ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

Ievads

Administratīvā tiesa pastāv Latvijā jau turpat 20 gadus, bet Satversmes tiesa – 27 gadus. Šāds laika nogrieznis ir vērtīgs iemesls, lai atskatītos uz administratīvās tiesas un Satversmes tiesas darbības kopīgajiem saskares punktiem un savstarpējo atgriezenisko saikni.

Raksta mērķis ir atklāt administratīvās tiesas vietu un lomu Satversmes tiesas procesā, kā arī Satversmes tiesas darba nozīmi lietas iztiesāšanā administratīvajā tiesā.

Lasītājs aicināts paraudzīties uz to, kā administratīvās tiesas darbs ietekmē lietas izskatīšanu Satversmes tiesā, kāda nozīme tiesu līdzdarbībā personas pamattiesību aizsardzībā ir subsidiaritātes principam un kā administratīvās tiesas un Satversmes tiesas nolēmumos izteiktās atziņas mijiedarbojas.

1. Administratīvās tiesas pieteikums Satversmes tiesā

Administratīvā procesa likuma 104. panta trešā daļa piešķir administratīvajai tiesai kompetenci atzīt pašvaldību saistošo noteikumu normu par neatbilstošu Ministru kabineta noteikumu vai likuma normai, kā arī Ministru kabineta noteikumu normu – par neatbilstošu likumam. Šāda kompetence tiesu iekārtā ir tikai administratīvajai tiesai, vispārējās jurisdikcijas tiesai tāda nav piešķirta. Administratīvā tiesa šo kompetenci arī nebaidās izmantot.¹

Vienlaikus vienīgi Satversmes tiesai ir noteikta kompetence atzīt tiesību normu par spēkā neesošu,² un vienīgi Satversmes tiesa administratīvajā lietā var atzīt pašvaldību saistošo noteikumu, Ministru kabineta noteikumu vai likuma normu par neatbilstošu Satversmei vai starptautisko tiesību normai (aktam). Tādējādi attiecīgo tiesību normu izslēdzošu kolīziju administratīvajā lietā var atrisināt vienīgi Satversmes tiesa.

Lai to praktiski nodrošinātu, Satversmes tiesas likuma 17. panta pirmās daļas 9. punkts noteic administratīvās tiesas tiesības iesniegt pieteikumu Satversmes tiesā. Saskaņā ar šā likuma 19.¹ panta pirmās daļas 2. punktu pieteikums iesniedzams, ja administratīvā tiesa, izskatot administratīvo lietu pirmajā instancē, apelācijas vai kasācijas kārtībā, uzskata, ka norma, ko iestāde ir piemērojusi vai kas administratīvajā tiesas procesā būtu jāpiemēro šajā lietā, neatbilst Satversmei vai starptautisko tiesību normai (aktam).

Likuma 19.¹ panta otrās daļas pirmais teikums prasa tiesas uzskatu pamatot. Tas nozīmē, ka tiesai ir ne tikai jāpamato, kādēļ tā uzskata tiesību normu par neatbilstošu Satversmei vai starptautisko tiesību normai (aktam), bet arī to, kādēļ šī norma vispār ir jāpiemēro lietā, kā arī to, ka neatbilstību tiesa nevar novērst ar citām tiesību normu piemērošanas metodēm.³

Tādējādi administratīvā tiesa ir pirmā, kura formulē lietas faktisko sastāvu, meklē piemērojamo tiesību normu, noteic piemērojamo tiesību normu tiesisko sastāvu, konstatē tiesību normu kolīziju un cenšas risināt to. Bet administratīvās tiesas pieteikums Satversmes tiesai ir principiāls priekšnoteikums tam, lai Satversmes tiesa varētu izteikties par tiesību normas satversmību. Tiesas pieteikums ir arī iespēja Satversmes tiesai precizēt tiesību normas izpratni, izvērstāk skaidrot tiesību normas saturu, risināt ne tikai tiesiskuma, bet arī taisnīguma deficītu konkrētās publiski tiesiskajās attiecībās starp privātpersonu un valsti.

1.1. Pareizās tiesību normas atrašana un satura noskaidrošana

Satversmes tiesa vairākās lietās ir sniegusi savu, no administratīvās tiesas atšķirīgu skatījumu uz to, vai administratīvās tiesas uzskats par lietā piemērojamo tiesību normu un tās saturu ir pareizs. Lai arī administratīvās tiesas veiktās tiesību normu interpretācijas, piemērošanas vai pierādījumu novērtējuma pārvērtēšana saskaņā ar Satversmes 85. pantu un Satversmes tiesas likuma 1. un 16. pantu nav Satversmes tiesas kompetencē, tomēr faktiski Satversmes tiesai ir jāsniedz savs skatījums par tiesību normas saturu, un tas var atšķirties no administratīvās tiesas iztulkojuma.

Valsts nodeva administratīvo pārkāpumu lietās

Satversmes tiesa 2005. gada 4. janvārī pieņēma spriedumu lietā Nr. 2004-16-01 "Par Administratīvā procesa likuma 124. panta pirmās daļas un otrās daļas par valsts nodevas samaksu administratīvo pārkāpumu lietās atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 92. pantam", kas ierosināta pēc Administratīvās apgabaltiesas pieteikuma. Apstrīdētās normas noteica valsts nodevu par pieteikuma iesniegšanu administratīvajā tiesā – desmit latus, bet par apelācijas sūdzību – piecus latus.

Satversmes tiesa visupirms atzina, ka likumdevējs Administratīvā procesa likuma normās ir ietvēris vairākus līdzekļus, kas, piemērojot apstrīdētās normas, vienlaikus spēj nodrošināt saudzējošāku minētā ierobežojuma piemērošanu. Turklāt jāņem vērā, ka apstrīdētajās normās noteiktais valsts nodevas apmērs ir salīdzinoši neliela summa, kas pieteicējam jāmaksā. Tādējādi apstrīdētās normas atzīstamas par samērīgām un atbilstošām Satversmes 92. panta pirmajā teikumā ietvertajam taisnīgas tiesas jēdzienam.⁴ Tālāk tiesa pievērsās jautājumam par apstrīdēto normu piemērošanu administratīvajā procesā tiesā administratīvo pārkāpumu lietās – jautājumam, kas bija aktuāls, jo pieteikumu tiesa bija iesniegusi administratīvo pārkāpumu lietā un saskaņā ar Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 280. panta trešo daļu no personas, kas pārsūdzējusi lēmumu par administratīvā soda uzlikšanu, valsts nodeva netiek iekasēta. Tātad šeit veidojās kolīzija starp minēto normu un apstrīdētajām normām. Satversmes tiesa atklāja, ka administratīvo tiesu praksē apstrīdētās normas tiek piemērotas administratīvo pārkāpumu lietās un to piemērošana pamatojas Administratīvā procesa likuma 3. panta otrajā daļā un Senāta Administratīvo lietu departamenta (turpmāk – Senāts) 2004. gada 11. maija lēmumā lietā Nr. SKA-100/2004.⁵ Šajā Senāta lēmumā atzīts, ka lēmuma par administratīvā soda uzlikšanu pārsūdzēšanas termiņu nosaka Administratīvā procesa likuma normas. Šis secinājums pamatots tikai ar vienu argumentu: "Atbilstoši Administratīvā procesa likuma 3. panta pirmajai daļai iestādē Administratīvā procesa likumu piemēro, ciktāl citu likumu speciālajās tiesību normās nav noteikta cita kārtība. Savukārt šā panta otrā daļa noteic, ka administratīvais process tiesā notiek saskaņā ar Administratīvā procesa likumu. Interpretējot abas panta daļas kopsakarā, secināms, ka administratīvajai tiesai tiesas procesā jāvadās tikai no Administratīvā procesa likuma, neņemot vērā speciālajos likumos noteiktās atšķirīgās normas. Citiem vārdiem, Administratīvā procesa likums dod izsmeļošu administratīvā tiesas procesa regulējumu, pilnībā aizstājot vecāko regulējumu."⁶ Šāds risinājums esot bijusi tiesībpolitiska izšķiršanās.⁷ Tomēr Satversmes tiesa nonāca pie citāda secinājuma – Administratīvā procesa likumā nav pilnībā iekļautas visas administratīvo procesu tiesā regulējošās tiesību normas, un tas nevar tikt uzskatīts par vienīgo administratīvā procesa tiesību normu avotu.⁸ Satversmes tiesa pie šāda secinājuma nonāca, interpretējot Administratīvā procesa likuma 3. panta otro daļu kopsakarā ar citām Administratīvā procesa likuma normām un Administratīvā procesa likuma spēkā stāšanās likuma normām, kā arī citos likumos ietverto procesuālo regulējumu.

Visbeidzot, Satversmes tiesa atzina, ka prasība par valsts nodevas samaksu administratīvo pārkāpumu lietās nav noteikta ar likumu un tādējādi pārkāpj personas tiesības uz taisnīgu tiesu.⁹ Tādējādi Satversmes tiesa par Satversmei neatbilstošu pēc būtības atzina tiesnešu tiesību normu, kas paredzēja valsts nodevas samaksu administratīvo pārkāpumu lietās, par spīti tam, ka piemērojamā Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa norma šādu nodevu neparedzēja.