ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

Patlaban nerimst runas par Latvijas Universitātes fakultāšu reorganizāciju un, lai gan to plānots pabeigt līdz 2024. gada 1. janvārim, informācijas par turpmāko struktūrvienību veidolu vismaz publiskajā telpā trūkst, kas, protams, neliecina par atklātu, iekļaujošu (gan attiecībā uz akadēmisko personālu, gan attiecībā uz studentiem) un uz ilgtspējīga rezultāta sasniegšanu vērstu procesu. No publiski izskanējušām ziņām izriet, ka pārmaiņu vējš skars arī Juridisko fakultāti. Juridiskās fakultātes turpmākās pastāvēšanas jautājumam ir pievērsusies gan Tieslietu padome,¹ gan citas sabiedriskas organizācijas.²

Tā kā viedoklis par Latvijas Universitātes vadības argumentu par labu Juridiskās fakultātes reorganizācijai jeb apvienošanai ar citām fakultātēm nepārliecinošu spēku no juridiskās izglītības iespējamu ieguvumu skatupunkta šī žurnāla slejās jau ir izskanējis,³ šī raksta ietvaros tiks sniegts ieskats juridiskās izglītības institucionālās organizācijas attīstības vēsturē gadsimtu gaitā.

Juridiskās izglītības institucionālā organizācija Senajā Romā

Līdz ar jurisprudences attīstību Senajā Romā principāta sākumposmā pakāpeniski sāka veidoties juridiskās izglītības aizmetņi; pirms tam tiesību apguve, jurisprudencei attīstoties, notika tikai un vienīgi privātā kārtā. Imperatora Augusta valdīšanas laikā izveidojās divas tiesību skolas: prokulianiešu, nosaukta par godu Labeona tuvākajam māceklim Prokulam, un sabīniešu, nosaukta par godu Kapitona skolniekam Sabīnam. Abas skolas nebija izglītības iestādes mūsdienu izpratnē. Tās bija jau tiesību zināšanas ieguvušo un topošo juristu apvienības, no kurām katra kultivēja noteiktu doktrīnu tradīciju, un, kā šķiet, tām bija arī noteikta organizācija, vismaz pārstāvniecība, kurā uz mūžu tika iecelts skolas cienījamākais loceklis. Šajā ziņā tās atgādināja grieķu filozofijas skolas.⁴

Šī tendence ir turpinājusies, un jau principāta vēlākajā posmā, 2.–3. gadsimtā, ir konstatējama tiesību nodarbību ar noteiktu saturu esamība, ko jo sevišķi apliecina 2.–3. gadsimtā esošais pieprasījums pēc mācību grāmatām. Tieši 2. un 3. gadsimta mijā notika juridiskās izglītības institucionalizācija, balstot to uz stingriem pamatiem un speciālām lekcijām, vienlaicīgi gan tomēr trūkst ziņu par mācību plānu, kā arī profesionālo tiesību skolotāju esamību – visticamāk, tiesību apguve notika, studentiem un pieredzējušiem juristiem vienojoties, ka studenti drīkst vērot un būt klāt brīžos, kad jurists sniedz juridiskus atzinumus. Pirms tam attiecīgie juristi sniedza saviem studentiem arī teorētiskas zināšanas.⁵ Viennozīmīgi šādai tiesību apgūšanai piemita amatnieciska nokrāsa.

Pieaugot pieprasījumam pēc izglītotiem juristiem, sākotnējās tiesību pasniegšanas formas sāk iegūt mūsdienu veidolu – tika izveidota juridisko skolu sistēma, kur tika stingri nodalītas teorētiskas un praktiskas nodarbības, kā arī teorētisko nodarbību pasniegšanai tika pieaicināti profesori, kuriem tas bija pamatdarbs. Tāpat tika izstrādāts stingrs studiju plāns.⁶ Var pieļaut, ka par šādu profesoru jeb tiesību skolotāju var uzskatīt arī Gaju, slaveno Institūciju autoru.

Šī procesa ietvaros īpaši impērijas austrumos tiek nodibinātas vairākas tiesību skolas – tā, piemēram, jau 3. gadsimtā par labāko tika uzskatīta mūsdienu Beirūtā 2. gadsimtā dibinātā tiesību skola, savukārt divus gadsimtus vēlāk tai līdzās kvalitātes ziņā ir nostājusies arī Konstantinopoles.⁷ Juridiskajā literatūrā tiek atzīmēts, ka Beirūtas tiesību skola var tikt uzskatīta par juridisko fakultāti ar stingru kursos organizētu studiju kārtību, kas aptvēra imperatoru konstitūciju un klasiskās tiesību literatūras apguvi. Viennozīmīgi tās nebija vienīgās tiesību skolas – ar 533. gada konstitūciju Omnem imperators Justiniāns aizliedza Aleksandrijas un Cezārijas tiesību skolas kroplas tiesību zinātnes pasniegšanas dēļ.⁸

Tādējādi ir skaidri redzams, ka juridiskā izglītība kopš antīkiem laikiem ir atradusies valsts redzeslokā, jo atbilstoši konstitūcijas Omnem 11. paragrāfam juristi ir taisnīguma un valsts kalpi,⁹ tādējādi taisnīgums, kuru īsteno juristi, un valsts, kuru juristi uztur, bez juristiem un kvalitatīvas juridiskās izglītības nemaz nav iedomājami. Uz minēto, tikai attiecībā uz 19. gadsimtu, norāda arī profesors Vladimirs Bukovskis, rakstot, ka atšķirība no Iekškrievijas, kur pat Senātā pirms 1864. gada tiesu reformas bija tikai seši senatori ar augstāko juridisko izglītību, Baltijas provincēs, pateicoties Tērbatas Universitātei kā juridiskās izglītības centram, kas sagatavoja tiesu iestādēm un advokatūrai amatpersonas un darbiniekus ar labu augstāko juridisko izglītību uz romiešu tiesību sistēmas pamata, netrūka tiesnešu ar juridisko izglītību un tiesvedībās tika nodrošināta ja ne materiāla, tad vismaz formāla taisnība.¹⁰

Tomēr, kā redzams, valsts rūpju par juridisko izglītību aizmetņi ir meklējami vēl pirms Justiniāna. Tā, Romas imperators Valentiniāns I jau 370. gadā ir noteicis prasības juridiskās izglītības iegūšanai, kā arī studiju procesa īstenošanai. Antīkajā laikmetā studenti bija jaunāki nekā mūsdienās, un studijas bija jāpabeidz līdz divdesmit gadu vecuma sasniegšanai. Diokletiāns pēc dažu Beirūtas tiesību skolas audzēkņu lūguma bija pagarinājis tiesību studiju periodu par pieciem gadiem; divdesmit gadu vecumā pabeigt ne tikai parastās retorikas studijas, bet arī tādas specializētas studijas kā jurisprudence šķita neiespējami. Atšķirībā no citu priekšmetu profesoriem, kurus kopš Vespasiāna algoja valsts, tiesību profesoru saujiņai ilgu laiku bija jāpārtiek no studentu maksām. Tikai no 425. gada arī viņi sāka saņemt atlīdzību no valsts. Justiniāns ne tikai piešķīra Gaja Institūcijām likuma spēku (protams, ar attiecīgām izmaiņām, interpolācijām, salīdzinot ar oriģinālu), bet noteica tās par oficiālo mācību grāmatu tiesību zinātni apgūt alkstošai jaunatnei. Tajā pašā gadā tika izdoti jaunie studiju noteikumi, kas paredzēja uz jauno tiesību krājumu – Corpus Iuris Civilis – orientētu piecu gadu mācību programmu. Tiesību zinātnes docēšanas privilēģija tika piešķirta tikai trim tiesību skolām – Konstantinopoles, Romas un Beirūtas.¹¹

Šo Romas austrumu tiesību skolu darbība ļoti atgādina Itālijas attīstīto viduslaiku universitāšu darbību, kas septiņus gadsimtus vēlāk aizsāka otro, daudz plašāku romiešu tiesību atdzimšanu. Mācību pamatā bija klasiskie teksti un konstitūciju krājumi, kuru saturs tika studēts un skaidrots soli pa solim,¹² turklāt šis process tika stingri noteikts gan saturiski, ar konstitūciju Omnem nosakot juridiskās izglītības saturu, gan organizatoriski, ar to pašu tiesību aktu nosakot studiju ilgumu un mācību satura sadali, kā arī tā pasniegšanas veidu.¹³

Juridiskās izglītības institucionālā organizācija viduslaikos

Nav šaubu, ka mūsdienu Eiropas tiesību un tiesību domas kodolu veido Boloņas tiesību skolā darbojošos glosatoru un viņu pēcnācēju atstātais mantojums. Vienlaicīgi tiesību docēšana Boloņā un tās apkārtnē (piemēram, Ravennā, Pjačencā, Mantujā un Modenā), kā arī ārpus Itālijas, Orleānā, Monpeljē un pat tālajā Oksfordā, ir sākusies krietni pirms attiecīgās universitātes varbūtējas nodibināšanas 1088. gadā.¹⁴ Tā ir zināms, ka kopš 8. gadsimta Pavijā, langobardu galvaspilsētā un galma tiesas sēdeklī, ir darbojusies tiesību skola.¹⁵ Tieši šajās tiesību stundās, kuru pamatā bija Justiniāna Kodeksa un Institūciju studijas, savas zināšanas ir smēlušies pirmie 11. gadsimta glosatori.¹⁶

Ir nepieciešams norādīt, ka tiesību zinātnes attīstība nav notikusi izolēti, 11.–12. gadsimtā sholastika radīja vispārēju virzību uz racionalitāti: tā sekmēja ne tikai gribu pierādīt Dieva esību, bet arī tiesību atbilstību saprāta standartiem un to spēkā esību ne tikai tradīcijas dēļ. Katras no jauna radušās zinātnes šūpulis atradās vienā no trim vecākajām Eiropas universitātēm: jurisprudence – Boloņā; medicīna – Salerno; filozofija – Parīzē.¹⁷

Tomēr Boloņas universitāte tolaik bija nevis universitāte mūsdienu izpratnē, bet drīzāk tās priekšposms, kur, sākot ar 14. gadsimtu, tika pasniegtas stundas tā sauktajās septiņās brīvajās mākslās. Šīs izglītības sistēmas pirmsākumi meklējami grieķu un latīņu antīkajā laikmetā pastāvošajās artes liberales, kas vismaz daļēji tika pielāgota jaunajiem izglītības ideāliem, īpaši Karolingu izglītības reformas laikā 9. gadsimtā galma, katedrāļu un klosteru skolās. Sākumā šī izglītības sistēma veda caur četru pamatpriekšmetu jeb quadrivium studijām, kurās tika iegūtas zināšanas ģeometrijā, aritmētikā, astronomijā un mūzikā/harmonijā. Savukārt tiesību zinātnes apguve bija iespējama, pateicoties trīs priekšmetu jeb trivium studijām ar novirzi gramatikā, retorikā un dialektikā/loģikā. Tādējādi tiesības (ius) nebija atsevišķs mācību priekšmets un tās tika apgūtas loģikas un ētikas ietvarā. Tikai līdz ar studiju koncentrēšanos uz Justiniāna un baznīcas avotiem tiesības kļuva par pamatdisciplīnu universitātes mākslinieciskās fakultātes (facultas artium) ietvaros. Kopā ar teoloģiju un medicīnu jurisprudence vēlāk veidoja tā sauktās augstākās fakultātes (facultates superiores).¹⁸

Par Boloņas juridiskās (laicīgo tiesību) skolas dibinātāju tiek uzskatīts tiesību zinātnieks, brīvo mākslu maģistrs Irnērijs, pazīstams arī kā tiesību gaisma (lucerna iuris). Viņš bija pirmais, kurš piemēroja jaunās teoloģijā attīstītās sholastiskās teksta interpretācijas metodes visām Corpus Iuris Civilis daļām, tostarp Digestām, kas neilgi pirms tam tika no jauna atklātas. Tas pats, kas Bībele bija teologiem, Corpus Iuris Civilis bija juristiem.¹⁹

Boloņas universitātē ir liecības par institucionalizētām tiesību studijām tikai kopš 13. gadsimta vidus. Pirmie tiesību akti par augstskolas satversmi un studiju organizāciju datējami ar 1252. gadu un liecina par stingru organizatorisku struktūru un pastāvīgu tiesību stundu, ko veica pārsvarā laicīgi pasniedzēji, esību. Lekcijas par Justiniāna Kodeksu, Institūcijām un Novellām līdz pat 12. gadsimta beigām notika pasniedzēju privātmājās, ko pilsētas pašvaldības iestādes pieļāva uz studentu un docētāju starpā noslēgto līgumu pamata.²⁰

Tomēr jau 1155. gadā Boloņas docētāju un studentu delegācija bija lūgusi imperatoram Frīdriham I Barbarosam apstiprināt viņu tiesības. Mērķis bija oficiāli nostiprināt tiesiskās attiecības starp pasniedzējiem un studentiem un piešķirt juridiskajai skolai jeb Boloņas universitātei autonomiju jurisdikcijas un mantiskajos jautājumos attiecībā pret pilsētas komūnu. Šis lūgums tika apmierināts, un 1158. gadā Ronkaļjas reihstāgā imperators piešķīra universitātes privilēģijām likuma spēku, pavēlot iekļaut šīs tā sauktās "skolāru privilēģijas" jeb authentica Habita Justiniāna Kodeksa imperatora papildu likumu grāmatā (Authenticum). No tā brīža Boloņa tika uzskatīta par ķeizarisko augstskolu.²¹ Frīdriha I Barbarosas piešķirtā privilēģija galvenokārt attiecās uz juristiem, bet ne tikai uz viņiem. Ar drošības un pārvietošanās brīvības garantijām studiju vietā un ceļojuma laikā, skolāru atbrīvošanu no atbildības par savu tautiešu parādiem un jurisdikcijas privilēģiju ķeizara privilēģija kopumā noteica akadēmiskās brīvības tvērumu. Šī brīvība izpaudās galvenokārt kā brīvība no nodokļiem un nodevām, kā arī universitāšu autonomija (no vietējās varas) un jurisdikcija pār studentiem, kas tika veidota pēc konstitūcijas Omnem parauga, ar kuru jurisdikcija pār studentiem Beirūtā tika nodota līdztekus vietējam bīskapam un Feniķijas prezidentam arī tiesību profesoriem.²² Nevar neatzīmēt, ka šīs privilēģijas tradīcijas ceļā turpināja būt spēkā pat 19. gadsimtā, tostarp attiecībā uz universitātes jurisdikciju pār studentiem pat Tērbatas Universitātē, kā tas izriet no šīs universitātes ķeizara Aleksandra I 1820. gadā apstiprināto Statūtu²³ 6. paragrāfa, kas paredz universitātes izņēmuma vietēju jurisdikciju un varu pār visiem tās locekļiem, padotajiem un šo personu ģimenes locekļiem, kuri "atrodas pie universitātes". Vienīgais izņēmums ar 6. paragrāfa otro teikumu tika attiecināts uz krimināllietām, kur universitātei ir tikai izziņas veikšanas pienākums un tiesības. Minētās universitātes tiesības tika pārapstiprinātas ar 1865. gada 9. janvāra Statūtu²⁴ 4. panta piezīmi, saskaņā ar kuru "Tērbatas Universitātes tiesu, policijas un notariālā vara ir paturama uz iepriekšējā pamata, līdz Baltijas guberņās tiks ieviesta vispārējā tiesu reforma". Kā zināms, tiesu reforma uz Baltijas guberņām tika attiecināta vien 1889. gadā.²⁵ Vienlaicīgi 1865. gada Statūtos ir vērojamas akadēmiskās brīvības pazīmes mūsdienu izpratnē – tā atbilstoši 70. paragrāfam universitātei tika piešķirtas tiesības saņemt no valsts cenzūras kontroles atbrīvotus ārzemju drukātus izdevumus un mācību materiālus.

Parīze ietekmēja Eiropas attīstību kā universitas migistrorum – profesoru universitāte – ar atsevišķām pēc priekšmetiem nodalītām fakultātēm, taču Boloņa bija sholastiskās universitātes kā universitas magistrorum et scholarum prototips. Studentu apvienībai jeb korporācijai – universitas scholarum – Boloņā pretstatīja tiesību skolotāju/doktoru kolēģiju (collegium doctorum), kurai jo īpaši bija doktora grādu piešķiršanas tiesības. Sākotnēji mācīt drīkstēja ikviens, kas bija ieguvis doktora grādu. Vēlāk atalgotie docenti veidoja cunftei līdzīgu kolēģiju, līdz vēlāk izveidojās fakultātes. Tuvojoties 12. gadsimta beigām un jo īpaši 13. gadsimtā, attīstījās universitātes mūsdienu izpratnē. Boloņas sistēmas vietā stājās Parīzes modelis. Fakultātes, kas bija nodalītas pēc priekšmetiem, apvienojās un veidoja mācību iestādi, ko apzīmēja kā studium generale, studium privilegiatum, academia vai pat universitas un kurā parasti ietilpa četras klasiskās fakultātes – filozofijas, teoloģijas, jurisprudences un medicīnas.²⁶

Itālijas augstskolās 13. un 14. gadsimts iesākās ar visaptverošu tiesību stundu organizācijas un programmu reorganizāciju. Reformas iemesls bija mācībspēku didaktiskās nepilnības un aizvien neskaidrāks un neaptveramāks studiju materiāls. Pēc pirmo glosatoru paaudžu uzplaukuma 11.–12. gadsimtā daudzās skolās lekcijas vadīja pasniedzēji, kuriem trūka profesionālās kvalifikācijas.²⁷ Tāpēc saskaņā ar Boloņā darbojošās Denārijas Odofreda priekšlikumiem turpmāk visās augstskolās par standartu bija jākļūst stingri strukturētam, institucionalizētam pamatstudiju kursam, ko kā Studium generale profesionāli vadītu docētāji ar atbilstošu kvalifikāciju. Tikai mācību iestādes, kas organizētas uz šo pamatprincipu pamata, bija paredzēts apveltīt ar tiesībām piešķirt akadēmiskās docēšanas atļaujas (licentia ubique docendi) šim nolūkam izraudzītiem docētājiem.²⁸

Studiju kurss parasti ilga sešus gadus, un tas bija vērsts uz licentia docendi jeb docēšanas atļaujas iegūšanu. To piešķīra, pretendentam nokārtojot licencēto eksāmenu vai ar svinīgo doktora eksāmenu. Tādējādi tiesību zinātņu doktora grāds ir visvecākais no visiem, un tā pirmsākumi meklējami Boloņas universitātē. Tās profesori sevi dēvēja par doctores jeb skolotājiem. Šis vienkāršais apzīmējums kļuva par akadēmisko grādu, kad pāvests Nikolajs IV 1291. gadā ne tikai piešķīra eksaminētajiem Boloņas studentiem tiesības mācīt visur ārpus Boloņas, bet arī noteica: "Neatkarīgi no tā, vai viņš vēlas mācīt vai nē, viņš tomēr tiks uzskatīts par "doktoru"." Doktora grādus piešķīra atsevišķi laicīgajās un kanoniskajās tiesībās. 15. gadsimta gaitā izplatītāka kļuva abu tiesību jeb utrumque ius studēšana ar doktora grādu doctor iuris utriusque, un 16. gadsimtā šādas studijas kļuva par noteikumu.²⁹

Arī mūsdienās atsevišķās valstīs šī tradīcija tiek turpināta – tā atbilstoši Šveices Sanktgallenes universitātes Habilitācijas nolikuma³⁰ 3. pantam habilitācijas rezultātā tiek piešķirta venia legendi attiecīgajā zinātnes nozarē. Ar venia legendi tiek piešķirts privātdocenta grāds. Savukārt atbilstoši nolikuma 28. panta pirmajai daļai privātdocentam kā venia legendi turētājam ir tiesības piedāvāt mācību nodarbības no savas zinātnes nozares/apakšnozares jomas. Arī Vācijas zemēs šī kārtība ar zināmiem izņēmumiem ir saglabājusies – vienlaicīgi venia legendi, lai gan apliecina tās turētāja zinātniskās spējas, ne vienmēr ir uzskatāma par docēšanas atļauju, kas ļautu tās turētājam automātiski ieņemt privātdocenta amatu augstskolā, kas to ir piešķīrusi.³¹

Arī viduslaiku juridisko fakultāšu mācību programma atbilda un bija pielāgota Corpus iuris civilis vai Corpus iuris canonici struktūrai. Priekšmetiskumam, piemēram, līgumtiesībām, nebija nozīmes. Turpmākos gadsimtus visā Eiropā par mācību modeli kalpoja 1307. gada Boloņas Statūti. Lekcijās tika apskatīts Institūciju, Kodeksa (parasti tikai pirmo deviņu grāmatu), Noveļļu un Digestu saturs. Turklāt dažkārt tika lasītas arī Kodeksa pēdējās grāmatas par romiešu valsts tiesībām. Uzsvars tika likts uz privāttiesībām.³² Tikai aptuveni no 1550. gada Vācijas universitāšu juridiskajās fakultātēs krimināltiesības un kriminālprocess tika iedibināts kā patstāvīgs mācību priekšmets. Apmēram pusgadsimtu vēlāk tika izveidotas pirmās publisko tiesību katedras.³³

Boloņā mācības notika īstās lekcijās (lectiones), kas notika katru dienu, izņemot svētku dienas: docētājs lasīja fragmentu pēc fragmenta kopā ar attiecīgo glosu. Viņš nedrīkstēja izlaist nevienu fragmentu. Dažviet profesoriem nācās nodot zvērestu, ka viņi pabeigs lekcijas atvēlētajā laikā. Par pārkāpumu draudēja naudassods. Lekcijas tika iedalītas ordinārajās un ekstraordinārajās. Ordinārās lekcijas bija veltītas obligātajam mācību priekšmetam, tās bija atklātas un paredzētas ordinārajiem profesoriem. Savukārt disputos (disputationes), kas, autoru ieskatā, līdzinās mūsdienu semināriem, materiālu padziļināja ar jautājumu (quaestio) un atbilžu (responsio) palīdzību. Lielajos disputos (disputationes ordinariae) bija iespējams iegūt akadēmisko grādu. Minētais, bez šaubām, mudina domāt par mūsdienu bakalaura, maģistra un pat promocijas darba aizstāvēšanas kārtību un turklāt ne tikai juridiskajā, bet arī visās pārējās fakultātēs. Papildus lekcijām un disputiem bija arī atkārtošanas uzdevumi (repetitiones et resumptiones), kas līdzinās mūsdienu konsultācijām.³⁴

Tiesību jaunrade 19. gadsimtā, kodifikāciju laikmetā, noteica akadēmiskā mācību procesa orientāciju arī uz šīm jaunajām kodifikācijām. Tomēr pandektu tiesības jeb modernās romiešu tiesības joprojām bija vissvarīgākais studiju priekšmets visās Vācijas universitātēs, un tikai ar 1900. gadu, 700 gadus pēc faktiski nemainīgas civiltiesību pasniegšanas programmas ieviešanas, stājoties spēkā Vācijas Civilkodeksam, ir notikušas izmaiņas civiltiesību pasniegšanā, Justiniāna kodifikācijai kļūstot par tiesību vēstures izpētes objektu un papildinot juridisko pamatdisciplīnu klāstu, kas Latvijā ir tiesību vēsture, teorija un filozofija, ar romiešu civiltiesībām.³⁵

Tiesību zinātnes studēšanai un doktora grāda iegūšanai piemita arī ievērojama praktiska nozīme. Saskaņā ar 1495. gada Impērijas kambartiesas nolikuma (Reichskammergerichtsordnung) 1. paragrāfu papildus dižciltīgajam tiesas priekšsēdētājam un astoņiem dižciltīgajiem piesēdētājiem, asesoriem, tiesas sastāvu veidoja astoņi piesēdētāji, kuriem bija jābūt "izglītotiem un pieredzējušiem tiesībās", t.i., studētiem doktoriem vai licenciātiem.³⁶ Arī Latvijas tiesību vēsturē šai tiesai piemīt zināma nozīme, jo tai bija piekritīga arī Livonija, par ko liecina tās pienākums maksāt "dažus guldeņus valsts kambartiesas uzturēšanai".³⁷

Tērbatas universitāte

Pirmās ziņas par akadēmiski izglītotiem Baltijas reģiona iedzīvotājiem meklējamas jau 13. un 14. gadsimta avotos, tomēr tie bijuši atsevišķi gadījumi, par kuru īstumu šobrīd būtu grūti pārliecināties.³⁸ Akadēmisko zināšanu ieguve galvenokārt bija saistīta ar katoļu baznīcas darbību, sagatavojot priesterus darbam ar vietējām draudzēm. Tādējādi Latvijas teritorijā nebūtu pamatoti runāt par sistēmiskas izglītības, tostarp – juridiskās izglītības apguves, politikas realizēšanu līdz pat 18.–19. gadsimta mijai. Par būtisku laikmeta iezīmi kļuva tendence doties studēt uz Eiropu, galvenokārt Vācijas universitātēs, kur tādējādi studenti sastapās ar "[..] juridiskām, filozofiskām, socioloģiskām, tautsaimnieciskām diskusijām, kurās bija jūtama laikmeta filozofiskā doma".³⁹

Apstāklis, ka universitāte tika nodibināta Tērbatā un ne Rīgā, var tikt uzskatīts par zināmu nejaušību, jo jau 1583. gadā, kad Vidzeme un Dienvidigaunija ietilpa Polijas-Lietuvas kopvalsts sastāvā, Rīgā ieradās jezuītu provinciāls Pjetro Kampani ar 12 jezuītu pāteriem, un 7. martā pāvesta un Polijas karaļa uzdevumā viņš Rīgas rātē uzstājās ar runu, kurā piedāvāja Rīgai nodibināt akadēmiju. Tomēr šai karaļa Stefana Batorija iecerei nebija lemts īstenoties – luteriskā pilsēta iebilda katoļticīgā valdnieka plāniem.⁴⁰

Zviedru laiku Rīgā iezīmēja ne tikai jezuītu kolēģijas slēgšana, bet jau poļu valdīšanas laikos iecerētās Akadēmiskās ģimnāzijas dibināšana pilsētā, ko dibināja Rīgas rāte, lēmumu par to parakstot Zviedrijas karalim Gustavam II Ādolfam 1631. gada 18. aprīlī pēc Vidzemes ģenerālgubernatora Juhana Šites ieteikuma. Akadēmiskā ģimnāzija bija trīsgadīga mācību iestāde (kas liek domāt par viduslaiku trivium), faktiski jau agrāk pastāvošās Rīgas Domskolas augstākās klases, kuras uzdevums bija atvieglot jauniem rīdziniekiem iestāšanos ārzemju universitātēs teoloģijas, jurisprudences, filozofijas studijām. Akadēmiskas ģimnāzijas tika dibinātas arī Tērbatā un Rēvelē.

Savukārt drīz pēc tam 1632. gada 31. jūnijā karalis pēc Juhana Šites ierosinājuma parakstīja dekrētu par Tērbatas universitātes (Academia Gustaviana Adolphina) dibināšanu, kuru izveidoja uz Tērbatas akadēmiskās ģimnāzijas bāzes.⁴¹ Universitāte bija paredzēta valsts vajadzību apmierināšanai – mācītāju, ārstu, juristu un ierēdņu sagatavošanai protestantiskā garā.⁴²

Ne mazāk svarīgi, ka 1630. gadā Tērbatā tika nodibināta zviedru galma tiesa,⁴³ savukārt, sākot ar 1682. gadu, uz Zviedrijas galma tiesu tiesnešu pusi tika attiecināta obligāta prasība pēc juridiskās izglītības; otro pusi veidoja dižciltīgie.⁴⁴

Jaundibinātajā universitātē bija četras fakultātes: teoloģijas, juridiskā, medicīnas un filozofijas.⁴⁵ Tai tika piešķirti Upsalas universitātes statūti,⁴⁶ ar kuriem cita starpā tai tika piešķirtas jurisdikcijas tiesības, atbrīvojumi no nodevām un klaušām, zemes valdījumi, pašpārvaldes tiesības un tiesības ievēlēt rektoru, karalim paturot kanclera iecelšanas tiesības.⁴⁷ Tomēr šīs universitātes liktenis nebija sevišķi spožs – Gustava II Ādolfa 1632. gadā dibināta, viņa meitas karalienes Kristīnes atbalstīta, tā eksistēja līdz 1656. gadam, tika atjaunota 1690. gadā, 1699. gadā pārcelta uz Pērnavu un visbeidzot 1710. gadā gandrīz uz gadsimtu aizgāja nebūtībā, tādējādi atspoguļojot Baltijas 17.–18. gadsimta vēstures līkločus, kamēr 1802. gadā to Tērbatā neatjaunoja Krievijas ķeizars Aleksandrs I, īstenojot plašu izglītības politikas reformu visā Krievijas impērijā.⁴⁸

Līdzīgi kā 1632. gadā atbilstoši 1820. gada Statūtu 64. paragrāfam Tērbatas universitāti veidoja četras nodaļas jeb fakultātes: teoloģijas; juridiskā; medicīnas un filozofijas. Tomēr, ievērojot zinātnisko priekšmetu daudzveidību, Filozofijas fakultāte tika iedalīta četrās apakšnodaļās: filozofijas un matemātikas zinātņu; dabaszinātņu; filoloģijas un vēstures; kā arī tehnoloģiski-ekonomiskā. Turklāt atbilstoši 65. paragrāfam tika īpaši atzīmēts, ka nevienai no fakultātēm nav priekšrocību pār citām. Neskatoties uz minēto, Juridiskās fakultātes īpaša loma izrietēja no tā apstākļa, ka atbilstoši 47. paragrāfam Tērbatas universitātes tiesas sastāvu veidoja rektors kā priekšsēdētājs un Juridiskās fakultātes dekāns un sindiķis kā piesēdētāji. Īpaši svarīga loma atbilstoši 194. paragrāfam bija atvēlēta Juridiskās fakultātes profesoriem universitātes apelācijas un revīzijas instances sastāva veidošanā. Atbilstoši 1865. gada Statūtu 1. paragrāfam universitātes struktūra tika pārveidota, Filozofijas fakultātes vietā izveidojot divas fakultātes: Vēstures un filoloģijas un Fizikas un matemātikas.

Saskaņā ar 1820. gada Statūtu 66. paragrāfu katru fakultāti veidoja ordinārie profesori, no kuriem katram bija jābūt zinātnes doktoram.

Būtiski, ka atbilstoši 71. paragrāfam Tērbatas universitāte tika apveltīta ar tiesībām piešķirt zinātniskus grādus, proti: doktora, maģistra un kandidāta grādu, ievērojot 1819. gada 20. janvārī Visaugstāk apstiprināto nolikumu par zinātnisko grādu piešķiršanu.

1820. gada Statūtu 74. paragrāfs noteica, ka pie universitātes pastāv 30 katedras un attiecībā uz Juridisko fakultāti tās ir piecas: 1) Valsts, tautu (starptautisko) tiesību un politikas katedra; 2) Romiešu un vācu civiltiesību, vispārējā procesa un vispārējās praktiskās tiesību zinātnes katedra; 3) Krimināltiesību, kriminālprocesa, tiesību vēstures un juridiskās literatūras katedra; 4) Teorētisko un praktisko Krievijas tiesību zinātņu katedra; 5) Teorētisko un praktisko Kurzemes, Vidzemes un Igaunijas provinču tiesību katedra. Savukārt atbilstoši 1865. gada Statūtu 11. paragrāfam Juridiskajā fakultātē tika paredzētas jau sešas katedras: 1) Romiešu tiesību; 2) Krimināltiesību; 3) Krievu tiesību; 4) un 5) Vidzemes, Igaunijas un Kurzemes guberņā vietējo spēkā esošo tiesību un to juridiskās prakses; 6) Valsts un tautu (starptautisko) tiesību. Tāpat ar 80. paragrāfu tika expressis verbis noteikts universitātes kā juridiskās personas statuss.

Ir jāatzīmē, ka no Tērbatas universitātes 1865. gada Statūtu 17. paragrāfa skaidri izriet, ka grāda un venia legendi jeb privātdocenta vai kāda cita amata piešķiršana/iegūšana tika nošķirtas. Tā atbilstoši 46. paragrāfam par privātdocentiem var būt arī kandidāti, kas iesnieguši un fakultātes klātbūtnē aizstāvējuši disertāciju (pro venia legendi). Vienlaicīgi tāpat kā 1820. gada Statūti arī 1865. gada Statūtu 17. paragrāfa 6. punkts apveltīja universitāti ar akadēmisko grādu piešķiršanas tiesībām.

Neraugoties uz apstākli, ka Tērbatas Universitātes darbības pirmais posms latviešu izglītošanā nav ticis nedz sevišķi analizēts, nedz izcelts, ievērojot universitātes atsvešinātību no vietējo izglītošanās vajadzībām, daudz lielāka nozīme piemīt tam Tērbatas universitātes darbības periodam, kas sekmēja latviešu intelektuālo izaugsmi, kultūras un sabiedriskās dzīves attīstību 19. gadsimtā.⁴⁹ Latviešu studentu interese par jurisprudences apguvi pakāpeniski pieauga 19. gadsimta otrajā pusē, pirmajam studentam uzsākot studijas 1851./1852. studiju gadā.⁵⁰ Laika posmā līdz Latvijas Republikas neatkarības pasludināšanai Tērbatas universitātes Juridiskajā fakultātē studējuši 187 latvieši.⁵¹

Viens no, iespējams, plašākajiem vērtējumiem par Tērbatas Universitātē attīstīto zinātnisko diskursu un docēto juridiskās izglītības studiju kursu saturu atrodams Krievijas Senāta senatora Nikolaja Manaseina (1835–1895) revīzijas ziņojumā. Tajā, raksturojot tautas izglītību un tās ieguves veidus, konstatēts, ka, lai gan visām Baltijas guberņām bija noteikta viena un tā pati tiesāšanas kārtība atbilstoši 1864. gada tiesu reformas saturam, tomēr pretēji pārējai Krievijas impērijai Tērbatas Universitātē tika radīta un attīstīta "īpaša" Baltijas procesuālo tiesību teorija.⁵² N. Manaseins arī pauda kritiku, ka Tērbatas Universitātē topošajiem juristiem tiekot mācītas savu laiku nokalpojušas un pārdzīvojušas paražu tiesības.⁵³

Senatora N. Manaseina vērtējumā, tā bija negatīvi vērtējama tendence, jo Tērbatas Universitātes absolventi šīs atziņas un, piemēram, "īpašās" Baltijas kriminālprocesa teorijas pamatnostādnes vēlāk ieveda arī Baltijas tiesu praksē. Tādā kārtā dabiski raisījās pretrunas gan ar Krievijas impērijas "likumdošanas vispārējo garu un principiem", gan Krievijas Senāta praksi.⁵⁴ Savukārt pozitīvu apstiprinājumu tam, ka citu Eiropas valstu tiesības Baltijas guberņās bija aktuālas jau 19. gadsimtā, sniedz senatora N. Manaseina konstatējums, ka Tērbatas Universitātē līdztekus nepietiekamam krievu tiesību apguves apjomam "[..] studentiem uzliek pienākumu, starp citu, mācīties senvācu tiesību pieminekļus, kā arī pastiprināti mācīties vācu tiesību vēsturi".⁵⁵

Nobeiguma vietā

No izklāstītā materiāla top skaidrs, ka valsts vara attīstītā valstī vienmēr ir uzskatījusi par savu pienākumu rūpēties par juridisko izglītību, turklāt – gan par tās saturiskās, gan par institucionālās organizācijas aspektiem. Latvijā valsts, lai gan novēloti, tomēr ir parūpējusies par juridiskās izglītības ja ne augstu, tad vismaz pietiekamu standartu ar valsts vienotā jurista kvalifikācijas eksāmena ieviešanu, tomēr ar to var nepietikt, ja valstī netiek nodrošināta juridiskās izglītības institucionālā organizācija – šo pienākumu līdz šim ir pildījusi Latvijas Universitāte kā klasiskā universitāte, turpinot 11. gadsimtā Boloņā un vēl pirms tam Senajā Romā aizsākto juridiskās izglītības tradīciju.

Noslēdzot jautājuma par Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes reorganizāciju izskatīšanu Tieslietu padomes 2023. gada 7. jūlija sēdē, tās priekšsēdētājs Aigars Strupišs ir atzīmējis, ka Latvijas Universitāte kā atvasinātā publisko tiesību juridiskā persona nevar abstrahēties no valsts, no sabiedrības vajadzībām un ne velti. Nepārspīlējot, tieši juristi veido ikkatras valsts mugurkaulu, un jo spējīgāki viņi ir, jo labāk funkcionē valsts un otrādi. Vienlaikus ir arī jāatzīst, ka izaicinājumi, kuru priekšā 21. gadsimtā stāv valstis, tostarp Latvija, kas ir saistīti ar arvien pieaugošu sabiedrības locekļu dažādību, polarizāciju un iekšējām nesaskaņām, izzūdot daudziem tautas un sabiedrību iepriekš vienojošiem faktoriem, liek aizdomāties tieši par juridiskās izglītības un tās institucionālās organizācijas būtiskumu un nepieciešamību.