ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

Minētais Spriedums, kaut arī jau daudz apspriests, vēl aizvien ir būtisks moments noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas un terorisma un proliferācijas finansēšanas novēršanas jomā. Gan pirms Sprieduma, gan arī šobrīd kārtība, kādā noskaidrojama informācija par PLG, tās iesniegšanas kārtība Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistrā (turpmāk – Reģistrs), kā arī publicēšanas kārtība ir noteikta Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma un proliferācijas finansēšanas novēršanas likuma (turpmāk – Novēršanas likums) 18.¹–18.³ pantā. Šajās normās attiecīgi paredzēti pienākumi personām, kurām ir pamats uzskatīt, ka tās ir kļuvušas par juridiskas personas PLG, pašām juridiskajām personām un Reģistram.

Uzsverams, ka Spriedums un tā secinājumi neietekmē juridisko personu pienākumu atklāt savus PLG un pienākumu minēto informāciju iesniegt Reģistrā. Vienlaikus norādāms, ka atbilstoši Novēršanas likuma regulējumam informācija par PLG, kurš informācijas izsniegšanas brīdī nav sasniedzis 18 gadu vecumu vai kuram ir ierobežota rīcībspēja, ir ierobežotas pieejamības informācija un nav pieejama ikvienam. Līdz ar to šajā rakstā ietvertais attiecināms vienīgi uz informācijas par PLG pieejamību, neskarot tā ziņošanas pienākumu un izņēmuma gadījumus.

Par Sprieduma būtību un atziņām

Tiesa minētajā Spriedumā ir vērtējusi t.s. AML V direktīvas² 1. panta 15. punkta c) apakšpunkta pamatotību iepretim Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk – Harta) 7. un 8. pantā garantētajām pamattiesībām, ciktāl ar to ir grozīts t.s. AML IV direktīvas³ 30. panta 5. punkta pirmās daļas c) apakšpunkts, jeb normas par PLG datu vispārpieejamu piekļuvi.

Iepriekš AML IV direktīva paredzēja dalībvalstu pienākumu nodrošināt informācijas par PLG pieejamību ikvienai personai, kurai ir likumīgas intereses,⁴ savukārt ar AML V direktīvu izdarītie grozījumi paplašināja iepriekšējo pieeju un paredzēja, ka informācijai ir jābūt pieejamai ikvienam sabiedrības loceklim, saglabājot minimālās piekļūstamās informācijas apjomu iepriekšējā apjomā.⁵

Tiesa, veicot AML V direktīvas apstrīdētās normas izvērtējumu, secināja, ka ikviena sabiedrības locekļa piekļuve informācijai par PLG ir smaga iejaukšanās privātās un ģimenes dzīves, dzīvokļa un saziņas neaizskaramībā, kā arī personas datu aizsardzībā,⁶ taču tā atbilst likumības principam.⁷ Vērtējot ierobežojumu piemērotību, nepieciešamību un samērīgumu, Spriedumā atzīts, ka risinājums, kas tik būtiski iejaucas personas pamattiesībās, nav absolūti nepieciešams, lai novērstu noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu un terorisma finansēšanu.⁸ Turklāt Tiesa arīdzan norādīja, ka cīņa pret noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu un terorisma finansēšanu galvenokārt ir valsts iestāžu un tādu struktūru kā kredītiestādes vai finanšu iestādes kompetencē, uz kurām, ņemot vērā to darbību, attiecas īpaši pienākumi šajā jomā, kā arī uzvēra AML V direktīvas regulējuma daudz smagāko raksturu, salīdzinot ar AML IV direktīvas regulējumu.⁹

Tādējādi ar Spriedumu tika atzīts, ka AML V direktīvas 1. panta 15. punkta c) apakšpunkts nav spēkā, ciktāl ar to ir grozīts AML IV direktīvas 30. panta 5. punkta pirmās daļas c) apakšpunkts, attiecībā uz informācijas par PLG nepārtrauktu pieejamību ikvienam sabiedrības loceklim.

Par Sprieduma ietekmes uz Latvijas nacionālo regulējumu izvērtējumu

Lai pilnvērtīgi novērtētu Sprieduma ietekmi uz Latvijas nacionālo regulējumu un secinātu, vai ir nepieciešams veikt izmaiņas informācijas par PLG pieejamībā, Tieslietu ministrija sadarbībā ar Reģistru un citām iestādēm izstrādāja informatīvo ziņojumu "Par Eiropas Savienības Tiesas 2022. gada 22. novembra spriedumu apvienotajās lietās C-37/20 un C-601/20 un patieso labuma guvēju ziņu turpmāku pieejamību" (turpmāk – Ziņojums).¹⁰

Ministru kabineta 2023. gada 13. jūnijā apstiprinātajā Ziņojumā secināts, ka nav nepieciešams mainīt līdzšinējo pieeju, nodrošinot informācijas par PLG pieejamību ikvienam sabiedrības loceklim bez nepieciešamības pierādīt tā leģitīmo interesi.

Ziņojuma būtiska daļa veltīta informācijas par PLG pieejamības izvērtējumam tieši no noziedzīgi iegūtu līdzekļu un terorisma un proliferācijas finansēšanas novēršanas perspektīvas – konkrētam Novēršanas likuma regulējumā ietvertajam informācijas par PLG pieejamības mērķim. Proti, mērķim, kas vērsts uz drošas uzņēmējdarbības vides nodrošināšanu, – veicināt uzticēšanos juridisko personu un ārvalsts subjektu veiktajiem darījumiem un finanšu sistēmai, un uzņēmējdarbības videi kopumā.

Vērtējot, vai izraudzītie līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai, Ziņojumā ņemta vērā korporatīvo īpašumtiesību struktūru iespējamā sarežģītība, ko var izmantot informācijas un patieso nodomu slēpšanas nolūkā.

No vienas puses, PLG identifikācijas mērķis ir pārliecināties, ka persona zina, ar ko patiesībā tiek nodibinātas darījuma attiecības, tādā veidā mazinot biznesa riskus, savukārt, no otras puses, tas ir līdzeklis, lai veicinātu uzticēšanos juridisko personu veiktajiem darījumiem, finanšu sistēmai un uzņēmējdarbības videi kopumā, tādējādi aizsargājot citu personu tiesības. Tādēļ patiesas informācijas esamībai par PLG, kuru Reģistrs pirms reģistrācijas ir pārbaudījis, ir būtiska nozīme atklātas biznesa vides nodrošināšanai.

Tādējādi informācijas par PLG publiska pieejamība nodrošina, ka ne vien kompetentās iestādes un Novēršanas likuma subjekti, bet arī ikviena persona var uzzināt informāciju par juridiskām personām, kuras nav norādījušas vai ir nepareizi norādījušas šo juridisko personu PLG. Attiecīgi informācijas pieejamība ir piemērota, lai sasniegtu leģitīmo mērķi – uzticēšanās radīšanu uzņēmējdarbības videi, aizsargājot citu personu tiesības un nodrošinot informācijas pieejamību par darījumu partneru – juridisko personu un ārvalsts subjektu – PLG.

Ziņojumā arīdzan ietverts izvērtējums par to, vai nepastāv personu pamattiesību mazāk ierobežojoši (saudzējošāki) līdzekļi. Tajā uzsvērts: ja informācija par darījumu partneriem nebūtu brīvi pieejama, privātpersonām zustu vēlme minēto informāciju pārbaudīt, un tas būtu pretrunā ar drošas uzņēmējdarbības vides būtību. Vienlaikus Ziņojumā analizēts iespējami saudzējošāks līdzeklis – informācijas pieprasīšana katrā individuālā gadījumā. Tomēr šāds risinājums netika atzīts par saudzējošāku risinājumu, kas vienlaikus ļauj sasniegt regulējuma leģitīmo mērķi tādā pašā kvalitātē. Individuāli pieprasījumi būtu pakļauti plašām interpretācijām par leģitīmās intereses būtību, kam attiecīgi sekotu tiesvedības, kas būtiski paildzinātu informācijas par PLG noskaidrošanu.

Tāpat Ziņojumā īpaši izcelts aspekts, ka informācijas ietvaros arīdzan jānorāda informācija par veidu, kādā tiek īstenota kontrole pār uzņēmumu. Ierobežojot attiecīgās informācijas pieejamību, neatspoguļojot sasaisti ar konkrēto PLG, var tikt panākts maldinošs rezultāts, jo nebūs saprotams, caur kuru personu PLG īsteno kontroli. Tādējādi Ziņojumā arīdzan sniegts izvērtējums, ka apstrādājamo datu samazināšana līdz, piemēram, tikai PLG vārdam un uzvārdam, nenodrošinās kopējā mērķa sasniegšanu.

Līdz ar to Ziņojumā secināts, ka Novēršanas likuma 18.³ pantā ietvertais regulējums ir nepieciešams leģitīmo mērķu sasniegšanai, jo ar minēto tiesību normu jau ir izmantoti visi saudzējošākie līdzekļi, kurus izvēloties personu pamattiesības tiktu ierobežotas mazāk.

Visbeidzot, Ziņojumā ietvertais izvērtējums norāda uz sabiedrības lielāku iegūto labumu iepretim indivīda tiesībām un likumiskajām interesēm nodarīto zaudējumu.

Izvērtējot kaitējumu, kas informācijas par PLG publicēšanas gadījumā tiek radīts fiziskajām personām, secināts, ka iesaistīšanās komercdarbībā pati par sevi nav uzskatāma par tik būtiski aizsargājamu privātās dzīves sastāvdaļu. Personas, iesaistoties atklātā saimnieciskā darbībā, reģistrējot komersantu, nevar cerēt un paļauties, ka šīs ir ziņas, kuras netiek izpaustas citām personām vai nedrīkst nonākt citu personu rīcībā. Tāpat, ja vispārpieejamā reģistrā tiek atklāti dalībnieku dati, tad nav īpaši tiesiski aizsargājama PLG interese nebūt norādītam attiecīgajā reģistrā. Interese neatklāt savu identitāti varētu drīzāk liecināt par juridiskas personas izmantošanu prettiesiskiem mērķiem.

Vienlaikus informācijas par PLG neierobežota pieejamība Ziņojumā saistīta arī ar iestāžu darbības pārskatāmību. Proti, informācijas par PLG pieejamība nodrošina, ka politiķiem un citām personām, kas var apdraudēt valsts pastāvēšanu, būtu arvien grūtāk vai pat neiespējami noslēpt to saistību ar noteiktiem subjektiem,¹¹ tādējādi mazinot noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas iespējas, neregulētu lobēšanu u.c. prettiesiskas darbības.

Papildus izvērtējumam par Novēršanas likuma regulējumā ietvertajam informācijas par PLG pieejamības mērķim Ziņojumā arīdzan ietverts izvērtējums par šīs informācijas pieejamības atbilstību Starptautisko un Latvijas Republikas nacionālo sankciju likuma (turpmāk – Sankciju likums) mērķim.

Tā kā Sankciju likuma regulējums nav tieši saistīts, tad īsi vien norādāms, ka arī šajā izvērtējuma daļā konstatēta atbilstība mērķim. Sankciju likuma, kas kopš pagājušā gada februārī uzsāktā Krievijas Federācijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā ir kļuvis vēl plašāk apspriests, mērķis ir nodrošināt mieru, drošību un tiesiskumu atbilstoši Latvijas starptautiskajām saistībām un nacionālajām interesēm, ieviešot starptautiskās sankcijas, nosakot nacionālās sankcijas vai arī šajā likumā noteiktajos gadījumos piemērojot Eiropas Savienības vai Ziemeļatlantijas līguma organizācijas dalībvalstu noteiktās sankcijas. Sankciju likums attiecas uz visām personām, un tām ir pienākums ievērot un izpildīt starptautiskās un nacionālās sankcijas. Tas paredz pienākumu pārliecināties par starptautisko vai nacionālo sankciju esamību attiecībā uz esošu vai iecerētu sadarbības partneri.

Šādas informācijas pārbaude nav iedomājama bez pieejamas informācijas par PLG. Turklāt būtiski uzsvērt, ka pienākums nesadarboties ar sankcijām pakļautu personu attiecas uz ikvienu sabiedrības locekli, ne tikai personām, kas iesaistās darījumdarbībā. Uzliekot pienākumu jebkuram sabiedrības loceklim nodrošināt starptautisko un nacionālo sankciju ievērošanu, kā arī nosakot kriminālatbildību par ierobežojumu pārkāpšanu, valsts pienākums ir nodrošināt Sankciju likuma prasību izpildei nepieciešamo informāciju. Tikai pilna informācija par juridisko personu īpašumtiesību un kontroles struktūru un PLG nodrošina iespēju veikt darījumu partneru izpēti un pieņemt izsvērtu lēmumu nesadarboties ar sankcijām pakļautu personu, kā arī nodrošināt, ka finanšu un saimnieciskie resursi nenonāk sankcijām pakļautu personu rīcībā.

Norādāms, ka Sankciju likuma ievērošanas kontekstā mazāk ierobežojošu (saudzējošāku) līdzekļu izvērtējums sakrīt ar iepriekš jau aprakstīto Novēršanas likuma izvērtējumu. Turklāt norādāms, ka gadījumā, ja informācijas par PLG nepieejamības dēļ ir notikusi sankciju apiešana vai pārkāpšana, tad sekas tiek radītas ne tikai tiesiskā darījuma dalībniekam, bet arī sabiedrībai kopumā, tā kā faktiski tiek radīta labvēlīga situācija sankcijām pakļautajai personai, kura citādi, iespējams, nesaņemtu attiecīgos finanšu līdzekļus, preces vai pakalpojumus. Līdz ar to sabiedrības ieguvums arī Sankciju likuma mērķa kontekstā ir lielāks nekā indivīda tiesībām un likumiskajām interesēm nodarītais zaudējums.

Ņemot vērā iepriekš minēto, Ziņojumā konstatēts, ka nav pamata mainīt līdzšinējo pieeju, nodrošinot informācijas par PLG pieejamību ikvienam sabiedrības loceklim bez nepieciešamības pierādīt tā leģitīmo interesi.

Situācija citās Eiropas Savienības dalībvalstīs un sagaidāmie jaunumi

Kā norādīts arī šī raksta sākumā jau minētajā K. Asmusas rakstā,¹² vairākas Eiropas Savienības dalībvalstis, reaģējot uz Spriedumu, ierobežoja piekļuvi informācijai par PLG. Papildus minētajā rakstā norādītajai Luksemburgai un Nīderlandei šāda rīcība sekoja arī no citām valstīm, piemēram, no Īrijas, kas tieši arī norāda uz Spriedumu kā pamatojumu informācijas neierobežotas pieejamības ierobežojumam.¹³

Kopumā, pārbaudot publiski pieejamo informāciju par informācijas par PLG pieejamību, autore secināja, ka no 27 Eiropas Savienības dalībvalstīm neierobežotu piekļuvi informācijai šobrīd nodrošina vien trešdaļa valstu, kuru starpā ir arī Latvija. Vienlaikus jāatzīmē, ka ne visās Eiropas Savienības dalībvalstīs pastāv atsevišķi PLG reģistri. Līdz ar to dažos gadījumos šo informāciju ir iespējams iegūt pie konkrētā subjekta attiecīgajos publiskajos reģistros, kur šis subjekts reģistrēts.

Brīva piekļuve informācijai par PLG tiek nodrošināta ne tikai Latvijā, bet arī Bulgārijā,¹⁴ Čehijā,¹⁵ Dānijā,¹⁶ Igaunijā,¹⁷ Francijā,¹⁸ Polijā,¹⁹ Slovākijā²⁰ un Slovēnijā.²¹ Šo informāciju iespējams iegūt no speciāli veidotiem PLG reģistriem.

Taču lielākajā daļā dalībvalstu piekļuve informācijai par PLG ir ierobežota vai tīmekļvietnēs pieejamu reģistru vēl nav (Itālijā un Spānijā). Iespējams, ka Eiropas Savienības institūcijās pašlaik apspriestā AML regulas priekšlikuma²² un AML VI direktīvas priekšlikuma²³ pakotne mainīs kādas dalībvalsts nostāju un pieeju informācijas par PLG pieejamībā.

AML regulas priekšlikumā sākotnēji bija paredzēts regulējums par pienākumu identificēt un reģistrēt informāciju par PLG (priekšlikuma tekstā – faktiskie īpašnieki),²⁴ taču tas neparedzēja regulēt jautājumu par šādas informācijas pieejamību. Arī šī raksta sagatavošanas brīdī jaunākajā publiski pieejamā priekšlikuma versijā²⁵ saglabāta sākotnēji iecerētā pieeja, un tādējādi šī priekšlikuma tvērums nav mainījies.

Līdz ar to atbildes par iespējamām pārmaiņām rodamas t.s. AML VI direktīvas priekšlikumā. Tā sākotnējā versijā saglabāts pienākums izveidot un uzturēt juridisko personu un juridisko veidojumu PLG (arī šajā priekšlikumā tekstā lietots termins "faktiskie īpašnieki") reģistrus.²⁶ Tāpat tajā ietverts regulējums, paredzot pienākumu nodrošināt neierobežotu piekļuvi šajos reģistros ietvertajai informācijai uzraudzības un kontroles institūcijām (priekšlikuma tekstā – kompetentās iestādes un pašregulējuma iestādes) un Novēršanas likuma 3. pantā noteiktajiem likuma subjektiem (priekšlikuma tekstā – atbildīgie subjekti),²⁷ vienlaikus paredzot fakultatīvu iespēju noteikt piekļuves tiesības ikvienai personai, veicot autentificēšanos.²⁸

Taču jaunākajā, publiski pieejamā priekšlikuma redakcijā²⁹ dalībvalstīm ir mainījies pienākumu tvērums attiecībā uz informācijas par PLG piekļuves nodrošināšanu personām, kuras nav uzraudzības un kontroles institūcijas vai likuma subjekti. Proti, dalībvalstu pienākums nodrošināt vispārējo piekļuvi sašaurināts uz gadījumiem, kur ir leģitīma interese, vienlaikus gan paplašinot pieejamās informācijas apjomu par attiecīgo PLG. Priekšlikumā arīdzan sniegts to personu grupu minimālais uzskaitījums, kurām pēc būtības pastāvētu leģitīmā interese. Šajos gadījumos būs veicams individuāls izvērtējums, lai noteiktu, vai konkrētā persona pieder pie kādas no uzskaitītajām personu grupām. Tieši izteiktas vai pēc noklusējuma saņemtas atļaujas gadījumā atkārtotas leģitīmās intereses pierādīšana nebūs nepieciešama un piekļuve informācijai par PLG būs pieejama visās Eiropas Savienības dalībvalstīs vismaz 2,5 gadus. Jāatzīmē, ka šāda kārtība neattieksies uz tām personām, kuras neatbildīs iepriekš minēto personu grupām, taču tām būs faktiska leģitīmā interese. Tādos gadījumos izvērtējumu būs nepieciešams veikt katru reizi.

Tomēr vienlaikus AML VI direktīvas priekšlikuma jaunākajā versijā konceptuāli saglabātas dalībvalstu tiesības informāciju par PLG padarīt pieejamu ikvienam, taču autentificējoties.

Līdz ar to plānotais regulējums ir plašs un sniedz dalībvalstīm salīdzinoši daudzveidīgas iespējas izvēlēties to uzskatiem atbilstošāko risinājumu informācijas par PLG pieejamībai. Vienlaikus gan norādāms, ka, raugoties vienīgi no AML VI direktīvas priekšlikuma perspektīvas, saglabāt absolūti brīvu piekļuvi reģistriem, kuros iekļauta informācija par PLG, nebūs iespējams. Līdz ar to, ieviešot regulējumu nacionālajās sistēmās, tas vēl būs jāvērtē.

Nobeigums

Rakstā sniegts pārskats par līdz šim veikto situācijas un informācijas par PLG publiskas pieejamības pamatotību fizisko personu datu apstrādes kontekstā. Taču Spriedumā ietvertā argumentācija un tā secinājums, informācijas pieejamības atšķirīgā pieeja Eiropas Savienības dalībvalstu vidū, kā arī jau plānotās turpmākās aktivitātes šajā jautājumā skaidri liecina, ka šī, visticamāk, nav pēdējā reize, kad Eiropas Savienības dalībvalstīm, tai skaitā arī Latvijai, būs cieši jālūkojas uz informācijas par PLG neierobežotas pieejamības pamatotību.