī nekādu norāžu, ka iesniedzēja būtu atbildīga par personas datu izplatīšanu vai ka viņa būtu iesaistīta notikumos citādi nekā saistībā ar saviem žurnālistes pienākumiem; šī kriminālprocesa ietvaros viņa saglabāja "liecinieces" statusu. Ja lietas materiālos nebija iekļautas nekādas norādes šajā sakarā, izmeklēšanas tiesneša pienākums bija veikt nepieciešamo pretstatīto interešu izvērtējumu, kas netika izdarīts."⁹

Visbeidzot, arī tieši saistībā ar sava lēmuma nepietiekamu argumentāciju, tostarp par atkāpšanos no judikatūras, un vēl citiem apstākļiem Tiesnešu disciplinārkolēģija arī 2022. gada 2. jūnijā izskatīja disciplinārlietu,¹⁰ kas tika ierosināta ar Augstākās tiesas priekšsēdētāja Aigara Strupiša lēmumu pret Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas tiesnesi S. Meliņu par tīšu likuma pārkāpumu un/vai rupju nolaidību. Analizējot un ņemot vērā konkrētos apstākļus, disciplinārkolēģijas ieskatā, disciplinārlietas ierosināšanas lēmumā minētā tiesneses rīcība, neargumentējot atkāpšanos no judikatūras, neveidoja ne tīša likuma pārkāpuma, ne rupjas neuzmanības sastāvu. Taču citos aspektos tika konstatēti pārkāpumi, tādēļ tiesnesei S. Meliņai uzlika disciplinārsodu – piezīmi. Disciplinārlietas ierosināšanas lēmumā bija iekļauts lūgums izvērtēt arī jautājumu par tiesneses nosūtīšanu uz profesionālās darbības ārpuskārtas novērtēšanu. Šajā sakarā disciplinārkolēģija lēmumā konstatēja, ka tiesnese S. Meliņa tiesneša amatā iecelta 1997. gada 2. oktobrī un 2019. gada 18. jūlijā Tiesnešu kvalifikācijas kolēģija ir veikusi tiesneses profesionālās darbības novērtēšanu, sniedzot pozitīvu atzinumu. Šajā lietā disciplinārkolēģija nekonstatēja pamatu tiesneses S. Meliņas nosūtīšanai uz profesionālās darbības ārpuskārtas novērtēšanu.

Tiesu varai ir jārunā ar sabiedrību ne tikai caur spriedumiem

Redakcija vēlas uzsvērt, ka ne šis atskats uz vienas tiesneses līdzšinējo profesionālo darbību, kas ieguvusi plašāku rezonansi, tostarp juridiskajā sabiedrībā, ne arī profesora K. Torgāna raksta publicēšana nekādā ziņā nav vērsta pret konkrētu tiesu, tiesnesi vai kopumā pret tiesu varas autoritāti. Žurnāla mērķis vienmēr ir bijis veicināt diskusijas par tiesiskās sistēmas attīstību un pilnveidi, un arī tiesu vara, kurai ir īpaša loma demokrātiskas tiesiskas valsts funkcionēšanā, no tā nav un nevar būt atrauta.

"Jurista Vārds" pilnībā pievienojas doktrīnā un judikatūrā nostiprinātajam viedoklim, ka bez neatkarīgas tiesu varas un pašu tiesnešu neatkarības nevar pastāvēt demokrātiska tiesiska valsts, jo citādi nav iespējams efektīvi aizsargāt personas pamattiesības un novērst iespējamo valsts varas patvaļu. Eiropas valstu kopējā konstitucionālā tradīcija prasa nodrošināt un nekādos apstākļos neaizskart tiesu un tiesnešu neatkarību.¹¹ Vienlaikus, kā to formulējis Dr. iur. Jānis Pleps, katra tiesneša darbības ietvaru nosaka pienākums aizsargāt un stiprināt demokrātisku tiesisku valsti un Satversmē noteiktās konstitucionālās vērtības. Tas darāms tiesiskas valsts ietvaros, prasmīgi īstenojot visas konstitucionālās pilnvaras, kuras tiesu varai piešķir Satversme. Īpaša nozīme šajā ziņā ir personiskam paraugam un priekšzīmei.¹² Savukārt ECT savā praksē ir uzsvērusi,¹³ ka viens no priekšnoteikumiem efektīvai tiesu sistēmai un līdz ar to arī uz tiesiskumu balstītai demokrātijai ir sabiedrības uzticēšanās un cieņa pret tiesu varu. Tādēļ ECT savā praksē daudzkārt ir vērtējusi un arī izteikusies par tiesai adresēto kritiku, uzsverot, ka sabiedrībai ir jāuzticas tiesām, kas garantē taisnīgumu un kam ir būtiska loma tiesiskā valstī, tāpēc tiesas ir jāaizsargā pret nepamatotiem uzbrukumiem. Un tādi faktori kā, piemēram, netaisnīga, nepamatota un nekompetenta kritika vai nepareiza izpratne par tiesas lomu var negatīvi ietekmēt sabiedrības uzticēšanos un cieņu pret tiesu varu. Vienlaikus attiecībā uz kritiku, kas vērsta pret tiesnešiem, ECT ir arī atzinusi, ka diskusijas un kritika par tiesvedībā esošiem jautājumiem pati par sevi nav vērtējama kā tiesas autoritātes un neatkarības apdraudējums,¹⁴ bet gan vienmēr ir jānošķir, kas ir publiskās apspriešanas centrā. Arī apstāklis, ka lieta ir izskatīšanas procesā tiesā un tajā vēl nav pieņemts gala nolēmums, nenozīmē, ka šo lietu un tiesvedības procesu kā tādu vispār nedrīkst publiski apspriest un pat kritizēt, ja tas ir vērsts uz sabiedriski nozīmīgu jautājumu, nevis tiesneša personisku apspriešanu. Tiesas nav pasargātas no kritikas un pārbaudes, bet ir svarīgi skaidri saprast atšķirību starp kritiku un apvainojumiem.¹⁵

Skatoties sabiedrisko aptauju datus, redzams, ka Latvijā joprojām lielāka daļa sabiedrības tiesām neuzticas nekā uzticas. Piemēram, marta beigās publiskotie "Eirobarometra" aptaujas dati par Latviju sadaļā par uzticēšanos institūcijām¹⁶ atspoguļo, ka 44 % procenti respondentu drīzāk neuzticas tiesām un tiesību sistēmai, bet 43 % – drīzāk uzticas. Tie gan ir labāki rādītāji par šā gada marta sākumā "Jurista Vārdā" publicētajiem Tirgus un sabiedriskās domas pētījumu centra SKDS aptaujas rezultātiem,¹⁷ no kuriem izrietēja, ka apgalvojumam "Latvijā tiesas procesi ir godprātīgi un taisnīgi" 2023. gada janvārī drīzāk piekrita 28 % respondentu, savukārt tikai 4 % pauda pilnībā piekrītošu attieksmi. Ievērojami lielāks aptaujāto skaits šim apgalvojumam nepiekrita.

Politiķu un juristu diskusijās nereti tiek meklēti cēloņi, kuru dēļ sabiedrības uzticība tiesu varai Latvijā joprojām ir tik zema. Gadiem ilgi par galveno iemeslu tika uzskatīti pārmērīgi garie tiesas procesi, kas radīja sabiedrībā priekšstatu, ka tiesu vara nespēj sasniegt savu galveno uzdevumu – pēc būtības atjaunot taisnīgumu. Šobrīd tiesu procesu efektivitāte ir būtiski uzlabojusies un tuvojas Eiropas labākajiem rādītājiem. Tādēļ sabiedrības neuzticēšanās cēloņi acīmredzot jāmeklē citur. Redakcijas ieskatā, izšķiroši būtiska ir tiesas spriešanas kvalitāte. Un šajā kontekstā likumsakarīgs un leģitīms ir jautājums par tiesneša neatkarības un tiesneša profesionālās kvalifikācijas un atbildības attiecībām.

Atklāta šīs problēmas apspriešana un risināšana galvenokārt ir pašas neatkarīgās tiesu varas atbildība un pienākums. Ar gandarījumu jākonstatē, ka tieši spriedumu kvalitātes uzlabošana ir Augstākās tiesas stratēģiskais mērķis: priekšsēdētājs Aigars Strupišs norādījis, ka šobrīd notiek darbs pie vienotas spriedumu rakstīšanas metodoloģijas, sakārtojot gan sprieduma formas problēmas, gan palīdzot tiesnešiem iemācīties definēt risināmo tiesību jautājumu tā, lai jau kopš pirmās instances uzliktu lietu uz pareizajām "juridiskajām sliedēm".¹⁸ Var cerēt, ka pienesumu tiesas spriešanas kvalitātei dos arī topošā Tieslietu akadēmija, kas apmācīs tiesnešus, prokurorus un izmeklētājus, kā arī advokātus. Kamēr šie instrumenti vēl nedarbojas, lielākā atbildība tiesu darba kvalitātes uzlabošanā joprojām ir tiesnešu pašpārvaldes institūcijām – Tiesnešu kvalifikācijas kolēģijai, Tiesnešu disciplinārkolēģijai, Tiesnešu ētikas komisijai – atbilstoši likumā "Par tiesu varu" un Tiesnešu disciplinārās atbildības likumā noteiktajai kompetencei.

Šajā kontekstā tiesu darba publiska analīze ir jāaplūko ne vien kā jebkura sabiedrības locekļa tiesības uz vārda brīvību un mediju tiešais profesionālais pienākums, bet arī kā noderīgs rīks tiesu varai tās centienos uzlabot sava darba kvalitāti.

Aplūkosim tikai vienu piemēru. Tieši atkārtotas publikācijas presē¹⁹ un ilgstoša, uzstājīga sabiedrības, tai skaitā Ārvalstu investoru padomes, kritika savulaik pievērsa pašas tiesu varas uzmanību ilgstošajām problēmām maksātnespējas procesos, kas pēc starptautisko auditoru atzinuma Latvijas ekonomikai bija nodarījušas daudzos simtos miljonu mērāmus zaudējumus, nemaz nerunājot par mahinācijās netaisnīgi cietušo personu uzticēšanās valstij sagraušanu. Tieslietu padomei reaģējot uz šo publisko kritiku, Augstākās tiesas paspārnē tika izveidota darba grupa, un 2018. gadā tā sniedza ziņojumu,²⁰ kurā analizēja desmitiem maksātnespējas lietu, atzīstot, ka vairākos gadījumos tiesneši ir rīkojušies "formāli, ievērojot likuma burtu, bet nepievēršot pienācīgu uzmanību apstākļiem, kuri var norādīt uz negodprātīgu rīcību", un ka "kopsakarā ar citiem apstākļiem atsevišķu tiesnešu nolēmumi vērotājam no malas varēja radīt pamatotas šaubas par šī tiesneša kompetenci un godaprātu". Uzsverot, ka "no kļūdām nevar izvairīties nevienā lietu kategorijā nevienā tiesu instancē nevienā valstī" un ka "par "nepareizu" tiesību normas iztulkojumu vai lietas apstākļu "nepareizu" vērtējumu tiesnesis nedrīkst tikt sodīts, ciktāl viņš rīkojies labā ticībā", šī darba grupa tomēr arī norādīja, ka "tiesu sistēmai jātiecas nodrošināt tiesiskumu jau pirmās instances tiesā". Ziņojumā tika konstatēts, ka kļūdas, kas sastopamas vairākās izskatītajās lietās, "likumā noteiktos gadījumos var būt par pamatu tiesnešu disciplināratbildībai, ja tās pieļautas tīši vai aiz rupjas neuzmanības vai nepildot tiesneša pienākumus, vai rupji pārkāpjot tiesneša ētiku", taču "šajās lietās būs iestājies discilplināratbildības noilgums". Savukārt politiķi uz mediju atklātajām maksātnespējas jomas problēmām reaģēja, vienojoties par Ekonomisko lietu tiesas izveidi.

Arī šajā komentārā iekļautais atskats uz dažiem konkrētās tiesneses profesionālās darbības lēmumiem nav vērsts pret viņu personīgi, bet atspoguļo vien to, cik ļoti atbildīgs ir ikkatra tiesneša darbs un cik nozīmīgs var izrādīties katrs lēmums, jo tiem var būt ļoti tālejošas sekas, ko sākotnēji, iespējams, pat grūti paredzēt. Savukārt, izvērtējot šaubas raisošus gadījumus profesionālās ētikas vai disciplināratbildības institūcijās, var nonākt pie slēdziena, ka tiesnesim nav ko pārmest, jo ar profesionālo darbību saistītas kļūdas, pie kādām var pieskaitīt, piemēram, tiesību normu kļūdainu interpretāciju un piemērošanu, neveido ētikas vai disciplinārās atbildības sastāvu.

Satversmes 83. pants patiesi paredz, ka tiesneši ir neatkarīgi un vienīgi likumam padoti. No šīs vārdiski lakoniskās, bet saturiski ļoti ietilpīgās normas var izsecināt gan to, ka tiesneši bauda neatkarību un ir tikai likumam padoti, gan arī to, ka katra tiesneša lemtajam ir jāsaskan ar likumu.

Šajā kontekstā plašākai sabiedrībai būtu nepieciešams tiesu varas skaidrojums par tiesnešu darba analīzi un vērtēšanu: cik daudz un kāda veida kļūdas tiek uzskatītas par normālu tiesneša darba sastāvdaļu; vai šādas kļūdas summējas tiesneša profesionālās darbības novērtēšanā, kādas konsekvences tas nozīmē (papildu apmācība, biežāka kvalifikācijas pārbaude, atcelšana no amata) utt. Tas pats attiecas uz ētiku. Sabiedrība redz, ka ik gadu Latvijā norit tūkstošiem tiesvedības procesu, bet, piemēram, Tiesnešu ētikas komisijai veselu gadu – no 2022. gada februāra vidus līdz 2023. gada februāra vidum – nav nācies sniegt nevienu atzinumu vai skaidrojumu.²¹ Tie ir jautājumi, par kuriem skaidrību sabiedrībā var viest tikai pati tiesu vara. Vēl jo vairāk – kā to norādījusi ECT, tiesām ir ne tikai tiesības, bet pienākums runāt par problēmām arī tās iekšienē, jo neviens cits tās tik labi nepārzina un neizprot.

"Jurista Vārda" redakcija godina sava ilggadējā autora un padomdevēja profesora K. Torgāna nepārvērtējamo mūža ieguldījumu Latvijas tiesiskās sistēmas attīstībā un publicē šo viņa pēdējo rakstu, kas aicina pārdomāt tiesas spriešanas kvalitāti Latvijā, diskutēt par tiesneša neatkarības un profesionālās atbildības kopsakaru, kā arī veicināt tiesu varas atvērtību kritikai un paškritikai.

Jā, profesors bija iesaistīts civillietā, ko apraksta, un raksta lasītāji to zina un paši brīvi var spriest, kuriem argumentiem un apsvērumiem piekrist vai iebilst. Taču ir ļoti būtiski šo rakstu neuzlūkot kā aizvainota advokāta "atriebību" tiesai, bet gan censties tajā ieraudzīt vēstījumu, ko caur šīs vienas tiesvedības prizmu autors ir vēlējies nodot plašākai auditorijai. Viņš to formulējis šādi: "Es kā tiesību zinātņu habilitētais doktors, profesors un Goda tiesnesis esmu ieinteresēts, lai jebkurš tiesas nolēmums atbilstu Sa­tversmes un citu likumu, kā arī tiesību principu, taisnīguma un godīguma prasībām. Ar šādu ieinteresētību esmu visu mūžu strādājis Latvijas Universitātē, Augstākajā tiesā un Latvijas advokātu kolēģijā."

"Jurista Vārds" aktīvi turpinās risināt šo profesora aizsākto tēmu loku.