ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

28. Maijs 2024 /Nr.22 (1340)

Valsts valoda Satversmes tiesas judikatūrā
Asoc. prof. Dr. iur.
Anita Rodiņa
 
Dr. iur.
Gatis Bārdiņš
 
SATURA RĀDĪTĀJS

Šajā rakstā apkopotas Satversmes tiesas atziņas, kas atspoguļo valsts valodas nozīmi un būtību, aizsardzības aktualitāti, kā arī izaicinājumus mūsdienās.

Tiesiskā valstī katra valsts varu īstenojoša institūcija pilda konstitucionālā likumdevēja noteiktos uzdevumus. Satversmes tiesa, īstenojot tai piešķirtās pilnvaras, aizsargā Latvijas Republikas Satversmi (turpmāk – Satversme), tostarp tajā ietvertās vērtības. Viena no vērtībām, kuru aizsargāt uzticēts Satversmes tiesai, ir valsts valoda.

Satversmes tiesa ir izskatījusi 13 lietas1 par valsts valodas aizsardzības jautājumiem.2 Šis ievērojamais lietu skaits liecina, ka valsts valoda, tās stiprināšana un aizsardzība ir nemainīgi aktuāla. Turklāt valsts valodas aizsardzība it īpaši pēdējos gados ir aplūkojama kopsakarā ar valsts drošību un tātad – ar demokrātiskas valsts pastāvēšanu.

Satversmes tiesas būtība ir risināt aktuālus tiesību strīdus, tādējādi nodrošinot tādu tiesību normu esību, kas atbilst Satversmei. Vienlaikus Satversmes tiesas sniegtā tiesību normu interpretācija ir vispārsaistoša un tā izmantojama, ne tikai likumdevējam un citām valsts institūcijām īstenojot savas funkcijas, bet arī ikvienam no mums dzīvojot Latvijas sabiedrībā.

Šajā rakstā apkopotas Satversmes tiesas atziņas, kas atspoguļo valsts valodas nozīmi un būtību, aizsardzības aktualitāti, kā arī izaicinājumus mūsdienās.

 

I. Latviešu valoda Latvijai

Satversmes 4. pantā noteikts, ka latviešu valoda Latvijas Republikā ir valsts valoda. Savukārt Satversmes ievadā uzsvērts, ka latviešu valoda ir viena no tām vērtībām, kas veido Latvijas identitāti un saliedētas sabiedrības pamatu.3

Kā norādījusi Satversmes tiesa, Satversmes 4. pants ir viens no tiem pantiem, kuri veido valsts konstitucionālo pamatu, nosakot Latvijas valsts iekārtas politiski juridisko raksturu.4 Proti, Satversmes 4. pants iemieso un pauž nacionālas valsts principu.5 Tiesību zinātnē šis princips atzīts par vienu no četriem Latvijas valsts iekārtu raksturojošiem virsprincipiem – līdzās demokrātiskas valsts iekārtas, tiesiskas valsts un sociāli atbildīgas valsts virsprincipiem.6 Atbilstoši nacionālas valsts principam latviešu valoda kā valsts valoda piešķir Latvijas valstij noteiktu – un tieši latvisku – nacionāli kulturālo identitāti. Līdz ar to latviešu valoda ir arī neatņemama Latvijas valsts konstitucionālās identitātes sastāvdaļa.7 Vienlaikus latviešu valoda ir konstitucionāla vērtība – iekļaujošas demokrātiskas sabiedrības veidošanas pamats. Latviešu valoda kā vienīgā valsts valoda ir visu Latvijas iedzīvotāju savstarpējās saziņas valoda un demokrātisko sabiedrību vienojoša valoda.8 Ikvienam Latvijas iedzīvotājam ir tiesības gan publiskajā, gan privātajā saziņā lietot valsts valodu.9

 

II. Valsts valodas funkcijas

Satversmes tiesas judikatūrā vairākkārt uzsvērts, ka valsts valodas funkcija ir būt par sabiedrības kopējo saziņas un demokrātiskās līdzdalības valodu.10 Valsts valoda raksturota arī kā vienotā demokrātiskas sabiedrības diskursa valoda.11 Kopēja valoda veido kopēju pasaules redzējumu, informācijas un diskusiju telpu, kas nepieciešama, lai demokrātiskā sabiedrībā pieņemtu lēmumus un savstarpēji sadarbotos. Tā ir valsts valodas statusa jēga un obligāts priekšnoteikums saliedētai sabiedrībai un labi funkcionējošai demokrātijai.12 Papildus tam valsts valoda veic arī specifiskus valstiski svarīgus uzdevumus, jo nodrošina valsts funkcionēšanu un komunikāciju starp personu un valsti.13

 

III. Valsts valodas zināšanu un lietošanas nepieciešamība

Prasme brīvi lietot valsts valodu ir nepieciešama ikvienam Latvijas sabiedrības loceklim,14 lai tas varētu veiksmīgi funkcionēt sabiedrībā.15 Persona, kas prot valsts valodu pietiekamā līmenī, spēj pilnvērtīgi iekļauties sabiedrības dzīvē, komunicējot ar valsti un pārējiem sabiedrības locekļiem.16 Tādējādi, lai persona vēlētos un varētu piedalīties sabiedrības dzīvē, tai ir nepieciešamas atbilstošas valsts valodas zināšanas.17

Valsts valodas zināšanas ir nepieciešams priekšnoteikums arī ikvienas personas efektīvai līdzdalībai demokrātiskas valsts dzīvē. Spēja brīvi lietot valsts valodu ir pamats personas sabiedriskajai aktivitātei un izvēles iespējām attiecībā uz pieejamo informācijas telpu. Personai, kas prot valsts valodu, ir iespēja salīdzināt un kritiski izvērtēt iegūto informāciju un kvalitatīvi piedalīties publiskajā diskursā, kas ir neatņemama demokrātiskas sabiedrības sastāvdaļa.18 Spēja brīvi komunicēt par jebkuru jautājumu valsts valodā ir neatsverama demokrātiskās iekārtas saglabāšanas kontekstā.19

Valsts valoda nodrošina ne tikai personu iekļaušanos sabiedrības un demokrātiskas valsts dzīvē, bet arī valsts funkcionēšanu.20 Viens no demokrātiskās iekārtas pastāvēšanas priekšnoteikumiem ir valsts institūciju stabila un efektīva darbība. Tāpēc ir nepieciešama visaptveroša un konsekventa valsts valodas lietošana atbilstošā līmenī šo institūciju darbā. Piemēram, pašvaldības funkciju pienācīga izpilde netiktu nodrošināta, ja deputāti pašvaldības domes darbā piedalītos tikai formāli, neprotot un nelietojot valsts valodu amata pienākumu veikšanai nepieciešamajā līmenī un pakāpē.21

 

IV. Valsts valodas lietošanas pienākums

Likumdevējs ir noteicis gadījumus, kad lietot valsts valodu ir pienākums. Piemēram, Satversmes 21. pantā paredzēts, ka Saeimas darba valoda ir latviešu valoda, bet 101. panta otrajā daļā – ka pašvaldību darba valoda ir latviešu valoda. Valsts valodas likumā uzskaitītas arī citas jomas, kurās valsts valodas lietošana ir obligāta. Tāpat šāds regulējums ietverts arī citos likumos – tostarp Izglītības likumā un Augstskolu likumā.

Satversmes tiesas judikatūrā pienākums lietot valsts valodu aplūkots lietā par pašvaldības deputātu valsts valodas zināšanām22 un septiņās lietās par izglītības ieguves valodu.23

Lietā par pašvaldības deputātu valsts valodas zināšanām Satversmes tiesa secināja, ka pienākums prast un lietot valsts valodu amata pienākumu veikšanai nepieciešamajā apjomā ir viens no tiem nosacījumiem, kas ikvienam pilsonim jāņem vērā, piedaloties valsts un pašvaldību darbībā. Pašvaldības deputātiem un citām valsts un pašvaldību amatpersonām izvirzītās prasības par valsts valodas zināšanām Latvijā ir ilgstošas un nemainīgas valsts politikas rezultāts, kas normatīvi nostiprināts Satversmē un likumos. Deputātam ir jābūt spējīgam sazināties ar vēlētājiem latviešu valodā.24

Savukārt lietās par izglītības ieguves valodu uzsvērts, ka izglītība ir ļoti svarīga valsts valodas aizsardzības un lietojuma veicināšanas politikas īstenošanā.25 Līdz ar to valsts valodas apguve un lietošana Latvijas izglītības sistēmā ir viens no tās centrālajiem principiem. Prasība pēc valsts valodas zināšanām caurstrāvo visu izglītības sistēmu, tā noteiktā līmenī un proporcijā izmantojama katrā izglītības pakāpē.26 Ikvienam izglītojamam, lai viņš pēc vispārējās izglītības iegūšanas varētu veiksmīgi funkcionēt sabiedrībā, ir nepieciešama spēja brīvi lietot valsts valodu. Tādēļ valsts ir tiesīga vispārējās izglītības standartā noteikt tādas prasības attiecībā uz vispārējās izglītības saturu un mācību procesu, kas nepieciešamas, lai nodrošinātu, ka izglītojamie spēj brīvi lietot valsts valodu.27

Protams, pienākums prast un lietot latviešu valodu, kā arī to izkopt un aizsargāt visupirms ir ikvienam latvietim. Lai gan šis pienākums nekur nav ierakstīts, tas ir pašsaprotams un izriet gan no latviskās identitātes, gan Satversmes. Arī pārējiem sabiedrības locekļiem šis pienākums ir jārespektē. Kā norādījusi Satversmes tiesa, sabiedrības locekļi, kas izprot un ciena vērtības, uz kurām balstīta Satversme, ir demokrātiskas tiesiskas valsts pastāvēšanas priekšnoteikums.28

 

V. Valsts valoda un mazākumtautības

Latviešu valoda pilda vienīgās valsts valodas funkcijas, tā ir visu Latvijas iedzīvotāju – gan pie valstsnācijas piederošo personu, gan pie mazākumtautībām piederošo personu – savstarpējās saziņas valoda un demokrātisko sabiedrību vienojoša valoda.29 Turklāt visu pie mazākumtautībām piederošo personu spēja brīvi komunicēt par jebkuru jautājumu valsts valodā ir vienlīdz nozīmīga gan pašām pie mazākumtautībām piederošajām personām, gan arī sabiedrībai kopumā, jo, pateicoties šai spējai, visi sabiedrības locekļi var brīvi komunicēt savā starpā un arī ar valsti.30 Piemēram, Satversmes 114. pantā noteiktās tiesības uz mazākumtautību aizsardzību ir īstenojamas, mazākumtautībām piedaloties demokrātiskas sabiedrības diskursā valsts valodā.31 Tāpat jāņem vērā, ka pie mazākumtautībām piederošo personu valsts valodas prasme aizsargā arī pie valstsnācijas piederošo personu tiesības brīvi lietot valsts valodu jebkurā dzīves jomā visā valsts teritorijā.32

 

VI. Valsts valodas pastiprinātas aizsardzības nepieciešamība

Kā atzinusi Satversmes tiesa, valsts valodas jautājumus Latvijā nedrīkst skatīt atrauti no padomju okupācijas režīma īstenotās politikas un tās rezultātā izveidojušās sarežģītās etnodemogrāfiskās situācijas. Padomju okupācijas režīma politika bija vērsta uz latviešu nācijas identitātes un valstsgribas salaušanu, un tajā nozīmīga loma bija latviešu valodas pozīciju vājināšanai, piespiedu rusifikācijai un krievu valodas dominējošā statusa sekmēšanai. Šīs politikas rezultātā latviešu valodas zināšanas un lietojums bija ievērojami sarucis. Tāpat valodu lietojums kļuva par aktuālu jautājumu arī okupācijas varas veicinātās migrācijas dēļ. Saziņas jautājums tika atrisināts, īstenojot piespiedu rusifikāciju, veicinot, ka ikdienas saziņā tiek lietota krievu valoda, kā arī uzspiežot tās lietošanu valsts iestādēs. Izglītības jomā piespiedu rusifikācija tika realizēta, īpašu uzmanību veltot krievu valodas apguvei un lietošanai izglītības procesā. Tādējādi ilgstoši tika privileģēta krievu valoda un tās izplatība visā sabiedrībā strauji palielinājās. Arī vairāk nekā trīsdesmit gadus pēc neatkarības atgūšanas novērojama nepieciešamība novērst padomju okupācijas sekas, jo ievērojama Latvijas valstspiederīgo daļa nepārzina latviešu valodu pietiekamā līmenī vai izvēlas to nelietot.33 Latviešu valodas pozīcijas vairākās sociolingvistiskās funkcijās pašlaik neatbilst valsts valodas statusam, un tas skaidrojams galvenokārt ar krievu valodas runātāju lingvistisko pašpietiekamību un tās plašo izplatību informatīvajā telpā.34 Krievu valoda joprojām tiek plaši lietota sabiedrībā. Daudzi bērni, sākot mācības skolā, vispār neprot latviešu valodu, un tāpēc viņiem ir grūti apgūt mācību saturu valsts valodā. Arī pedagogiem, kuru dzimtā valoda nav latviešu valoda, vēl arvien ir lielas grūtības sazināties valsts valodā, tostarp nodrošināt izglītības programmu apguvi skolā valsts valodā.35 Novērojama arī krievu valodas nepamatota pieprasīšana darba ņēmējiem, kas rada lingvistisko diskrimināciju darba tirgū. Turklāt pastāvošais latviešu valodas un krievu valodas informācijas telpu nošķīrums neveicina sabiedrības saliedētību un demokrātiskas valsts iekārtas aizsardzību.36

Tādējādi, ņemot vērā Latvijas vēsturisko pieredzi, kā arī to, ka pašlaik latviešu valodas kā valsts valodas prasmes un lietojums nav pietiekams, valstij nepieciešams veikt pozitīvus pasākumus un pastiprināti aizsargāt valsts valodas lietojumu.37 Vienlaikus jāņem vērā, ka nepieciešamība aizsargāt valsts valodu un nostiprināt tās lietošanu ir cieši saistīta ar Latvijas valsts demokrātisko iekārtu.38 Proti, tiesiskais regulējums, kas paredz valsts valodas stiprināšanu, aizsargā demokrātisku valsts iekārtu.39

 

VII. Valsts pienākumi, gādājot par valsts valodas aizsardzību

Nacionālas valsts princips uzliek valstij ne vien negatīvu pienākumu nedarīt neko tādu, kas varētu vājināt Latvijas latvisko identitāti, bet arī – un jo sevišķi – pozitīvus pienākumus to dažādos veidos stiprināt. Tādējādi valstij ir pienākums ar visiem līdzekļiem gādāt par to, lai latviešu valoda patiešām pildītu savu valsts valodas funkciju – būtu par sabiedrības kopējo saziņas un demokrātiskās līdzdalības valodu.40

Latvija ir vienīgā vieta pasaulē, kur var tikt garantēta latviešu valodas un līdz ar to pamatnācijas pastāvēšana un attīstība. Tādēļ valstij ir pienākums attīstīt un aizstāvēt vienīgo valsts valodu – latviešu valodu.41 Nosakot valodai valsts valodas statusu, valsts uzņemas garantēt tās valstspiederīgajiem šīs valodas lietošanu privātajā un publiskajā sfērā.42 Turklāt, kā uzsvērusi Satversmes tiesa, valsts valodas aizsardzībai ir jābūt ilgtspējīgai.43

 

VIII. Latviešu valoda un mūsdienu sabiedrības izaicinājumi

Profesore Sanita Osipova secinājusi, ka ikviena valoda ir pakļauta dabiskām nenovēršamām izmaiņām. Valoda dzīvo līdz ar nāciju. Mainās sabiedrība, un tai līdzi mainās arī valodas lietojums. Lai gan valoda ir būtiska nacionālās un arī konstitucionālās identitātes sastāvdaļa, tomēr noteiktu sociālu procesu dēļ, kas noris postmodernā sabiedrībā, valsts valoda tiek apdraudēta kā lielās, tā mazās valstīs. Mazu nāciju bieži vieno bailes pazust, izšķīst lielajās nācijās, zaudējot savu valodu un tādējādi savu patību.44

Uz šādām bažām uzmanību vērsusi arī Satversmes tiesa, redzot straujo angļu valodas popularitātes un lietojuma pieaugumu Latvijā. Angļu valodas straujā izplatība daudzās sabiedrības dzīves jomās pasaulē un Latvijā, sabiedrības un indivīdu pārliecība par angļu valodas nepieciešamību, kā arī angļu valodas valdošās pozīcijas interneta vidē ietekmē jauniešu komunikācijas paradumus un mazina latviešu valodas lietojuma un apguves pievilcību. Līdz ar to, piemēram, augstākās izglītības jomā likumdevējam jārada tāds tiesiskais regulējums, kas saglabātu valsts valodas lomu, vienlaikus veicinot augstākās izglītības un zinātnes attīstību Eiropas kultūrtelpā.45

 

IX. Noslēgums

Ideāls, kas iekļauts konstitūcijā un likumos, ir sasniedzams tikai tad, ja pēc tā tiecas ikviena persona. Valsts valodas kontekstā tas ir it īpaši svarīgi, jo par valsts valodas aizsardzību visupirms ir atbildīgs katrs pats. Tādējādi latviešu valoda pastāvēs, ja ikviens apzināsies kopīgo mērķi – latviešu valodas kā vienīgās valsts valodas aizsardzību. Atziņa par ikkatra sabiedrības locekļa atbildību caurstrāvo arī Satversmes tiesas nolēmumus.

Valsts valodas aizsardzība ir nesaraujami saistīta ar demokrātiskas valsts pastāvēšanu. Tas, ka valsts valodai ir būtiska nozīme vienotas sabiedrības veidošanā, īpaši aktualizējies pēdējos gados – mūsdienu ģeopolitiskajos apstākļos. Vienota kopīgās saziņas telpa latviešu valodā ir sevišķi svarīga sabiedrības drošības un pamattiesību nodrošināšanā.

Valsts valodu var saglabāt, ja to lieto, attīsta, ciena un uzlūko kā Latvijas kopīgo vērtību. Ņemot vērā gan Eiropas atvērto kultūrtelpu un tehnoloģiju attīstību, gan citas attīstības perspektīvas, valsts valoda nemitīgi sastapsies ar dažādiem izaicinājumiem. Tas nozīmē, ka mūsu vienīgās valsts valodas – latviešu valodas – aizsardzība arvien būs aktuāla.

RAKSTA ATSAUCES /

1. Raksts sagatavots un iesniegts publicēšanai 2024. gada maija beigās.

2. Satversmes tiesas 2001. gada 21. decembra spriedums lietā Nr. 2001-04-0103; 2003. gada 5. jūnija spriedums lietā Nr. 2003-02-0106; 2005. gada 13. maija spriedums lietā Nr. 2004-18-0106; 2005. gada 14. septembra spriedums lietā Nr. 2005-02-0106; 2013. gada 7. novembra spriedums lietā Nr. 2012-24-03; 2017. gada 17. novembra lēmums par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2017-01-01; 2019. gada 23. aprīļa spriedums lietā Nr. 2018-12-01; 2019. gada 13. novembra spriedums lietā Nr. 2018-22-01; 2020. gada 11. jūnija spriedums lietā Nr. 2019-12-01; 2020. gada 19. jūnija spriedums lietā Nr. 2019-20-03; 2023. gada 9. februāra spriedums lietā Nr. 2020-33-01; 2023. gada 28. jūnija spriedums lietā Nr. 2021-45-01; 2024. gada 15. februāra spriedums lietā Nr. 2023-04-0106.

3. Skat. Satversmes ievada piekto rindkopu.

4. Satversmes tiesas 2019. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2018-12-01 21.1. punkts.

5. Satversmes tiesas 2017. gada 17. novembra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2017-01-01 16. punkts.

6. Par Latvijas valsts konstitucionālajiem pamatiem un neaizskaramo Satversmes kodolu. Konstitucionālo tiesību komisijas viedoklis un materiāli. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2012, 106.–109. lpp.

7. Satversmes tiesas 2017. gada 17. novembra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2017-01-01 16. punkts.

8. Satversmes tiesas 2019. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2018-12-01 24.2. punkts; 2019. gada 13. novembra sprieduma lietā Nr. 2018-22-01 18. punkts.

9. Satversmes tiesas 2023. gada 9. februāra sprieduma lietā Nr. 2020-33-01 30. punkts; 2024. gada 15. februāra sprieduma lietā Nr. 2023-04-0106 18.2. punkts.

10. Satversmes tiesas 2017. gada 17. novembra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2017-01-01 16. punkts; 2024. gada 15. februāra sprieduma lietā Nr. 2023-04-0106 18.2. punkts.

11. Satversmes tiesas 2019. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2018-12-01 21.1. punkts.

12. Satversmes tiesas 2023. gada 9. februāra sprieduma lietā Nr. 2020-33-01 30. punkts.

13. Satversmes tiesas 2019. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2018-12-01 24.2. punkts; 2023. gada 9. februāra sprieduma lietā Nr. 2020-33-01 35.1. punkts.

14. Satversmes tiesas 2019. gada 13. novembra sprieduma lietā Nr. 2018-22-01 18. punkts.

15. Satversmes tiesas 2019. gada 13. novembra sprieduma lietā Nr. 2018-22-01 15.1. punkts.

16. Satversmes tiesas 2023. gada 9. februāra sprieduma lietā Nr. 2020-33-01 34. punkts.

17. Satversmes tiesas 2019. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2018-12-01 24.2. punkts; 2023. gada 9. februāra sprieduma lietā Nr. 2020-33-01 35.1. punkts.

18. Satversmes tiesas 2019. gada 13. novembra sprieduma lietā Nr. 2018-22-01 18. punkts.

19. Satversmes tiesas 2019. gada 13. novembra sprieduma lietā Nr. 2018-22-01 22.2. punkts.

20. Satversmes tiesas 2023. gada 9. februāra sprieduma lietā Nr. 2020-33-01 35.1. punkts.

21. Satversmes tiesas 2013. gada 7. novembra sprieduma lietā Nr. 2012-24-03 17. punkts.

22. Satversmes tiesas 2013. gada 7. novembra spriedums lietā Nr. 2012-24-03.

23. Satversmes tiesas 2005. gada 13. maija spriedums lietā Nr. 2004-18-0106; 2019. gada 23. aprīļa spriedums lietā Nr. 2018-12-01; 2019. gada 13. novembra spriedums lietā Nr. 2018-22-01; 2020. gada 11. jūnija spriedums lietā Nr. 2019-12-01; 2020. gada 19. jūnija spriedums lietā Nr. 2019-20-03; 2023. gada 9. februāra spriedums lietā Nr. 2020-33-01; 2023. gada 28. jūnija spriedums lietā Nr. 2021-45-01.

24. Satversmes tiesas 2013. gada 7. novembra sprieduma lietā Nr. 2012-24-03 14., 18.2., 18.3. punkts.

25. Satversmes tiesas 2023. gada 9. februāra sprieduma lietā Nr. 2020-33-01 30. punkts.

26. Satversmes tiesas 2020. gada 19. jūnija sprieduma lietā Nr. 2019-20-03 26.1. punkts.

27. Satversmes tiesas 2019. gada 13. novembra sprieduma lietā Nr. 2018-22-01 15.1. punkts.

28. Satversmes tiesas 2019. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2018-12-01 24.2. punkts.

29. Satversmes tiesas 2019. gada 13. novembra sprieduma lietā Nr. 2018-22-01 18. punkts.

30. Satversmes tiesas 2019. gada 13. novembra sprieduma lietā Nr. 2018-22-01 22.2. punkts.

31. Satversmes tiesas 2019. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2018-12-01 24.2. punkts.

32. Satversmes tiesas 2019. gada 13. novembra sprieduma lietā Nr. 2018-22-01 18. punkts; 2023. gada 9. februāra sprieduma lietā Nr. 2020-33-01 30. punkts.

33. Satversmes tiesas 2023. gada 9. februāra sprieduma lietā Nr. 2020-33-01 34. punkts.

34. Satversmes tiesas 2023. gada 9. februāra sprieduma lietā Nr. 2020-33-01 35.1. punkts.

35. Satversmes tiesas 2019. gada 13. novembra sprieduma lietā Nr. 2018-22-01 22.2. punkts.

36. Satversmes tiesas 2023. gada 9. februāra sprieduma lietā Nr. 2020-33-01 34. punkts.

37. Satversmes tiesas 2023. gada 9. februāra sprieduma lietā Nr. 2020-33-01 34. punkts. Sal.: Satversmes tiesas 2003. gada 5. jūnija sprieduma lietā Nr. 2003-02-0106 secinājumu daļas 3. punkts; 2005. gada 14. septembra sprieduma lietā Nr. 2005-02-0106 15.3. punkts.

38. Satversmes tiesas 2001. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr. 2001-04-0103 3.2. punkts.

39. Satversmes tiesas 2023. gada 9. februāra sprieduma lietā Nr. 2020-33-01 30. punkts; 2024. gada 15. februāra sprieduma lietā Nr. 2023-04-0106 18.2. punkts.

40. Satversmes tiesas 2017. gada 17. novembra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2017-01-01 16. punkts.

41. Satversmes tiesas 2024. gada 15. februāra sprieduma lietā Nr. 2023-04-0106 18.2. punkts.

42. Satversmes tiesas 2023. gada 9. februāra sprieduma lietā Nr. 2020-33-01 30. punkts.

43. Satversmes tiesas 2023. gada 28. jūnija sprieduma lietā Nr. 2021-45-01 17.2.1.1. punkts.

44. Osipova S. Valoda kā konstitucionāla vērtība. Grām.: Satversmē nostiprināto vērtību aizsardzība: dažādu tiesību nozaru perspektīva. Latvijas Universitātes 77. starptautiskās zinātniskās konferences rakstu krājums. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2019, 18.–19. lpp.

45. Satversmes tiesas 2023. gada 9. februāra sprieduma lietā Nr. 2020-33-01 33.4. punkts.

ATSAUCE UZ ŽURNĀLU
Rodiņa A., Bārdiņš G. Valsts valoda Satversmes tiesas judikatūrā. Jurista Vārds, 28.05.2024., Nr. 22 (1340), 6.-9.lpp.
komentāri
0 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
visi numura raksti
Daiga Rezevska
Skaidrojumi. Viedokļi
Labas likumdošanas princips un likumdevēja rīcības brīvība
Ineta Ziemele
Skaidrojumi. Viedokļi
Likumdošanas rezultāta satversmības nodrošināšana: Satversmes tiesa un papildu risinājumi
Ieva Lībķena, Anna Deksne
Viedoklis
Valsts kancelejas Analītiskā dienesta uzdevums: nodrošināt rīcībpolitikai nepieciešamos datus
Dāvids Gurevičs
Skaidrojumi. Viedokļi
Tiesu varas reforma Izraēlā: kādu mācību varam gūt?
Jurista Vārds
Informācija
Starptautiskās Krimināltiesas prokurors prasīs izdot "Hamās" un Izraēlas līderu aresta orderus
20. maijā Starptautiskās Krimināltiesas galvenais prokurors Karīms Hans paziņoja, ka pieprasīs Izraēlas premjerministra Benjamina Netanjahu un aizsardzības ministra Joava Galanta, kā arī palestīniešu teroristu grupējuma "Hamās" līderu ...
AUTORU KATALOGS