ŽURNĀLS Redaktora sleja

Kā jau ierasts, rudens iekšpolitiski iezīmēsies ar valsts budžeta pieņemšanas procesu. Lai budžets un labklājība būtu uz izaugsmi vērsta, valstiskā līmenī regulāri jādomā par ārvalstu investīciju piesaisti. Diemžēl ārvalstu investori Latvijas investīciju vidi ir novērtējuši ar līdz šim zemāko atzīmi.¹

Ārvalstu investoru padomes pētījumā lielākā uzmanība pievērsta tieši administratīvajam slogam, kas kavē Latvijas konkurētspēju un investīciju piesaisti: augsts birokrātijas līmenis; koordinācijas trūkums starp publiskā sektora iestādēm; izmērāmu mērķu neesamība valsts un pašvaldību iestādēs strādājošajiem; sarežģīts normatīvais regulējums.

Investori norāda, ka administratīvais slogs sadārdzina izmaksas, rada papildu darbu un nenoteiktības sajūtu, atturot no investīcijām Latvijā.

Ko Latvijā varētu uzlabot, lai valstiskā līmenī nākotnē piesaistītu vairāk investīciju? Ļoti vienkārši īstenojama ideja ir, piemēram, veikt grozījumus Iesniegumu likumā,² nosakot, ka iestāde atbildi pēc būtības sniedz ne vēlāk kā 10 darbdienu laikā no iesnieguma saņemšanas. Ideja ir vērsta uz birokrātijas mazināšanu un elastīgu valsts pārvaldi, diemžēl tā ir "iesprūdusi" likumdevēja gaiteņos.

Piedāvāšu arī citu, pirmajā acu uzmetienā "traku" ideju, ko tomēr ir vērts apdomāt. Praksē novērojams, ka ārvalstu investori, pirms "ienāk" Latvijā vai Baltijā, veic detalizētu izpēti gan par situāciju valstī, gan arī normatīvā regulējuma detaļām. Bieži vien tiek ievākta informācija par visām Baltijas valstīm uzreiz, jo nereti tieši iespēja ienākt uzreiz trijās Baltijas valstīs piesaista investoru. Ja pēc izpētes tiek konstatēts, ka nav nekādu būtisku risku vai nelabvēlīga normatīvā regulējuma, investors veic investīcijas. Tomēr, manuprāt, pārāk bieži Baltijas valstu normatīvais regulējums kādā aspektā atšķiras, un tas aizbaida potenciālos investorus. Tieši šo problēmu būtu nepieciešams risināt.

Izstrādājot maģistra darbu Latvijas Universitātē, pētīju jautājumu par Komerclikuma 241. pantā noteikto aizliegumu finansēt savu akciju iegādi. Šis jautājums ir diezgan svarīgs bankām un uzņēmējiem. Komerclikuma 241. pants izstrādāts, ieviešot Padomes Otro direktīvu 77/91/EEK.³ Latvijā savu akciju iegādes finansēšana ir aizliegta (turklāt joprojām ir aktuāls jautājums, vai tas attiecas tikai uz akciju sabiedrībām, vai arī uz sabiedrībām ar ierobežotu atbildību), kamēr Lietuvā un Igaunijā pēc būtības aizliegums attiecināts gan uz akciju sabiedrībām, gan uz sabiedrībām ar ierobežotu atbildību, bet ir likumā noteikti gadījumi, kad tomēr šādu darbību drīkst veikt. Interesants iznākums, ņemot vērā, ka finansēšanas aizlieguma institūts visās trijās Baltijas valstīs nāk no vienas un tās pašas ES direktīvas.

Lai nebūtu šādu situāciju, kurās Latvijas, Lietuvas un Igaunijas normatīvais regulējums ir atšķirīgs ļoti nozīmīgos ar investīciju vidi saistītos jautājumos, piedāvāju apdomāt ideju vienoti izstrādāt likumus vai normatīvos aktus, kas būtu piemērojami visās Baltijas valstīs. Attiecīgi, ja Baltijas valstīs būtu vienots normatīvais akts jautājumā, piemēram, par finansēšanas aizliegumu, investoram būtu daudz vieglāk saprast visas nianses un ienākt tirgū.

Noslēgumā, tā kā šī ir mana pēdējā sleja "Jurista Vārda" tieslietu redaktora amatā, vēlos pateikties visiem autoriem un "Jurista Vārda" kolēģiem, ar kuriem man bija iespēja strādāt kopā, aktualizējot un risinot Latvijas tiesību jautājumus.

Darbs "Jurista Vārdā" man ir pierādījis, ka ar saliedētu komandas garu un ticību Latvijai kā tiesiskai un demokrātiskai valstij var sasniegt patiesi lielas lietas!