ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

Pirmo Latvijas noslēgto divpusējo starptautisko ieguldījumu aizsardzības līgumu 1992. gada 5. martā Rīgā Latvijas valdības vārdā parakstīja ārlietu ministra vietnieks ekonomikas jautājumos Māris Gailis, bet Somijas valdības vārdā Somijas Ārlietu ministrijas valsts sekretārs Marti Ahtisāri (Martti Ahtisaari).¹ Piecas dienas vēlāk, 1992. gada 10. martā, Ministru prezidents Ivars Godmanis no Latvijas puses un Zviedrijas premjerministrs Karls Bildts (Carl Bildt) Stokholmā parakstīja divpusējo ieguldījumu aizsardzības līgumu ar Zviedriju.² Šo līgumu noslēgšana aizsāka Latvijas dalību starptautisko ieguldījumu strīdu risināšanas praksē, un tieši ar Zviedriju noslēgtais divpusējais ieguldījumu aizsardzības līgums arī kalpoja par pamatu pirmajam Latvijas strīdam ar ārvalstu ieguldītāju, kas tika risināts starptautiskā šķīrējtiesā (Swembalt Limited pret Latviju). Neilgi pēc tam sekoja nākamais ieguldījumu strīds nu jau ar citu Zviedrijas ieguldītāju, kas tika risināts, piemērojot daudzpusēju ieguldījumu aizsardzības līgumu – Eiropas Enerģētikas hartas nolīgumu (Nykomb Synergetics Technology Holding AB pret Latviju). Šiem starptautiskajiem līgumiem pievienojās vēl vairāki citi ieguldījumu aizsardzības līgumi, kuru skaits kulmināciju sasniedza 20. gadsimta otrajā desmitgadē, kad Latvija patstāvīgi bija uzņēmusies saistības saskaņā ar 46 dažādiem ieguldījumu aizsardzības līgumiem.³ Šo līgumu skaits gan šobrīd ir būtiski sarucis pēc tam, kad Eiropas Savienības Tiesa lietā Nr. C-284/16 "Slovākijas Republika pret Achmea BV" pasludināja starp Eiropas Savienības dalībvalstīm noslēgtajos ieguldījumu aizsardzības līgumos ietvertās strīdu risināšanas klauzulas par neatbilstošām Eiropas Savienības tiesībām.⁴

No šodienas perspektīvas varam tikai minēt, vai tā laika Latvijas amatpersonas paredzēja un apzinājās, kādas materiāla un procesuāla rakstura privilēģijas noslēgtie ieguldījumu aizsardzības līgumi piešķir ārvalstu ieguldītājiem un kādas finanšu rakstura saistības var rasties, ja valsts pārkāptu šajos līgumos ietvertās garantijas. Ar zināmu pārliecību var apgalvot, ka pārlieku liela skaidrība par šo līgumu tvērumu un iedarbību nebija ne Latvijas amatpersonām, ne to valstu amatpersonām, kas iniciēja šo līgumu noslēgšanu. Šī raksta sagatavošanas brīdī aprit nu jau vairāk nekā 32 gadi kopš pirmo ieguldījumu aizsardzības līgumu noslēgšanas un vairāk nekā 25 gadi kopš brīža, kad tika uzsākts pirmais ieguldījumu strīdu šķīrējtiesas process pret Latvijas valsti, tāpēc, autora ieskatā, šis ir lielisks brīdis, lai īsumā ar mūsdienu vērotāja acīm atskatītos uz pirmajiem diviem ieguldījumu strīdiem, kas uzsākti pret Latviju.