ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

Jau izsenis tiek runāts par "vienas pieturas aģentūru" kā valsts, tā privātajā sektorā ar mērķi nodrošināt klientam vienkāršu un efektīvu veidu, kā saņemt dažādus, bet saistītus pakalpojumus. Tas aiztaupa klientam kā laiku, tā finanses, jo nav jābrauc uz katru institūciju atsevišķi, kā arī lielākoties visi dokumenti tiek iesniegti vienuviet – iestādes, paļaujoties, ka sākotnējā dokumentu pārbaude un apstrāde ir noritējusi korekti, apmainās ar datiem digitālajā platformā un veic nepieciešamās darbības, pakalpojuma nodrošināšanai. Bet – vai šāda tiesiskā paļaušanās tiek īstenota arī attiecībā uz citas valsts reģistrā reģistrētiem datiem par juridiskās personas vai juridiskā subjekta patiesajiem labuma guvējiem?

Reģistrējot juridisko personu Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistrā (turpmāk – Reģistrs) cita starpā ir jāatklāj arī tās patiesie labuma guvēji. Šis pienākums ir spēkā kopš 2017. gada nogales, kad spēkā stājās grozījumi Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanas likumā (turpmāk – Likums).

Likums laika gaitā ir ticis vairākkārt grozīts, tā rezultātā gan iegūstot jaunu (papildinātu) nosaukumu, gan attiecībā uz juridiskajām personām nosakot pienākumu ne tikai sagaidīt, kad pats patiesais labuma guvējs vēršas pie juridiskās personas, bet arī patstāvīgi noskaidrot tās patiesos labuma guvējus un pārliecināties, ka tai sniegtā informācija ir patiesa. Papildus arī jāglabā un jāaktualizē dokumentu kopums, kas pamato patiesā labuma guvēja īstenoto kontroli un identitāti.

Reģistrējot juridisko personu vai piesakot izmaiņu reģistrāciju¹ jau esošam subjektam, vienlaikus ir reģistrējama vai atjaunināma informācija par patiesajiem labuma guvējiem. Problēmas nav konstatējamas, ja patiesā labuma guvēja īstenotā kontrole ir tieša (piemēram, dalībnieks/akcionārs/biedrs/valdes loceklis utt.) vai subjekti, ar kuru starpniecību kontrole tiek īstenota, ir Latvijā reģistrētas juridiskās personas. Savukārt lielākoties, ja "gala" juridiskā persona ir reģistrēta citas valsts reģistrā, kur iekļauta arī informācija par tās patiesajiem labuma guvējiem, Reģistrs tik un tā prasa iesniegt dokumentāro pamatojumu, lai pārliecinātos, ka pieteikumā norādītā informācija ir korekta. Tas savukārt izraisa negatīvu reakciju no juridiskās personas puses, uzskatot Reģistra prasību par nepamatotu, jo, ja jau Likumā ietvertā patiesā labuma guvēja definīcija ir noteikta atbilstoši Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvai (ES) 2015/849 (2015. gada 20. maijs) par to, lai nepieļautu finanšu sistēmas izmantošanu nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanai vai teroristu finansēšanai, un ar ko groza Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 684/2012 un atceļ Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2005/60/EK un Komisijas Direktīvu 2006/70/EK (turpmāk – AML IV direktīva), tad, ņemot vērā direktīvas mērķi, proti, harmonizēt tiesisko regulējumu kādā jomā visā Eiropas Savienībā (turpmāk – ES), kā arī faktu, ka dalībvalstu brīvība direktīvas ieviešanā ir ierobežota, uzskatāms, ka patiesā labuma guvēja noteikšanas kritēriji dalībvalstīs ir identiski. Tad kādēļ Reģistrs pieprasa iesniegt dokumentāro pamatojumu par patieso labuma guvēju, kurš jau ir reģistrēts citas valsts reģistrā, un šī informācija ir publiski pieejama? Šāda pieeja ir pretrunā Eiropas Savienībā pastāvošajiem dalībvalstu savstarpējās uzticēšanās un savstarpējās atzīšanas principiem, kas katrai dalībvalstij uzliek par pienākumu respektēt citu dalībvalstu iestāžu rīcību un lēmumus.

Ar AML IV direktīvu visām ES dalībvalstīm tika uzlikts pienākums izveidot centralizētu reģistru, kurā tiktu glabāta aktuālā informācija par juridisko personu patiesajiem labuma guvējiem. Lai arī AML IV direktīvā ir dota patiesā labuma guvēja (faktiskā īpašnieka) definīcija, kas transponēta arī Likumā, norādāms, ka joprojām nav vienotu standartu par faktisko identifikāciju, proti, kā dalībvalstīm piemērot vairāk nekā 25 % īpašumtiesību kritēriju gadījumā, ja personai juridiskā persona netieši pieder caur dažādiem dalībniekiem, kur katrā atsevišķi netiek sasniegts vairāk kā 25 % piederības slieksnis. Proti, ir dalībvalstis, kas, pielietojot matemātisko metodi, identificē patieso labuma guvēju, kam katrā no ķēdes atzariem pieder vairāk nekā 25 % kapitāldaļu vai balsstiesīgo akciju, savukārt dažās tiek skaitīta ne tikai vertikālā piederība, bet arī horizontālā. Tāpat norādāms, ka dalībvalstīs nav vienotas pieejas statusu reģistrācijā, piemēram, ja fiziskai personai netieši pieder 40 % kapitāla daļu, tad dažās valstīs balsstiesību aspekts un īpašuma piederība tiek skatīta kā viens vesels (reģistrētais statuss – īpašumtiesības), dažās šie statusi ir nošķirti. Piemēram, Vācijā, lai arī tiek paredzēta tieša un netieša kontroles reģistrācija, minētais neuzliek par pienākumu patiesajam labuma guvējam deklarēt, kādā veidā tieši tiek īstenota kontrole. Līdz ar to, ja fiziskai personai juridiskajā personā 100 % apmērā pieder kapitāla daļas vai balsstiesības, tad, neskatoties uz reģistrācijas faktu, ne visos gadījumos ir iespējams noteikt, vai kontrole tiek īstenota tieši vai netieši.

Vienlaikus norādāms, ka Reģistrs ir viens no dažiem reģistriem, kas patieso labuma guvēju informāciju, kā arī dokumentāro pamatojumu vērtē, pirms tiek veikta reģistrācija – ja informācija neatbilst vai tiek konstatētas savstarpējas pretrunas, reģistrācija tiek atlikta. Par vienotiem reģistrācijas principiem šobrīd tiek diskutēts jaunās (AML VI) direktīvas izstrādes ietvaros, taču, kamēr direktīva nav stājusies spēkā un dalībvalstis to nav transponējušas nacionāli, reģistrētā informācija dalībvalstīs atšķiras, daļā informācija tiek reģistrēta, balstoties uz dokumentāro pamatojumu, daļā – pašdeklarēta informācija, kam atbilstības pārbaude tiek veikta vēlāk.

Ne mazāk svarīgs apstāklis ir tas, ka ne visās dalībvalstīs tiek reģistrēta informācija par personām, ar kuru starpniecību patiesie labuma guvēji īsteno kontroli juridiskajā personā. Arī Eiropas Komisija savā 2019. gada 24. jūlija ziņojumā norādījusi, ka Eiropas Savienības dalībvalstis ir dažādi pārņēmušas AML IV direktīvu un ir vērojamas problēmas direktīvas mērķa sasniegšanai, proti, juridiskās personas izmanto sarežģītas struktūras ar ārvalsts elementiem, lai slēptu patiesos labuma guvējus.² Tomēr, neskatoties uz konstatētajām neatbilstībām, joprojām tiek meklēts risinājums, lai novērstu pastāvošos riskus, tai skaitā nodrošinātu informācijas par patiesajiem labuma guvējiem atbilstību publiskajos reģistros. Līdz ar to, lai arī patiesā labuma guvēja definīcija ir vienota – dalībvalstu faktiskā normatīvā regulējuma piemērošana un reģistrētās informācijas atspoguļošana, ja tāda pēc Eiropas Savienības Tiesas 2022. gada 22. novembra sprieduma tiek nodrošināta, ir atšķirīga. Viens un tas pats informācijas un dokumentu kopums par juridiskās personas patieso labuma guvēju dažādās dalībvalstīs var tikt un tiek atspoguļots atšķirīgi.

Tādējādi, lai nodrošinātu direktīvā iekļauto pīlāru, ka centrālajam reģistram jāgādā, ka informācija par juridiskās personas patiesajiem labuma guvējiem ir adekvāta, pareiza un atjaunināta, kā arī, ņemot vērā joprojām pastāvošo problemātiku patieso labuma guvēju identificēšanā un reģistrācijā, Reģistrs nepaļaujas uz citas valsts reģistrā reģistrēto informāciju, bet gan izvērtē iesniegto informāciju un dokumentus patstāvīgi. Reģistrs neapšauba, ka dalībvalsts ietvaros iestādēm būtu jāpaļaujas uz citas dalībvalsts iestāžu reģistrēto informāciju, taču, lai to īstenotu, visās dalībvalstīs ir jābūt vienādiem identifikācijas un reģistrācijas mehānismiem, kas šobrīd diemžēl nepastāv.