14. augustā Augstākās tiesas priekšsēdētājs Aigars Strupišs un Senāta departamentu priekšsēdētāji Normunds Salenieks, Veronika Krūmiņa un Anita Poļakova pieņēma lēmumu, atbildot uz rajona tiesas tiesneša lūgumu izšķirt jautājumu par pieteicēja pieteikuma pakļautību.
Gadījums ir saistīts ar tiesību piemērotāju nereti sastopamajām grūtībām izprast valsts pārvaldes juridisko uzbūvi, tai skaitā gadījumus, kad publiskas personas darbojas ne tikai publisko, bet arī privāto tiesību jomā.
Konkrētā fabula ir šāda. Rēzeknes novada dome bija atteikusi kādai personai lūgumu pagarināt mazdārziņa zemes nomas līgumu. Šis cilvēks iesniedza pieteikumu administratīvajā tiesā un lūdza tiesu uzlikt pienākumu pašvaldībai pagarināt zemes nomas līgumu, tomēr šis pieteikums tika atstāts bez virzības, tiesnesim uzskatot, ka pašvaldības rīcība ar tās tiesiskajā valdījumā esošās zemes iznomāšanu notikusi privāto tiesību jomā, līdz ar to prasījums pagarināt zemes nomas līgumu ir izskatāms Civilprocesa likumā noteiktajā kārtībā. Pēc tam pieteicējs cēla prasību par nomas līguma pagarināšanu Latgales rajona tiesā, kuras tiesnesis savukārt uzskatīja, ka pašvaldības atteikums pagarināt zemes nomas līgumu ir administratīvais akts, kas apstrīdams Administratīvā procesa likumā noteiktajā kārtībā. Pieteicējs trešo reizi devās uz tiesu, atkārtoti iesniedzot pieteikumu Administratīvajā rajona tiesā. Bet šīs tiesas tiesnesis vērsās pie Augstākās tiesas priekšsēdētāja ar lūgumu izšķirt šīs Administratīvās rajona tiesas un Latgales rajona tiesas domstarpības, proti, atbildēt uz jautājumu, vai minētais gadījums tiesā ir izskatāms administratīvā procesa vai civilprocesa kārtībā.
Kā liecina 14. augustā pieņemtais lēmums, šajā piekritības strīdā ir uzvarējis Administratīvās rajona tiesas viedoklis: senatori, atsaucoties uz Administratīvā procesa tiesību mācību grāmatu un Senāta praksi, pirmās instances tiesnešiem atgādina, ka šis ir gadījums, kad publiska persona darbojas privāto tiesību jomā, un fakts, ka novada dome pieņēmusi lēmumu par pašvaldībai piekrītošās zemes vienības iznomāšanu, nepiešķir nomas līgumam publiski tiesisko statusu.
Uzmanības vērta ir Senāta departamenta priekšsēdētāju sapulces lēmuma daļa, kas tomēr uzdod tieši konkrēto gadījumu skatīt Administratīvajā rajona tiesā (bet pēc civilprocesa noteikumiem) – "lai tiktu nodrošināta pieeja tiesai un efektīva tiesību aizsardzība". Lēmumā norādīts, ka pieteicējs nebija pārsūdzējis Latgales rajona tiesas atteikumu pieņemt prasības pieteikumu. Tādējādi senatori novērsuši ne vien personas turpmāku grūstīšanu starp tiesām, kas radusies tiesnešu kļūdas dēļ, bet arī risku, ka Latgales rajona tiesa varētu vēlreiz atteikt pieņemt šo prasību.
Senatori Latgales rajona tiesai adresējuši arī rindkopu, kurā aicina lēmumus turpmāk argumentēt: "Tiesai, kas izskata civillietu, lai atteiktu prasības pieteikuma izskatīšanu, pamatojoties uz to, ka attiecīgais lēmums ir administratīvais akts, ir pienākums analizēt konkrētā lēmuma atbilstību administratīvā akta pazīmēm. Nepietiek ar nemotivētu apgalvojumu." Reizēs, kad rodas grūtības, senatori stingri iesaka vērsties pēc padoma: "Šaubu gadījumā [..] tiesnesim ir pienākums vērsties pie Augstākās tiesas priekšsēdētāja pakļautības jautājuma risināšanai."
Lai palīdzētu tiesību piemērotājiem izvairīties no citiem pārpratumiem publisko un privāto tiesību nošķiršanā, "Jurista Vārda" redakcija savukārt iesaka gaidīt žurnāla nākamo laidienu, kad tiks publicēts Dr. iur. Edvīna Danovska raksts "Valsts pārvaldes iestādes statuss un pārstāvība tiesā", kurā norādīts uz tiesnešu tipiskajām kļūdām gadījumos, kad civilprocesā lietas dalībnieks ir publisko tiesību juridiskā persona un šo publisko tiesību juridisko personu pārstāv amatpersona, kam šādas pārstāvības tiesības ir paredzētas ārējā normatīvā aktā, vai cita šādas amatpersonas pilnvarota vai norīkota persona.